Augša — Troksnis no bēniņiem (Abras recenzija)
Pirms pāris nedēļām, šī gada oktobrī tika izlaists viens no LVHH scēnas pēdējo gadu gaidītākajiem albumiem, Augša – Troksnis no bēniņiem. Albumā par saturu atbildējuši četri grupas dalībnieki (Rihards, Ruslans, Vilnis, Andrejs), par mūziku parūpējušies vairāki bītmeikeri, bet visvairāk dzirdam brāļu Kolmaņu mīnusus. Kā vienīgais viesmākslinieks pieaicināts DJ Monsta, kura skrečus dzirdam trijos skaņdarbos – Uz promenādi, Troksnis no Bēniņiem un Paliekam pie Sava. Mūzika ierakstīta un apstrādāta studijā pie Jāņa Šmēdiņa (Fakta).
Albums tiek uzsākts ar skaņdarbu Uz promenādi, kur, likumsakarīgi, dziesmas video versijā iemūžināta Jelgavas promenāde. Dziesmas pirmās četrdesmit sekundes ļauj klausītājam ieskrieties un sagatavoties - no sākuma tiek uzburta noskaņa , un tikai pēc tam seko rečitatīvs.
Saturiski dziesma attēlo dažādus Jelgavas skatus no katra džeka unikālā redzespunkta. Skices ir pietiekami vizuālas. Klausoties iespējams uzreiz iztēloties Jelgavas ainas - gan promenādi, gan baznīcu, gan pieminētās tantītes pie pilsētas pasāžas. Bet ti cu, ka man šeit arī palīdz paša pieredze un vairāki dzīves pavadītie gadi Jelgavā.
Dziesmas piedziedājums vēsta par satikšanos:
«mūsu kartē ir punkts iezīmēts ar sarkanu krustu satiekas tur Augša Štrūze, Andrejs, Vilnis un Rusja plus savienojas atkal visas četras debespuses mūsu skaņa nāk līdz, aiz mums ielas paliek klusas»
Satikšanās tematika labi atbilst dziesmas saturam, jo Promenāde bija arī viens no Augšas pirmajiem kopā ierakstītajiem trekiem.
Starp citu, ielūkojoties tekstā rūpīgāk, iespējams manīt arī to, ka katrs pants simbolizē citu gadalaiku. Bet tamlīdzīgu analīzi atstāšu vietnei genius.com (kur pavisam nesen tika ievietots arī Troksnis no Bēniņiem).
Kā nākamā dziesma seko Betona džungļi, kas pilsētu ataino nu jau citādākā gaismā. Varētu sacīt, ka promenāde ir kā sava veida fasāde, kamēr Betona džungļos tiek apcilāti pilsētas bīstamie apstākļi. Dzirdam rindas par cilvēku neglābjamo tieksmi kost citiem un melot, medniekiem un vietām, no kurām naktī labāk izvairīties.
Protams – šī nav ne pirmā, ne pēdējā dziesma, kas pilsētvidi salīdzina ar betona džungļiem. (Sveiciens no Alicia Keys. #baiteri)
Atceros, ka šo dziesmu spēcīgi sajutu Ritmā un Plūsmā, kur, dzirdot piedziedājumu un vērojot pūļa reakciju, tik tiešām parādījās sajūta, ka mēs visi veidojam īpatnēju zvērudārzu.
Vēl jāatzīmē Rusjas frāze – Tu pat neieklausies, bet jau piekrīti – kuru nedzirdēju festivālā, bet gan tikai klausoties Betonu Soundcloud'ā. Atceros, brīdī, kad izdzirdēju šo frāzi, es pamainīju savas domas par grupu un sāku iedziļināties tās saturā.
Būris ir sava veida turpinājums Betona džungļiem. Ja Betona džungļi ir par mūsu ierobežotību fiziskā vidē, tad Būris ir par to, kas mūs savažo prātā.
