#vētra

[kapral81]

18.06., Rīgā. Šodien avārijas dienestiem darba pilnas rokas. Rītā ceļā uz mājām satiku pāris dabīgu šlaugbaumu :)

[madamalba]

Vētra

Vēlā pēcpusdiena likās gara jo gara. Debesis pamazām zaudēja gaismu, tajās plīvoja pelēki, caurspīdīgi mākoņi kā saraustīti aizskari. Mijkrēslis savāca dienas skaņas, bet ap pamali nakts jau tina tumšu mākoņu jostu. Gaiss likās dīvaini blīvs un smaržoja pēc lietus.

Mēness gaisma pārpludināja pilsētas ielas, izveidojot uz sienām lielus četrstūrainus kristālus, aplēja slaido statuju stāvus mirdzošām strūklām, iekārās koku zaros, ielūkojās māju logos, nosedza laukumus un pabalināja tos, pārsviedās pāri tiltiem un tad nogrima Daugavā, atdodama dzelmei savu spožumu un salaupītos sapņus. Viegls nakts vējš smējās šajā sidrabainajā gaismā. Tas slīdēja pār mēness vizuļu piebārstītajiem viļņiem, pār namu jumtiem, paplivināja karogus, izskrēja cauri tumšajām ieliņām, pie pils torņiem sagriezās virpulī un aizlidoja tālāk un tālāk.

Sudrabotā gaisma šūpojās vieglajā nakts vējā, peldot tajā, un pasmējās par rēgiem, ko pati radīja tumšajās šķērsielās, lai uzjautrinātos.

Vējš vēl nebija aizpūtis ielas putekļus, jo dzenāja pelēko mākoņu skrandas, atbrīvodams ceļu mēness ratiem. Vien steigā izskrējis cauri visai pilsētai, iegriezdamies gan ielās ar lepniem namiem un izgaismotām pasāžām, gan ielās ar šķībiem jumtiem, kuri turējās vēl tikai aiz paraduma, tas mirkli piesēda atpūsties uz izdrupušās ietves.

Piespiedušies viens pie otra, vecie nami gulēja tik ikdienišķi un noguruši,  cits citam līdzīgi, ka to izskats paliks atmiņā vienīgi tāpēc, ka tie atkārtojās tik neievērojami. Pagalmā smaržoja pēc savāktām lapām un pamestām kāpņu telpām. Pret kādu palodzi, ritmiski kā pulksteņa sitieni skaitot aizejošo laiku, dauzījās pamests putnu būris. Atvadoties sagriezis lapu virpuli laukumā, vējš uzskrēja tuvējās baznīcas tornī, cenšoties sapurināt gaiļa zeltīto asti.

Mēness važonis joprojām traucās augstu debesīs un tā mirdzošais mētelis šūpojās gan šurp gan turp, kad pēkšņi tam vajadzēja cīnīties ar tik niknu vēja brāzmu, ka rati neizturēja un apgāzās. Zvaigznes sabira tumši zilajā ūdenī, kas virspusē jau grieza spirālveidīgas putu vērpetes.

Vētra pieņēmās spēkā. Negaiss dzina sev pa priekšu blīvus mākoņus, aizraudams mēnesi sev līdz. Pie debesīm veidojās melni nocietinājumi un debess no to smaguma nodrebēja. Tie negaidot izauga, tik lieli un draudīgi, gluži traki savā iznīcināšanas kārē, un bālā zeme bez gaismas izskatījās tuksnesīga.

Vējš raustīja mākoņu apmales un saplosīja tās driskās, taču melnie nocietinājumi nepadevās un tikai pieauga. Kā milzīgi spoku kuģi melnām, saplēstām burām tie turpināja iekarot debesis.

Lejā virs upes vēja suns apmeta kūleni, iegāzās ūdenī, izcēlās no tā un iekaucās, purinādams ūdens šļakatas uz visām pusēm. Debesis atvērās un spēcīga lietus gāze šaustīja it visu, kas gadījās tai ceļā. Ūdens gāzās slīpās strūklās un skaņa atgādināja čūskas šņākoņu. Vētra gaudodama devās jaunā uzbrukumā, līdz nocietinājumi padevās un dārdēdami krita zemē.

No melnajiem mākoņiem, kas bija ietūkuši un sablīvējušies kā lieli kupoli, skanēja ledus zvani, nemitīgi atsizdamies cits pret citu. Satumsušās debesis vēlreiz sagrieza ugunīgas zibens šautras un, likās, negaiss uz mirkli apstājas. Zibens smailes palika ieurbušās zemē un pilsēta šķita iemērkta mēļā un tad atkal sēra dzeltenā gaismā. Nāves elpa plūda no saplosītajiem krūmiem un dubļos pārvērstās zemes.

Tad atkal no jauna visu apņēma nakts. Atkal no jauna uzliesmoja debess un zeme un drausmīgs dārds, no kura aizkrita ausis, izsmidzināja vien melnu tumsu.

Ielas šķita iegrimušas kaut kur dziļumā, bet gaišais smilšu ceļš likās veda atpaķaļ, it kā cenzdamies paslēpties pats no sevis. Negaiss kauca. Tas neparko negribēja pamest pilsētu, pirms nebija guvis kādu laupījumu. Gar pamali melni mākoņu mutuļi vēlās arviem tālāk un tālāk, līdz atlūza vēl viens gabals no debess cietokšņa mūriem, brakšķēdams tas gāžas uz zemi un izšķīda kā melnas putas.

Žilbinoši baltajos zibens uzliesmojumos koki locījās kā milzīgi cilvēki, kas jauc sev matus, un atrautie zaru kamoli vēlās pa zemi, atsizdamies pret akmens bruģi kā trakojošu spīganu kurpju pazoles mežonīgā dejā.

Viss vārījās, mutuļoja, šņāca, un, likās, debess ar zemi apmainās vietām. Vētra izdzēsa ielu laternas un gaismu māju logos. Iestājās pilnīga tumsa, vien sajucis vējš skrējienā sacentās pats ar sevi, jaukdams un postīdams visu savā ceļā, šaurajās vārtrūmēs iegaudodamies kā ievainots zvērs.

Tikai pret  rītu vētra norima. Pie zibens lauzta ozola gaiss smaržoja pēc svaiga koka. Mākoņi izklīda lēnām un negribot, un atkal uz tumšā debess ceļa izbrauca bāls mēness važonis un ļāva, lai vējš planda tā sudraboto mēteli. Zeme izgaroja lietu. Negaiss bija kaut kur  sadedzinājis sevi, jo austrumos jau svīda safrāndzeltena gaisma.