#labdarība

[gulbuves]

1 vieta #sevtevnovadam #labdarība #valmiera (at Guļbūves) https://www.instagram.com/p/CRt_8RuJi7F/?utm_medium=tumblr

[krisjanisliepins]

Valsts veselības aprūpes prioritāte ir palīdzēt pēc iespējas vairāk cilvēkiem

Ik pa laikam sabiedrības uzmanības centrā nonāk ziedojumu vākšanas kampaņas, lai palīdzētu kādam ar retu slimību sasirgušajam izārstēties vai izglābt dzīvību. Nereti tās pavada arī sašutums par to, ka valstij nepietiekot naudas šo slimību ārstēšanai. Sak, ja nebūtu dažādu nelietderīgu tēriņu, cilvēka dzīvība nebūtu jāatstāj atkarībā no labdarības organizācijām un ziedotāju labvēlības. (more…)

View On WordPress

[malaizija]

Neizbēgamais izlaidums jeb Labdarības negaidītie blakusefekti

Nebūs liels pārspīlējums teikt, ka Latvijas iedzīvotājiem pilnīgi ierasta parādība ir aptuveni trešdaļā savai dzīvei atvēlēto gadu apmeklēt vismaz pa vienam skolas izlaidumam. Pašu, brāļu un māsu, brālēnu un māsīcu, draugu, radu, vēlāk savu bērnu, mazbērnu un tā tālāk. Aktu zāle, bezgaiss, svinīgi tērptie absolventi, direktoru nekad nemainīgās patosa pilnās runas, ziedi un diplomi, asaras sveicēju acīs un nesamērīgi izstieptā ceremonija - tas viss latvietim ir tik ierasts un pazīstams, ka nejauša kļūšana par goda viesiem identiskā pasākumā vienā no Taizemes nabadzīgākajām skolām mūs uz pauzes nolika tikai uz dažām sekundēm. Šodien vairāk par to, kā līdz tam nonācām.

Neilgi pēc nobāzēšanās Taizemē izlēmu par labu ģitāras iegādei. Kāda mūzikas instrumenta esamība pa rokai mani vienmēr nomierina un ļauj pārdzīvot stresainākos dzīves momentus. Vienu no vienkāršākajām Yamaha klasiskajām neilona stīgu ģitārām iegādājos ar domu, ka pirms došanās tālāk to noteikti varēs pārdot kādā no daudzajām tieši tādam nolūkam paredzētajām Facebook grupām. Diemžēl sanāca tā, ka lielu daļu no spēlēšanai atvēlētajiem 3 mēnešiem pavadīju, ārstējot motorollera avāriju rezultātā gūtās traumas (tostarp - rokas), un kad veselība beidzot bija atgūta, bija pienācis arī laiks domāt par ģitāras nodošanu jauna īpašnieka rokās. Tomēr virtuālā pārdošana diez ko nevedās - par spīti smieklīgi zemas cenas noteikšanai, 3 nedēļu laikā pieteicās tikai viens nopietns interesents, un tas pats pēdējā brīdī atteicās no darījuma, kad izrādījās, ka viņa desmitgadīgais dēls tomēr labāk gribot spēlēt bungas. Nabaga tētis :) 

Ar joni tuvojās aizbraukšanas diena, taču ģitāra joprojām stāvēja manā istabā. Vēl vairāk nolaist cenu neredzēju jēgu, tāpēc turpat Facebook Chiang Mai pilsētai veltītajās grupās sāku klaušināt pēc kādas skolas vai indivīda, kam šo ģitāru varētu atdāvināt. Tā manā redzeslokā nonāca Viktors. Viktors ir mūzikas pedagogs no Filipīnām, kurš ar savu sievu uz laiku ir pārcēlies uz Taizemi, lai palīdzētu cilvēkiem, jo īpaši - bērniem. Viņš katru nedēļu kā brīvprātīgais skolotājs pasniedz mūzikas un mākslas stundas vairākās Chiang Mai apkārtnes skolās, kuru audzēkņi nāk no bēgļu komūnas, Taizemes nabadzīgajām kalnu ciltīm vai bērnunamiem. Tas, ka viņš pats taju valodā runā ļoti slikti, Viktoru neattur operēt tā, it kā viņš un viņu visi lieliski saprastu.

