#nohappydays

[nycarter]

When I tell you I am so sick of hearing that things will get better or storms dont last always. Just let me be. I dont wanna hear that crap. If you dont wanna see me sad, dont look. Trust me I dont mind at all. You are not hurting my feelings at all. . . . . #grieving #grievingprocess #ineedtime #itsaprocess #nohappydays #letmebe #givemesomespace #givemesometime #healthyandhappy #healthyhabits #heretocreate https://www.instagram.com/p/BzrjSa2JpND/?igshid=1av2294osbyys

[inkhearth]

Quando il buongiorno si vede dal mattino. #nohappydays #igersmilano #piazzaaffarimilano #nofilter #noeffect #latepost #latergram (presso Piazza Degli Affari)

[vavereen]

No. 2

viss ir ciklisks. Daži apļi, to sākums vai beigas, ja tā vispār var apgalvot, jo aplim taču nav ne sākuma, ne gala, nav patīkami. Ir tukšums, atgriešanās pie sākotnējā nekā. Tā nav apskaidrība un tīrība, bet gan nonākšana kārtējās krustcelēs, kur izlemt - palikt uz esošā, pavisam noteikti nepareizā ceļa, turpināt to un gaidīt nākamās krustceles, vai izvēlēties citu ceļu. Iet atpakaļ nav opcija. Un vai vispār vajag? Tā jau ir, katrs aplis mums kaut ko iemāca, pat ja tikai šķietami slikto. Atkarīgs, kad mēs to sagremojam un saprotam. Es zinu, ka viens tāds aplis MAN ir bijis attiecības. Pēc mēģinājuma ko būvēt tu atkal atgriezies sākumā, savā vientulībā, meklējumos, pelēcībā, tukšumā. Jā, ideālā variantā esam pašpietiekami un labi tiekam ar sevi galā, bet šis brīdis PĒC attiecībām noteikti nav pašpetiekamākais posms. Jo viss taču līdz šim ir dalīts, atvēlēta vieta otram, bet tagad tā paliek tukša. Un dvēselei ir kur plesties. No šī apļa, kam cauri skrēju atkal un atkal, spēku un ticību palēnām zaudējot (patiešām, brīdi apsvēru domu, ka varbūt man nav lemts), veiksmīgi izkļuvu. Ir otrs aplis - darbs. Apbrīnoju draugus, kas nostrādā uzņēmumā gadus 5 un aiziet (ja aiziet?) tikai tādēļ, ka kaut kas jāpamaina, par ilgu. Arī šeit man ir sajūta, ka varbūt nav lemts. Bet gribas, ļoti gribas. Te nu es atkal esmu, savās pēdējās divnedēļās esošajā vietā, aizskrējusi pa alternatīvo taciņu laimes un piepildījuma meklējumos. Kur man ir jāiet, nezinu. Un lēnām tuvojas tas tukšums, kur dvēselei plesties, kā The Neverending Story. Kā no tā izkļūt?