Te nu tu esi

Tweets by @Spogulpuika !function(d,s,id){var js,fjs=d.getElementsByTagName(s)[0];if(!d.getElementById(id)){js=d.createElement(s);js.id=id;js.src="//platform.twitter.com/widgets.js";fjs.parentNode.insertBefore(js,fjs);}}(document,"script","twitter-wjs");

[neraza]

[neraza]

2013. gada mūzika

Klāt gada beigu beigas. Nolēmu, ka laiks atskatīties uz to, kuras dziesmas šogad ir tā pavairāk pieķērušās manai ausij, kā arī piefiksēt to šeit. Pa lielam, jau sev pašam piemiņai, taču, kas zin? Varbūt kādam būs interesanti palasīt, paklausīties un, maybe, pat atrast kaut ko interesantu sev. Dziesmu secība ir izvēlēta nejauši, tāpēc šo nevar dēvēt par topu. Drīzāk, vienkārši saraksts ar dziesmām un nelieliem komentāriem par tām. Ērtumam apvienoju viena un tā paša izpildītāja gabalus zem viena cipara.

1. Meg Myers – Poison Meg Myers – Adelaide Meg Myers – Monster Meg Myers – Heart Heart Head

Ar Megu man iznāca „sastapties” pavisam netīši. Kādā jaukā vasaras sākuma vakarā ar Krējumu sēdējām iekš Mumble un runājām ierasto fufeli. Tad kāds no cilvēkiem, kurš arī tobrīd atradās kanālā, iemeta linku uz „Heart Heart Head” un „Monster”. Noklausījos abus tai vakarā ar tādu vieglu – meh – pieskaņu un metu mieru. Taču nākamajā dienā vairākkārt pieķēru sevi atminamies šīs dziesmas. Ar laiku abi gabali jau ieguva stabilu vietu manā playlistā. Vēlāk tiem piebiedrojās arī „Adelaide” un „Poison”, kuru pēdējā laikā sanāk klausīties arvien biežāk un biežāk.

2. Nico Vega – Beast

Šis gabals mani atrada pateicoties manai šī gada mīļākajai spēlei, pareizāk, tās treilerim. Bioshock Infinite treilerī skanošais „Beast” manai ausij iepatikās jau no pirmajām sekundēm. Neko daudz nedomājot telefons bija rokā un Šazamoju šo gabalu. Ja šis būtu tops, kurā secība kaut ko nozīmētu, šī dziesma, visticamākais, atrastos pirmajā vietā. Spēcīgs vokāls, fakin’ labs pavadījums un tas viss treilerī labākajam geimam, kuru man nācies sastapt. Insta-win!

3. Twenty One Pilots – Guns for Hands Twenty One Pilots – Car Radio Twenty One Pilots – Holding on to you

Twenty One Pilots bija mans šī gada Positivus atklājums. Agrāk par šo apvienību, kurā ietilpst vien divi džekiņi no Ohio štata. Viss iesākās, šķiet, ar „pūļa jūras pašķiršanu” Positivusā, kas, kā vēlāk uzzināju, ir ierasta parādība „Car Radio” laikā un redzama arī klipā. Ar šādu sīku „izlēcienu” bija pietiekoši, lai manu uzmanību paķertu. Grupa laba kopumā, īpaši iepatikās jau minētais „Car Radio”, kā arī „Guns for Hands” un „Holding on to you”.

4. Redlight King – City Life

Ja atmiņa neviļ, tad šo dziesmu uzgāju vienā no seriāla „The Blacklist” sērijām. Seriāls, kurš ir mans favorīts starp visiem šīs sezonas jaunumiem. Iesaku. Arī mūzika seriālā bieži vien ir sasodīti laba. Pat nezinu, kādēļ tieši „City Life” tā izcēlies, taču tas ir atradis pastāvīgu vietu manā everyday playlistā.

5. 30 Seconds to Mars – City of Angels 30 Seconds to Mars – Do or Die 30 Seconds to Mars – Up in the Air 30 Seconds to Mars - Stay

Es zinātu, ka ar mani kaut kas galīgi nav kārtībā, ja vietu manā gada favorītmūzikas listē, neatrastu 30 Seconds to Mars. Šogad izlaiduši jaunu albumu, kurš sākotnēji šķita atstājam mazuma piegaršu, taču pēc pāris „caurbraucieniem” sapratu, ka albums ir citādāks kā „This is War”, taču arīdzan fakin’ garšīgs. Jau sākot ar pirmo singlu „Up in the Air”, līdz pat episkajam „Closer to the Edge” turpinājumam „Do or Die”, un, visbeidzot, ar stāstu par sapņiem „City of Angels” skaņās.  Bonusam atliek vien piemest grupas kaveru Rihannas dziesmai „Stay”.

6. Ellie Goulding – Hanging on Ellie Goulding – Only You

Pat nesaprotu, kas ar mani bija noticis, ka neaizgāju uz Elijas konci Rīgā? „Hanging on” jau labu laiku bija peldējies manos playlistos un priecējis ausu apvidu. Taču tad to pārsita „Only You”, kurš manu cieņu iekaroja pēc Elijas Live koncerta iTunes festivālā Londonā. Viennozīmīgi mans favorīts no visa „Halcyon Days” albuma.

7. Panic! At the Disco – Miss Jackson Panic! At the Disco – This is Gospel

Arī Paniķi šogad izbīdīja tautās jaunu plati. Jāatzīst, ka gaidīju to ar diezgan lielu nepacietību. Paniķus biju klausījies tajos sensenajos laikos, kad par jauniem gabaliem sauca „I Write Sins Not Tragedies” un „Build God, Then We’ll Talk”. Pēcāk atmetu šo grupu, līdz kaut kad ap šā gada vasaras laiku uzdūros „This is Gospel” un „Miss Jackson”. Interese pavilkās, sagaidīju albumu un tas nelika vilties. Iesaku paklausīties visu albumu, ja ir luste uz tāda stila mūziku.

8. Lykke Li – I Follow Rivers

Lai arī cik savādi tas varētu izklausīties, šis gabals man asociējas ar ballītēm. It kā jau nav nekāds mega party gabals, taču tieši šo gabalu atceros visspēcīgāk no visām Egona ballītēm Speisos, Briljantos, Pulkvežos utt. Tieši tas arī bija iemesls tam, ka mans pēdējais šī gada lūgums Egonam Pulkvedī 28.12.2013. bija tieši „I Follow Rivers”. Pēc izdejošanās pie šī, varēju teikt, ka mans Vecrīgas ballīšu gads ir noslēdzies.

9. Katy Perry – Walking on Air

Te nav daudz ko komentēt. Es un neielikt Keitiju? Hāh! Impossibru!

10. Dj Paul Elstak - Turbo

Hahā! Šī dziesma ir kaut kas, ko ne visiem saprast. Lai šo saprastu pilnībā, ir jānoskatās filmu „New Kids Turbo”. Pēc tās jau varēs arī patiesi izbaudīt šo gabalu. Taču Scooterveidīgās mūzikas faniem derēs arī tāpat. Klipa dēļ vien jau der noskatīties katram. Niemand fick mit Maaaskantjeeeeee!

11. 임창정(Im Chang Jung) - (-문을 여시오(Open the Door)

Jo arī šim gadam vajag savu Gangnam Style. Šoreiz gan tas ir Uyusejō vai kaut kā tā. Viss, kas nepieciešams, dziesmā ir iekļauts. Aziātiskais dafuq, viegli iegaumējams dejas solis, lipīgs pantiņš. Klausoties, pat pēc ritma dažbrīd atsit Psy – Gentleman.

12. Bioshock Infinite OST – Will the Circle be Unbroken

Katram listam vajag arī kaut ko mierīgu. Te nu ir kaut kas mierīgs un sasodīti foršs. Atkal gabals, kurš saistīts ar Bioshock Infinite. Šoreiz no paša spēles soundtracka. Dziesma jau pati par sevi ir laba, taču, pēc spēles izspēlēšanas, tā iegūst vēl pavisam jaunu skanējumu.

13. The Proclaimers – 500 Miles

Jo ir nezāles, kuras neiznīkst un uzpeld random vietās, random laikos, liekot visiem dziedāt līdzi.

