Amsterdamai piemīt neparasti savdabīgs valdzinājums. Tās vēsture sākusies ap 1125. gadu no zvejnieku apmetnes Amstelas upes grīvā, kur tās pirmie iedzīvotāji purvainajos upes krastos uzcēla būdas uz mākslīgiem uzkalniem (terps), kas viņus pasargāja no plūdiem. Tagad tā izvērtusies par modernu metropoli, kura lepojas ar eleganci, bet neslēpj arī dzīves ēnas puses, kas veido tās raksturu gluži tāpat kā slavenais kanālu tīkls 75 km garumā ar neskaitāmajiem tiltiem. Amsterdamā var piepildīties 1281 vēlēšanās, jo tieši tik daudz tiltu var pāriet, pirmo reizi esot šai pilsētā
Amsterdamas kanāli nemitīgi atgādina, ka Nīderlande (nozīmē zema zeme) ir līdzenākā valsts pasaulē, ka puse tās teritorijas ir atkarota jūrai ar dambju, kanālu un milzīgu aizsprostu palīdzību, jo 1/3 zemes atrodas tikai vienu metru virs jūras līmeņa. Pilsētas nosaukums arī cēlies no upes aizsprosta Amstelledamme, uzcelta 1222. gadā uz kanāla, kas nodrošināja kuģu satiksmi ar kravas piestātni Dambja laukumā.
1672. gadā kanālu aizbēra un tas pārtapa rosīgā veikalu ielā Damrak, bet pilsētas galveno laukumu iedzīvotāji joprojām dēvē par Dambi. Laukums attēlots daudzās holandiešu 17. gs. gleznās un ēkas ap to stāsta par pilsētas vēsturi sešu gadsimtu garumā - gan Rātsnams, Karaļa pils, Birža un Madam Tissē (Madame Tussaud's) muzeja scenorāmas, gan Jaunā baznīca, kur kopš 1814. gada notiek Nīderlandes karaļu kronēšanas ceremonijas, bet baznīcas senākā daļa - lukta, būvēta jau ap 1400. gadu.
Amsterdamas baznīcas celtas dažādos gadsimtos un ir liecinieces ticību cīņām, sevišķi starp katoļiem un protestantiem. Ne velti šeit atrodama slepenā baznīca, baznīca, kas paslēpta bēniņos (schulkerk). On's Live Heer op Solder (Mūsu Kungs bēniņos) - nevainojami saglabāts paraugs tiem daudzajiem slepenajiem katoļu dievnamiem, kas izveidoti pēcreformācijas periodā.
Baznīcas telpu interjeri iepazīstina ar Holandes Zelta laikmeta ļaužu sadzīvi. Nelielajā kvadratūrā ietilpinātas priekštelpa, gaitenis, viesistaba, dzīvojamā istaba, kas vēlāk pārveidota par bikts telpu, virtuve, baznīca un kapela, bet augšstāvā tirgotava.
Dievnama telpas bija loti šauras, tāpēc radīta saliekamā kancele, ko varēja noņemt un novietot zem altāra kreisās kolonnas. Ap 1735. gadu dievnams pārveidots baroka stilā un, lai rastu papildus sēdvietas, telpai pievienotas divrindu galerijas, kas iekārtas griestos, izmantojot čuguna stieņus. Draudzes locekļi izmantojuši kāju sildītājus, ko apkurināja ar kūdru, kas uzglabāta telpā virs kapelas. Virtuvi rotā Delftas fajansa sienas flīzes, atklāts pavards, akmens izlietne un melnbalta ģeometrika raksta flīžu grīda. Šis 17. gs. nams, ( Museum Amstelkrig), celts 1661. gadā un piederējis katoļticīgam tirgotājam, asi kontrastē ar savu apkaimi Sarkano lukturu rajona šaubīgākajā nostūrī.
Par viduslaikiem stāsta arī viena no senākajām Amsterdamas celtnēm ar skumjo nosaukumu Asaru tornis (Schreierstoren), no kura raudošās sievas māja atvadas vīriem, kuri devās jūrā. Tornis veidojis daļu no senā pilsētas mūra, bet pagalma puses sarkano ķieģeļu fasāde ar dekoratīvo ieejas un logu apdari kalpo kā iespaidīgs korporatīvās varas simbols, jo savulaik bijusi ietekmīgās Holandiešu Ostindijas kompānijas mītne, celta 1605. gadā. Vēl no viduslaiku pūra atradu divas brīnišķīgas ēkas ar koka fasādi, - vecākais dzīvojamais nams (Het Houten Huis), kas izskatās kā pasaku namiņš un atrodas Begijnhofā 34, celts pirms1521. gada, kad ugunsdrošības dēļ aizliedza koka namu celtniecību, bet otrs In't. Aepjen celts 1550. gadā kā jūrnieku viesnīca. Tās savdabīgais nosaukums ''Pie pērtiķiem'' liecina par faktu, ka reizēm jūrnieki, lai nomaksātu rēķinu, naudas vietā piedāvājuši mazus pērtiķēnus.