«darba ļaužu masa, kas ik dienas garām slīd ķipa brīva sirdī, bet prātā cieši sagūstīta»
Albuma noklausīšanās pasākumā Ūsās, kas notika šī gada 24. oktobrī, šī dziesma uzsākās ar citātu no Anša Epnera filmas Būris, kas veidota uz Alberta Bela romāna Būris motīviem. Laikam jau nebiju vienīgais, kam savulaik Bela Būris bija iekļauts obligātajā vidusskolas literatūras sarakstā.
Tālāk seko Lāčplēsis, kas skanējuma ziņā manāmi izlec uz iepriekšējo dziesmu fona. Saturiski dziesma līdzinās iepriekšējām divām un neko jaunu nepienes. Ja Betonā un Būrī tematika ir skaidra, tad Lāčplēsī visi četri panti šķiet nekonkrēti, bez noteikta vēstījuma un nepabeigti.
Piedziedājums gan ir zīmīgs un ieskicē virzību uz to, ko saucu par albuma otro daļu – sevis sakārtošanu.
«atbildes nezinās tie, kuri ir akli atbildēt spēsi tikai tu pats ar saviem vārdiem par saviem vārdiem noslēgts aplis atver acis, atver acis, atver acis»
Nākamā dziesma Bēgu vēsta par to, kā katrs grupas dalībnieks apzināti vai neapzināti izvēlas bēgt prom no sevis.
Emocionāli spēcīgi izpildīta dziesma no visu četru puses. Pa vidu bēgšanas aprakstiem var atrast arī pa kādam secinājumam:
«nekas cits kā paša prāts tev nedāvās balvu pat metālā kalti pakti dzēsīsies ar laiku»
Lai arī kā mēs to izvēlētos neatzīt un spēlēt dažādas spēles tam apkārt, principā mūs no laimes tur tikai viens solis paša prātā.
Zīmīga šeit ir arī Rusjas pēdējā frāze:
«viss te tiek pa plauktiņiem sakārtots»
Šī frāze un turpmākā pussekunde klusuma iezīmē pāreju no albuma pirmās uz otro daļu. Ar pirmo daļu domāju pirmās piecas dziesmas, kurās tiek konstatēta gan ārējā, gan iekšējā vide un apstākļi, bet ar otro – nākamās četras dziesmas (līdz Savāc Sevi), kurās manām vēlmi un centienus mainīt, sakārtot sevi.
Albuma otrā daļa tiek uzsākta ar Troksnis no bēniņiem – pozitīvu, enerģisku dziesmu ar sava tusa noskaņu.
Šo dziesmu noteikti var dēvēt kā albuma tituldziesmu. Bēniņi, kas iemūžināti gan dziesmas vizualizācijā, gan albuma vāciņā, ilgu laiku kalpoja par Augšas galveno satikšanās vietu un vietu, kur tapuši albuma teksti. Turklāt, bēniņi spēlējuši nozīmīgu lomu arī grupas nosaukuma tapšanā:
«Augša tas nav stāvoklis, tas ir vietas apzīmējums koka trepes, zemi griesti nevis sabiedrības krējums»
Saturiski, dziesmā tiek aprakstīta pieredze un sajūtas, ko Augšai sniedz sanākšana kopā un repošana bēniņos.
«miķis iekšā, durvis ciešāk, repo biežāk, ausīs griežas enerģētika no bēniņiem manā galvā spiežas»
Atļaušos īpaši atzīmēt vēl vienu frāzi no Trokšņa:
«tu esi labāks? pierādi šīs kultūras labā»
Šādas frāzes ir prieks dzirdēt. Tas liecina, ka džekiem prāts ir īstajā vietā – tā vietā, lai kāds cits reperis plātītos, ka ir spējīgāks par Augšu, Rusja aicina viņam to pierādīt ar saviem darbiem, tādējādi virzot uz priekšu kultūru.
Turpinām ar Paliekam pie sava.
