tur nau dzeja jaraxta

[mezadzivelabaka]

Mirstošā gaisma

Saule laižas uz vakarpusi tur tālumā aiz dakstiņu jumtiem virs meža, kur sagumst zeltainie kalni, kurus šķērso mēļa gaisma. Kas gan šeit ir atstājis manu sirdi guļam starp bērnību un ķirškokiem? Kurš gan mani pavada šai vientulībā, lai apbedītu manas pamestības gaismu? Nav vairs to pelēko pīļu virs upes, kas piepilda manu sirdi ar nevainību, tāpat kā nav vairs grūtsirdības indigo krāsas lidojuma, kas man saulrietā liek nodrebēt. Tur augšā visuma drēgnumā komētas izraud šķirdru kvarcu. Trīs dūmi manās acīs, un ziemas rāmumā sapņo cekulaini cīruļi. Man vairs nav vārda šai baltajā un mistiskajā stundā, ko šausta vēja pātaga. Man vairs nav nedz vārda, nedz sapņa, nedz atmiņas... Es vienīgi esmu atnācis paskatīties uz mirstošo gaismu.

[mezadzivelabaka]

Dzestrie krogi

Tukšā iela, zvirbulis,kļuvis mēms starp mūriem, pacietīgās skudras, kas apstājušas olīvkoku, un mūsu acis... paslīdējušas uz sniega. Ejam, ļaudami nomirt sirdij, un šai mūsu pasaulē mūs aizšķērso šī māja. Pametam vēl atpakaļ savu skatienu uz aukstumu, un vīnkalnu dūmi vijas augšup.

[mezadzivelabaka]

Krogs

Nostāstu šausmas. Dzīves šermuļi lietu tumsā. Klusās dabas, kas atainojas kailu un mirdzošu ābolu veidā. Zaļa stikla pudele gluži kā lauru lauks okeāna dienvidu konusā. Bezmiega zaldāts, kurš mitinās Kalifornijā. Un maigi, šķebinoši salkani otas triepieni, pakļauti zīda skūpstu izsenajām mocībām, kas izaustas vasaras mīlestības dēku siena kaudzē. Es tevi sastopu un lēnām aprakstu. Tu man stāsti par ceļgaliem jūrā, kuri kādudien noglāstīja akmeņu debešķīgo maigumu. Tu man stāsti, stāvot blakus vecam dižskābarža molbertam, apgleznojot sarkanīgo krogu   ar erotiskām figūrām. Kāda ietiepība, kāds ieguvums, ziedots tavai klusajai dabai! Trokšņaina kartona piebāzts, es maigi kustos gluži kā balts kaķis, un tavs augums izstiepjas palagos, paturot vēl eļļas smaržu. Es novērtēju tavu inerto glezniecību un ilgojos pēc laika, kurš netiks pazaudēts starp tava auguma visintīmākajām ielocēm. Tu varēji būt daļa ainavas, un es neko pat neatskārstu. Mums labāk likt mierā mīlas stāstus un skūpstus un nodotiem citām, ne tik intīmām lietām, kuri lidojums apzinātu atstatumu, kas pagaisis mācekļa skumjās; ķerties pie mazsvarīgākām un daudz saldkaislākām lietām, tādām, piemēram, kā āboli, bumbieri un pudeles.

[mezadzivelabaka]

Baltā dāma

Pastāv noliekti profili, kuri izskaidro klusumā lietu savādo klātbūtni. Ja pameklēsi dziļāk zem plakstiņiem tad bez piepūles uziesi cilvēka dvēseli – kaut ko līdzīgu apaļai lentei, kas izvijas no ausīm un iespraucas starp lūpām, līdz aizsniedz skanīgo acu maigos redzokļus, kurus nav iespējams atpazīt nevienā spogulī. Nomākti skatīdamies, atsvabinājis kustības un ēnas, es viņu uzgāju zem mēles valganā ūdenskrituma. Viņa sēdēja, čokurā sarāvusies, izguļot kādas domas siestu, un reizēm uztrūkās augšā, lai iedziedātos milzu himnas – maģiskas skaņas, ietītas veca violončella stīgās. Viņu sauca par Balto dāmu, un viņas smaids laistījās kā pārakmeņojies ledus. Viņu ieraugot, es nodrebēju gluži kā okeāna dzīļu radījums. Atrisa viņas plīvuri, viņas āda, viņas acis, maigais un nevainīgais profils, un es atklāju, ka tas esmu es pats, apjucis spoguļa priekšā, nežēlīgi satriekts dvēseles visapslēptākajā vietā.

[mezadzivelabaka]

Slavkovas meža koki

Reizēm man šķiet, ka es vārtos

slimnīcas baltajā gultā. Tā līdzinās kūrvietai.