Uzrunāju Viktoru ar piedāvājumu atdāvināt savu ģitāru un viņš bija ļoti atsaucīgs. Vienojāmies, ka, lai nodotu dāvinājumu, mēs ar Elīnu varam paviesoties viņa stundā Mitreejit Christian School - skolā dažādu kalnu cilšu bērniem un bāreņiem, kuru ar mikroskopisku valsts atbalstu aptuveni 20km attālumā no Chiang Mai jau 10 gadus uztur vietējā kristiešu komūna un fonds “For Better Life Foundation”. Skolā un bērnudārzā šobrīd mācās vairāki simti bērnu vecumā no 3 līdz 17 gadiem, un sekmīgākajiem fonds vēlāk nodrošina iespēju studēt laicīgajās vai garīgajās augstākās izglītības iestādēs. Lielākajai daļai no audzēkņiem šī ir vienīgā reālā iespēja iegūt jebkādu izglītību.

Iespēja bija gana vilinoša, bet bija arī skaidrs, ka ar ģitāru vien rokās šajā ārpuspilsētas ekspedīcijā doties nav prātīgi un ir nepieciešams sarūpēt vēl kādas dāvaniņas. Viktors kā visnepieciešamākos minēja krāsojamos krītiņus pašiem mazākajiem. Operatīvi pieslēdzu šai aktivitātei arī otru Chiang Mai dzīvojošo latviešu ģimeni - Kārli, Kristīni un Emmu no Gap Year Latvians, no kuru pagaidu mājām šī skola atrodas pavisam netālu. Tad bija klāt laiks par plāniem informēt arī Elīnu. Šķiet, ka viņa bija visnotaļ pārsteigta par manu iniciatīvu, bet, gods kam gods, bija arī gatava nekavējoši aktīvi iesaistīties iepirkumu organizēšanā.

Pēc drudžainas aktivitātes nākamajās pāris dienās, mūsu pēdējā piektdienā Taizemē, visagrākajā tur piedzīvotajā rītā ar dāvanām piekrautu mugursomu abi ar Elīnu devāmies mēģināt izmantot lokālos minibusus, lai ap astoņiem satiktu Kārļa ģimeni, sapakotu bērniem domātās saldumu paciņas, un tālāko ceļu mērotu kopā. Viss izdevās lieliski un īsi pirms deviņiem iebraucām skolas pagalmā, kamēr Viktors ar savu motociklu vēl bija ceļā. Skola mūs pārsteidza - vairākas vienstāva ēkas, plašs pagalms un neskaitāmi svinīgi tērpti bērneļi, kuri... organizēti grupās tika fotografēti pie stendiem, kas izskatījās kā pārpalikumi no Valentīndienas un citu svētku svinībām. 

Mūsu mulsumu nespēja kliedēt arī Viktora ierašanās, jo arī viņam nebija ne jausmas, kas īsti notiek. Viņa plānos ietilpa novadīt stundu pašiem mazākajiem - bērnudārza grupiņas - audzēkņiem, un ļaut baltajiem viesiem tajā piedalīties.

Tikām iepazīstināti ar skolas direktori, kura angliski nerunāja nevienu vārdu. Viktora mēģinājums uzstāties par tulku izvērsās gana komisks, jo satraukumā arī viņš bija aizmirsis visu savu taju valodas leksikonu. Lai nu kā, drīz tikām novirzīti uz vienu no klases telpām, kurā bez skolotāja galda stūrī nebija nevienas mēbeles. Bezgala paklausīgajiem, bet miegainajiem 27 taju bērneļiem, no kuru sejas vaibstiem varēja nolasīt, ka tie nāk no vismaz 10 dažādām etniskajām grupām, priekšā uz zemes tika nosēdināti 5 apmulsuši baltie citplanētieši.

