dzeja un/and poetry

[hic situs est - (from latin) this is the place]

[hicsitusest]

Vakarnakt Mamma gribēja klausīties Lulu’s Mother, dziesmu, ko viņa atskaņo mazulim, kuru auklē.

Es nezinu, kāpēc šī dziesma mani tā aizkustina, viņa teica, un tad: „Ahhhh Lu-lu-lu-lu / don’t you cry / Mom-ma won’t go / a-way / Ahhhh Lu-lu-lu-lu / don’t you cry / Pop-pa won’t go / a-way…”

Klasē pārsvarā ir citas auklītes; tam vajadzētu uzlabot mazuļa runas attīstību, viņa saka, mijo,

piedod, ka aizgāju. Kaut es būtu varējusi tevi sūtīt mūzikas skolā.

Raudādama viņa izstiepa roku. Mammu, tu vari man dziedāt tagad, bija viss, ko varēju pateikt, tu vari man dziedāt tagad… Kasete. atdzejojis Edvards Kuks. www.punctummagazine.lv, 2018

[hicsitusest]

Veidi, kā kaut ko ievainot

LMet tam ar šķērēm. Piepildi to ar salmiem un aizdedzini, vai sūti uz kolonijām tikai ar pāris grāmatām un šķīvjiem, un plīša lācīti vārdā Draugs Lācis, ko man nozaudēt Ņūdžersijā. Vai es teicu "man"? Lietas ir kļuvušas aizvien mazāk un mazāk teorētiskas kopš es atkabinājos no tavas gultas. Visi, ko mīlu, ir pārāk moderni, lai atklāti sērotu. Lai tevi apēstu, vispirms tev jābūt ēdamam, bet neviena tevis daļa neietilpst manā mutē. Sapnī es atvelku tavu priekšādu un atsedzu resnu vāzi, piestūķētu ar vārnu spalvām. Liekas, ka šis ir precīzs tulkojums tam, ko redzēju. Vēl viens veids, kā kaut ko ievainot, ir izkausēt drošinātāju kārbu, likt mācīties dzīvot tumsā. Vēl arvien gribu izzīst kaulus no tavām rokām, dēstīt tos kā sēklas, kuras atradām senā mācību grāmatā, kaut gan tās tā arī neizdīga un varbūt nemaz nebija sēklas. Kad biju jūrnieks, atradu nogrimušu zikurātu, pavadīju vairākas nedēļas nirdams caur istabu istabām, atklādams tādu vai citādu svēto līķautu. Viens veids, kā kaut ko apglabāt, ir apglabāt to uz mūžiem. Kad biju ūdens, tu mani izlēji uz zemes.

[spect-actor]