Ārpus konteksta šo dziesmu ir viegli uztvert kā parastu reprezenta tipa dziesmu par došanos uz priekšu, taču, dzirdot iepriekšējās dziesmas, top skaidrs, kāpēc šādai dziesmai albumā jābūt. Paliekam pie sava ir pretošanās tai enerģijai un nomācošajai noskaņai, ko manījām albuma pirmajā daļā.
«gribi, lai peldam pa straumi mēs esam, kur straumes nav mums ir sava tēma galvā un mēs paliekam pie sava»
Nereti mēdzam manīt cilvēkus ar lieliem plāniem un radošiem projektiem, kas, gadiem ritot, tā arī nekad netiek īstenoti un tiek nolemti aizmirstībai.
Savukārt Augša ir izvēlējušies palikt pie sava un novest savus darbus līdz gatavam rezultātam, par spīti apkārtējām norisēm un apstākļiem.
«diezgan daudz laika veltīts, lai saprastu kas vērtīgs bez blēdības, albums radies bēniņos bez ērtības»
Bēniņos ar ļoti zemo jumtu un saspiestības sajūtu pāris reizes sanāca paviesoties arī man. Jāpiekrīt, ka to noteikti nevarētu saukt par vietu, kur uzsvars būtu uz ērtībām. Pieļauju, ka tieši tāpēc tur ir bijis iespējams rakstīt, augt un neieslīgt pašapmierinātībā.
Lai arī kāda būtu pārliecība, agri vai vēlu uznāk šaubas, kuras tiek apcilātas Beztolkā.
Dziesma, kurā manām, kā caur rakstīto tekstu rakstītājam iespējams labāk izprast un virzīt pašam sevi.
«tā ir izkopta maģija, ko jāprot vadīt jo ar spējām baigi viegli apkārt būvēt kastīti nākas sevi bakstīt, lai sāku vairāk rakstīt jo man liktenis sakrīt, ar to ko lieku uz papīra»
Šajā dziesmā mani visvairāk uzrunāja Andreja pants, kas varbūt nav sarīmēts īpaši sarežģīti, taču sevī ietver smagu pārdzīvojumu. Klausoties šo pantu tiek uzdzīta bezspēcības sajūta:
«besī bezjēdzīgi vieniem kara laukā karot ja ir paredzēta nāve tekstiem kārtīs taro»
Dziesmai ir arī zīmīga vizualizācija (kas uzņemta no iepriekšminēto bēniņu iekšpuses), dzīve nereti šķiet bezjēdzīga brīžos, kad mēs sašaurinām savu skatienu un izvēlamies nelūkoties plašāk. Taču kopējais skatiens uz šaubām nav pesimistisks, Augša izvēlas turpināt un palikt pie sava:
«kad pārcilājot domas tās tiek sakārtotas kad nolaižas man rokas, vienalga daru to kas bezjēdzīgs šķiet, prāts uz augšu tiecas manai dziesmai manā sirdī vienmēr būs vieta»
Savāc sevi.
Laba dziesma treniņam vai skrējienam, motivācija ausīs. Piedziedājums atsauc atmiņā albuma pirmo daļu. Neizvēloties sevi savākt, mēs sevi atstājam, citu spēku, cilvēku, būru un likteņa varā:
«savāc sevi es saku savāc sevi ja tu to nedarīsi kāds savāks tevi»
Lai gan motivējošās dziesmas LVHH scēnā ir pārpārēm, tikai dažas tiek izpildītas ar attiecīgu pārliecību un neskan pēc vāju cāļu izsaucieniem. Jāatzīst, ka tieši spēcīgais un pārliecinošais izpildījums ir padarījis šo par vienu no maniem mīļākajiem albuma skaņdarbiem.
Nākamās divas dziesmas es uztveru kā albuma trešo daļu, kurās tiek tieši komunicēts ar citiem scēnas pārstāvjiem – klausītājiem un izpildītājiem.