14. Icona Pop – I Love it

Šis, manuprāt, ir viens no tiem šīs vasaras megahitiem(jā, es skatos uz Jums, „Blurred Lines”, „Get Lucky” utt.), kurš Latvijā izpelnījās lielāko uzmanību. Kā nekā Charlie XCX pati viņu izpildīja Positivus festivālā, un Transleiteri to pārvērta par „Man ir Pajāt”. Un, let’s face it, liela daļa to, kuri šo dziesmu bija dzirdējuši, agrāk vai vēlāk, kādā situācijā nodungoja:  „I don’t care”, tā vietā, lai pateiktu: „Man vienalga”. Vai arī, uz kāda cita pateikto: „I don’t care/man vienalga”, atbildēja ar: „I love it” dziesmas ritmā. Or is it just me?

Nu, lūk. Kaut kā tā tas listiņš izskatās. Rakstot šo, paralēli uzcepu arī playlistu YouTube'ā ar visiem šiem gabaliem. So, yeah. Laimīgu jauno 2014. gadu! Lai tas pildīts ar pozitīviem notikumiem un pavadīts ar labu mūziku! Peace out!

Playlists slēpjas šeit!

[neraza]

Neviens nav ideāls, bet tas nenozīmē, ka drīksti būt debils

Zini, bieži gadās dažādās dzīves situācijās dzirdēt cilvēkus sakām, ka tā jaunā paaudze ir galīgi stulba, tupa, debila, atpalikusi vai vēl nez kāda. Arī man ir bijusi ne viena reize vien, kad pats esmu, galējā neizpratnē par kādu izdarību, teicis to pašu frāzi. Taču, taisnību sakot, vaina nav tikai jaunajā paaudzē, mani dārgie. Problēmas ir visur. Stulbums ir visās vecuma grupās. Tieši tā, VISĀS. Nevis tikai bērnos, politiķos un kaimiņā, kurš, fakin’, astoņos no rīta svētdienā izdomā iekurbulēt savu leijerkasti ar džeza vai operas pērlēm, un palaist to tādā skaļumā, ka dauzīt pa sienu nav jēgas. Sienā ātrāk izveidosies caurums, nekā viņš tur otrā pusē kaut ko sadzirdēs.

Man ir bijis tas gods 3 gadus strādāt klientu apkalpošanas sfērā dažādos uzņēmumos, kuros man ir izdevies satikt dažāda veida, rakstura un statusa cilvēkus. Bet ne jau tikai strādājot ar cilvēkiem var tos novērot. Arī vienkārši esot ārpus mājās, prieki ir garantēti.

Vēl nesen man bija situācija, kad devos no Stockmann uz Galeriju Centrs caur ZZ tuneli, kurā dzirdēju divu priekšā ejošo sieviešu sarunu. Viņas tikko bija redzējušas plakātus uz Forum Cinemas sienas un apsprieda filmu Les Miserables. Sarunas spilgtākais punkts bija tad, kad viena no sievietēm teica, ka Les Miserables esot The King’s Speech turpinājums. Tu fakin’ joko?! Atzīšos, ka neesmu redzējis nevienu no abām filmām, bet pat es zinu, ka Mizerabļi varētu būt Karaļa Runas turpinājums tikai tad, ja trešā daļa būtu Borats. Tām filmām kopīgs ir režisors un, varbūt, kāds aktieris, bet ne jau fakin’ franšīze!

Neilgi pēc šīs jautrās sarunas, dzirdēju stāstu par to, kā sabiedriskajā transportā esot braukušas divas meitenes, kuras abas esot bijušas studentes. Tā nu viena otrai stāstījusi par kādu latviešu izcelsmes cilvēku, taču nespējusi atcerēties viņa vārdu. Vienīgais, ko atceroties, ka viņš esot bijis…wait for it…”galvenais deputāts”. Ok, dafuq? Kas, pie velna, ir galvenais deputāts? Otra meitene esot bijusi nedaudz gudrāka un sākusi apšaubīt šī cilvēka statusa īstumu, bet anyway. Galvenais deputāts. Tas izklausās pēc kaut kā tāda, ko varētu teikt sešgadīgs bērns. „Kad es izaugšu, es gribu būt galvenais deputāts, bet tagad es gribu fakin’ saldējumu, mammu!”

Dažādu vecumu cilvēki, bet gluži vienkāršas smadzeņu darbības funkcijas izpaliek visās vecuma grupās. Tas pats vērojams pie bankomāta. Nostājies rindā pie bankomāta, kur priekšā kaut ko ņemās kāds indivīds. Čakarējās ilgi un dikti, līdz pagriežas un sāk skaļā rīklē klaigāt, ka tas stulbais bankomāts neņemot viņa karti. Kad viņš savu miesu, beidzot, pavelk nost no aparāta, aiz viņa stāvošie ierauga, ka uz ekrāna skaidri un gaiši TRĪS FAKIN’ VALODĀS ir rakstīts, ka bankomāts nedarbojas. Vai tiešām Tu visu savu smadzeņu potenciālu koncentrē uz to, lai ieliktu karti tai paredzētajā caurumā, netīšām neiestumjot to nāsī aiz muguras stāvošajam, ja reiz nespēj uzmest aci ekrānam un izlasīt to vienu nožēlojamo teikumu?! Kā Tu no rītiem apģērbies?!

Dzirdētas visādas pērles, piemēram: „Man ir tikšanās otrajā stāvā, kur tas ir?” Es nezinu, pamēģini, fakin’, trešajā stāvā!! Vai arī stāvot blakus liftam jautāt, kā tikt uz 5. stāvu? Es parasti teleportējos, nezinu, kā Tu!

Ar šo visu es vēlējos nedaudz vērst uzmanību uz to, ka pacenšamies nedaudz vairāk uzmanības veltīt tam, ko darām, kā darām, ko sakām un apdomāt, vai vispār man šito ir kādam jājautā, jeb es pats varu tikt galā ar parastu funkciju, kuru cilvēki veic diendienā jau simtiem/tūkstošiem gadu. Neviens nav ideāls, bet tas nenozīmē, ka drīksti būt debils. Domā, ko dari un runā. Varbūt arī visā tajā stulbuma jūrā ir iemesls tam, ka dzīvojam tā, kā dzīvojam.

Ja nu Tev pieredzēta kāda līdzīgi skumji amizanta situācija, raksti tepat vai man uz tvitteri @Spogulpuika. Peace out!

[neraza]

Dāmas un kungi! Mēs atkal cepam kaut ko jaunu! We're back to back!

Ja nu ar šo nepietiek, var kaut kad iekāpt arī iekš Behind That Door bloglapveidīgāzvēra.

[neraza]

Welcome to my Country

Es, moš, tāds esmu vienīgais(jā, kā tad), bet nonetheless es sevi bieži pieķeru pie domas, ka es, ja man tiktu dota tāda iespēja, to vai šito darītu nedaudz savādāk. Pēdējā laikā šī doma, manī iepeldot, kaut kur pieķeras, tādēļ nolēmu, ka ir laiks piesēsties pie baltas lapas un par šito štelli kaut ko uzrakstīt. Rezultātā ir tapusi mana blogeriskā caureja. Enjoy!

Tātad, ja man tiktu tas gods tik pie pilnīga tirāna statusa, nu piemēram es būtu kaut kas līdzīgs diktatoram kādai valstij, es to valsti, most likely, pavisam ātri aizvestu uz grunti. Ļoti iespējams, ka mana valdīšana beigtos ar publisku eksekūciju galvaspilsētas centrā. Tas dēļ haosa, kurš valstī būtu radies. Taču es tik un tā uzskatu, ka es atrastu atbalstītājus vismaz kādai no manām valdīšanas idejām.

Sāksim ar to, ka lielveikalos un tml. vietās būtu trepes, lai pa tām dotos augšup un slidkalniņi, lai pa tiem slīdētu lejup. Tie, kas ir resni, tizli un mīksti, varētu arī lejā kāpt pa trepēm. You know, sportiņš and shit, moš, vairs nebūtu tik resni.