Man žēl ka neesmu zvērs, kam patīk pa zilu celiņu skriet, kas sev uzticību zvēr, bet citam sev saka pagaidi mazliet, mēs iesim uz mežu abi un vērosim sīkas lapiņas. Man žēl ka neesmu zvaigzne, kas debesīs lidinās, meklējot īsto ligzdu kur plaiksnīt, bet atrod vien sevi un tukšu zemes ūdeni, nav dzirdēts ka zvaigzne mācētu čirkstināt, tās uzdevums klusējot zivis mierināt. Vēl man ir pretenzija, ka neesmu paklājs vai hortenzija. Man žēl ka neesmu jumts, pa ko lietus plīkšķina, kas sabrūk pamazām, kura nāve nav pēkšņa. Man nepatīk ka esmu mirstīgs, ka neprecīza mana būtība. Daudz daudz labāka ir dienas daļiņa nakts vienība. Man žēl ka neesmu ērglis, kas kalnu virsotnes mēro, kam prātā cilvēks, kurš aršīnas vēro. Vēj mēs piesēdīsim divatā uz nāves akmentiņa šā. Man žēl ka neesmu biķeris, man nepatīk, ka neesmu žēlums. Man žēl ka neesmu birzs, ko bruņojis zaļums. Man grūti ka esmu ar minūtēm, tās nebeidz mānīties. Man ārkārtīgi derdzas, ka esmu pa īstam redzams. Vēl man ir pretenzija, ka neesmu paklājs vai hortenzija. Man žēl ka es kustos ne tā kā vaboles kukaiņi, kā taureņi un ratiņi un kā vaboles zirnekļi. Man žēl ka es kustos citādāk nekā tārps, slieka rok zemē alas, uzsākot ar zemi sarunu. Zeme kur tavs darbs, prasa tai aukstā slieka, bet zeme ņemoties ar nelaiķiem, iespējams atbildot klusē, tā zina ka nav labi vien liekas. Man grūti ka esmu ar minūtēm, tās turpina briesmīgi mānīties. Man baisi ka neesmu zāle zāle, man baisi ka neesmu svece. Man baisi ka neesmu nedz svece nedz zāle, es atbildēt lūkoju, un acumirklī koki līgo. Man baisi ka redzot divas vienādas lietas nemanu ka tās ir dažādas un katra dzīvo vienreiz. Man baisi ka redzot divas vienādas lietas nemanu ka tās cītīgi pūlas būt līdzīgas. Es redzu ka pasaule kapi, es dzirdu kā liras čukst knapi, un ņemot burtu aiz gala ciet es paceļu vārdu skapi, tagad nolieku skapi vietā, tā ir cietvielīga lieta. Man nepatīk ka esmu mirstīgs, ka neprecīza mana būtība, daudz daudz labāka ir dienas daļiņa nakts vienība. Vēl man ir pretenzija, ka neesmu paklājs vai hortenzija. Mēs iesim uz mežu abi un vērosim sīkas lapiņas, man žēl ka uz šīm lapām es neredzēšu nemanāmus vārdus, ko sauc par gadījumu, ko sauc par nemirstību, pamatkārtu. Man žēl ka neesmu ērglis, kas kalnu virsotnes mēro, kam prātā cilvēks, kurš aršīnas vēro. Man baisi ka viss kļūst vecs, un es salīdzinoši neesmu rets. Vēj mēs piesēdīsim divatā uz nāves akmentiņa šā. Apkārt kā svece zāle dīgst, un acumirklī koki līkst. Žēl ka es esmu sēkla, baisi ka neesmu leknums. Aiz visiem lien slieka, tā vienmuļību nes. Baisi ka esmu nezināmība, man žēl ka neesmu uguns.

[ Aleksandrs Vvedenskis,   1934. www.punctummagazine.lv, atdzejojis Einārs Pelšs]

[hicsitusest]

Un zini,/ tā tomēr griežas, šī savādā/ pasaule./ Pat ja pravieši jaunie/ raud, šūpojot auskaru pērles./ Pat ja meitenei/ piedzimst meita/ vēl pirms desmitās klases/ un tu viņu mudini/ aiziet,/ jo piedzimt/ nav/ pieklājīgi./ Zini,/ ir jutekliski/ vērot,/ kā apskaujas atomi,/ kā zivis izkāpj krastā/ un runā/ pirms pilngadības,/ un meitene/ izperē meiteni,/ bet klasē/ konspektē/ RAINI [Iveta Ratiīnika “tikko & tikai”|

[lilkitschwitch]

I mean if I don’t answer I don’t answer, and the reason is that I am not yet ready to kill you or love you, or even accept you, it means I don’t want to talk I am busy, I am mad, I am glad or maybe I’m stringing up a rope

Charles Bukowski, “don’t come round but if you do…” (via misantropie)

[hicsitusest]

VĒLĒJUMIES

...un lai tev būtu vēl lielāka temperatūra, lai tu mūžīgi

   gulētu mūsu vecajā gultā bezpalīdzīgs un aklam

   kucēnam līdzīgs. Bāz mutē termometru un guli. Bez ļauniem un viltīgiem draugiem, svešiem, dīvainiem

   vecākiem, svarīgiem darbiem - es būšu tev māte    un tēvs, brālis, sieva un vīrs. Vēja bakās un plaušu

   karsonī, psihozē,neirozē, cūciņās, masalās.