Amsterdamā par drošākajām velvēm tiek dēvēti Nīderlandes nacionālās bankas pagrabi, kas atrodas 15 m zem grunts līmeņa. Velves būvētas tā, lai trauksmes gadījumā tajās varētu iepludināt Singelgracht ūdeņus. Savukārt, vecākā kafejnīca ir Cafe Chris uz Bloemstraat, dibināta 1624. gadā un darbojas vēl šodien, tur pēc tualetes apmeklējuma ūdens "jānorauj" bārā, bet šķībākā kafejnīca šajā slīpo māju pilsētā ir Cafe de Sluyswacht, būvēta 1695. gadā, ko var atrast pastaigā pa Oude Schans.
Amsterdamas skaistās zelminu mājas ir šķības, noliektas pret trotuāru zināmā leņķī, lai tirdzniecībai paredzētās kravas uz bēniņiem un liela izmēra mēbeles varētu iecelt pa logu, jo trepes šim nolūkam bija pārāk šauras.
Platāko Amsterdamas tiltu Torensluys, kas liecas pār Singel kanālu vietā, kur atrodas 17. gs. slūžu vārti, sauc par Cietuma torņa tiltu, jo tā pamatā iebūvēts cietuma tornis, bet šaurākais Magere tilts, būvēts 1672. gadā, tiek dēvēts par "Kārno tiltu". Šeit var atrast "Kaķu laivu" (De Poezenboot), kas noenkurota Singel kanālā un dod mājvietu simtiem noklīdušu kaķu, un meklēt "Ietīto namiņu", aplūkojot Viktorijas viesnīcu. Brīnoties, kā monumentālajā 19. gs. fasādē iebūvēti divi 17. gs. namiņi, mani, Amsterdamas likumu pārkāpēju, gandrīz sabrauca invalīdu ratiņi, kas brāzās pa sev paredzēto joslu tik ātri, kā sacīkšu velosipēds. Nostāsts vēsta, ka namu saimniece, paveca dāma, atteikusies pārdot savu īpašumu, tāpēc viesnīcu nācās būvēt tiem apkārt.
Mans Amsterdamas sapnis ierobežotajā laika posmā bija, pirmkārt, uzkāpt kādā no šaurajiem, krāsainajiem pasaku namiņiem, kas manā iztēlē šūpojas uz garajām koka pāļu kājām, līdzīgi kā Madam Tisso lelles centrālajā laukumā, bet savā starpā starpā sacenšas par skaistāko no krāšņajiem daudzpakāpju zelmiņiem.
Otrkārt, ar riteni apbraukt kanāla lokus un salīdzināt to dažādās sejas un raksturus. Piemēram,Singel radies bijušo nocietināto aizsarggrāvju vietā, bet tagad to rotā peldošais puķu tirgus (Bloemenmarkt). Brouwersgracht jeb Aldaru kanāla bezbēdīgā gaisotne būs tīkams pretstats Grachtengordel izsmalcinātajai elegancei. Bet burvīgo kanālu Bloemgracht, sauktu arī par "Jordānas Kungu krastmalu" ieskauj glītie nami ar rūpīgi veidotiem zelmiņiem, bet pāri tam liecas čuguna tilti. Pārbraukt vismaz dažiem kanāla tiltiem un palaist ūdenī savas piepildīto vēlmju laivas.
Un,treškārt, maldoties holandiešu glezniecības zālē Rijksmuseum, no Reisdāla dramatiskajiem, spriedzes piesātinātajiem mākoņiem pie Vermēra piena krūzes miera, satikties ar Rembrantu, kas šeit pavadījis savu radošo mūža daļu, pastāvēt pie "Naktssardzes", kuras rosīgo ainu apvij tik daudz leģendām līdzīgu nostāstu.
Autobuss pilsētā iebrauca trijos naktī un apstājās stāvvietā netālu no Peldošās pagodas jeb Jūras pils - Amsterdamas peldošā ķīniešu restorāna ar mirgojošām lampiņām un neskaitāmiem logiem. Autobusam un vadītājam pienācās obligātā atpūta pēc nobrauktajiem kilometriem, bet mēs varējām doties iepazīt nakts dzīvi.
