emocijas, kurām eju cauri, stundām skatoties tavās acīs, tik banāli, tomēr esmu pieredzējusi pavisam nepiedzīvotu sajūtu iemīloties liekas, ka pasaule pēkšņi ir spējīga apstāties un vēlme pēc jeb kā cita arī. un viņš ir tik tālu, bet tajā pašā laikā tuvāk par visu, dziļi iesakņojies manās krūtīs katru reizi gribās, lai tā ir pēdējā reize, katru reizi gribās, lai tieši viņa rokas ir vienīgās, kas mani apķer no rītiem, man paliek nelabi rītos, kad pamostos un pirmā doma ir par to, kura cilvēka apskāvienos es pamodos. kā man gribētos saplūst uz dzīvi, bet es jau esmu tā, kura vienmēr aizbēg prom