Runā ar mani. Kutini mani. Pastāsti man, ko tu domā. /Kārlis Vērdiņš, “Biezpiens ar krējumu”/

[hicsitusest]

guļ dakšiņas un notekgrāvji

guļ pāva ņaudieni un strazdu kārklu svilpes

guļ mīlnieki un septiņbrāļi

guļ garums augstums platums tilpums

guļ nāve nāves miegā, dzīve

guļ blakus sivēnam un kramam

guļ smaržas smakas saldums sīvums

guļ pamati un sijas namam

guļ tīmeklis un datorbundža

guļ viss kas radīts cirsts vai adīts

guļ logos kaķenes un runči

bet mūžīgs bezmiegs paša vadīts

[Jānis Rokpelnis, “Nosaukums”]

[hicsitusest]

re kādiem smagiem un tveicīgiem gurniem

viņas izgājušas ielās

te ir ko turēt

trīs lielveikali uz vienu sievieti

un trīs sievietes katram no vīriem

šīs mazās pilsētas druknās un spēcīgās

spoguļos redz to pašu attēlu

ko vienīgajā no pavasariem

kad sirds bija dzīva gluži kā sprāgstošs lādiņš

nu dzirksteles asaru un nopūtu noslāpētas

lai nolādēta remēdiosa! tā arī neuzgājām gaisā

bet spoguļos pretī vēl līdz šim smej meitenes

un gaida savus izredzētos nākam

to dvēseles sabirzušas sīkas starp greizo lauskām

“ar cigarešu darvu un degvīnu

es gribu aizvilkties ciet

apnicīgajām sāpēm“ /Andra Manfelde “Betona svētnīcas”

[spect-actor]

Ūdenszīme

Tumsā tikai velns met ēnu.

Pārāk nabaga, lai atļautos lilijas,

viņa devās pie altāra ar piena glāzi rokās.

Viņas kreisās krūts

iesauka ir Huans. Labās – Djego.

Ik nakti viņa ķer kodes

ar konusā tītām avīzēm.

Šūpuļtīkla dancinātāja. Dienvidu smaragds.

Viņas tēvs ar plaušām, melnām no vēža,

apbedīts divus mēnešus

pirms kāzām.

Ku-kū-kū-rū. Viņas vārds ir grāmatzīme

manā mutē: Socorro, Socorro.

Lietus caurdūra viņas dzemdi,

kad viņa bija sestajā mēnesī. Lietus

applaucēja

viņas bērna seju.

Apdegusī āda pārvērtās

dzimumzīmēs. Skaists trūkums.

Briesmīgs ornaments.

Zem spilvena turu piesi, lai aizdzītu murgus.

Pārāk nabaga,

lai atļautos mežģīnes,

viņa devās pie altāra

dzestrā pēcpusdienā, elpa kā plīvurs.

Viņa izkārto kožu spārnus uz galda,

lasa spārnus

kā Taro kārtis.

Zobenu devītnieks. Sīknaudas karalis.

Viņai tek siekalas, izdzirdot

bolero. Ku-kū-kū-rū.

Viņas tēvu apraka

buktētās biksēs.

Ik dienu

viņa loka un loka papīru. Alas. Faros.

Viņa man iedeva cigarešu paciņu

trīspadsmitajā dzimšanas dienā.

Es bieži

uzlaikoju zelta gredzenu, ko viņa atstāj uz izlietnes malas.

Nevis katedrāles,

bet klātbūtne.

Pirmais vīrietis, ko viņa redzēja kailu,

bija lietus. Viņas ceļgalu paēnis

ūdenszīme.

Socorro, Socorro.

Ja sapņoju, ka ar rokām apkļauju viņas seju,

es pamostos, turēdams

vilka

galvaskausu.

