03.05.2015
Es gribu siet matus zirgastē un valkāt brilles. Nevis, lai izskatītos gudra, bet nepieejama. Lai radītu aukstas zivs iespaidu, jo tad varbūt mani neuzrunās cilvēki, kuri neievēro interpunkciju. Nekad neesmu izcēlusies ar pieklājību, bet tagad liekas, ka pat tas mazumiņš ir krietni par daudz. Turpmāk nebūs tādu žēlastības dāvanu. Man nav vispasaulīga riebuma sajūta pret laikmetu, kurā dzīvoju, jo es nevaru iedomāties sevi funkcionējam nekur citur, kā vien 21.gs. Mani nebiedē E vielu daudzums pārtikā, kura lēnām mani nogalina. Es nešausminos par gaisa un ūdens piesārņojumu. Klubu mūzikas klātesamība neliek asiņot manām ausīm. Politiskās peripētijas skar mani tieši tik daudz, cik kokona pārtapšana taurenī Brazīlijas vidienē. Viss ir neizbēgami traģiski, bet skaisti. Varbūt tāpēc mani saista katastrofu filmas, jo katra diena ir piemērota apokalipsei. Es ļaujos iemigt ar domām par tevi, celties un iedzert kārtējo dabīgās kafijas malku, kura aromāts vien pilda ar siltumu; aizbraukt līdz centram, lai atkal iztērētu nepiedienīgi lielu summu uz saskaņotiem drēbju komplektiem un satiktu kādu paziņu, ar kuru uzņemt kofeīna devu par neadekvātu cenu kādā no Rīgas kafijužņikiem.