 Izrādījās, ka mums kaut kāda īsti neizskaidrota iemesla pēc ir pavisam maz laika. Ar cita pedagoģiskā personāla palīdzību, Viktora uz ģitāras pavadīti, viņu acīmredzami pārāk nesaprotošie bērni ciemiņiem izpildīja ilgstoši dresētu, bet joprojām aizkustinoši nemākulīgu dziesmiņu ar pietupšanās elementiem. Mums nekas cits neatlika, kā atbildēt ar improvizētu “Kur tu teci, gailīti manu”. Bez pietupšanās. 

Tad sekoja mazo saldumu paciņu izdalīšana bērniem un svinīgā krītiņu paku un citu skolai noderīgu kancelejas preču, kā arī ģitāras nodošana un oficiālā fotografēšanās. Starp citu, piefiksējām, ka nevienā brīdī nenotika nekāda saņemto paciņu nekavējoša atplēšana, saldumu ēšana vai salīdzināšana. Visi bērneļi, līdz pat vismazākajam, pieklājīgi pieņēma dāvaniņas un budistu(!) stilā paklanījās... un tad pēkšņi pazuda. Mums atvēlētais laiks bija beidzies. Viss piedzīvojums bija ildzis varbūt 15 minūtes.

Izrādījās. ka savu vizīti, pašiem sev un pat apmulsušajam skolotājam Viktoram nezinot, bijām ieplānojuši pēdējā skolas dienā, pēc kuras sākas 2 mēnešu ilgs vasaras brīvlaiks. Tieši tam par godu arī visa svinīgā fotografēšanās. Ar zināmu vilšanos un mazuma piegaršu mutē devāmies prom, vien uz mirklīti piestājot, lai nofotografētu skolas multifunkcionālo ēdnīcu/aktu zāli, kur pagalma vidū, uz apjumtas flīžu grīdas, bija sasēduši visi bērnudārza un un sākumskolas audzēkņi, lai piedalītos svinīgajā izlaidumā. 

Tajā brīdī mums tika norādīts uz vietām blakus labdarības fonda vadītājai - tā neplānoti kļuvām par goda viesiem savā pirmajā skolas izlaidumā Taizemē. Ja neskaita dažas lūgšanas taju valodā, šis pasākums apbrīnojami maz atšķīrās no tā, ko pierasts redzēt ikvienā Latvijas skolā. Dziesmas, ellīgi garas skolotāju un direktora uzrunas, visi audzēkņi pa vienam iet saņemt diplomus, kamēr pārējie garlaikojas... Sienu trūkuma dēļ izpalika vien bezgaiss. 

Bija interesanti redzēt, kā kristiešu skolā audzēkņi priekšā izliktajām Jēzus un Taizemes karaļa bildēm, kā arī direktorei paklanās ar budistu sveicienu. Tas aptuveni iedeva priekšstatu par cik nopietna vai nenopietna ir kristīgā indoktrinācija šajā vidē. 

Mums ar Elīnu redzēt, kā jebkāda veida reliģija tiek uzspiesta bērniem, kuriem nav iespēju un resursu to racionāli izvērtēt, vienmēr ir bijis mazliet šķebinoši. Tomēr šajā gadījumā sanāk pretnostatīt kristīgo indoktrināciju un neizbēgamo analfabētismu. Turklāt izskatījās, ka visa tā kristiešu padarīšana ir vairāk iemesls saņemt finansējumu no ārzemju donoriem, nekā kādam nopietni kaut ko iepotēt. Un finansējums šai un citām līdzīgām skolām tiešām ir vajadzīgs. Valsts atbalsts skolai ar vairākiem simtiem skolēnu un 20 skolotājiem sastāda apaļus 2500 eiro... gadā. Viktors palepojās ar pirms pāris gadiem uzceltajām visnotaļ primitīvajām un ne pārāk labi smaržojošajām tualetēm (domājiet - stacijas tualetes kādā mazākā miestā), kurām savu pensiju ziedojis kāds austrāliešu pāris. Bail iedomāties, kā tualetes jautājumi tur tika risināti pirms tam.

