Viespublikācija: Recenzija — Velniem.lv (Abra)
Vēl viena lieliska viespublikācija no Abras, kas tapusi kāda pavisam nesen apmeklēta koncerta iespaidā. Koncertā biju arī es un vairāk sajūsminājos, ka tovakar pirmo un pēc tam arī otro reizi mūžā dzirdēju dziesmu “Sniegavīrs” dzīvajā. Abra tikmēr šī koncerta iespaidā uzrakstījis kaut ko, ko mums noteikti vajadzēja ielikt Tinteszobā.
Šī publikācija ir par Žaka un Armanda albumu “Velniem.lv”, kurš pie klausītājiem nonāca nu jau pirms desmit gadiem. Abra uz šo ierakstu paskatās analītiskāk, nekā pierasts, bet tieši tik skrupulozi, lai tas būtu interesanti jums. Tāpat te atradīsiet arī linku uz albuma dziesmu tekstiem vietnē genius.com, kurā variet padalīties ar savām interpretācijām par dziesmu rindām.
Ak, jā, un, ja pareizi atceros nesen dzirdēto raidījumā “Pierasti ieraksti”, tad, ja Armandu tuvākā vai tālākā laikā neredzēsim Saeimā, tur ieviešot savu kārtību, iespējams, varam gaidīt viņu atpakaļ mūzikā.
Tagad — vārds Abram:
Kā jau liela daļa no jums zina, Žakam no S’T’A nesen iznāca EP ar nosaukumu “Kā uzņemt selfijus korumpētā austrumeiropas pilsētā”. Tam par godu tika arī aizvadīts koncerts Nabaklabā ar izpildītājiem WX (agrāk zināmu kā Wiesturz) un Armandu kā īpašajiem viesiem.
Žaka uzstāšanās kopā ar Armandu, izpildot “Negācijas”, atgādināja man par tāda albuma kā “Velniem.lv” eksistenci.
Pēcāk, internetā meklēdams, nevarēju atrast nevienu saitu, kurā būtu šī albuma teksti. Izvēlējos pārrakstīt tekstus, dodot iespēju arī brīvai analīzei. Neesmu cilvēks, kurš repam seko no n-tajiem gadiem, tāpēc šī bija mana pirmā pieredze ar “Velniem.lv” albumu no a līdz z. Agrāk ir gadījies šo to no albuma dzirdēt, bet visu vienuviet un secībā noklausījos vien pirms pāris nedēļām. Tad nu, lūk, piedāvāšu savas pārdomas par atsevišķiem trekiem kā arī dekādi nodzīvojušo albumu kopumā.
Negācijas
Mani uzrunāja Žaka pirmais pants, kurā jau pirmā četrrinde ir trāpīga:
Šī mūzika tiešām varēja būt kaut kas vairāk Nevis kad pa tukšo no skatuves kāds klaigā Principā viņš vervelēt var pilnīgi jebko Galvenais ir izrāde, kas visus ielīksmo
Četrrinde, kura ir lielāka par vairāku citu reperu dziesmām. Kritika par fenomenu, kuru bieži manām džemos un koncertos — uzmanības nepievēršana saturam.
Šādos koncertos nereti māc sajūta, ka pats galvenais ir tikai pāris labi pančlaini un tas, lai repa rečitējums izklausītos labi.
Pēcāk Žaks, viņam raksturīgi, atgriežas pie politiskās tēmas. Kritiķi varētu sacīt, ka viņš nepiedāvā risinājumu. Tam var piekrist, taču no otras puses, varbūt šādas mūzikas uzdevums ir nevis piedāvāt atbildes, bet gan izraisīt jautājumus.
Tikmēr Armands parodē valdošu politiķi, pirmajā daļā “pielaizoties” tautai, taču beigās atklājot savu patieso seju. Arī intro uzrunu prezidentei var ieskaitīt kā tādu pašu pielaizīšanos, kurā būtībā netiek pateikts nekas konstruktīvs.
Noslēgumā izskan kritika pret sociālajiem tīkliem. Temats, kurš ticis apspēlēts arī paša albuma nosaukumā (Velniem.lv ir Draugiem.lv interpretācija).
Interesanti gan, ka šī ir gandrīz vienīgā vieta albumā, kurā kaut kas tiek bilsts par sociālajiem tīkliem. Līdz ar to var secināt, ka nosaukums “Velniem.lv” nav tik ļoti vērsts uz pašu portālu padarīšanu, bet gan drīzāk par atsevišķām cilvēku un sabiedrības iezīmēm.
