Nakts ceļš * nav mistisks
Šobrīd esmu ceļojumā pa Krieviju ar mašīnu. Jābrauc ļoti daudz, tāpēc šodien izbraucam no viesnīcas 4 no rīta, un iebraucām tik tikko - pus vienos naktī. Braucot cauri, mainās laika josla un saule riet daudz ātrāk - ap 22 ir pilnīga tumsa aiz loga. Līst lietus. Sajūta, kā Harija Potera filmā, kad viņi devās uz Hogwartsu sliktos laikapstākļos ar vilcienu un tiem uzbruka dementors. Krievijā ir arī savi dementors, kas izsūc tavu dvēseli. Labi, ka tos vēl nav nācies sastapt.
Mašīnā valda uzmundrinājums, skan krievu 80.gadu hītu radio, es smērēju sev humosa maizītes un baudu nekad neredzētu tik tumsīgu tumsu aiz loga. Vienā brīdī sāk līt lietus. Jau labu laiku braucam taisni pa šoseju, un benzīntanku sastapt var arvien retāk un retāk. Nav arī pilsētu vai ciemu. Radioviļņu signāls vairs nav tik drošs un pārliecināts par sevi kā bija pirms tam.
Galvā negaidīti sāk rasties domas par milzīgām mežu platībām aiz loga, kas ir pārņemtās ar tumsu. Neaptveramo bezdibeni, kurā ir tik viegli nojugties, ja pazūdi. Un cik cilvēki jau ir tā pazuduši. Sibīrijas mežos. Protams, visas tās domas ietekmēja Remarka grāmatas, ko lasu, kamēr braucu. Esmu viegli iespaidīga - varbūt arī. Bet manā galvā tā tumsas un melnuma aina bija ļoti dzīva.
Pēkšņi pa radio sāk skanēt ļoti dīvaina, un pat biedējoša melodija. Lietus sāk līt stiprāk, ka nākās nomest ātrumu līdz 50km/h. Braucam cauri kādam ciemam.
Priekšā ir autoavārija.
Mēs nometam ātrumu vēl vairāk un lēnām braucam cauri. Pa labi redzam 2 DPS (Krievijas ceļa policija) auto, pa kreisi - sasista mašīna un apkārt sarkani konusi. Dažus metrus no mašīnas uz asfalta guļ cilvēks. Tā bija pēdējā nakts viņa mūžā.
Mūsu mašīnā uz 60 km, līdz pašai viesnīcai, iestājās klusums.
Pēc dažiem mēnešiem kaut kur uz Maskavas - Kazaņas šosejas apmales, apm.50 km pirms pilsētas Čeboksari, parādīsies piemineklis vai krusts nezināmajam. Un, braucot cauri, neviens viņu nemanīs, jo tas ir tikai 1 no simtiem tāda veida pieminekļiem.
Tumsa pārņēma nakts ceļu.
Manu prātu - arī.