Lai arī no izlaiduma runām neko nesapratām, tajā pacietīgi nosēdējām vairākas stundas, jo kā goda viesiem nemanāmi notīties bija visnotaļ sarežģīti. Šīs stundas deva laiku nomierināties, remdināt sākotnējo nožēlu par to, ka vizītes plāni tik strauji mainījās, ka steigā nesaņēmām iecerēto savtīgo emocionālo gandarījumu, redzot, kā bērni priecājas par mūsu sarūpēto. Laiku atgādināt pašiem sev, ka ne jau savas labsajūtas dēļ esam ieradušies. Un pateicīgi pieņemt piedzīvoto un pieredzēto.

Noslēgumā video par skolu, kura primārais mērķis, izskatās, ir piesaistīt kristiešu ziedojumus, un tāpēc baigi spiež uz šiem elementiem, tomēr tas iedod zināmu priekšstatu par to, kā tur ir.

Jānis

Foto: Elīna Belova un Kristīne Ceske

[merrycrisis-blog-blog]

Microsoft tā nekad vairs nedarīs

Tieši Ziemassvētku gaidīšanas laikā pie mūsu mazajām, aukstajām Grinča sirsniņām uzstājīgi klauvē dažādas akcijas ar lūgumu palīdzēt nelaimē nokļuvušajiem.  Ziedošana vispār ir tāda piņķerīga padarīšana - iemesli, kādēļ to darīt vai nedarīt, katram ir savi, un vidējais standarta pilsonis par tiem skaļi atļaujas diskutēt tikai interneta portālu komentāros.  Toties mazi un lieli uzņēmumi tieši caur labdarības akcijām iegūst pozitīvu publicitāti un veido savu tēlu. Pirms svētkiem ziedo teju visi - atšķirība ir tikai tajā, cik skaļi šis fakts izskan publiski.

Šajā nedēļā pamanīju vairāku Latvijas banku aktivitātes sociālajos tīklos. Kopīgs tām ir ne tikai tas, ka tiek solīts ziedot naudiņu tiem, kam tas ļoti vajadzīgs, bet arī tas, ka tiek sagaidīta aktīva noteiktas sabiedrības daļas iesaiste, lai ziedošana vispār notiktu.

Nordea šogad turpina brīnišķīgu akciju, palīdzot Lejasstrazdu bērniem. Par pašu akciju vairāk vari uzzināt šeit. Akcija sola arī naudiņas ziedosanu, tikai tam nepieciešams mans un Tavs atbalsts - jāpublicē ziņa tviterī (standarta ziņa vai jebkāda ziņa, kurai pievienots haštags #NordeaSveiciens), tad Nordea ziedos 10 santīmus. Par to, kāda būs maksimālā ziedojuma summa, nekas nav minēts, tādēļ atliek ticēt, ka tai nav limita un mēs varam palūgt Džastinu Bīberu (15 miljoni sekotāju), lai viņš tviterī šo akciju nedaudz paskubina :)

SEB savukārt solās ziedot SOS bērnu ciematiem. Vairāk par akciju šeit.  Ziedojuma apmērs atkarīgs no tā cik rūķīšus noķersim speciāli šim mērķim izveidotajā spēlītē un cik aktīvi pūtīsim taurītes ziņas sociālajos tīklos (svētā trīsvienības - draugiem.lv, tviteris un Facebook). Rūķus es saķēru diezgan pieticīgi, bet ziedojuma summa tāpat sanāca lielāka nekā Nordea - 27 santīmi.  Lai naudiņa tiktu noziedota, ar ziņu var dalīties tikai vienu reizi katrā sociālajā tīklā (pirms ziņas nosūtīšanas jāautorizējas). Par to, cik naudas SEB ir gatava ziedot, ziņu nav, bet lapā ir ziņa, ka šobrīd šādā veidā savākti 75 lati. 

