Panic vs. Purpose: A Candid Conversation with Chrisette Michele That Will Change Your Life | @MorganDebaun
Welcome to this captivating episode, join Morgan DeBaun and Grammy award-winning recording artist, Chrisette Michele, for an inspiring and thought-provoking discussion on creativity, purpose, and impacting culture. Get ready for a deep dive into unlocking your potential, chasing your dreams, and making a difference in the world.
In the episode, Chrisette opens up about acting out of panic versus purpose, drawing from personal experience and her highly criticized response to the 2016 election results that she says came from a place of panic. She shares how she navigates artistic responsibility surrounding how her creative efforts are received.
Don't miss out on this dynamic duo sharing their wisdom and experience - tune in now for an episode that will ignite your passion and drive for success!
Šonedēļ atceros sarunas ar dažādu šoku izdzīvotājiem – kara bēgļiem, dabas katastrofas piedzīvojušajiem un citiem – un viņu pieeju dzīves turpināšanai krīzēs un pēc tām. Kaut nopietni uztveru vietējos Covid-19 drošības noteikumus (šobrīd studēju Austrumu reģionā Anglijā), nespēju just līdzi masu panikai, izņemot raizes par to, kā krīzi izmanto varas un vides jautājumos (piem., Latvijā, Ungārijā, pasaulē). Bez šaubām, studenta dzīvesveids ir priviliģēti pielāgojamāks karantīnai nekā daudzi citi, un neitralitāte var arī būt aizsardzības mehānisms. Lai nu kā, atbalstu ne tikai #PaliecMājās, bet arī #PurposeOverPanic. Ko man māca izdzīvotāji?
Izvērtēt prioritātes.
Vai esmu vietā, kur vēlētos palikt, ja aizvērtos valstu robežas un ierobežotu iekšzemes transportu?
Vai esmu tuvu cilvēkiem, kas cits citu atbalsta un iedvesmo?
Vai izvēlos nodarbošanās, kas mani aizrauj un fiziski un mentāli “pabaro” neatkarīgi no ārējiem apstākļiem?
Pētot milzu zemestrīces pēdas Nepālas ciematiņos, iepazinu budistu mūķeni D., kuras klosteri šī katastrofa bija pilnībā sagrāvusi. Tās izdzīvotāji – mūķene un svētvietas guru – izvēlējās dažādus ceļus. Guru bez jumta virs galvas un cilvēku plūsmām šī vairs nebija īstā vieta, un viņš pārvācās uz galvaspilsētu. D. izvēlējās palikt, kaut tas nozīmēja ievākties metāllokšņu būdiņā, jo, kā viņa man sacīja, tāds bija viņas aicinājums.
Pielikt roku un stiprināt sociālās saites. Palīdzība citiem var palīdzēt pašam, un tai nav nepieciešams altruistisks un spēkpilns noskaņojums. Filipīniete A., kuras iedzīvi un mentālo veselību aizskaloja taifūns, iesaistījās savas pilsētas atjaunošanas darbos tikai tāpēc, ka brīvprātīgie saņēma ēdienu, taču ar laiku šis darbs palīdzēja viņai pārdzīvot notikušo un kļūt laimīgākai, piederot lielai aktīvistu ģimenei. Katrā Covid-19 valstī iespējas atbalstīt krīzes skartos vai iesaistīties vietējās un virtuālās kopienās atšķirās, bet pastāv visur. Piemēram, manā apkaimē šobrīd īpaši aktuāla neaizsargātajiem ir pārtikas banka, kurai palīdzu ar velo piegādēm, un ar vīrusu nesaistīti rakņājos ilgtspējas iniciatīvas kopdārzā. Personīgi šādas aktivitātes ir zāles pret izolētību, bezspēcības sajūtu un mazkustību, savukārt kolektīvi un ilgtermiņā – drošības tīklu vīšana savējiem un plašākai sabiedrībai.
Mācīties un spēlēties. Hornšo viesnīcā, kā stāstīju senākos ierakstos, reiz uzņēmām >100 Tuvo Austrumu un Austrumāfrikas bēgļus. Šīs ģimenes un indivīdi uz nezināmu laiku iesprūda sniegotā nekurienē, kur tikpat kā neredzēja sauli, turklāt neizbēgami tuvu svešiniekiem, ar kuriem nedalījās valodā un kultūrā un reizēm nonāca konfliktā. Šķīda asinis? Nē, domino kauliņi. Pingponga bumbas. Lakatiņi uz deju grīdas. Pēc pirmajām stresa un nedrošības nedēļām ikdienu piepildīja (nereti pašorganizēti) valodu klubiņi, filmas, tradicionālo ēdienu gatavošana un arī aktīvisms. Dejošana, prāta spēles, radošas izpausmes, virtuālie kursi, augu audzēšana un gatavošana ir tikai daži no iespējamajiem prieciņiem un izaugsmes piedzīvojumiem Covid-19 izolācijā.
Pieslēgties cilvēces atmiņai. “Vecumdeinas dzīve iet bez izmaiņām trauksmainais jaunības laiks pagājis atleik tikai atcerēteis cik cilvēks ir stiprs un var daudz ko izturēt,” – tā sava mūža atmiņu pierakstus noslēdza mana vecvecmāmiņa, saglabājusi možu garu, kaut arī pazina karu, represijas, dažādas kaites un smagu darbu. Mūsu saknēs ir liels spēks un pieredze. Slimības cilvēcei nav jaunums, tāpēc šim laikam pārsteidzoši trāpīgas atziņas ir uzkrātas jau kopš vēlajiem viduslaikiem, mūsu priekšgājējiem pārdzīvojot mēri un citas epidēmijas. (Ja nu ir brīvs brīdis lasīšanai.)
Trenēties. Nedomāju tikai ķermeņa trenēšanu, ienirstot bezmaksas vingrošanas video un rakstu jūrā. Kad izjautāju īslandiešus par viņu salas neparedzamo vulkānismu, vairāki teica, ka ir jebkurā laikā gatavi no mierīgas ikdienas pāriet ārkārtas rīcībā, iemūķēties un pēc tam berzt no logiem pelnus. Covid-19 ļauj iztēloties un tādēļ kaut vai mentāli sākt gatavot sevi daudzveidīgajiem izaicinājumiem, kas visus Zemes iedzīvotājus sagaida 21. gadsimtā. Klimata pārmaiņu sekas vien (gan tiešās, kā ekstrēmu laikapstākļu ietekme uz pārtikas ražošanu, gan netiešās, kā klimata migrācija) būs pilnas ar pārsteigumiem. Es gribētu, lai tie Tevi un mani nesatriec.
Pēdējo nedēļu notikumi demonstrē, ka moderno sabiedrību burtiski sīkums – mikroskopisks organisms – var pārvērst sālsstabā. Ļoti iespējams, ka dzīve, atsākusi ritēt, reiz atkal sastings vai – tieši otrādi – tiks ierauta viesulī bez šajā laikā tik īpašās iespējas piebremzēt un padomāt. Cilvēki citās zemēs un laikos atkal un atkal man apliecina, ka esam vienlaikus trauslāki un spējīgāki, nekā šķiet. Mums ir nepieciešama nevis upuru, bet gan izdzīvotāju mentalitāte.
P. S. Sveicieni no Noridžas. Atvērusies ruļļu slēģu 50 nokrāsu izstāde. Un, protams, pavasaris.