/ Eduardo K. Koralls; www.punctummagazine.lv; atdzejojis E. F. Kuks/ 

[hicsitusest]

Robertam Heidenam

_mazāk vientuļi, mazāk..._

Es iedevu tev sīku kastīti. Tu pacēli vāku, atzinīgi novērtēji manas dāvanas lietderīgumu: mazu piespraudi amper- sanda formā. Kamēr spraudi to pie žaketes atloka, es atkal iedomājos par moteli Čikāgas piepilsētā. ¿Te acuerdas? Es sēdēju uz soliņa malas, atšņorēju kurpes. Gulēdams uz vēdera, acīm ciet, tu ieelpoji sviedru un krustnagliņu smaržu, kas nāca no palagiem. Es metu savu gredzenu – zelta, ar gravējumu – drēbju kaudzes virzienā. Bet gredzens iekrita tavos krustos, kur tas šķindēja un šķindēja kā monēta ubaga tasītē.

/ Eduardo K. Koralls/

[hicsitusest]

Funeral blues

Stop all the clocks, cut off the telephone, Prevent the dog from barking with a juicy bone. Silence the pianos and with muffled drum Bring out the coffin, let the mourners come.

Let aeroplanes circle moaning overhead Scribbling on the sky the message He is Dead, Put crépe bows round the white necks of the public doves, Let the traffic policemen wear black cotton gloves.

He was my North, my South, my East and West, My working week and my Sunday rest, My noon, my midnight, my talk, my song, I thought that love would last forever: I was wrong

The stars are not wanted now, put out every one; Pack up the moon and dismantle the sun; Pour away the ocean and sweep up the wood. For nothing now can ever come to any good

/Wystan Hugh Auden/

[hicsitusest]

Iedomājos par vectēvu – metāllējēju, kurš māk noteikt kukaiņu svaru, tos paceļot raupajā plaukstā.

Medus bite, Apis mellifera mellifera, vidēji 0,1 grams. Dižtauriņš, papilio machaon, mazliet brangāks – 0,2.

Kaut viņa pirkstu āda, vienaldzīga pret dzēlumiem, ir par biezu, lai to sajustu: jaunībā, trenējies grieķu-romiešu cīņās, skrimšļi cietēja kā nokaitēta bronza, iemērkta ūdenī. Tā ir cita veida maņa – ārpusķermeņa tauste, līdzīgi sikspārnim, kas ar dzirdi pieskaras lidoņiem tālumā.

*

Aiziešana pensijā nozīmējusi lēnākas kustības, lēnāku laiku; kā akā iemests akmens piebremzē un turpina kritienu ar citu pretestību. Kamēr pārējie, šķiet, piedzīvo pretējo, uzņemot apgriezienus ar katru dekādi. Iztēlojos kaučuka bumbiņu, kas aizsviesta atsitas pret zemi un lēkā, pakāpeniski samazinoties gaisā izzīmētajam lokam. Katra sadursme ir fotouzņēmums, nozīmīgs mirklis, kas jādokumentē, jāatlej metālā (no bērnības vien divas bildes). Atlēciena ilgums kļūst jo īsāks, līdz lodīte sāk ripot un it viss kļūst iegrāmatots, svarīgs. Nepārtraukts.

*

Kopš pirmā infarkta viņš sadzīvo ar divām gravitācijām – ir Zemes pievilkšanas spēks un Miega. Nomoda pludiņš trausli šūpojas, vismaz reizi dienā to parauj uz leju kāda ķepīga, zvīņaina vīzija. Tad pamošanās: it kā tevī būtu izlijusi krūze, piecelies sēdus cisās, gastrīts skrāpējas pakrūtē, apziņa vandās kā tramīgs ods, ieķēries zirnekļa tīkla bārkstīs aiz gultas galvgaļa.

Kaut miegs būtu kā terpentīns, kas izmazgā nogurušo prātu, viņš saka, bet tā vietā sapņi ir niknākās nezāles, kas salaiž stiepļainas saknes katrā pagalma bērzā, katrā ēdamgalda spraugā – tur, kur parasti iemājo atmiņas.

Naktī viņš raksta memuārus.

Zīmulis saskaras ar savu ēnu un velk ar to kopīgu līniju. Zīmulis dilst gramu pēc grama. Ēnas kļūst tikai vairāk.

