Ilustrācija / Illustration @melnatinte
Reiz Snīpulītis ar māmiņu spēlējās smilšu kastē. Snīpulītis cepa smilšu kūkas, bet māmiņa ar koka zaru vilka smiltīs lielus apļus, un uz tiem kārtoja dažādus akmentiņus. Snīpulītis kļuva ziņkārīgs un noteikti gribēja zināt, ko māmiņa tur zīmē. Un viņa stāstīja. Par Zemi un kosmosu, par planētām, sauli un zvaigznēm. - Mamm! - Snīpulītis pēkšņi iesaucās, - Vai Snīpuļciems atrodas te? Un Snīpulītis ar pirkstu norādīja uz vienu no akmentiņiem. - Te gan! - māmiņa pamāja. - Vai mums visiem tiešām tur ir vieta? - Snīpulītis brīnījās. - Visiem, visiem! - māmiņa pārliecinoši apgalvoja un Snīpulītis kļuva domīgs. Pēc tam, kad viņš jau kosmosu un riņķošanu bija ļoti apmēram sapratis, viņi devās uz vannas istabu mazgāt smilšainās rokas. - Mamm! - Snīpulītis atkal iesaucās. - Jā? - Bet ja jau Snīpuļciems ir tik mazs, tad jau es esmu pavisam briesmīgi maziņš! - Esi gan! - māmiņa smējās. - Bet es negribu būt mazs! Es gribu būt liels!!! Ļoti, ļoti liels! Daudz lielāks par kosmosu! Māmiņa neteica neko, tikai smaidīja, un Snīpulītis priecīgs aizskrēja spēlēties. Bet vakarā viņš iesaucās trešo reizi. - Mamm! Ja es būšu ļoti, ļoti liels, tad jau... jūs visi būsiet mazi, un es jūs varbūt nemaz vairs nepamanīšu? - Tas ir iespējams. Lielajiem ir grūti pamanīt mazos. - māmiņa viņam piekrita. Snīpulītis paberzēja savu uzrauto deguntiņu un nolēma: - Mamm, es palikšu tieši tāds, kāds esmu, labi? - Vienmēr ir labi palikt sev pašam! - māmiņa noteica un cieši, cieši viņu apskāva. Teksts: Laura Vinogradova
Snīpulītis no Snīpuļciema