Gudrais
Armanda parodija par tipisko “sabiedrības krējuma” pārstāvi Latvijā. Cilvēku, kurš savus priekšmetus izrāda kā trofejas, kas dāvā viņam augstāko godu. Pat pret savu meitu viņš izturas līdzīgā manierē:
Lūk mana meita Žanna, viņai piecpadsmit Baigā Prāta Vētras fane jau gadus divpadsmit
Nerunāsim par to, ka bērns triju gadu vecumā īsti līdz galam nesaprot to, ko viņam mēģina pielipināt vecāki. Bet statusa apsēsti cilvēki bieži mēģina savu bērnu padarīt krutāku par kaimiņa vai paziņas sīci… Diezgan muļķīga tā visa padarīšana.
Jāsaka, Armandam meistarīgi izdodas attēlot pamuļķus. Tā iesmiešanās, pirms viņš pasaka “Gudrais”, ir tiešs trāpījums naglai uz galvas. Protams, visiem skaidrs, kas par “Gudro” šis tēls ir.
Tikmēr Žaks apraksta “dzeltenās preses fenomenu” — apsēstību ar citu cilvēku (pārsvarā mākslīgi uzpūstu slavenību) dzīves norisēm. Nekad neesmu spējis saprast šādu ņemšanos pa tukšo. Grūti saprast, kas par motivāciju tik daudziem liek šādi tenkot, klačoties un pastāvīgi par to visu uzbudināties un tīksmināties.
Laikam jau jāpiekrīt Žaka sacītajam:
Varbūt daudziem tas dod sajūtu, ka viņi arī ir šai spēlē Ka viņi nav tikai putekļi rijā vai smēdē
Pats tādus dzeltenās preses žurnālus, šķiet, nekad neesmu atvēris vaļā. Un neplānoju. Blatvijai
“Blatvijai” ir tā laika pastāvošo situāciju aprakstošs treks, tiesa — no vienas medaļas puses.
Žaks gānās par valdībā ievēlētu kliķi, apkārt dzerošiem paziņām, un kritizē “pozitīvo” (lasīt- supertoleranto) domāšanu.
Žēl gan, ka vairāk netika apspēlēta tieši “Blatvija” no blata puses. Viena nozīme (dabūt x par blatu) ir iztirzāta, taču izpaliek cita (blatot). Piemēram, aprakstot to pīļu dīķa sajūtu, kura nereti sāk uzplaiksnīt pirms (un kādu laiku pēc) dziesmu svētkiem un līdzīgiem pasākumiem.
Vai “Blatvija” albumam saturiski pienesa ko jaunu pie galda? Manuprāt, nē, un bez šīs dziesmas albumā mierīgi varēja iztikt. Varbūt, ja Armands būtu pievienojies ar pantu, iznākums būtu bijis veiksmīgāks.
Pilsonis
Šeit Armands attēlo džeku, kam itin viss, ko piedāvā mediji, ir kā gardākais ēdiens un svētākā patiesība.
Tāda satīra par vidējo latvieti, kas, lai arī nav pārāk populārs temats LV repā, tomēr arī šad tad pavīd (kā līdzīgus darbus var nosaukt Alexxa Dynamo “Vidējais Latvietis” un bū-š — “Uzmini nu!”):
Lai nu kā, mūsu televīzijai cepuri nost! Tik neatkarīga, tik interesanti, ka gribās pirkstos kost! Tās reklāmas, zin’, dažreiz no smiekliem var pārplīst Ar humoriņu, ar seksiņu, super, jāatzīst!
Es arī nereti esmu domājis, kuri ir tie čaļi, kas varētu ierēkt un būt starā par tām “nereāli smieklīgajām” reklāmām ar to “superīgo seksiņu”. Zini, man prātā nāk arī līdzīgs tēls Armanda attēlotajam. Prasmīgi viņš izmanto arī to dungošanu pa vidu, kas liek pret tēlu izjust mazu nicinājuma sajūtu. Nu tāds plānprātiņš.
Īsumā, laba satīra par vidējo Latvijas pilsoni, populāro vēlēšanu retoriku (obligāti jābalso, ja ne, tad “sliktā partija” saņem lielāku atbalstu) un televīzijas industriju.
Augļu dārzs
Armands, kā jau parasti, iejuties kādā tēlā. Šoreiz tas ir kādas reliģiskās pārliecības mācītājs, kurš sludina tā Kunga jeb “Armanda” patiesību.
Darbs, kurš man vislabāk saglabāsies atmiņā vizuāli. Muzikālais pavadījums, trakie izsaucieni un viss pārējais iemet dziļi tādā kā sektas sajūtā. Armanda attēlotājs-mācītājs brīžiem izklausās kā jucis, ne? Taču ļaujiet man vaicāt, vai nav mazliet jukusi arī viena čaļa vārda uzdošana par savu kungu un pavēlnieku? Katrs klausītājs var pamēģināt dziesmas tekstā nomainīt vārdu Armands uz citu, biežāk lietotu vārdu, attiecīgajā kontekstā un tad jau izvērtēt, kā viņam pašam šķiet. Tas tā, viela pārdomām.