*

Karstos rītos, kad saule kā ūdensrozes lapa, ielipusi debesīs, ejot uz mazmājiņu, viņš apstājas piemājas pļavā, kur sienāžu histēriskā rakstāmmašīna sirsina nebeidzamu teikumu. Dīķī līdaka saceļ mirklīgus šļakatu ziedus, dārza dobes puto pāri malām. Viņš ieiet siltumnīcā kā bālgana vaļa rīklē un noplūc tomātu, salkanu un siltu sirdi.

*

Vēlāk pamalē ganās zirgi, augstāk spieto piezīdušies knišļi – nektāra, ūdens un asiņu miglājs. Ābeļzarā pēdējais auglis – tukšas šūpoles. Uz stumbra sūnas plānā kārtiņā veido mīkstas kartes, vēstot par slepenām teritorijām. Vectēvs atgūlies šūpuļtīkla plaukstā. Aizvējš. Ēna. Caur ādu spiežas smagas piles no bronzas, sveķiem un medus.

[Ivars Šteinbergs, 2017., www.punctummagazine.lv]

[hicsitusest]

Kaut kas kaut kas

/Marija Luīze Meļķe, www.punctummagazine.lv, 2017./

Vienkārši divi cilvēki Viens cilvēks un vēl viens cilvēks Abi izgājām ārā Tie divi gan nav savstarpēji nekā saistīti Ka viens cilvēks Un arī viens cits iziet ārā Ja šo divu darbības apzināti nesalāgo Ja tās neizriet viena no otras Tad jau sasmaidīšanās arī droši vien Vispār jebkāda it kā mijiedarbība Nesvarīgas sagadīšanās vien ir Tāpat situācija kurā domāju Gluži kā tas būtu svarīgi Tu taču agrāk nesmēķēji Vai arī smēķēji Varbūt tas bija viņa draugs Kurš nesmēķēja ? Jautājuma zīme izskan viena pati Kādā no šīm atvadu reizēm Kuru iepriekš nemaz nebija Pirms tam bija tikai sasveicināšanās Liekas cik īsas vien iespējamas

Čau Čau

Īpaši retos gadījumos arī Kā iet Un tev

Taču nekad ne nesasveicināšanās Un varbūt tādēļ es tā iedomājos Kādā no šīm atvadu reizēm Mēs varbūt apskausimies Es neatceros kā iepazināmies Lielākoties runāju ar viņa draugu Kurš gan nav tas draugs kurš varbūt kaut kad nesmēķēja Jo šis noteikti visās reizēs ir smēķējis Un vispār bija tumšs Neatceros arī kā toreiz atvadījāmies Varbūt mēs toreiz apskāvāmies Nē tā gan nevar būt Jo zinu ka ar to draugu kurš noteikti smēķē Es pirmo reizi apskāvos kad tikāmies pirms Viņš brauca uz kaut kurieni kaut ko mācīties Un toreiz tu biji viņa draugs Nevis otrādi Un būtu dīvaini ja mēs ar tevi būtu Bet es ar viņu nebūtu apskāvušies Jo es taču nemaz tevi tajā attēlā Ko patiešām atceros Nevis tajā kurš ir loģisks Tevi tur nemaz neatceros Es neatceros kā mēs iepazināmies Un atvadījāmies pirmoreiz Pirms Man sākumā neizprotama iemesla dēļ Sākām sveicināties Tas ir pirms man draudzene norādīja ka Labrīt Es taču tevi pazīstu Un vai nu vispār neko kādu laiku neredzu Vai nezinu kas Piemēram es varu braukt autobusā un domāt Šovakar mani bārā kaut kāda iemesla dēļ Iepazīstināja ar Ievu Alisi Renāti un Lindu

Bet kas tie par cilvēkiem

Kā viņi izskatās

Bet kādā no šīm atvadu reizēm Mēs varbūt apskausimies Un Nu Tad mēs būsim apskāvušies

/Marija Luīze Meļķe, www.punctummagazine.lv, 2017./

[hicsitusest]

Dziesmiņa par draugiem ar astmu

Ja cilvēks varētu atkal kļūt tik sīks, ka aizķer apkakli aiz durvju roktura un top par zvanu, kas iepinkšķas ik reizi, kad kāds ienāk istabā, Tad es jau sen būtu notraukta no tava pleca līdz ar kaķa spalvām, no kurām šķaudi.