Padod mūziku ir Augšas saziņa ar klausītājiem, aicinājums mūziku padot tālāk - gan pantos, gan piedziedājumā, gan tiltā:
«tā jau liekas, ka pa tukšo te runājam padod mūziku un pierādi, ka tā nav te pieņem kasetes un diskus, vai tu dzirdi mūs padod mūziku, kurā ritms plūst»
Domāju, ka dažam labam lasītājam beidzot kļūs interesanti, jo pa vidu daudzajām dziesmām, kas mani uzrunā, šī ir dziesma, kuras saturam un mērķim es nepiekrītu.
Vai tas, ka kādam skaņdarbam nav pieci tūkstoši vai vairāk skatījumu nozīmē to, ka tas nav sadzirdēts? Šaubos. Uzskatu, ka svarīgāka par mūzikas padošanu ir ieklausīšanās tajā.
Vietējā repa scēnā (un ne tikai) jau tā pietiek paviršu klausītāju, kas nepievērš ne mazāko uzmanību saturam, bet tikai skanējumam. Un aicinājums padot mūziku, nepieminot iedziļināšanos, šādus klausītājus tikai pavairos.
Bet laikam jau šīs tēmas sakarā abas puses paliks pie sava.
Kamēr Padod mūziku bija komunikācija ar klausītājiem, Paldies ir vērsta uz citiem LV repa izpildītājiem.
Dzirdam atsauci uz festivālu Ritms un Plūsma (kas, kā grupas dalībnieki atzinuši, kalpojis par stūrakmeni Augšas izveidē), kā arī pateicību cilvēkiem, kas ar saviem darbiem ir virzījuši scēnu uz priekšu. Iesaku jums salīdzināt šo “paldies” ar Ex Gustavo samocītā smaida pateicības dziesmu. Manuprāt, Paldies ir labs piemērs tam, ka pateicībās var iztikt bez mākslīgas uzpūstības un steriluma. Dziesmā manām gan atsauces uz dažādiem LV repa albumiem, gan izpildītājiem, gan atsevišķiem skaņdarbiem. Geniusā jau čum un mudž no anotācijām Viļņa pantam, kurā šīs atsauces var manīt visvairāk.
«ja mums kaut ko sniedz, sakām – paldies ja tev dāvā dziesmu, saki – paldies ja dari tādu pašu lietu, sakām – paldies saknēm trūkst lietus – paldies, paldies»
Prieks manīt, ka Augša apzinās, kādi darbi veikti pirms viņiem un izrāda cieņu saknēm, par kurām dažreiz šķiet, ka tās jau nogrimušas aizmirstībā.
Albums noslēdzas ar dziesmu Cikls, ko uztveru kā albuma bonustreku, jo gan rokraksts, gan skanējums un saturs pietiekami atšķiras no visiem iepriekšējiem skaņdarbiem. Šķiet, ka Cikls varētu būt tās pārdomas, kuras katrs džeks apzināti vai neapzināti ir guvis savā ceļā un tad tās aprakstījis.
Mans Cikla mīļākais pants nāk no Riharda, to lasot un klausoties, ļoti labi iespējams atkāpties no tā sīkuma, ko mēdz dēvēt par cilvēka dzīvi:
«katrs aplis ap sauli pieskaita man gadu klāt prāts, kauli un āda ir manas dzīves kalendārs cik tālu tas stiepsies, man nav ne jausmas vai savienosies posmi, kad piedzimšu no jauna»
Varētu sacīt, ka arī ar šo albumu grupa ir izgājusi cauri sava veida ciklam. Tad nu jālūko, kur vedīs nākamais. Kaut arī, pēc otrā dziesmas piedziedājuma šķiet, ka grupas dalībnieki ir apņēmušies izlauzties no cikla padarīšanas:
«viss iet uz riņķi, ir laiks pretim stāties ceļš ved uz augšu un nekad neapstāsies bailes manī ar laiku izzudīs mūsu dzīves kā ceļš bezgalīgs»
Lai vai kā, Cikls rada pabeigta ceļojuma sajūtu. Un tik tiešām, salīdzinot pirmo un pēdējo dziesmu, grūti iztēloties, ka tā rezultēsies šādi.