Šis ir viens no interesantākajiem darbiem formāta ziņā.
Jāsaka, Armands ir viens no tiem čaļiem, kurš neieturas konkrētos rāmjos. Šinī darbā viņa izpildījumā nav ne smakas no pierastā repa, taču albumā šī dziesma iederas adekvāti un neizlec ārā. Vispār reti kuram reperim var manīt līdzīgu pieeju, pagaidām liela daļa džeku ir ļoti pieķērušies PKI kultivētajās divvārdu atskaņās. Kas nav slikti, ja vien no tā nesāk stipri ciest citi repa aspekti (saturs, intonācijas, adlibi, noskaņas radīšana u.c).
150
Simt piecdesmit, vai precīzāk, “simt piecdesmit plus komunālie” apraksta dzīvokļa meklēšanas procesu. Iespējams, šeit ir arī spēle ar nosaukumu, jo dziesmas nosaukumā komunālie netiek pieminēti. Līdzīgi, kā bieži gadās manīt dzīvokļu īres sludinājumos.
Dziesmas otrajā daļā izskan komentārs par trauksmaino laiku:
Vai nezinat, cik trauksmains šis laiks ir priekš visiem mums? Mājokļa jautājums, mājokļa jautājums.
Tas liek aizdomāties. Ja šādi ir bijis gan pirms desmit gadiem, gan tagad, tad noteikti pēc desmit un divdesmit gadiem arī nekas nemainīsies. Ja ne vien uz vēl trauksmaināku pusi.
Verga sapnis
Dziesmas Izmantotais teksts ir atdzeja no 19. gadsimta amerikāņu dzejnieka Henrija Longfello (Henry Longfellow) dzejoļa ar tādu pašu nosaukumu (Slave’s dream). Un, lai gan pētījumi ir norādījuši, ka valoda visvairāk tiek bagātināta literāri tieši caur atdzeju (pēc tam sekojot oriģināldzejai un oriģinālprozai), mani šis žarns īpaši nepiesaista. Ja vien ir iespēja un māka, tad izvēlos uztvert literatūru oriģinālvalodā, jo tulkojumā mēdz pazust dažādas nianses. Ja kādam ir līdzīgi, tad šeit ievietoju oriģinālo dzejoli.
Saturam līdz ar to nepieskāršos, jo šim dzejolim jau ir daudzas recenzijas no dažādiem kritiķiem.
Skaņas ziņā šai dziesmai nespēju līdz galam sadzirdēt vārdus, un ja skaņu celiņi būtu saregulēti lai izceltu vokālu, man droši vien šis darbs būtu uzrunājis vairāk.
Asnāts
Noskaidroju, ka kaut ko no šī albuma esmu klausījies aktīvi jau no bērna kājas. Nu, vismaz šo dziesmu, beidzot uzzinādams, no kurienes “tas prikols par Asnātu” nāk. Atceros, ka skolā pa starpbrīžiem džeki šo mēdza atskaņot laiku pa laikam.
Pati dziesma ir parodija par agrāk populāro TV3 šovu “Iepazīsties, mani vecāki!”, kas, savukārt, ir kopējis lielāko daļu idejas no 2000. gada Holivudas komēdijas Meet the Parents (latv. “Iepazīsties, mani vecāki”). Dziesma pildīta ar vienkāršu humoru un atgādina tādu “Savādi Gan” skitu.
Šeit nekādu apskaidrību vai atklājumus nemeklēt, diža satura nav. Ierēciens.
Humora gaume katram sava, bet atceros, sākumskolā šī parodija man patika.
Ironija
Manuprāt, pirmais pants šajā dziesmā ir vājākais pants no visa albuma. Izteikšu minējumu, ka Armands šo pantu uzrakstīja pāris minūtēs, īsti neaizdomājoties par paša panta pamatdomu.
Taču otrais pants pat ļoti iet pie sirds, kur Armands parodē tos ezotēriskos jogas instruktora/mistiķa/dizednieka tipus. Labi sanācis par visām tām čakrām, ļaunajām acīm un aurām.
Šeit izskan arī interesanta frāze:
Ja vēlies, varu tevi arī uz laimi iekodēt.
Piedāvājums ar “Ja vēlies” ir ironisks, jo visi cilvēki tiecas pēc laimes (lai nu kāda tā kuram būtu).
Par piedziedājumiem — man tie Armanda izsaucieni vidū likās vāji, tādu stilu parasti mana džekiem, kas nupat tikai sākuši taisīt mūziku. Bet tas varbūt ir tikai mans aizpriedums, ej nu sazini.
