gaisma spīd man cauri izgaismo kaulus orgānus katru atmiņu kas izlikta uz āru citu acīm kļūst tikpat sakropļota kā sapņi pamostoties trijos naktī kad cilvēku sejas un āda iztek pa grīdu un koki krīt no viegliem pieskārieniem un es velku strīpas uz rokām kā notiesāta organizētā apsēstībā būt visur citur tikai ne šeit un man kauns vispirms no sevis gaismas mirguļo ritmiski pulsējošas galvassāpes

















