tad biju pilnībā noslīkusi pasaulē un vienīgais, kā būtu spējusi sevi raksturot, bija: liekvārdīga. liekvisa. bet kad tad pārpildīts tukšums būtu centies pielāgoties burtu liekumiem?
vispār sajūta bija, it kā būtu kāda svešzemju princese, kas atmodusies vietā, kurā parasti nenonāk.
vienīgais, ar ko uztaustījās viena frekvence, klusēja. un sirmums, ja tāds bija, pamanījās noskaloties.
tā nu ievirmoju telpā un ieraudzīju starp visiem peldošajiem radījumiem uz lielas sēnes sēžot tādu omulīga paskata kāpuru, kas ar češīras kaķa smaidu kūpināja pīpi un caur vieduma prizmu vēroja visu radījumu kustībā esošo haotisksi strukturizēto sistēmu, kas gaužām atgādināja Indras tīklu, atgādinot, ka vesels ir vairāk par sastāvdaļu kopsummu.
"nu?" šis noprasīja, kad pamanīja manu nedaudz apmulsušo skatienu
"es atvainojos," pielāgoju vārdus, “kā jūs runājat?"
"hm," nosmīkņāja šis uz sēnes sēdošais kāpurs. “tā arī mēs runājam"
it kā gribējās ko izpaust, bet tas nespēja sakoncentrēties vārdā un manu piesaisti nozaga kāda eksistence
un visu vakaru acu stiepiena attālumā bija mans klusais draugs, kurš smaidīja, kad es smaidīju, raudāja un baidījās, kad es raudāju un baidījos, un ar neslēptu interesi skatījos uz pārējo būtņu pasaulēm, kas savā starpā saskārās, pārklājās un veidojās kā lieli, eļļaini ziepju burbuļi, kuru krāsas skalojas, mainoties gaismai un jutos, it kā par dzīves bībeli būtu pieņēmusi Selindžera 1.stāstu.
un otrā pusē bija burvīgais kāpurs, kas kā starpnieks ar acs kaktiņu mani pieskatīja. es jutos mājās. vēl bija svētdienas smaids un es sajutu kā nogrūst klusums ar tumsu kā plakstu klaudziens
pasaulei nav pareizās vietniekvārda formas