Uz iepriekšējo divu akciju fona Swedbanka izceļas ar to, ka tāpat vien par pliku tvītošanu neko neziedos. Informācija par akciju šeit. Katram, kurš vēlas, lai 10 santīmus ziedo banka, jāziedo no sava konta 10 santīmi. Tikai pēc tam, kad būsi no sava konta santīmiņus aizripinājis, Swedbanka ļaus publicēt dāsno sirdi apliecinošo tvītu kādā no Taviem sociālo tīklu profiliem. 

Pirmajā brīdī šķiet, ka viss taču ir kārtībā. Sak, vai nu grūti... Turklāt par šīm akcijām neviens Latvijā skaļi nīgri nerūc, kā tas parasti novērojams ar dažādām biļešu/telefonu/dāvanu karšu izlozēm. Tomēr izbrīna mūsu banku lēmums šādas akcijas sociālajos tīklos vispār organizēt, jo vēl šogad varējām sekot pavisam nelāgajai Microsoft pieredzei ar šādu akciju.

Šī gada martā pēc postošās zemestrīces Japānā, Microsoft meklētāja Bing tviterkontā parādījās ziņa, ka par katru attiecīgās ziņas retvītu, Bing ziedos 1$. Turpat tvītā arī tika norādīts maksimālais ziedojuma apmērs - 100 tūkstoši. Ziņa sacēla negaidītu pretreakciju - Microsoft tika apsūdzēts sava produkta popularizēšanā uz nelaimē cietušo rēķina. Īsā laika posmā ļoti daudzi tvitera lietotāji Microsoft veltīja ne visai glaimojošas piezīmes (a la "Hey @bing, stop using a tragedy as a fucking marketing opportunity" (komiķis Maikls Bleks)). Rezultātā Bing atvainojās, akciju atsauca un naudiņu vienkārši noziedoja. Tvitera kontā tika nopublicēts šāds teksts:

"We apologize the tweet was negatively perceived. Intent was to provide an easy way for people to help Japan. We have donated $100K." 

Skaidrs, ka Microsoft nekad vairs šādas akcijas nerīkos. Atgriežoties pie mūsu banku akcijām, rodas pāris jautājumi:

Kādi ir ziedojumu limiti? (Vai gadījumā, ja visi Džastina Bībera sekotēji savos tvītos pieminēs haštagu #NordeaSveicins, Nordea ziedos 15 miljonus?)

Vai naudas summa, kas samaksāta par sociālo tīklu risinājumu izstrādi, ir proporcionāla savāktajai ziedojumu summai? (SEB publicējis informāciju par 75 latiem no rūķīšu ķeršanas)

Kādēļ, sasodīts, nevar ziedot vienkārši tāpat, bez liekas ambrāžas tviterī, draugiem.lv un Facebook?

[sidraba]

Ko ēdām? Sūdus otrreiz vārījām un ēdām!

Gribēju uzrakstīt par draugiem.lv jaunajām domubiedru grupām, bet aizķēros pie kāda sāpīgāka temata. Virsrakstā pausto frāzi man kādā reizē, runājot par pagātni, teica mana vecmāmiņa. Viņa runāja par aptuveni vienpadsmit gadus vecu pagātni.