Nav vietas
Šī ir atbilde tiem Žaka kritiķiem, kas saka, ka Žaks tikai sūdzās par pastāvošo iekārtu un nepiedāvā normālus, konstruktīvus variantus. Te nu būs.
… Tam, kurš uztraucas par dzimstības līmeni Vajadzētu apgādāt ar pārtiku ģimenes
… Vai vēl labāk, varbūt iedod viņiem darbu Par kuru var saņemt arī normālu algu
… Un kad visi būs šādā veidā apgādāti Tad arī domājiet, ko darīt tālāk
Šie paši kritiķi droši vien vēlētos atbildēt — “Nē, nu variantus viņš piedāvā. Taču tie nav konstruktīvi, vajag konkrētāk!”
Manuprāt, šeit runa ir par principu. Es no mākslinieka nemaz negaidu pārāko politiķa detalizēti izklāstīto jaunās ēras sociālpolitisko teoriju.
Visai dziesmai cauri vijas saspiestības un konkurences motīvs, un Žaks to prasmīgi apspēlē.
Interesanti apzināties šo pārpilnību un faktu, ka bez tevis vai manis, vai jebkura cita, pasaule var mierīgi iztikt, un tikai mūsu pašu ieguldītais darbs un uzņēmība spēj šeit kaut ko mainīt.
Nākotnes balss
Armands no nākotnes radiostacijas vēsta, kā būtu, ja seksuāli diskriminētās grupas kļūtu par normu un sāktu diskriminēt heteroseksuāļus, iesākot ar pagātni:
Tas notika sensenos laikos, Kad cilvēki vēl nevarēja precēties ar saviem mīļajiem dzīvniekiem, savām mīļajām aitām un kucēm, pat savā starpā nedrīkstēja laulāties vīrietis ar vīrieti un sieviete ar sievieti.
Iejusties tēlā viņš prot labi un, kamēr viņu nenodod teksts, tikmēr tiešām var noticēt, ka viņā mīt fanātisms par savu ideju. Viņš nebaidās arī izteikt remarkas par sev līdzīgi domājošiem:
Un tad šie nožēlojamie, konservatīvie neveiksminieki saprata, ka labāk pret normālajiem nevērsties.
Vispār manu, ka Armands savos darbos nereti pauž ļoti neērtu viedokli, nostājoties gan pret baznīcu, gan pret homoseksuāļiem.
Man beigas īsti neiecepīja, šķita pārāk primitīvas. Taču visu pārējo bija interesanti paklausīties.
Vienmēr tu
Manuprāt, izcili izdevies darbs, vienīgais darbs, kuram man lirikas nevajadzēja pārrakstīt pašam, jo šis teksts čum un mudž dažādās tekstu lapās, tam ir arī pāris kaverversijas YouTube’ā. Īsti nezinu pilno motivāciju aiz šī darba, bet pieņemšu, ka tas ir no sērijas “uztaisīsim jēlu mīlas dziesmu, redzēsim kā aizies”. Un aizgāja. Atceros, šis skanēja mūsu skolas pēdējā zvanā arī. Eh, romanķika!
Interesanti ir arī tas, kā šī dziesma sāka dzīvot savu autonomo dzīvi un pilnībā aizvirzījās prom no albuma. Ticu, ka 85% procentiem, kas šo dziesmu zina, nav ne jausmas, ka Armands arī repo.
Rezumē
Kopumā jāsaka, ka albumam ir labs saturiskais sniegums. Nesaku, ka visās vietās piekrītu tur paustajam. Nebūt ne. Lai arī ne pārāk dziļi, albums ietur pietiekami provokatīvu un domu izraisošu gaisotni. Cilvēks ar galvu uz pleciem no šī albuma spēs izvikt noderīgas atziņas.
Manīju līdzības Armandam ar stand-up komiķiem. Un ar stand-up es nedomāju Jāni Jarānu, bet gan džeku, kurš nebīstas parodēt un izsmiet, un ierunāties par tām lietām, ko mēs apkārt redzam, bet dažādu apsvērumu/iemeslu dēļ paši neizsakām.
Tehniskais sniegums, protams, nav no spēcīgākajiem. Ja Žaks šur tur mēģināja variēt ar flovu, tad Armands kā izmanto statisku formulu, tā izmanto.
Viss albums ietur tādu kopīgu sajūtu. Šeit dziesmas neiet lineārā secībā, bet drīzāk apraksta dažādus procesus vienā telpā.
Kopumā albums, manuprāt, ir izdevies un noteikti to varēs klausīties arī pēc desmit gadiem.
Kāds ir jūsu viedoklis par albumu? Varbūt jums ir kas sakāms par īpatnējo vāciņu, par bītiem vai ko citu (neseno koncertu, vai arī nesen aizvadīto sarunu iekš “Pierasti ieraksti”)?
Abra @ Twitter