#artis ostups

[cerehling]

Poetry preserves the power of trauma over language; the event not depicted as matter-of-fact, but embodied.

Artis Ostups, "Sāpe pārguļ ar vārdiem" ("Pain beds the words")

[hicsitusest]

Vasara pie aizas

“Arvien vairāk gaismas," tu saki, stāvēdama loga zaļajā četrstūrī. Bez skaņas vējš piepūš putnu buras, migla grimst aizā kā caura laiva. Kad paslēpju galvu spilvenā, šķiet, dzirdu visus ciemata modinātājus – mans rīts ir arī miesnieka un priekšsēdētaja rīts, mūsu saule aust satrauktā pīkstoņā, pasaule dzimst ciparnīcā, ielas izripo no sekundes kā rieksts no čaumalas, ko pāršķeļ ar kurpi pret karsto asfaltu. – Kaut visu varētu teikt vienkāršāk – nokļūt nulles punktā vai uz robežas, rakstīt: “Bija grūti bez tevis”, tālāk: “Cik labi, ka atbrauci," bet tā vietā: “Tu stāvi loga zaļajā četrstūrī; āboli atgādina kristālus," vai: “Tu atkal aizbrauksi, tava smarža pametīs šo istabu lēni un mokoši kā galvassāpes pēc garas dienas." Melns suns ienāk mājā no dārza, ceļš virmo savā tukšumā, un tveice atver verandās mazas kafejnīcas. "Arvien vairāk". Bērza rādāmkociņš pieskaras mēnesim, kas, izsūcis nakti, atkāpjas zilgmē. Sienāži tikšķ zālē kā pazaudēti pulksteņi. No aizas nāk putnu saucieni. – "Mūsu laime ir nejauša.”

[Artis Ostups]

[atceros]

vai ļaunas bites pārnakšņoja manā sirdī iekams uzbrukt pirmajiem vasarniekiem vai stāvēju caurvējā iegrimis sevī kā krēsls istabas stūrī vai zem mēles glabāju stikla lauskas vai tās bija lodveida skumjas kas tā dūca mūsu gaišajā verandā tie bija dārzi kas satumsa vai arī balts palags klāja manu seju kāds ar plaukstām nodzēsa liesmu kaut gribēja to pasargāt vai lielceļi klusēja kā slēpdami patiesību vai zvanīju tev no taksofona vai tās bija brokastis pustumsā vai caurvējā sabrukušas lūpas vai es aizgulējos vai puse manis slīdēja lejup pa upi kamēr rokas gausi klīda pa tavām kabatām saki kas šoreiz ar mani notika un cik ilgi pazudis biju

[atceros]

es pārdomāju - es tomēr gribu kļūt par tava ezera daiļslidotāju

mammu tēti vediet mani uz publisko slidotavu

bet tomēr nekas man nesanāk - uzplēšu ledu ar savu melīgo knābi

asinslāses krīt kā ogas bet kāpēc gan lai ogas kristu

[atceros]

moceklis

“Tas reibums no tavas elpas mutuļiem, kur kā starp mākoņiem, šķiet, pavīd vīna ielejas,” viņš pēdīgi taisnosies, sagumis pār galdu, “tas spiež man salīdzināt vāzi ar muti, ar sēkļiem - palaga atsegtās krūtis. Tā greznība, kad viss ir cits. Un, ja ne cits, tad vismaz izplūdis, aplēnots, dilstošs, leņķī tverts vai greizsirdīgas virsmas šķērsots - kā pienstiklā smaids vai pušums zem marles.”

Es vilkšu viņu caur lietām, tās pašķirot kā viļņus, kaut gribēja mani skūpstīt kā magnēts magnētu.

[atceros]

Tumsa bija cilindrs

Pēc klīšanas pa dubļainiem, izvārgušu kaķu apsēstiem pagalmiem, vecā blakusvāģī degot ugunskuram kā visa neglītā simbolam, mēs uzkāpām tornī un vērāmies pāri pilsētas kuprim, kur rūpnīcu skursteņi triepa miegainus dūmus. “Tur, kur jumti salikti pantos kā dzeja,” es atcerējos elles pavāra vārdus, tur mirdzošā stacija pacēla savu galvu - dzelzs izvagotu kupolu. Tumsa bija cilindrs, ko tam atnes baložu bari. Tava blūze ņirbēja smalki kā zaros ieķēries spoks, kad skūpstīji manas nosalušās ausis. Es stāvēju kurls, un trokšņi, kas tuvojās, - vien īsas ēnas.

[atceros]

bet varbūt tepat Jēkabpilī pa Dambja ielu prom no krasta bez pases un milzīgas mugursomas piecos vakarā — vienalga oktobrī vai martā kad mākslas skolā sabēg lietussargu melnie ziedi kad šalles un mēteļi laužas caur vēju meitenes skumst bet no austrumiem tuvojas kārtējais negaiss lapkritī vai slapjā sniegā telefons izslēgts vai piespiests pie auss — nezinu kad būšu mājās tepat netālu pērkot avīzi uz Pasta ielas bez kartes bikšu kabatā bez vilciena biļetes kafejnīcā “Uguntiņa” espresso klusajās brāzmās vai gaļas veikalā aiz vietējo pakaušiem vienalga — esmu iekusis šajā pilsētā kā kukainis dzintarā esiet saudzīgi vēji atstājiet neskartas acis lai redzu vecpilsētas laukumu kur reiz stāvēja mana jaunā māte zilu šalli ap kaklu oktobrī vai arī martā gluži kā puika gluži kā es

[mythologyofblue]

Our happiness is accidental.

Artis Ostups, Summer by the Ravine, trans. by Ieva Lešinska and Tom Pow

+