Tas bija skarbs laiks. Kādreiz viņš bija smuks kā velns, melnām acīm, melniem matiem, traki greizsirdīgs un traks, bet viņa — smukākā meita ciemā, pufīga blondīne, kas ducināja pa ballēm ar savu motorolleru. Tagad viņš bija akls, izbijis smalkmetālvirpotājs, cilvēks ar zelta rokām, kas, darba nekad nebijušās, vienmēr viegli oda pēc mašīneļļas, kuras traipus tā arī no pirkstiem nespēja nodzīt nost. Pirksti, sadzīti sīkām rieviņām, aprepējuši un pat slimnīcas sterilās gultas nespēja to aso glāstu padarīt maigāku. Viņa — piecdesmit gadus veca sieva, kas katru nedēļu kājām mēroja ceļu uz trīs kilometrus attālo Gaiļezera slimnīcu neskatoties uz laikapstākļiem vai to caurumu kurpes papēdī, ko viņa bija aizkrāsojusi ar melnu flomasteru, lai nebūtu kauns — pie meistara nest nebija naudas. Viņa paņēma sava vecīša plaukstu, uzlika savējai un izveda to piesaulītē, abi devās pirkt saldējumu. 20 santīmi. Viņas izvēles cena bija autobuss vai saldējums papītim, kā viņa to mīļi sauca. Papītim garšoja saldējums, viņa lūkojās kā cukurslimības saēstais vīrietis uzmanīgi turēja savās rokās plāno vafeļu turziņu un atgaiņājās ikreiz, kad viņš tai piedāvāja nokosties, it kā saldējumu ēstu katru dienu..it kā ēstu katru dienu. Viņa stāstīja tam par mazbērniem, kas skolas brīvdienās atbraukšot, viņa stāstīja tam par meitu, ka znots esot nokodējies, vairāk nedzeršot. Viņa stāstīja tam, ka meklē darbu, ka ir cerības. Viņa stāstīja tam, ka ārsti dod cerības, ka viss būs labi, ka reiz viņi atkal sēdīsies savā zilajā volgā un brauks sēnēs uz tālajiem siliem, kā viņi to mēdza darīt... Kaut volga bija sen pārdota, kaut meita jau bija piezvanījusi no kaimiņienes un teikusi, ka nav naudas laist bērnus uz Rīgu, kaut znots bija tāds pats pļēgurs kā bijis. Kad apmeklētāju stunda bija garām, viņa paņēma viņa delnu, uzlika uz savas un atgriezās palātā, nobučoja viņa vaigu un teciņiem vien devās atpakaļ uz trīs kilometrus attālo dzīvokli, lai klusa un vientuļa izraudātu savu sāpi spilvenā un sarēķinātu, kā izdzīvot līdz nākamajam pabalstam, lai noadītu vēl vienu zeķu pāri, lai ticētu, ka to nopirks tajā tirgus vārtrūmē, kur viņai bija vesela viena cilvēka vieta, jo citādāk viņai nebūs naudas, par ko aizbraukt dzērvenēs, lai pārdotu, lai izdzīvotu, lai nopirktu papītim saldējumu..

Papītis gadu vēlāk tika apglabāts ģimenes kapos un sākās vēl grūtāka cīņa par izdzīvošanu. Viņa nu bija viena. Viena kā koks tuksnesī. Pat pie Papīša reizi nedēļā aiziet nevarēja, nu tas gulēja dzimtā ciema kapsētā, kas bija veselu piecdesmit santīmu attālumā. Darbā nekur neņēma.. piecdesmit trīs gadi aiz muguras bija skaitlis, kas CV piešķīra papildus zīmogus.  Meitai nebija vieglāk — znots bija dzērumā sasitis mašīnu, bija jālabo, naudas nebija, bērni prasīja ēst, rudens — naudas cukuram nebija, lai kuplos ogu krūmus ievārījumā savirtu un pagrabā nobāztu, sulām vajag metāla vāciņus..cik var sulas spiest, ja vāciņu nav, no kaimiņiem naudu lūgt..tam jau meita par lepnu. Ogas krūmos pūst, a nav cukura! Un tad vēl tās dežūras, kas bija iesākušās kā haltūras vīra vietā, kad tas piestrādāja gaterī, bet nu bija uz viņas pleciem! Un pusdienas! Vajadzēja uztaisīt pusdienas, jo vīrs nāca izsalcis no darba un, ja nebija pusdienas, tad bija ģimenes strīds! Un pēc ģimenes strīda vienmēr sekoja kroga apmeklējums! Nē, nē! Meitai savu problēmu pietika, lai vēl ar viņu — pieaugušu cilvēku ņemties!