Casual Friday būtu lieta, kas darbojas visur. Nu, protams, ar DAŽIEM izņēmumiem. Es negribētu, lai atomstacijā Homērs urāna stieņus staipa džinsenēs un havajiešu krekliņā. Bet, nu, as long as tas neadraud tevi un citus, stīvē vien savu pēcpusi ārā no uzvalka un iekšā savā hipsterprikidā! Pirmdienas ir grūtas dienas. Par godu tam, pirmdienās darbam nevajadzētu sākties ātrāk par kādiem 11:00. Kāda jēga astoņos no rīta no tiem negulējušajiem purniem ar otrādi uzvilktajiem krekliem, kafijas krūzēm rokās un nedēļas nogales atblāzmu sejā. Taču, lai novērstu galīgu bezpriģeli, vajadzētu kaut kādu štrāfu, ja tu pirmdienā darbā neierodies laikus vai arī ierodies vēl ar pēdējās rumakolas vēsmu elpā. Pirmdiena tomēr paliek darbadiena. Šajā jautājumā es sev sekotājus savāktu toč! Alkoholam jābūt nopērkamam visu diennakti. Nafig visas tās točkas un slapstīšanos. Var uzmest ceņņiku(saprāta robežās), lai naktīs nāk nodoklīši. Varētu jau padomāt, ka tad pieklustu tādas parādības kā nakts dzīve Vecrīgā, bet, nu, būsim reāli, pat tad, ja naktī tirgotu grādīgos, Tu tik un tā labprātāk ar savu metinātāju brandžu aizslīdētu uz kādu iestādi paklausīties Bermudu Divstūri un pasūkt kokčikus vai alu, nekā sēdētu mājās, kauktu līdzi saviem Modern Talking kasešu ierakstiem un dzertu Bonusu ar jāņogu sulu. Ātri vien apniktu. Šite es biš iebraukšu nopietnajā krastā, bet, nu, manā valstī augstākais soda līmenis būtu nāvessods. Visus tos pedofilus un citus augstākās pakāpes atmarozkus nav jēga marinēt cietumā un barot ar kotletēm vai ko viņiem vēl tur dod. Nav tādiem jēgas eksistēt un punkts. Sabiedriskais transports ir bez maksas. Tik vajadzētu dot zinātnei uzdevumu atrast veidu, kā atturēt no iekāpšanas transportā bomārus. Nu, jebal, kā smird, kad tas netīrelis ieslīd čambulī un nokalibrējas tev blakus. Man, patiešām, nepiš, cik tev dzīvē grūti gājis un kā tevi valsts, radi, draugi, da hoķ Saturna gredzeni, piečakarējuši, bet atrast laiku noplunčāties kādā ūdenstilpnē, lai tu nesmirdētu pēc kaut kā miruša, kā iekšienē kaut kas ir nomiris, nav neiespējami. Nemaz nerunājot par tām staigājošajām nelaimēm, kuras atļaujās diedelēt naudu, bet tai pat laikā nespēj nokāpt kaut pie Rīgas kanāla noskalot seju un rokas.

Labi. Man būtu vēl ko teikt, bet šai reizei pietiks. Ja vēlies dzīvot valstī, kurā kaut kas no tā, ko rakstīju, tiek ieviests, balso vēlēšanās par mani ap 2025.-2030 gadiem. Peace out!

[neraza]

Ātrā caureja

Klau, tev ir kādreiz tā sāpējusi galva, ka tev gribās kādam iepist? Nu, tāpat vien iepist, for no reason. Man ir, tagad. Fāk, trešo dienu galva sāp, tas tač ir pilnīgs pižecs.

Anyhow, ne par manu galvu bazars. Man atkal biš žults savākusies. Vienā no iepriekšējām dienām sanāca iebraukt tematā par veikaliem un nožēlojamību tajos, taču tad es nonācu līdz man tik ļoti tuvajai tēmai – ātrajām kasēm. Vot, bļā, par šito es varētu cepties stundām ilgi.

Kakova hrena rimīšos ir ieviestas tās ātrās kases? No viņām jēga tik pat liela, kā no eksplozīvās diarejas karuseļos. Vienīgais, kas tajās rindās notiek ātri, ir pārmaiņa no mana defaulti pohujistiskā stāvokļa, uz vēlmi uzsākt kārtīgu food fight pie rimi kasēm, lai tik es varētu neviena nemanīts kādam iemest, ar fuckin' lielu bundžu persiku pusīšu, tieši pa mūli. Fo' fuck's sake, ja tā ir ātrā rinda, tad arī noliec tur kādu pārdevēju, kurš ir spējīgs aizskaitīt līdz pieci(Galerijas Centrs gadījumā līdz trīs). Ātrās kases princips skaitās, ka tev ir priekšroka, ja esi:

invalīds;

stāvoklī;

ar mazu bērnu ratiņos(bērnu ratiņos, nevis invalīdu, as far as I know);

esi gana tiešs vai pārāk nabags, lai iepirktu vairāk par piecām precēm

Pa visu fakino laiku, kopš tās caurejas kases ieviestas, esmu bijis aculiecinieks vienam(FUCKING VIENAM) gadījumam, kad pārdevējs(jā, čalis)ir atšuvis klientu, jo pie ātrās kases stāvēja ar līdz malām piebāztiem iepirkumu ratiņiem. Parasti pārdevējiem pie pakaļas tas, pie kuras kases viņš deldē savu pēcpusi.

Tā nu vienu reizi pats centos tikt pie taisnības, uzrunājot priekšā stāvošo babuļu, kura nebija nedz stāvoklī, nedz ar bērnu pie rokas, nedz arī ar vienu(vai trim) kājām/rokām, bet ar groziņu piebāztu ar visādiem old people pirkumiem, like putraimiem, zivīm, maisiņiem dažādu konfekšu un tml. Pateicu viņai, ka viņa atrodas pie ātrās kases, kur nu viņai vieta nebūtu, uz ko, protams, how fucking unexpected, viņa atbildēja na svajom radnom jazike, bļe, ka nesaprotot, ko es no viņas gribu. Te nu manī uzplaiksnīja pavisam cits rage, taču, par cik sist vecus cilvēkus nav smuki, atbildēju viņai tik, ka krieviski nedzirdu, un ar to arī visa mūsu saruna beidzās. Nu, ja neskaita viņas turpmāko bubināšanu zem deguna.

Ko es ar visu šito gribēju pateikt? Iespējams to, ka, ja reiz veikalā ievieš ātro kasi, kurai ir kaut kādi nosacījumi, tad būtu ahujenna, ja pārdevēji tos paši arī ievērotu un sūtītu atpakaļ uz mātes zemi visas tās krabenes, kas iepērk kilogramiem visādu herņu un piš dzīvi tādiem paraugpilsoņiem kā es. Taču iespējams, ka ar visu šito es tik vēlējos pateikt to, ka Nutella ir afigennā štelle, cido piparmētrulaimcitrona padzēriens ir off da hook laba dzira un ibumetīns pret galvassāpēm palīdz tikpat labi kā dzeršana no poda. Peace out!

P.S. Drīz pirmais aprīlis, so neaizmirsti pateikt kādam, ka ša iepisīsi viņam pa seju ar lāpstu, bet tad nokliegties: “april, april, madafackaaaaaaaa!” un iespert viņam ar kāju pa stakli. Trust me, ja visu izdarīsi pareizi, tas cilvēks aiz priekiem būs uz ceļgaliem pie tavām kājām.

[neraza]

Rummy Bears

Divi ieraksti vienā dienā?! Are you fucking kidding me?!

Bet, nu, daudz nerunājot čerņu, ķeros uzreiz pie lietas. Tātad, šoreiz gribu padalīties ar savu awesome kulināro piedzīvojumu, kurā provēju apvienot kaut ko no bērnības, ar kaut ko no..well...nav ko liekuļot - bērnības. Tātad, internetā var atrast visādas interesantas štelles. Debīlus video, kā uzbūvēt bumbas, tavas mammas apakšveļu, manu, shamelessly promoted tvitteri - @Spogulpuika un visādas citādas šņagas. Bet vienā jaukā dienā es uzdūros Alcoholic gummy beariem. Tobiš gumijas lācīšiem, kurus kaut kāds mužiks teicās stundu mērcējis vodkā un tad slavēja kā baigāko gardumu. Izdomāju, ka varētu būt jautri paprovēt, tikai, bitch please! Stundu vodkā? How about diennakti rumā? Now that's my kind of shit! Tātad:

Viss sākas ar to, ka jānopērk gumijlāčus un šmigu. Man, kā jau kārtīgam jaunietim ar aizraušanos, gumijas lāči bija mājās lielā daudzumā...Es teicu gumijas lāči? Es domāju alkohols. Lāčus nopirku stokmannā. Divas pačkas. Sabēru bļodiņā un tad izdomāju, ka būšu lašara, ja visu šito nesafočēšu.