Karlovivari, uz rietumiem no Prāgas. Noskaitu lūgsnu pakalna priekšā ar trim krustiem. Apbrīnoju Dzirnavu kolonādi un svēto Mariju Magdalēnu, Termalas aizbildni. Dzeru 70 grādu karsto ūdeni no sešdesmit avotiem. Neredzu jūru. Vienīgi milzu dārzus un slavenus apmeklētājus, kuri visu dienu aizvadījuši, kāpjot skaistajā ielejas pilsētā. Sestdiena, un es iemalkoju arī melno alu, kas atvests no krodziņa “Pie Flekiem”. Iztukšoju vienā rāvienā Bohēmijas beherovku un saldo slivovicu gluži kā nāvinošu indi. Tur, rau, slavenie promenējošie: Rilkes sērīgā dvēsele, nemiera urdītā Kafkas dvēsele, Antonīna Dvoržāka apburošā dvēsele, Gētes skumjā dvēsele, Šillera nopietnā dvēsele. Paeju garām poļu dzejniekam Adamam Mickēvičām un skulptoram Brežtislavam Verneram. Smetana atsauc atmiņā skaistās ielejas, kurās saplūst Teplas un Ohržes upes, kas ieskauj Krušnes un Doupovskes kalnus. Uzkāpju pašā virsotnē starp Slavkovas meža kokiem un augstajā sargtornī sajūtos laimīgs. Ieelpoju savu jauno putna davu, acu saskaņu, debesu kompasu manos redzokļos.

[mezadzivelabaka]

Altāris

Nebīsties no nāves.

Un es ievēros klusumā

un iegremdēju

savu sirdi divos dīķos. Vienā - lai

pavērtos pretī gaidām, otrā -

lai aizgūtnēm padzertos.

Manas slāpes nav no šīs pasaules.

Dejojot

ar esošo dzīvi,

kas nekad nav pastāvējusi un nav rādījusies pat sapnī,

Tāpēc es tevi nokāvu.

(Neliekas ne zinis auzas,

no kurām uzvēda vējš, kas tās šūpo.)

Pašlaik es vairs neesmu nabaga.

Man pieder

tava sabirzusī sirds šķirstiņā,

un tāš mirusī smarža mani baro

ik dienas, lai manas krūtis turpinātu piebriest.

Es tevi izpirku no raudām, Dieva un dzīves

un iesviedu tevi gaismā

daudz dzīvāku nekā zobena ziedlapiņa.

- Nebīsties nāves - mani pamācīja.

- Vienīgi dzīve ievaino.

Un es tevi izglābu

dziedot.

[mezadzivelabaka]

A Part of Speech

Not that I am losing my grip; I am just tired of summer.

You reach for a shirt in a drawer and the day is wasted.

If only winter were here for snow to smother

all these streets, these humans; but first, the blasted

green. I would sleep in my clothes or just pluck a borrowed

book, while what’s left of the year’s slack rhythm,

like a dog abandoning its blind owner,

crosses the road at the usual zebra. Freedom

is when you forget the spelling of the tyrant’s name

and your mouth’s saliva is sweeter than Persian pie,

and though your brain is wrung tight as the horn of a ram

nothing drops from your pale-blue eye.

[mezadzivelabaka]

Conundrum

Between holding on, and letting go, I wonder how you know the difference. . It must be something like the difference between heaven and hell, but how, in advance, can you tell? . If letting go is saying no, then what is holding on saying? . Come. Can anyone be held? Can I – ? The impossible conundrum, the closed circle, why does lightning strike this house and not another? Or, is it true that love is blind until challenged by the drawbridge of the mind? . But, saying that, one’s forced to see one’s definitions as unreal. We do not know enough about the mind, or how the conundrum of the imagination dictates, discovers, or can dismember what we feel, or what we find. . Perhaps one must learn to trust one’s terror: the holding on, the letting go, is error: the lightning has no choice, the whirlwind has one voice.

[mezadzivelabaka]

In Tempore Senectutis

When I am old I will not have you look apart From me, into the cold, Friend of my heart, Nor be sad in your remembrance Of the careless, mad-heart semblance That the wind hath blown away When I am old.

When I am old And the white hot wonder-fire Unto the world seem cold, My soul's desire Know you then that all life's shower, The rain of the years, that hour Shall make blow for us one flower, Including all, when we are old.

When I am old If you remember Any love save what is then Hearth light unto life's December Be your joy of past sweet chalices To know then naught but this "How many wonders are less sweet Than love I bear to thee When I am old."

[mezadzivelabaka]

Sēras

Viņi sēro par tevi. Kad celies nakts vidū Un rasa spīd uz tavu vaigu akmens, Viņi sēro par tevi. Viņi ieved tevi atpakaļ tukšajā mājā, Viņi ienes tajā krēslus un galdus. Viņi nosēdina tevi un māca elpot. Un tava elpa deg, Tā dedzina priežkoka zārku un pelni krīt kā saulesgaisma. Viņi dot tev grāmatu un saka, lai tu lasi. Viņi klausās un viņu acīs spiežas asaras. Sievietes glāsta tavus pirkstus. Viņas ieķemmē dzelteno atpakaļ tev matos. Viņas izskuj sarmu no tavas bārdas. Viņas masē tavus gurnus. Viņas ieģērbj tevi labās drēbēs. Viņas berzē tavas plaukstas, lai tās būtu siltas. Viņas baro tevi. Viņas piedāvā tev naudu. Viņas krīt ceļos un lūdzas tev, lai nemirsti. Kad tu celies nakts vidū, viņi sēro par tevi. Viņi aizver acis un atkal un atkal čukst tavu vārdu. Bet viņi nespēj izraut kapu gaismu no tavām vēnām. Vecais vīrs, kas celies un nemitējies celties, no tā nav nekāda labuma. Viņi sēro par tevi tā, kā to spēj.