Savās nakts gaitās nolēmu atrast rītdienas pirmo apskates objektu, pilsētas vecāko arhitektūras pieminekli Oude Kerk, pirmo draudzes baznīcu jeb Veco baznīcu,14. gadsimta vēlās gotikas mūra dievnamu, kas veltīts Sv. Nikolasam, pilsētas svētajam aizbildnim. Tajā ir sarkanās durvis uz veco sakristeju, pa kurām reiz iegājis Rembrants, lai pieteiktu savu laulību. Virs durvīm visai savdabīgs uzraksts "Precies steigā, nožēlo nesteidzoties". Tajā arī apglabāta Rembranta pirmā sieva Saskija van Aulenbirha, kas redzama tik daudzās viņa gleznās.
1566. gada dievnamu grautiņos izlaupīta arī šī baznīca. Līdz 1578. gadam pīlāri balstīja nišas ar apustuļu statujām, bet pīlāru apgleznotā virsma imitēja brokātu, kas toreiz bija ļoti dārgs materiāls. Tas viss zaudēts grautiņu laikā, bet saglabājušās 15. gs.mizerikordijas, kas ir kāju balsti koristiem un tās rotā brīnišķīgi kokgrebumi, kas ilustrē tradicionālas holandiešu parunas. Baznīca joprojām lepojas ar lielāko Rietumeiropā attiecīga tipa koka velvi, ko klāj 15. gs. gleznojumi, lieliskām logu vitrāžām un pasaulslavenām ērģelēm, bet tās sīpolveidīgais torņa kupols vēl šodien ir Amsterdamas simbols. Tornī ir 47 zvanu kariljons, uzstādīts 17. gs, un ik sestdienas pēcpusdienu atskaņo zvanu melodijas.
Devos gar upes krastu uz augšu uz noslēpumaino Sarkano lukturu kvartālu, kur atrodas Vecā baznīca, pa ceļam iegriežoties vairākās mazās ieliņās un cenšoties izprast nakts noslēpumainās zīmes. Pirmo no cilvēkiem, diemžēl, es satiku pārstāvi no pilsētas ēnas puses, kas lūdza naudu nākošās devas iegādei. Bet pilsētas ugunis vilināja, draudzīgi pamirkšķinot krāsainām lukturu acīm. Ielas bija tukšas, apkārt valdīja klusums, vien izgaismotie logi un pavērtie slēģi liecināja, ka pilsēta neguļ.
Es apstājos pie nelielas kafejnīcas. Tās skatlogs atgādināja teātra skatuvi. Telpu izgaismoja dīvaini zila gaisma, bet uz paaugstinājuma lielā akvārijā īgni peldēja neparastas bumbierveidīgas sudrabotas zivis.
Zilā gaisma brīžiem iekvēlojās spēcīgāk, izsviezdama gaismu arī uz ietves, brīžiem lēni dzisa, kā pirms izrādes sākuma. Blakus akvārijam pie galda dīvaini taisni sēdēja kāds vīrs un nekustīgi raudzījās tukšumā. Viņam virs galvas kāda sudrabzivs arī stīvi skatījās uz to pašu pusi un mehāniskā vienmuļībā virināja muti. Izspiedumi virs acīm tai piešķīra raižu izteiksmi.
Atkal un atkal tā atplēta muti it kā runātu tekstu. Arī nekustīgais vīrs pie blakus galda sinhroni atvēra muti un - nožāvājās. Ūdeņainā gaisma maigi apspīdēja vīrieša uz priekšu izspiedušos zīdaiņa pieri. Aizdegtas cigaretes dūmi ar spirālveidīgu līniju sasaistīja abas manis izvēlētās teatrālās personas.
Pēkšņi vīrs pielēca kājās, sagrīļojās un apgāza akvāriju. Miegainā zivs, kas tik ilgi bija stulbi raudzījusies dūmakainajā telpā, pazuda sasistu stiklu un citu zivju plūdos. Tad es to atkal ieraudzīju. Zvīņaina sidrabotā āda bija pārvilkusies ar asinīm, neviena neievērots tas gulēja uz grīdas. Viņa mirdzošie biedri locījās un lēkāja tam blakus, un panikā, kas bija izcēlusies apkārt, viņus samīdīja to pašu cilvēku kājas, ko tie tik bieži bija redzējuši un kas tiem bija un palika tik nesaprotami.
Zivju acis sastinga, viņu sidrabzvīņainās miesas sašķaidītas gulēja uz cigarešu galiem nokaisītās grīdas. Tik dīvainā veidā nogalinātas, cita pēc citas tās mira tālu no dzimtās jūras klusuma, viļņojošu ūdenszāļu meža biezajiem džungļiem un koraļļu rifu baltā drošā labirinta.
Un visbeidzot tām bēru runu teica kāds kalpotājs ar saviem lāstiem, kas, uzminis kādai no tām, paslīdēja, smagi nogāzdamies uz grīdas. Neinscenētā drāma bija beigusies. Negaidītais atrisinājums radīja sajūtu, it kā es būtu atvērusi neatļautas durvis.