  Tālāk es uz īsu mirkli apdomāju lāču mērcēšanu viskijā, bet to domu atmetu, jo rums is mah thaaaaang! Ņēmu talkā veco, labo tumšo bakardi un pumpēju pa virsu lāčiem tā, lai tie maitas ir zem ūde...ruma.

 Tālāk es tos lāčus iemetu ledusskapī uz 24h, ik pēc apmēram divām vai trim stundām apmaisot. Izņemot nakti, kad es fuckin' atrubījos, skatoties filmu, kuru pilnīgi godīgi iegādājos, jo neesmu nekāds pirāts - Arrrrrrr! Ja tos lāčus tā paregulāri neapmaisa, tad šamie kļūst kinda zili un sāk lipināties viens ar otru kopā. Taču pat ar maisīšanu, tas vairākiem no tiem mazajiem šmurguļiem netraucēja salipt kopā ar mugurām.

Pēc tām 24h mazie gumijas mērgļi bija izdzēruši visu manu rumu un biš uzblīduši gulēja turpat bļodā. Still ar pakaļām kopā.

Principā, ja tu esi nepacietīgs, tāpat kā tavs tētis un mamma tai liktenīgajā naktī/rītā/dienā/liftā, vari tos lāčus ēst jau tagad, bet I went the extra mile un caur sietiņu viņus vēl nedaudz...atslapināju, cuz, pa tiešo no ruma bļodas, viņi ir diezgan slapji un glumi, if you know what I mean.

So, yeah, beigās visa tā padarīšana izskatījās tā, kā pēdējā bildē. Still diezgan ķēpīgi, bet bija pat tīri garšīgi. Negribu tagad teikt, ka atmetīšu kokteiļus un rīšu rumalāčus, bet biš fun bija. Taču, lai no šitajiem noreibtu, man šķiet, ka drīzāk vajadzētu īstu lāci 24h marinēt rumā un tad to visu apēst...Fui nē, lāči ir forši, es īstu lāci neēstu un tev arī nevajadzētu. Anyhow, šitais padarīšanai lieku 3 no 5 piedzērušamies pedolāčiem, jo bija jautri pagaršot augļu rumu. Ja nav ko darīt, bet still velk uz ķēpāšanos ar grādīgajiem, var paprovēt. Janu arī tu izdomā kaut ko šitādu noprovēt, dod ziņu par saviem secinājumiem. Priekā! Peace out!

P.S. Piedzērušos gumijlāču lietošanai ir negatīva ietekme. Kā arī, ja tev nav astoņpadsmit gadu, ej gulēt un iztēlojies, ka šis viss bija tikai sapnis un atceries to tikai tad, kad būsi pilngadīgs/a.  

[neraza]

Feels Good to be Back

Gāš! Es te tik sen neesmu bijis un neko rakstījis, ka pat pašam nedaudz kauns piemeties. Bet, nu, stūrī iet nokaunēties netaisos. Fuck that. Taču, godīgi sakot, es, teju, katru dienu pēdējā mēneša laikā esmu centies te kaut ko iedabūt. Tas, kas to liedzis, ir atrodams dažādās formās. Dažkārt good old slinkums, citreiz nepareizs garīgais stāvoklis. Laikam, jau vienreiz teicu, ka negribas te neko rakstīt nepareizā garīgajā stāvoklī, jo tad šķiet, ka rakstu ķekša pēc. Vēl bloga papildināšanu, noteikti ir traucējis alkohols. Par alkoholu runājot, rumakolu man slinkums jaukt, tāpēc jāatver aliņu. Cheers! Kā alkohols var traucēt rakstīšanai? Da pavisam vienkārši, man tā vien šķiet, ka, ja rakstīšu zem Vecrīgā uzkrātiem grādiem, pastāv daži varianti:

1. Būs vesels bloga ieraksts, kurā es nociklēšos uz kādu konkrētu cilvēku un viņu pamatīgi nodirsīšu. Which, let's face it, nav diez ko forši, manuprāt, jo katrs grib lasīt manu blogu un just, ka tur pieminēts ir tieši viņš, vai ne? Haha! 2.  Būs raksts par kādu personu, kura tobrīd manī esošajam alkoholam, patiks. Un, lai arī es jau teicu, ka katrs, gan jau, grib domāt, ka rakstu par viņu, aizmirsti. Šoreiz runa pat nav par tavu taukaino otrās pakāpes māsīcu, bet gan par kādu slavenību. Beidz, es zem grādiem mēdzu pat pavadīt aizdomīgi daudz laika meitenei skaidrojot, ka tas vai cits džeks ir super hothothothothot. True story, bro. 3. Es vienkārši iemetīšu video uz kaut kādu skušno gabalu, kuru man atsūtīja tavs tēvocis tai vakarā, kad viņš man stāstīja, ka nožēlo, ka tonakt tavam sencim neiedeva gumiju...Jo tava senča briesmīgā elpa viņam uzdzen šķērmas vēl tagad. Un klāt pie tā gabala es vienkārši pierakstīšu savas tā brīža domas, kas izskatīsies aizdomīgi līdzīgas sms, kuras rakstu savai draudzenei, kad esmu sadzēries. Proti: "Asdfgkkjljmno skaidrā, drīz būo'j'jdd. :)*~~~*%)^^*~) ". Un, jā, tad, kad esmu ķīselī, es, moš, rakstu neskaidri, bet ieembedot YouTube video es mācēšu Like a Boss, madafakāāā! 4. Šis variants ir visskumjākais un, ja es kādreiz ķirsī rakstīšu blogu un tas patrāpīsies šī 4. veida blogs, man ļoti žēl. Tas būs blogs, kurā es izdomāšu visādu huiņu, kas man manā dzīvē tobrīd šķitīs, ka mani nomāc. Tad es to visu centīšos pasniegt tā, it kā es būtu afigennais filosofs, bet reāli izklausīšos pēc pilnīga un pagalam neglābjami slima ultra gaaay tefteļa.

Ko es ar visu šito gribēju pateikt? Da hren viņu zin. Bija baigā vēlme kaut ko uzrakstīt, un, laikam, ka visa doma bija tāda, ka man still patīk rakstīt un man ir prieks, ka beidzot to atkal paveicu. Es pat pieļauju, ka šovakar/ šonakt te varētu parādīties vēl viens raksts, ja neskaita šo. Būs mans personīgais cookšovs, kurā nebūs pilnīgi nekāda cookinga, dazz fo' sho'! Pagaidām, peace out!

[neraza]

Randomness

Ir teju pusdivi naktī un man piemeties runājamais, kas virtuālajā vidē, laikam, vairāk saucams par rakstāmo.

Zini, es, patiesībā, kaut kad gribētu kādu blograkstu vai kaut ko uztapināt uz rakstāmmašīnas. Nu, dabūt biš tādu oldskūl fīlingu. Iespējams, ka mani tas iestumj nedaudz hipsterīgā gaismā, bet, taisnību sakot, man tas tāpat ir pie pakaļas. So jā, ja nu kādam ir pieeja rakstāmmašīnai, dodiet ziņu, sabīdīsim kaut ko tā, lai man ir labums un, iespējams, arī tev tiek kāds prieciņš. Naudā, graudā vai baudā. Naudā gan nelabprātāk. Nepatīk man par pakalpojumiem norēķināties ar naudu. Tpfu, bļe, atkal šķiet hipsterīgi! Bet, nu, anyway, graudā varam runāt. Nopietni. Baudā? Hmm...atkarīgs, kas tu esi, cik tev gadu, kuram dzimumam piederies un, cik tev Tvitterī sekotāju, lai ja nu kas, tu esi kaut kas, par ko esmu tik lepns, ka varētu pat savā CV ierakstīt blakus tam, ka man ir oficiāls Apple sertifikāts. Jā, esmu tik stilīgs un, jā, tava māte pagājušajā naktī man teica tieši to pašu.

