Neviens nav ideāls, bet tas nenozīmē, ka drīksti būt debils
Zini, bieži gadās dažādās dzīves situācijās dzirdēt cilvēkus sakām, ka tā jaunā paaudze ir galīgi stulba, tupa, debila, atpalikusi vai vēl nez kāda. Arī man ir bijusi ne viena reize vien, kad pats esmu, galējā neizpratnē par kādu izdarību, teicis to pašu frāzi. Taču, taisnību sakot, vaina nav tikai jaunajā paaudzē, mani dārgie. Problēmas ir visur. Stulbums ir visās vecuma grupās. Tieši tā, VISĀS. Nevis tikai bērnos, politiķos un kaimiņā, kurš, fakin’, astoņos no rīta svētdienā izdomā iekurbulēt savu leijerkasti ar džeza vai operas pērlēm, un palaist to tādā skaļumā, ka dauzīt pa sienu nav jēgas. Sienā ātrāk izveidosies caurums, nekā viņš tur otrā pusē kaut ko sadzirdēs.
Man ir bijis tas gods 3 gadus strādāt klientu apkalpošanas sfērā dažādos uzņēmumos, kuros man ir izdevies satikt dažāda veida, rakstura un statusa cilvēkus. Bet ne jau tikai strādājot ar cilvēkiem var tos novērot. Arī vienkārši esot ārpus mājās, prieki ir garantēti.
Vēl nesen man bija situācija, kad devos no Stockmann uz Galeriju Centrs caur ZZ tuneli, kurā dzirdēju divu priekšā ejošo sieviešu sarunu. Viņas tikko bija redzējušas plakātus uz Forum Cinemas sienas un apsprieda filmu Les Miserables. Sarunas spilgtākais punkts bija tad, kad viena no sievietēm teica, ka Les Miserables esot The King’s Speech turpinājums. Tu fakin’ joko?! Atzīšos, ka neesmu redzējis nevienu no abām filmām, bet pat es zinu, ka Mizerabļi varētu būt Karaļa Runas turpinājums tikai tad, ja trešā daļa būtu Borats. Tām filmām kopīgs ir režisors un, varbūt, kāds aktieris, bet ne jau fakin’ franšīze!
Neilgi pēc šīs jautrās sarunas, dzirdēju stāstu par to, kā sabiedriskajā transportā esot braukušas divas meitenes, kuras abas esot bijušas studentes. Tā nu viena otrai stāstījusi par kādu latviešu izcelsmes cilvēku, taču nespējusi atcerēties viņa vārdu. Vienīgais, ko atceroties, ka viņš esot bijis…wait for it…”galvenais deputāts”. Ok, dafuq? Kas, pie velna, ir galvenais deputāts? Otra meitene esot bijusi nedaudz gudrāka un sākusi apšaubīt šī cilvēka statusa īstumu, bet anyway. Galvenais deputāts. Tas izklausās pēc kaut kā tāda, ko varētu teikt sešgadīgs bērns. „Kad es izaugšu, es gribu būt galvenais deputāts, bet tagad es gribu fakin’ saldējumu, mammu!”
Dažādu vecumu cilvēki, bet gluži vienkāršas smadzeņu darbības funkcijas izpaliek visās vecuma grupās. Tas pats vērojams pie bankomāta. Nostājies rindā pie bankomāta, kur priekšā kaut ko ņemās kāds indivīds. Čakarējās ilgi un dikti, līdz pagriežas un sāk skaļā rīklē klaigāt, ka tas stulbais bankomāts neņemot viņa karti. Kad viņš savu miesu, beidzot, pavelk nost no aparāta, aiz viņa stāvošie ierauga, ka uz ekrāna skaidri un gaiši TRĪS FAKIN’ VALODĀS ir rakstīts, ka bankomāts nedarbojas. Vai tiešām Tu visu savu smadzeņu potenciālu koncentrē uz to, lai ieliktu karti tai paredzētajā caurumā, netīšām neiestumjot to nāsī aiz muguras stāvošajam, ja reiz nespēj uzmest aci ekrānam un izlasīt to vienu nožēlojamo teikumu?! Kā Tu no rītiem apģērbies?!
Dzirdētas visādas pērles, piemēram: „Man ir tikšanās otrajā stāvā, kur tas ir?” Es nezinu, pamēģini, fakin’, trešajā stāvā!! Vai arī stāvot blakus liftam jautāt, kā tikt uz 5. stāvu? Es parasti teleportējos, nezinu, kā Tu!
Ar šo visu es vēlējos nedaudz vērst uzmanību uz to, ka pacenšamies nedaudz vairāk uzmanības veltīt tam, ko darām, kā darām, ko sakām un apdomāt, vai vispār man šito ir kādam jājautā, jeb es pats varu tikt galā ar parastu funkciju, kuru cilvēki veic diendienā jau simtiem/tūkstošiem gadu. Neviens nav ideāls, bet tas nenozīmē, ka drīksti būt debils. Domā, ko dari un runā. Varbūt arī visā tajā stulbuma jūrā ir iemesls tam, ka dzīvojam tā, kā dzīvojam.
Ja nu Tev pieredzēta kāda līdzīgi skumji amizanta situācija, raksti tepat vai man uz tvitteri @Spogulpuika. Peace out!