Tad nu pāris vārdi par pašu albumu kopumā.
Jāsaka, saturiski albums ir tapis neapzināti tematisks. Albuma dziesmas ir tapušas līdzīgā secībā kā tās sakārtotas, un tas arī ir manāms. Darbs neizskatās pēc neveiklas kolāžas vai lipināšanas kopā, bet gan pēc pakāpeniskiem otas triepieniem.
Albuma stāsts vēsta par Augšas virzīšanos uz priekšu, sākot no ārēja haosa, virzoties uz iekšēju sakārtotību, ar cerību un vēlmi sakārtot arī apkārtējo vidi. Tas ir piedzīvojums, gan klausītājam, gan Augšai kā grupai un tās atsevišķajiem dalībniekiem. Dziesmas ir par vienu tematiku, taču katrs grupas dalībnieks manāmi visvairāk pievērsies tam, kas aktuāls ir tieši viņam. Līdz ar ko, Troksni no bēniņiem var tvert kā darbu, kas sevī ietver četrus albumus – katram izpildītājam savu. To labi iespējams manīt, lūkojot kā stāsts progresē, caur katra džeka solo pantiem. Ceļš ir bijis viens, bet ceļojumi četri, un līdzi paņemamās atziņas katrs sev ir paņēmis citas.
Tehniski dzirdam, ka Augša laiku pa laikam pieturās pie savulaik PKI kultivētajām divvārdu atskaņām. Taču ir arī izņēmumi. Albumā ir maz tā saucamo fišku, un man ir prieks par uzdrošināšanos atkāpties no šīs LV repa scēnā jau ļoti iesakņojušās tradīcijas. Jāatzīst, ka pārmērīga spēlēšanās ar fiškām man atgādina sākumskolu. Nepārprotiet, es neuztveru šo elementu kā kaut ko, kas jāiznīdē. Varētu sacīt tā — fiška ir laba piedeva dziesmai un ar to iespējams darbu izpušķot, taču bez tās pamatā var iztikt. Un Troksnis no Bēniņiem to ir pierādījis.
Sen nebiju redzējis tik smagi ieguldītu darbu ārpus muzikālā lauciņa – pie albuma vizuālās kvalitātes, bukletiem un materiāla ārpus pašām dziesmām. Sākot ar askētiski nofilmētajām vizualizācijām līdz bilžu bukletiem un bildēm sociālajos tīklos, albuma vizuālā pārdomātība ir pavērusi tam ļoti plašu dimensiju. Šeit īpaši jāuzslavē Emīls Kālis, kurš albumam ir darbojies līdzi ar lielu atdevi un ieguldījis daudz darba un uzmanības, neatstājot vietu paviršībām. Ja kāds no jums nav manījis albuma vizualizācijas, aicinu noklausīties Troksni grupas Youtube kanālā.
Šis albums labi parāda, ka, ja vēlamies, lai crafts virzās uz priekšu, tad nepieciešams piesaistīt arvien vairāk džekus, kas varbūt paši nerepo, bet ir iekšā repā, to saprot un ir gatavi atbalstīt scēnas pārstāvjus.
Gala Rezumē.
Ja skatāmies uz albumu caur kritiskāku aci, varētu sacīt, ka tas nav ne revolucionārs, ne kas ārkārtīgi jauns un unikāls. Tāpat manāms, ka džekiem vēl ir pie kā strādāt – vietām bez teksta bukleta ir grūti uztvert sakāmo, kā arī brīžiem ir grūti manīt pantu saturīgumu un kopējo lirisko kvalitāti. Taču, kopumā sacīšu, ka albums ir izdevusies debija un spēcīgs pirmais solis grupai Augša, kuras dalībnieki ir pieteikuši sevi kā pietiekami nopietnus izpildītājus, no kuriem, visticamāk dzirdēsim dziesmas arī turpmāk.