Bet, nu, all shit aside. Parunāsim par mani. Man iet tīri nōrmāli. Par cik elpu vēl velku, laikam, ir pat ok. Mana ikdiena, mostly, sastāv no lietām...darbībām...vietas, kas man besī, bet pret to jau palēnām tiek izstrādāt antidouts. Un, ja neesi geimergīks vai ar tādiem saistīts, pēdējais vārds tev varētu neko daudz neizteikt. Par geimergīkiem runājot, es izgāju storyline Arkham City. Jā, bļe, es spēlēju geimus, fuck off. Vismaz es daru kaut ko, kas man patīk, what's your excuse? Bet, nu, jā, Arkham City man nelika vilties. Grafika, storijs, čari un geimplejs. Dāmn, nu kā radīts man. Arkham Asylum un Arkham City, pavisam noteikti, ierindojas manu top favorītgeimu skapja augstajos plauktos līdzās ar Max Payne un Jedi Academy.

Ja nu manis rakstīto lasa arī kāda/kādas meitene/meitenes, I'm pretty sure, ka daļa jau tagad šito lapeli ir aizvērušas. Tik daudz teikumu par geimiem ne visas spēj izturēt. Tās, kuras nevar, pašlaik jau, most likely, krāsojas or piekārto savus push up'us, lai dotos piedot kādu chapteru tā sekstūrista, kurš raksta grāmatas, jaunākajam veikumam. Well serves your right, bitches(es runāju par tām, kuras ārzemniekam, kurš izspļauj vienu onelineru un uzsauc kokčiku, tik viegli atdodas). Varēsiet saviem bērniem un mazbērniem stāstīt, ka esat iekļautas grāmatā par to, kā viens āksts braukā pa pasauli, ņemdams visu, kas kustas un ir gana švaki funkcionāls smadzeņu apvidū. Labi, man arī varētu piesiet, ka ir vājība uz meitenēm ar certain akcentu un/vai citām īpatnībām, bet par to es, iespējams, taisnošos citreiz.

Pietiks par šito. Tā jau zaudēju apmēram 70% no sava viena lasītāja. Nezinu, kā tas ir iespējams, bet, nu, go figure.

Par cilvēkiem un to sapņiem runājot, es pēdējā laikā atkal un atkal iebraucu domās par savu life long dream – Kaliforniju. Sauciet mani par bezgaumīgu, vecmodīgu, klišejisku mērgli, bet Kalifornija ir tā vieta, kur vēlos nonākt. Un, nē, pat ja tu mani tā, patiešām, sāksi saukt, es to iesauku nerakstīšu draugos, savu tvitter niku uz to nemainīšu un, most likely, tu uzprasīsies dabūt bietē, bet, nu, tas tā. Taču Kalifornija. Dēm. Tur es gribu nonākt. Es pilnīgi pieļauju iespēju, ka, nonākot tur, es jau pēc pavisam neilga laika būtu ar asti iežmiegtu kājstarpē(jā, man ir aste, piss off, esmu super sayan vai kādā tur režīmā. Karoč, OVER 9000!!!!!). Taču par spīti tam, esmu pretty sure, ka fakts, ka es būtu tur un varētu to visu kaut nedaudz izbaudīt, būtu tik overwhelming, ka pat es paliktu mikls. Venice Beach, California On. Visi spoti, saule, okeāns, palmas un pat tie savādie cilvēki, kas tur dzīvo. That's for me.

Labi. Laikam, gana pļurkstēts, jāmet mieru. So, yeah, ja nu tev ir piejama rakstāmmašīna, warn a brotha! Bet, pagaidām, peace out. Līdz nākamajai reizei!

[neraza]

Californication intro pārtaisīts šāgada ziemas vakarā Rīgā.

[neraza]

Neat Monster

Neliels video, kuru man jau kādu laiku prasījās sacept.

Ja nu tu skaties Dexteru un How I Met You Mother, maybe, būsi pamanījis kopīgo starp Dexteru un Bārniju. Abi ir nedaudz...monstri.

[neraza]

Ar Dziesmu Par Dzīvi

Labs vakars. Nu, labi, nesteigšos notikumiem pa priekšu un neteikšu, ka labs, teikšu tik, ka vakars. Biju biš pametis novārtā šo interneta nostūri, bet, kā jau, iespējams, esmu teicis, gribās te kaut ko iemest tik tad, kad ir vēlme ko rakstīt, nevis tad, kad vienkārši sen nekas nav bijis. Tā nu jau kādu laiciņu sevi dīdīju, ka jāuzcep sekojošo rakstu. Tā nu ir noticis Ziemassvētku brīnums vai sauc to kā gribi, bet esmu saņēmies un tagad še rakstu.

Ideja šim rakstam ir gaužām vienkārša – piekleksēt te gabalus, kas šogad ir bijuši nozīmīgi vai arī vienkārši pieķērušies. Nu, lieki negvelžot, gabali, kuri man kaut kā atgādinās šo gadu. Secībai, it kā nav nozīmes, jo nav tops, taču neslēpšu, ka vieni gabali ir svarīgāki par citiem. Bet bez tālākas, liekas sūda rakstīšanas, lai iet mani gabali 2011.

Glitch Mob – Animus Vox

  Gabals, kurš ik pa laikam iepeldēja kādā pleilistā un pat, vienkārši slēdzot cauri gabaliem, gadījās tā, ka šito paslēgt garām nesanāca.

Julian Smith - I'm Reading a Book

  Kā tad bez Džūliana? Vēl šodien, izkāpjot no troļļuka dziedāju šito. Vispār es retāk kaucu līdzi dziesmām pēdējā laikā. Bet tas jau ir cits stāsts. Anyway, lipeklīgais grāmatgabals. Atsit atpakaļ ciemošanās reizes pie Tizlā un vēlmi pašiem, zem BTD vārda uzcept kādu gabalu.

Enrique Iglesias - Tonight I'm Fucking You

  Tas vienkārši ir THE GABALS. Un tas vienkārši ir Enrike. Kamōn, admit it, lai nu kāda stila mūzika tev patiktos, arī tu šitā gabala ritmā varētu kratīt savu pēcpusi un, most likely, paslepus mājās apenēs to arī dari. Un, jā, es zinu, ka klips ielikt cenzētais, bet, vismaz ir klips. Priecājies par to, ko tev dod, nepateicīgais, šmurguli!

Katy Perry - Hot 'N Cold

  Ak, rīti Salonā. Vasara, agrs rīts Salonā, tīrība, kārtība un no Bose skan Keitija. Tā mēs ar TiluTilu rullējām.

Blink182 - Snake Charmer

  Blinku atgriešanās, albuma drillēšana uz austiņā pa rinķi vien, pa rinķi vien. Šitais gabals no visa albuma bija pirmais, kurš no manām austiņām nonāca kādā manā orgānā un sadēja tur patikas oliņas...Vai arī tās bija cērmes. Anyway, gabals tīkams, nice comeback Blinkiem, lai gan nepamet visu laiku tas Angels & Airwaves piesitiens.

R.A.P. - Esot Vienatnē

  Pesņa, kas ieklemmējusi galvā kaut kur ap rudeni. Kas ir pats savādākais, asociējas ar tiem dažiem rītiem/vakariem, kad uz/no darba devos ar troļļuku. Kaut kā tieši tad tas gabals skanējis vairāk, I guess.

Rihanna - What's My Name

  Un viss tikai tāpēc, ka patīk, kā izdziedāts, bet, mostly, tāpēc, ka tas I really wanna see if you can go downtown pārts fuckin lipeklīgs. Tieši tā daļa mēdz manām smadzenēm piezagties tik pat pēkšņi kā pedolācis tavai mazajai māsai...or tas ir brālis, es no šejienes nevaru īsti saredzēt.

A Perfect Circle - Counting Bodies Like Sheep to the Rhythm of the War Drums

  Pat nezinu, kas tas ir, bet kaut kas tāāāā pievilka šitajā skaņdarbā jau pirmajā reizē, kad dzirdēju. Gan tas sākums, gan tā mierīgā balss, kas saka “Don't fret precious I'm here. Step away from the window. Go back to sleep ”, gan tas piedziedājums. Nu, viss, viss. Tik krīpī-awesome dziesma.