/Marija Luīze Meļķe, www.punctummagazine.lv, 2017./

[hicsitusest]

runā, baltmaizi pilsētās ēdot, kad nav ko ēst vai kad nav ko ēst atsevišķam cilvēkam, tad viņš lielos apjomos ēd baltmaizi, piestūķē zarnas ar mīkstumu, garozu un, ja situācija ļauj, ar lētu majonēzi resnie ieziež gabaliņus vai mērcē karstā ūdenī ar buljona kubiņu

viņš ēd un ēd baltmaizi, piestūķē zarnas, ārsti saka, ka tieši baltmaize veicina izkārnījumu nosprostošanos zarnu traktā, bet izkārnījumi — akmeņu veidošanos, kas tur var dzīvot, gadiem, indēdami, izkārnījumus, kas dzīvo nabagos, viņu pelēkās sejas un tumšos zobus

roku trīcēšana mazģimeņu dzīvoklī virs gāzes un lampas pelēkā krāsā viņu gultu pagalvjos, ķīniešu krūšturi mijas ar ikonām, zvaigžņu plakātiem, tonnām baltmaizes viņu prātos, manā prātā kopā salipis mīkstums, klaipi, karsti, skaidri un bailes bailesbailes

trīspadsmit gados ieejot veikalā bailes neērti, neizturami pazīstama skaista puiša priekšā prasīt pārdevējai, iedodiet pa daļai uz parāda maizīti baltu, četrus rubļus es iedošu tūlīt pat, bet divus ienesīšu vēlāk

bet pārdevēja atbild: „ņemiet tak siltu pelēko” jā, bet pelēko taču labāk ēst ar krējumu, boršču, bet kur ņemt boršču jo borščam vajag gaļu gaļu režīma nevainīgo upuru vai vienkārši dzīvnieku gaļu govju, kas klaigā lietū sibīrijas ciemā

virs rajona novembra naktī sanoņa, pirmais sals un auksti ir gulēt auksti mājās elpot un dzirdams, kā tumšos namos kliedz un čīkst mūsu ļaužu zarnas, kā nakšu ceptuvēs tā dūkdama izcepas pati, ņirgādamās, šķobīdamās, lūzdama

melnās jakās aļaska, biksēsadidas agrā rītā pār tumšu ledu uz pieturām ejošo, pēc gāzes smakojošo mežonīgā dziesma — jā, to, kas atbalsta režīmu, jums teica, bet tā sanāk, ka zarnas prasījušas savu, bet sejās — pavisam kas cits

vai studentes mēs — ar Ļenu, vairākus gadus, skriedams uz „Piecinieku” pēc baltmaizes, rīdamas kā pagadās, milzīgas, ar resnām ciskām, tuklas, mūžīgi aptaukojušās un izsalkušas, gribēdamas rīt šo maizi, maskavas kartona maizi neveiksmīgajiem, no ceptuvēm ne beļģu, franču, ar sezamu un jūras sāli, gondoniem, kas drasē pa tveras bulvāri

un mēs pat nezinām, kas to gatavojis ar ko tā smērēta, ar kādu darbu, vairāk nekā simt gadu nav redzējuši maizes krāsnis, un paši miruši, nav izslēgts, ka tā vispār nav maize, to necep, nemīca, bet velns zina ko, sapnī, jūras krastā, greznā viesnīcā, tievai, iedegušai man, viss, kas saistīts ar maizi, rādījās sapnī man.

[Gaļina Rimbu, www.punctummagazine.lv, 2017.]

