«Viņas guļ mūsu t-kreklos, un izskatās smieklīgi tajos. Viņas mīl, kad viņas skūpsta bez liekiem vārdiem. Viņas taisās divas stundas un tad pasaka: «Redzi, šoreiz tas bija ātri».
Viņas nemāk kauties, bet vienmēr jūtas drošībā blakus mums. Viņas prasa mums, kādā krāsā lakot nagus. Viņas var iemigt pašā nepiemērotākajā masāžas brīdī. Viņām patīk, kad mēs glaudām matus. Viņas ar apmierinātu izskatu valkā mūs pa veikaliem, labi zinot, ka tās ir mokas. Viņas mīl, kad viņas nēsā uz rokām, kaut gan vienmēr saka: «Noliec mani, es esmu smaga!»
Viņas kliedz un viņas kaitina, ja mēs klusējam tajā brīdī. Mazās skandālistes.
Viņas mīl, kad viņām pērkam veļu.
Viņas atceras, kad būs 147. diena, kopš mēs sākām satikties. Viņas vienmēr grib, lai mēs atgriežamies piecas minūtes pēc strīda, bet nekad tajā neatzīstas.
Viņas pastāvīgi rokas mūsu telefonos un greizsirdībā prasa: «A kas tā tāda?»
Viņas ļoti mīl, kad mēs uzkopjam dzīvokli, mazgājam traukus un gatavojam vakariņas. Viņas vienmēr gaida no mums palīdzību. Viņas mīl kafiju gultā un dušu divatā.
Viņas uzskatu par nāvīgu grēku, ja mēs ierunājamies par viņu svaru. Viņas VISU stāsta par mums draudzenēm. Viņas ķeras pie mums un aizver acis, kad skatās šausmu filmas. Viņas vienmēr uzgriež skaļi mūziku, skraida pa dzīvokli apakšbiksēs un t-kreklā, lēkā, dzied un dejo, kad mūsu nav mājās
Viņas citreiz neceļ telefonu, un pēc tam saka, ka gulēja un skaņa bija izslēgta. Viņas nevar dzīvot bez fēna un matu taisnošanas. Viņas zina, ka mēs bez viņām nevaram.
Viņas - tās ir viņas.