Example - Won't go Quetly

  Example vispār asociējas ar Salonu, bet tieši šitā dziesmele aptver lielāku daļu kā tikai Salončiku vien. Pat nezinu izskaidrojumu tam, tā vienkārši ir. Samierinies un, ja kaut kas nepatīk, ej apēd kādu bulku, resnuli! Yeah, I said it!

30 Seconds to Mars – Attack

  Katru reizi kā dzirdu šito, patīk arvien vairāk un vairāk un vēl fuckin' vairāk. Es te varētu iemest visas Marsiešu dziesmas, bet šitā sums up it all šogad. Nu, izņemot vēl vienu, you'll see. Keep on reading.

Benny Benassi - Treble Treble

  Lai šito saprastu, tev bija jābūt Zviedrijā. Tev tur vienkārši bija fucking jābūt. Visiem tur vajadzēja būt, bļ*, VISIEM es saku, ibio-rio!

Hurts - Silver Lining

  Vēl vasarā man gribējās ievilkt pa mūli 90% cilvēku, kas piesmērēja bikses no priekiem par to, ka Hurts būs Positivusā. For fucks sake, tie fakinie 90% nevarēja nosaukt vairāk kā tās 2-3 viņu dziesmas, kas tobrīd bija topos, bet tad tik sludināja, ka tā ir, bļ*, viņu mīļākā grupa, kopš viņi piedzima. Tagad, kad pagājis gana laiks, varbūt, varētu ko tādu teikt. Ēnīvej, grupai, nebūt, nav vainas un šim gabalam ne tik.

Poets of the Fall - Save Me

  Joprojām nespēju sev piedot, ka tikai šogad uzķēru šito gabalu. Kamōn, Poetiem ir tik daudz labu gabalu un, pat, ja šitais nav no tiem zebest'ākajiem, viņš tik un tā ir frikkin labs.

Julian Smith - Rendezvous With You

  Džūlians šajā dziesmu listā jau otro reizi? Fuck yea. Vēl viens annoyingly lipīgs dziesmels. Still smaids, atceroties, kā, rītā pirms filmēšanas, Tizlais runāja pa telefonu ar Agnesi, kamēr es dziedāju un dejoju pie šitā. Un ir tā, ka es nevaru pašās gabala beigās uz tiem trim piesitieniem, nepakratīt galvu kā Džūlians. Pat sab. Transportā braucot, es to galvu tā nomašīju. Nu, labi, maybe, ne tik izteikti, bet still. Tas notiek pats no sevis.

30 Seconds to Mars - Kings and Queens

  Lai gan teicu, ka šitais nav tops, tik un tā, es labāko pietaupīju pašās beigās. Šim, pavisam noteikti, ir jābūt topa topā uz topa un, nevis blakus topam, bet virs topa tēva! Jā, tik fucking labs un nozīmīgs man ir šis gabals. Tieši šī mazulīša laikā man ir bijis tas gods atrasties uz Igaunijas dziesmu svētku estrādes skatuves un uz Arēna Rīga skatuves kopā ar 30 Seconds to Mars. Tikai šī garadarba dēļ es esmu ticis pie Džareda mediatora, haifaiva no Šenona Leto un pie fistbumpa no awesomākā un ne tikai(raaaarrrr) džeka – Džareda Leto. Tikai pie šī gabala es uz tām abām skatuvēm dziedāju no visas sirds, cik vien bija spēka un tikai pēc šī gabala abos koncertos es nespēju beigt smaidīt stundām, pat dienām ilgi. Lai nu kāds bijis pats gads, es to tik un tā atcerēšos fonā skanot Kings & Queens.

P.S. Sapratu, ka šitais lists satur aizdomīgi maz roķīgu, alternatīvu un tml. gabalu. Yay, daudzveidībai manā muzikālajā gaumē!

[neraza]

Par čivekli

Te atkal es. Es neesmu sācis rakstīt te pārāk bieži? Kaut gan neatbildi, man tāpat nerausta tas, vai, tavuprāt, te rakstu pārāk bieži. Mana peļķe, kad gribu, tad uzkuļu duļķi. Man ir tāds garīgais, kurā man mēdz gribēties kaut ko darīt. Šoreiz tas prieks kritis uz nejēdzīgu virtuāli tekstisko caureju. Oh, joy. Nē, nu, es jau varētu atkal ierakstīt kaut ko besīgu tviterī un tad sēdēt un justies par sevi fakin lepns, bet nē. Zini, kāpēc kaut ko besīgu un tieši tviterī? Tāpēc, ka tieši čiveklī, mostly, tiek rakstītas kaut kādas čerņas, kas katram cepj, nav kārtībā, trūkst un tamlīdzīgi. Tu domā, ka es te diršu? Nē, es te sēžu, ēdu saldējumu un rakstu, bet ne par to stāsts. Nu, kamōn, tviterī reāli ir tā, ka tur lielākā daļa iemītnieku par kaut ko nav mierā. Viens raksta, ka viņam sūdīgs garīgais, otrs, ka viņam garlaicīgi, trešais, ka viņam mājās nav siltā ūdens, ceturtais, ka nezina, ko ēst pusdienās. Tad vēl pa vidam uzrodas kāds wannabe mīklainais kadrs, kurš, pa žizņi, pēc saviem tvītiem, visiem šķiet reāli padebīls. Jo nu, for fucks sake, kuram nav pie pakaļkājas kāds no sekojošās modes tvītiem, like – 'Tas atkal ir noticis. Kāpēc tieši ar mani? Tas vienkārši nav taisnīgi.' Nu, teikšu skaidri un gaiši, šitie tvīti ir pilnīgs pizģec. Tu viņu izlasi un nesaproti, vai to ir rakstījusi meitene, kura nav informēta par to, ka mēnešreizes nav vienreizēja lieta, vai, ja autors ir tā otra dzimuma, tad viņam, maybe, atkal patrāpījies pieslapināt gultu, kaut arī viņam ša jau 23. jubileja. Bet šitā štelle, čist, ir savāda. Ja tev nebūs karstā ūdens, tu to uzrakstīsi tviterī. Bet, ja gribēsi kaut ko ierakstīt, kaut vai, feisbukā, tad par ūdeni rakstīsi, most likely, tad, kad to atkal pieslēgs. “Man no rīta nebija karstā ūdens. Tas bija briesmīgi. Bet tikko pieslēdza atpakaļ, eju plunčāties!” Un tad šito tavu statusu nolaiko tas krīpī onkolz no blakus poģīša, kuru, kā reiz, aizvakar izlaida no lielās mājas. Viss beidzas laimīgi. Nu, vismaz vienam no jums. Close enough.

Ēnīhāu, es te baigi rakstu par to, ka tviterī, mostly, visi čīkstulīgi, ķip pašam tā negadītos. Fuck yea, gadās. Taču tas jau man netraucē nolikt citus, vane?

Starp citu, vieta šeimless promoušenam, par cik viss ap tviteri grozās, ja neesi regulārs renstelē mīzējs/mīzēja, vari provēt man piesekoties tviterī zem @Spogulpuika. Un, ja nu šitais raksts tev kādu atsita atmiņā un gribi viņam to iebāzt sejā, droši, padod šito rakstu tālāk! Pīs!

[neraza]

Hangover 3

Whudup y'all! Atkal esmu ielavījies tavā mājā, un, ja neskaita to, ka, kamēr tu šito lasi, izēdu tavu ledusskapi, tad vēl, kamēr tu biji nost no pc, iepublicēju šito rakstu. Crazy, huh? Tā nu sagadījās, ka dažas dienas atpakaļ sanāca paceļot ar laika mašīnu. Un, nē, tā nebija nekāds Deloreans, kurš sasniedzot 88 mph ātrumu, var ceļot laikā. To laika mašīnu sauc pavisam savādāk un tavs tēvs ar to ir labos draugos. Yeah, you know what I mean. Anyhow, ne par tavu tēvu stāsts(ne šoreiz vismaz). Tātad, pēc ceļošanas laikā parasti nākamā diena ir diezgan filosofijas pilna. Tā nu es savā pēcceļojuma dienā, ar dažu labu, kaut kādā fuckin' bezsakara sakarā, aizpēros līdz idejai par to, kāds būtu latviešu veršens Hangover filmai. Nu, beisiklī, ja Hangover filmētu iekš mūsu dārgās, mērgļu pilnās tēvuzemes. Tā nu es šito domu paskalināju šķidrā formātā savā galvā un izdomāju, ka vajadzētu to cītīgāk apcerēt. Tātad, ja tev tā visa galā rodas kāda laba ideja, beidz čurāt sev uz rokām un piemet galā komentāru ar savu ideju, vai vismaz atgādā to man kādā citā veidā. Ja neesi galīgi tizls, izdomāsi, kā to paveikt!