Lepnums ģimenē bija iedzimts. Viņa purvu purvus izskrēja, tad aši pārlasīt un no rīta agri uz Rīgu, uz tirgu. Pārdevām dzērvenes, nopirkām putraimus un eļļu. Mēnesī viena pudele aizgāja, lai kā censtos uz pannas liet ūdeni un cept ūdenī. Kaimiņiene teicās paņemt zeķītes uz Ziemassvētkiem dāvanām, tur varēs nomaksāt par elektrību un nopirkt uz ziemassvētkiem mandarīnus un riekstiņus, ko apgrauzdēt, varbūt arī bērnu šampanieti..ja mazbērni atbrauks. Uz Ziemassvētkiem dzīvokli nevarēja atstāt tukšu, pirmais stāvs, vienreiz jau lauza vaļā.. Ja mazbērni neatbrauks, sagaidīs viena.. kā tos pirmos Ziemassvētkus pēc Papīša nāves.

Jā, es šodien gribēju rakstīt par draugiem.lv domubiedru grupām, bet ir dažas būtiskākas lietas. Es gribu pastāstīt par tām lietām, kas palīdzēja izdzīvot kārtīgai un čaklai latvietei, kas bija nonākusi dzīves posmā, kad nebija roku, kas paņemtu tās delnu, uzliktu uz savējās un izvestu piesaulītē. Atceroties šos laikus vecmāmiņa vienmēr piemin sociālo palīdzību un pakas uz Ziemassvētkiem, kad tev iedeva putraimus, miltus, divas eļļas pudeles, kilogramu mannas.. Reizēm arī šokolādi, kas bija vecmāmiņas lielākā kaislība daudzu gadu garumā pēc tam, kad viņa jau bija atradusi darbu bērnudārzā par bērnu audzinātāju, pēc tam, kad meita bija dabūjusi darbu Rīgā par floristi, pēc tam, kad mazbērni izauga un devās savās gaitās, vēl ilgi pēc tam, kad viņa stāvēja vārtrūmē un tirgoja baltas zeķītes pa trīs lati pārīti..

Un tāpēc es gribu pastāstīt par akciju "Paēdušai Latvijai". "Paēdušai Latvijai" ir akcija, kas dāvina pārtikas pakas ģimenēm, kas ir nonākušas situācijā, kad viņām ir laiks mest kaunu un lepnumu pie malas un lūgt palīdzību grūtā brīdī no līdzcilvēkiem. Viņi nelūdz naudu. Viņi lūdz maizi. Viņi lūdz kilogramu putraimu. Par sešdesmit santīmiem var nopirkt divus kilogramus miltu, ko ielikt kādā no pakām šādām ģimenēm, par septiņdesmit santīmiem — eļļas pudeli, par diviem latiem — eļļu, putraimus, mannu, un miltus, par astoņiem latiem tu vari kādai ģimenei klāt galdu veselu mēnesi!

Un iespējams kādu dienu, kāds tev teiks: Ko ēdām? Sūdus otrreiz vārījām un ēdām, bet tomēr, kādi cilvēki dzīvo Latvijā — man, svešam cilvēkam, maizi neliegs! Un tad tu dzirdēsi stāstu par kādu akciju pirms daudziem gadiem, kad kāds krietns cilvēks pabaroja otru tādu pašu.. Un iespējams būs satikušies divi krietni cilvēki.

Par "Paēdušai Latvijai ziedot.lv: http://www.ziedot.lv/lv/project/836

Mājaslapa: http://www.paedusailatvijai.lv/lv/sakums/

Facebook: http://www.facebook.com/pages/Paedusai-Latvijai/

Twitter: https://twitter.com/latvijai

Rekvizīti:

Fonds "Ziedot" Reģ. Nr 40008078226  Swedbank, bankas kods: HABA LV 22  konta nr: LV95HABA0551006150241  mērķis: "Paēdušai Latvijai"