Krogs
Nostāstu šausmas. Dzīves šermuļi lietu tumsā. Klusās dabas, kas atainojas kailu un mirdzošu ābolu veidā. Zaļa stikla pudele gluži kā lauru lauks okeāna dienvidu konusā. Bezmiega zaldāts, kurš mitinās Kalifornijā. Un maigi, šķebinoši salkani otas triepieni, pakļauti zīda skūpstu izsenajām mocībām, kas izaustas vasaras mīlestības dēku siena kaudzē. Es tevi sastopu un lēnām aprakstu. Tu man stāsti par ceļgaliem jūrā, kuri kādudien noglāstīja akmeņu debešķīgo maigumu. Tu man stāsti, stāvot blakus vecam dižskābarža molbertam, apgleznojot sarkanīgo krogu ar erotiskām figūrām. Kāda ietiepība, kāds ieguvums, ziedots tavai klusajai dabai! Trokšņaina kartona piebāzts, es maigi kustos gluži kā balts kaķis, un tavs augums izstiepjas palagos, paturot vēl eļļas smaržu. Es novērtēju tavu inerto glezniecību un ilgojos pēc laika, kurš netiks pazaudēts starp tava auguma visintīmākajām ielocēm. Tu varēji būt daļa ainavas, un es neko pat neatskārstu. Mums labāk likt mierā mīlas stāstus un skūpstus un nodotiem citām, ne tik intīmām lietām, kuri lidojums apzinātu atstatumu, kas pagaisis mācekļa skumjās; ķerties pie mazsvarīgākām un daudz saldkaislākām lietām, tādām, piemēram, kā āboli, bumbieri un pudeles.