Tātad, pieturēšos pie filmas idejas, tāpēc, sorry, no girls. Nav jau tā, ka man nepatiktu meitenes. Trust me, I do. Nu, kamōn, nebūtu interesanti, notikusi kaut kāda herņa, kāds pazudis, sieviete iedarbina savu...loģiku un viss atrisinās, pizdui uz kāzām. No fun. Fuck, aizrunājos, back to story.

Tātad, vienam purnam kāzas. Sestdienā. Ir piektdienas rīts. Un tas lohs – līgavainis piekrīt iet ar saviem čomakiem uz vecrīgu piektdienas vakarā izpiļīt pa kādam aliņam. Nē, nopietni, viņš ir lohs. Nepietiek, ka viņš jau taisās precēties, viņš vēl dienu pirms tam izdomā iet ar pacaniem kopā izpļaut kādu lēto. Da kas viņš nav Hangover redzējis? Bet, nu, labi. Aizvelkās ar purniem kopā dzert. Aizvelkās iedzert pa vienam kausam. Pa vienam, nevis vienu. Long story short – pa vienam, tas ir da*uja un vēl bišķīt. Pamostās no rīta. Sušņaks afigennais, ūdens pudeles, kā jau pa žizņi, nav parocīgā attālumā. Tik čujs, ka kaut kas nav kā vajag. No shit! Dodās meklēt savus čomakus, atrod, protams, par vienu mazāk. Nu, teiksim par vedējtēvu mazāk. Tagad vienam no brandžas ir jābūt kaut kādam mistiskam vizuālam apgreidam. Izsists zobs or something, neder, jo Vecrīgā tādu dabūt var pat neaizlejot seju. Boring. Viņam ir pieaudzēti mati. Bet, nu, ja oriģinālie bija tumši, tad tagad garas, blondas šķipsnas klāt. Tām, kas vēl? Ā, pirmajā daļā bija mazulis, otrajā mērkaķēns, LV gadījumā ekvivalents varētu būt astoņgadīgs urļiks, kurš latviski ņivrubajetsa, a pa krieviskam neviens no mūsu varoņiem viņu saprast pat nemēģina, jo krievu valoda NAV VALSTS VALODA, ĶITVAIMICĪT! Moš vēl varētu, ka katrreiz kā tas šmurgulis sāk kaut ko pizģeķ pa krieviskam, ar viņu notiek kāds negadījums. Ya know, paklūp, paslīd, ielido sejā liela, divkilogramīga zivs. Nu, kaut kas tamlīdzīgs. Tad vienam no varoņiem iezvanās telefons. Tas nav viņa telefons, bet ir viņa kabatā. Viņš paceļ, tur nikna balss saka, ka noraus galvu tam, kurš nospēris viņa telefonu un, ja neatdos, atradīšot un smagi sadošot pa seju. Sarunas laikā tiek izdibināts, ka tas ir nikns Kivičs(Taisons – Kivičš. Es domāju, ka ekvivalents labs) Telefons izlādējas. Tagad jādodas meklēt pazudušo kodējtēvu, kurš arī vedējs un jāprovē atdot telefonu Kivičam, bet, kas tad te?! Izrādās, ka viņi atrodas Liepājas autoostā! And so the story begins...

[neraza]

Noulaifers

Čau, mazās un lielās, garie un īsie! Tā nu zvaigznes un planētas sastājušās noteiktā kombinācijā, lai te taptu atkal kas jauns, ko palasīties. Fuckin' superīgi, ne? Domāju, ka prieka līmenis tavās biksēs ir tik pat augsts, cik manās.

Šoreiz nerunāšu par to, kā darbojas tavs organisms vai par noteiktu cilvēku kopienu, kas man besī. Vispār neesmu vēl īsti izpratis, uz ko šitas būs attiecināms, tā kā, moš tikšu gan līdz urīnpūšļiem, zarnām, gan arī citiem sabiedriskā transporta lietotājiem.

Tātad, dienas jautājums – kurā brīdī ir tas svētais moments, kad vari apgalvot, ka tev ir dzīve?

Domāju, ka vairākums cilvēku ir kaut reizi publiski vai, kaut pie sevis, nodomājuši, ka viņiem nav dzīves. Varbūt ne tieši tādā formulējumā, bet idejiski gan. Tad nu te rodas tā mana neskaidrība – kad skaitās, ka tev ir dzīve? Nu, fo' real, kad? Tu visu savu laiku pavadi darbā – tev nev dzīves. Tev nav darba, tu visu laiku pavadi mācoties – tev nav dzīves. Tu nedari neko, sēdi mājās, skaties Dora the Exploder un rij čīzbōlus, smirdi no 3 metru attāluma un, guess what? TEV NAV DZĪVES!

Pēc šitajiem apgalvojumiem spriežot, tev nav dzīves, ja tev ir kaut kāda rutīna? Ok, tev ir darbs un mācības. Darbs vakaros/naktīs, mācības pa dienu. Nav rutīna? Ir? Fuckin' aye! Un, nē, arī tas, ka tu katru piektdienas vakaru aizej aizcirst mūli ar atšķaidītu alu par 70 sanāriem(jā, Celsij, es runāju par tevi), nenozīmē, ka esi ciema vecis vai beibe. Tas vienkārši nozīmē to, ka tu esi stulbs, jo neņem kādu normālu dzērienu, no kura tev nākamās trīs dienas nesmirdētu iekšas pēc beigtas gazeles. Tagad sanāk, ka esam izbraukuši cauri lielai daļai defaulto jauniešu. Nu, vismaz man tā šķiet, vai arī es vienkārši esmu pazīstams ar īpašu indivīdu grupu. Yeah, right. Still no life.

Labi, ņemsim par piemēru pilnīgu pretējo grāvi. Tu esi pasaules apceļotājs, urbanizācijas nīdējs un vēl figzin kas. Nu, karoč, pilnīgs Supetramps. Ja vien tas nebeigsies ar to, ka tu nolažosies un apēdīsi kādu kilogramu apčurātu mušmiru, būsi afigennais dabas draugs un whatnot. Te tā dzīve slēpjas? Zini, atbildi neesmu saņēmis, bet man tomēr gribētos sliekties uz “nē” pusi. Kas tā par dzīvi, ka tev nav ne regulāru māju, vienīgie tavi draugi ir bomāri, kurus tu satiec pa ceļam, fuckin' stirnas un tas krīpī onkulis, kurš, lai kur tu dotos, braukā līdz baltā, aprūsējušā busiņā un saka, lai tu kāp iekšā, viņš tevi pavedīs “gabaliņu tālāk”. Ar gabaliņu tālāk viņš domā nākamajā pagriezienā pa labi, 3km iekšā mežā un to, kur, un pa kurieni viņš braukās pēc tam, es te nerakstīšu. Filthy shit. Ko es ar to visu gribēju teikt? Varbūt kļūdos, bet arī te tā “dzīve” neslēpjas.

Es te varētu rakstīt piemērus stundām ilgi, bet beigu beigās es tik un tā nesaprotu, kur tā štelle slēpjas? Nu, for real! Tev ir pastāvīgas lietas – rutīna. Rutīna = nav dzīves. Tu ej pulciņos(tā sauc tavas anonīmo alkoholiķu sanāksmes, vai ne?), bet tie ar laiku kļūst par daļu tavas ikdienas...rutīnas. Back again. Tā nu, laikam, sanāk, ka vienīgie, kas tiek kaut kur tuvāk tam laimīgajam apgalvojumam, ir tie, kuriem ir pilns noteikts reģions ar naudu un viņi to katru dienu tērē kam citam. Ar ko citu es nedomāju eskortus vai fast foodus, es domāju piedzīvojumus. Vienu dienu tu lec ar izpletni, nākamajā brauc uz Spānijas dienvidiem, bet pēc tam sēdi mājās un adi.