Neizskaidrojama vainas sajūta un skumjas lika man pamest šo vietu. Nez kāpēc atcerējos Mazo princi, par pieradināšanu un atbildību. Izgaismotie skatlogi mani vairs nevilināja un nakts gaiss uzdzina trīsas. Zilajā gaismā uz stikla mirkli izgaismojās pazīstams auga attēls un uzraksts Coffeeshop un atkal izgaisa tumsā..
Šaurās ieliņas tumsa ietecēja trokšņainā pilsētas centra spožumā. Tuvā debess bija piekārta mirdzošiem gaismas ķekariem. Krāsainas gaismas raibā rotaļā cauri naktij zibēja auto firmu, zobu pastu un cigarešu šķirņu vārdi. Ļaudīm, kas drūzmējās uz trotuāriem, sejas šobrīd man šķita kā starmešu izgaismotas, nereālas un pilnas ar mākslīgu dzīvību.
Baltas sejas, kas atgādināja maskas, kas nebija nekas vairāk kā aizsegs fantastiskajam kaulu ģindenim zem tām. Nebija brīnums, ka sievietes, kurām jārādās tādā gaismā, tik spilgti izkrāsoja vaigus un lūpas. Varbūt uzliktais sārtums varēs starmešiem noslēpt viņu mirstību.
Daudzām viņu starpā bija glītas sejas - tik gludas un skaistas kā attēliem uz žurnālu vākiem. Vesela žurnālu bilžu parāde. Un vīrieši bija tik gludi skuvušies un izskatījās pašapzinīgi. Viņi, savukārt, līdzinājās fotogrāfijām žurnālu sludinājumu daļā, kur cildināja un ieteica apkaklītes, kaklasaites un bārdas skujamos asmeņus.
Kādā citā ieliņā dzeltens spožums visu iekrāsoja savā gaismā. Gaismas avots bija augļu sulu pārdotavas novietne. Uz sniegaini baltiem galdiem un plauktiem bija sakrautas apelsīnu piramīdas. Pārdevēji baltos svārkos naski skraidīja šurp un turp, kad dažas žurnālu priekšlapas vai apkaklīšu sludinājumi apstājās, lai atļautos nobaudīt atspirdzinošo dzērienu.
Tātad tie varbūt tomēr bija īsti, dzīvi cilvēki, ar cilvēku jūtām, visas šīs baltās maskas ar karmīna lūpām un tumšiem lokiem zem acīm, maskas ar gludām un mīlīgām kontūrām un maskas ar tievām, asām līnijām ap degunu un muti.
Jā, varbūt tie tiešām bija cilvēciski radījumi, par spīti troksnim, kas pildīja gaisu un atgādināja kāda liela pulksteņa mehānisma troksni, kas tos varbūt darbināja. Viņi dzēra apelsīnu sulu. Tā jau bija tīri cilvēciska ieraša. Nē, tomēr vēl kas jaukāks par to - salda, nevainīga bērnudārza ieraša. Galu galā masku valkāšana jau arī bija bērnudārza rotaļa.
Viņi dzēra sulu no glāzēm, ko greznoja zaļa lapa. Beidzot noskaidrojās milzīgo debess zīmju patiesā nozīme, kas sākumā bija tikai šķitusi kā drudža izsitumi lielpilsētas nakts debesīs. Viss uz šīs ielas īstenībā bija vieglprātīgi izsvaidīts kā rotaļlietas lieliem bērniem, kā atplēstas dzimšanas dienas dāvanas, karnevāla lukturīši, bērnistabas naktsspuldzītes - miljons naktsspuldzīšu, lai padzītu garus un spokus un visu citu, kas draudīgi un noslēpumaini staigā naktī, iemājo prātos un neļauj iemigt.
Šeit visa nakts dzīve noritēja zem mistiskā auga zīmes un es biju redzējusi tās nožēlojamo rezultātu, kas bija nāve. Un no apzinātajām šausmām man gribējās ticēt, ka redzētais bijis tikai sapnis, ka pilsēta bija tikai bērnu dārzs, lielisks, bagāts un plašs bērnu dārzs, kur bērni drīkstēja visu nakti neiet gulēt.
Piecos no rīta visa pilsēta dīvaini smaržoja pēc hlora. Ielas bija burtiski izmazgātas kā istabas pirms Ziemassvētkiem, un ūdens lēnām izgaisa saules staros, tāpat kā melnie vīri oranžos kombinezonos, kas beidza spodrināt pēdējās veikalu vitrīnas.
Es varēju saņemt savu senloloto dāvanu - brīnišķīgo pilsētu Amsterdamu ar krāsainajām, debesīs skrejošām mājām un neskaitāmajiem tiltiem. Vietām krāsainie slēģi bija aizvērti, sazvērnieciski glabājot nakts noslēpumu, kas kā pelēka mākoņa aste vilkās līdzi manam priekam.
