Par dusmām
Dr. Ā. Dž. Tverskis savā grāmatā “Atkarīgo domāšana” atzīst: “Dusmas ir spēcīgas un nozīmīgas emocijas. Visām emocijām ir savs uzdevums. Dabā visam ir kāda nozīme. Dusmas ir emocijas, ko izraisa netaisnība pret pašu vai citiem. Bet kas tad ir netaisnība? Šī īpašība ir atkarīga no katra cilvēka domām, vērtībām un uzskatiem. Mūsdienu pasaulē pastav krasas atšķirības cilvēku izpratnē par to, kas ir taisnīgi un kas nav.”
Līdzīgu ideju pauž arī mācītājs Indulis Paičs savā sprediķī “Uzvarēt ļaunu ar labu”, sakot: “Ko iesākt brīžos, kad piedzīvojam netaisnību un to, ko ikdienas valodā saucam par ļaunumu? Lai cik relatīvs būtu šis vārds, jo mūsu vērtējumi tik bieži pastāsta vairāk par mums nekā par situāciju, tomēr fakts paliek fakts – cilvēks cilvēkam spēj nodarīt lielas sāpes. Ko iesākt? Vai ignorēt? Izlikties, ka nekas nav noticis? Droši vien tas nebūtu īpaši pareizi – kaut vai tikai tāpēc, ka šādā veidā mēs ļaujam problēmām turpināties. ”
Apkopojot šo divu brīnišķīgo domātāju atklāsmes, veidojas skaista saruna. Tā Tverskis atbildot Paičam: “Ar gribu savaldīt dusmu reakciju nav nekas slikts. Protams, nav vajadzības sviest lietas zemē, skriet ar pieri sienā vai rupji lamāties. Patiesībā ieteikums izgāzt dusmas, kliedzot vai dauzot boksa maisu, ir nedaudz neveselīgs. Lēmums neizrādīt dumas ir pilnīgi drošs. Turpretī nejust dumas ir kaut kas cits. Dusmu nejušana norāda uz neapzinātu dusmu noliegumu vai apspiešanu, un tas var radīt problēmas.Tas ir līdzīgi kā ieraudzīt apdegumus uz rokām un neatcerēties, kā esi apdedzinājies. Ja cilvēka nervu sistēma ir vesela, apdegumam vajadzētu izraisīt sāpes. Ja tā nenotiek, tad kaut kas nav kārtībā.”