Galu galā, ja nu tev ir definīcija tam, kad drīksti teikt – fuck yea, man ir dzīve – dod ziņu, es gaidu. Pīs!

[neraza]

What if you would just...?

[neraza]

Wedding Chapel

Ča, mazais or mazā, vai, ja pats vēl neesi īsti drošs, kas esi, iemet aci sev biksēs, samierinies un pieraksti sev uz rokas, lai atkal neaizmirsti.

Tā nu sanācis, ka kādu laiku nekas šite neietapinājās, bet, nu man ir tā, ka kaut ko te sanāk ierakstīt tik tad, kad ir atbilstošais noskaņojums. Varētu jau katru dienu liet kaut kādu čerņu, bet no tā reāli nekādas fuckin jēgas tāpat, so neiespringstu. Bet, ķeroties tam mērglim pie ragiem, šovakar paēdu tādas vakariņas, par kurām iedomājoties, šķiet, pat caurejai paliktu nelabi, bet, šīīīt, teikšu kā ir, es paēdu labi, garšoja labi un iekšā ar vēl turās(that's what she said).

Anyhoozle, šodien gribas uzrakstīt čerņu par to, kā ir, kad tev vajag atliet. Nu, ne atliet tā, kā tev tagad, kad vienkārši piecelies un aizej līdz Varakļānu Koncertzālei un visu izdari, bet gan tad, kad WC nav tik viegli pieejams, bet uz BDM(pastāvēšanu aiz koka/krūma) nevelk.

Tātad, štelle vienkārša, tu stāvi sab. transporta pieturā kopā ar pāris mūļiem, ar kuriem tikko esi izpļāvis kādu dzērienu vai piecus, visi sperat debīlus jociņus un paši domājat, ka esat ahūnie jokdari. Viss ir jauki un saulaini, bet kas tad te? Pēkšņi tu sajūti vibrējam savu bioloģisko Nokia3310. Sms no mātes dabas, kura saka, ka jābeidz dzert un laiks atdot dabai to, ko bārmene/bārmenis te devis. It doesn't matter vai tu to dari tupus, stāvus, vai arī tev to vajadzētu darīt stāvus, bet pa kluso tev patīk to darīt tupus, tas fīlings, ka nu ir laiks piesiet zirgu, mēdz piezagties kā nēģeris, izdzirdot tev no rokām krītošu ziepju skaņu(no racism intended).  Tā nu tu tur sāc trīties un sooner or later arī tavi pudeles-brāļi/māsas saprot, kāpēc tu tirinies. Un, kad tad ir noticis sākas defaultie joki par strūklakām, ūdensvadiem, ūdens krāniem, dušām un ko vēl ne. Labākais ir tas, ka tie debīlie prikoli neko nemaina. Tu sāc apdomāt, kur varētu fiksi aiztipināt un pabūt vienotībā ar kādu porcelāna altāru. Maķītis, hesītis, kāda defaultā dzertuvīte, iestādījums, kurā tikko piebeidzi pēdējo kokčiku, bet tas atkrīt, jo, vai nu tur bija tas čalis, kas tev vai kādam tavam čomam, promiļu vadīts, varētu iedot pa pāksti, vai tā persona, kura uz tevi savādi blenza visu vakaru un tu īsti nevarēji saprast - bļ*, ko blenz, ibio?! U fugly, y u no go away and let the sexy peoplez come instead?! Skaidrs, atpakaļceļa nav, būs vien jābrauc ar transportu līdz naktsmājām. Tad tavas domas sadzird jaukais sab. transp. vadītājs un, būdams riebīgs, sen nedabūjis un bērnībā apbižots mērglis(no offence), viņš izmanto visas iespējas, lai līdz tai pieturai, kur esi, brauktu as slowly as fucking possible. Atbrauc transports, tu bez strauju kustību veikšanas iekārpī savas miesas iekšā, noparkojies kādā spotā un gaidi mierīgu braucienu mājup. Guess what? Ņihujā!! Visa tava brandža arī sakāpj, sasēžās tev riņķī un, kā par spīti, visi viņu joki pēkšņi ir palikuši tik smieklīgi, ka tu aiz smiekliem varētu piečurāt bikses. No, really, te nav metafora, te ir da real shit...I mean piss. Tad vēl tev, kur gadījies, kur ne, uznāk frikkin klepus. Nu, bet tāds, kas rauj nierītes uz āru. Lūdz dievu, lai neuznāk šķava. I mean it. Ja uznāk šķava, tev ir jābūt vienam no augstākās pakāpes Miyagi skolniekiem un jāatcerās visus wax on, wax off paņēmienus, lai nosķaudītos, paturot sevī visu izņemot siekalas un baciļus. Tos drīkst izdalīt penšiem, kas priekšējā soliņā burkšķ, ka viņi jaunībā neatļāvās sabiedriskajā transportā tik skaļi uzvesties. FUCKIN AYE, jo tanki nav sabiedriskais transports, bičēz. Ap šo laiku tavs urīna levels jau ir sasniedzis to līmeni, kurā tu ik pa laikam piever acis, lai iedomātos, kā mājās ielauzīsies iekš WC, ieslēgsies un tad vienkārši go crazy all around the place. No malas gan izskatās, ka tev nāk virsū lūziens, tāpēc kāds no taviem dārgajiem paziņām izdomā tev iedunkāt pa počkām, un tu no pārsteiguma, teju vai izplūsti pa grīdu. Nu ir tas svinīgais mirklis, kad tuvojas tava pietura. Tu sāc celties un doties uz durvju pusi jau tā labi laicīgi, par cik kusties tik pat lēni un balansēti kā pensionēts krabis uz verdoša ūdens katla malas. Izkāpis tu uzsāc ceļu uz mājām. Taisnību sakot, pēc manas pieredzes, pirmie ~100 metri pēc izkāpšanas ir īzī. Gluži kā divus pirkstus apču...labi, slikts salīdzinājums. Pēc tiem pirmajiem simts, iestājas daļēja apakšējo ekstremitāšu paralīze, jo tavs pūslis goes like - Oh no you didn't, na-ā! Šajā brīdī tu sāc savādi ieliecies ceļos(vai tieši pretēji - ar savādi stīvi taisnām kājām)šagot mājup as fast as possible. Bet tad seko pats jautrākais. Gluži kā tāds wild public boner/wettie parādās pēkšņs un nekontrolējams pūšļa līmeņa kāpinājums. Tieši tajā mirklī, kad esi savā poģītī. Vot te es teikšu skaidri un gaiši - tas ir pizģēēēēēc. Vēlāk tev ir pagrūti atminēties, kā tiki augšā pa trepēm, kā izvilki atslēgas un tā. Atmiņa atgriežas tik tai momentā, kad tu drudžaini centies atslēgt durvis, bet TĀ FAKINĀ ATSLĒGA NE PA KAM NEIET IEKŠĀ TAI NOLĀDĒTAJĀ SLĒDZENĒ!!!!! Durvis ir vaļā, tu ieskrien dzīvoklī un tad tu vēl izdomā, ka ir jānovelk apavus. Ja tiem ir kurpju šņores, tās sapinas mezglā, ja nav šņoru, notiek kāda cita čerņa, kas tev liek klusībā pie sevis atcerēties, kur atrodas veļaspulveris, jo nu būs piespiedu veļas diena. Un tad gluži kā filmas, kad laika atskaite ir uz 00:00:01, tu esi pareizajā vietā, pareizajā laikā. Ar to arī apsveicu.

Houlī šit, tāds piedzīvojums. Pat nešķita, ka par to tik daudz varētu uzrakstīt, bet, kad atceries visādas šitādas situācijas, apjēdz, ka ir visādi aspekti. Es, gan jau, kādu pus tūkstoti paspēju izlaists, bet, nu, pofig. Starp citu, man līdzīgs mājup brauciens bija vakar. Džīzāz, kašmars, ne dzīve. Anyhoozle tas ir tas, ko gribēju te ierakstīt. Gan jau, ka daudziem būs pazīstamas sajūtas to visu lasot. Tieši tiem es izsaku cieņu, ja vien jums nav gadījies tā, ka nenonākat līdz laimīgajam porcelāna finišam, bet gan paliekat kaut kur pusceļā nelaimīgi un slapji. Pīs!