[atceros]

Šis dzejolis ir apzināti provokatīvs un neatspoguļo autora uzskatus

Tu nevari mani noķert, esmu bez sintakses. - Kima Gordona

Pārāk ilgi mani ir apspiedusi verbālās valodas tirānija, kas nespēj neko citu kā vien mūs objektivizēt, iespiežot mūs lineārā laika dimensijā un konstruējot maldīgo priekšstatu, ka lietas vai personas var piederēt izteikumu izsakošajam subjektam. Līdz ar to esmu nolēmusi iziet ārpus šī necivilizētā stāvokļa.

No šī brīža es pieprasīšu, lai mani draugi un sekotāji, vēršoties pie manis, atsakās no vietniekvārdiem. Es neesmu nedz tu, nedz viņš, nedz viņa, nedz viņi, nedz tas. Šādi saīsinājumi ir aizvainojums manai esmei. Es atsakos būt reducēta līdz šādai dzimtes un skaitļa pamatkategorijai.

Mans vārds tagad būs nevis burtu virkne, izsacīta noteiktā veidā, bet gan – neliela deja, kas jāizpilda, graciozi paceļot labo roku, pagriežot iekšupvērsto plaukstu uz ārpasauli – atvēršanās žestā –, vienlaicīgi saliecot kreiso kāju celī, izgriežot to mazliet uz ārpusi un paceļot labo pēdu, nostieptiem kāju pirkstiem zīmējot ceturtdaļapli 45 grādu leņķī no sirds centra no kreisās uz labo – arī atvēršanās žests. Nedejotāji visdrīzāk pārteiksies, tāpēc ir ārkārtīgi būtiski, ka viņi negurstoši vingrinās, ja nevēlas aizvainot. Šīs kustības turpmāk lietojamas kā mans vārds, un mans vārds aizvietos visus vietniekvārdus, kas attiecināti uz mani.

Persona var sacīt, piemēram, šādu teikumu (aizvietojiet vārdu kvadrātiekavās ar augstāk aprakstītajām kustībām):

Es saskrējos ar [deja] šodien. [Deja] sacīja, ka iepriekšējā vakarā [deja] redzēja sliktu sapni, kurā [deja] sastapa cunami-veidīgu dēmonu, kas grasījās nojaukt māju, kurā [deja] dzīvo.

Ievērojiet – tāpat kā piemērā, piederību norādošās galotnes arī vairs nebūs pieņemamas. Tā nebūs [dejas] māja vai tava māja, vai viņa vai viņas māja, bet gan māja, kurā [deja] dzīvo. Es atsakos būt īpašniece kādam un kaut kam vai pati kādam un kaut kam piederēt. Mana nodošanās brīvībai aptver visus pieredzes laukus.

[hicsitusest]

Vasara pie aizas

“Arvien vairāk gaismas," tu saki, stāvēdama loga zaļajā četrstūrī. Bez skaņas vējš piepūš putnu buras, migla grimst aizā kā caura laiva. Kad paslēpju galvu spilvenā, šķiet, dzirdu visus ciemata modinātājus – mans rīts ir arī miesnieka un priekšsēdētaja rīts, mūsu saule aust satrauktā pīkstoņā, pasaule dzimst ciparnīcā, ielas izripo no sekundes kā rieksts no čaumalas, ko pāršķeļ ar kurpi pret karsto asfaltu. – Kaut visu varētu teikt vienkāršāk – nokļūt nulles punktā vai uz robežas, rakstīt: “Bija grūti bez tevis”, tālāk: “Cik labi, ka atbrauci," bet tā vietā: “Tu stāvi loga zaļajā četrstūrī; āboli atgādina kristālus," vai: “Tu atkal aizbrauksi, tava smarža pametīs šo istabu lēni un mokoši kā galvassāpes pēc garas dienas." Melns suns ienāk mājā no dārza, ceļš virmo savā tukšumā, un tveice atver verandās mazas kafejnīcas. "Arvien vairāk". Bērza rādāmkociņš pieskaras mēnesim, kas, izsūcis nakti, atkāpjas zilgmē. Sienāži tikšķ zālē kā pazaudēti pulksteņi. No aizas nāk putnu saucieni. – "Mūsu laime ir nejauša.”

[Artis Ostups]