[tuvojies]

gaisma spīd man cauri izgaismo kaulus orgānus katru atmiņu kas izlikta uz āru citu acīm kļūst tikpat sakropļota kā sapņi pamostoties trijos naktī kad cilvēku sejas un āda iztek pa grīdu un koki krīt no viegliem pieskārieniem un es velku strīpas uz rokām kā notiesāta organizētā apsēstībā būt visur citur tikai ne šeit un man kauns vispirms no sevis gaismas mirguļo ritmiski pulsējošas galvassāpes

[tuvojies]

[tuvojies]

[tuvojies]

pieci rītā kad vecrīgas tosterī pāri palikušo cilvēku ādas tresienā ir uzkarsušas saules lavas krāsā un mazais timijs lēkā pa telpu mazais timijs tirina rokas un publikas acis dažas zemāk dažas augstāk dažas izlīmējušās pa grīdu pielipušas viņam vēro ārpus šejienes klau, timij, tava enerģija ir kā lidvāverei karsts! karsts! karsts! mazais timijs ir iesprūdis tosterī mazajam timijam ir ļoti daudz enerģijas mazais timijs baidās iet viens pats mājās

[tuvojies]

Ļauj sev rakstīt. Ļauj sev plūst. Šķiet, ka kājas iesūc melnais caurums. Sākumā lēni, tikai kā nojaušamību, bet tad jau tik tālu, ka vairs atpakaļ tikt nevar. Punkts aiz kura nav atgriešanās. Un tu redzi sevi izstiepjamies. Ja nesāpētu un tu nenomirtu jau sen pirms tam, tad visdrīzāk tev šī nāve pat liktos tāda skaista. Hei, es nekad mūžā neko tādu neesmu redzējusi. Manas kājas kļūst par nūdelēm. Eu, kāds pametiet irbulīšus, es nogaršošu sevi, visi morāles jautājumi kļuvuši nenozīmīgi. Tad kāds skaists izplatījuma akmenītis, ko es labprāt aiznestu mājās, bet nedrīkst, iebelž man pa galvu un es zaudēju samaņu. Asins pilieni. Kā tie izskatītos. Negribas tagad meklēt internetā. Negribu iziet ārpus šīs sajūtas. Gribu ļaut prātam nonākt, kur vien tas pats vēlas. Palaid vaļā siksniņu. Un viņš skatās uz tevi kā apmulsis sunītis, bet, bet bet. Un tu pastum uz priekšu un saki, ej, ej. Es tepat vien būšu, kad gribēsi - atgriezīsies. Paklejo. Tu vienmēr atradīsi ceļu atpakaļ. 

Cilvēki nepareizi izprotot entropiju un lieto to triviālos veidos, aprakstot savu nekārtīgo istabu vai dzīvi. Deg ēteriskā eļļa. Eikalipti. Pagaidi, nopūtīšu. Aij, bija taču jāpiepūlās rakstot. Deniņi sāp it kā tur būtu salīdušas tās lielās lielās jūrmalas skudras un viņas dzeltu vēl papildus paņemot līdzi ērkšķīšus. Efekts nav spēcīgs, bet nepatīkams. Jā, entropija. Viņi saka, ah, manai dzīvei vienmēr ir tendence tiekties uz entropiju. Man ir tendence uztvert tagadni tikai pagātnes formā. Tikai tad, kad tas ir noticis atskatīties un izvērtēt kādas bija sajūtas, kas notika, kā es par to jutos. Un tad galvā atkal ieskanas balss “Vai tas ir normāli? Iegooglē to.” Tā normalitātes salīdzināšana ar citiem cilvēkiem, atskaites punkti, nevis , “Ja tev tas neliek justies slikti, tad dzīvo tik nost.” 

Piededzinātas smiltis ar ūdeni un pieneņu pienu. Tā garšo šī rīta otrā kafija. Es svīstu, es kožu mazajos pirkstiņos, abos reizē. Mani zobi ir maigi. Tie slīd pa ādu un nespēj nodarīt ļaunu. Pat lielās prāta skudras spēj vairāk. Gaisma iespīd pa logu balta. Un man ir karsti. Jau sen, jau ilgi ir vairāk skumji nekā bail.

[tuvojies]

aizmirsu, ko gribēju tev teikt pamodos atvēru acis es ķēru domas kā kurkulēnus tie lēkāja pa gultu un lēcienā izgaisa nepaspēju “tu runāji miegā”, viņš teica gaismas līnija sadalīja istabas tumsu ar rītausmu es nemanīju detaļas neredzēju svarīgo “es runāju tikai miegā. vārdi vienmēr pazūd sapņos.” “un pamostoties tu jūties kaut ko zaudējusi” “es pazaudēju to, kas ir svarīgs” “ja neatceries, kā tu zini, kas ir svarīgs?” mani izvelk spilgtā gaismā izlikties kā dzīvot kam ticēt un ir sev jāatgādina atkal un atkal ka tas, ko man iemācīja tas siltais plediņš mīļais apskāviens, kurā paslēpties un būt mani nepasargā

[tuvojies]

Es redzēju guļošu govi! Tiešām? Kur? Nav svarīgi kur. Kā nav svarīgi. Es arī gribu redzēt. Nav svarīgi, jo tikai es viņu varu atrast. Kāpēc tikai tu? Tāpēc, ka viņa guļ mežā un materializējās tikai tad, kad jūt manus soļus, pēdu siltumu, manu mieru. Es viņu atrodu saritinājušos, mierpilnā smaidā un uzrāpjos viņai uz muguras. Tad viņa nožāvājas, notirina ausis un astīti un lēnām paceļas gaisā virs koku galotnēm. Un tad mēs slīdām pa mākoņiem un māju jumtiem un vērojam logos kā dzīvo cilvēki. Nu un viņi nekad nepamana ka gove ir piespiedusi ģīmīti pie loga? Nē, viņi jau ir pieraduši pie baložiem un vārnām, kas katru dienu staigā apkārt.

[tuvojies]

pamodos no griezīga modinātāja un tad balta gaisma kliegšana un domas straume gāžas pa krācēm pagriezienos parauj līdzi miega nogulsnes es aizbāžu ausis aizklāju acis

sajūta it kā zobu starpās būtu sabāztas koka šķembas norīvēta āda sāp

un gaismiņas virs galvas ir kā gaismas viņa sapnī tās kuras kliedza neaizver acis nāc uz jaunām saprāta robežām katru nakti

bet mēs esam par stulbu lai ietu

[tuvojies]

kāpēc tevi neredz kāpēc izejot ārpus mājām pasaule visapkārt nojūk tu izveido ap sevi baltu blīvu miglu saplūsti ar to tevi nekad nevar panākt atrast var tikai gaidīt kad izkliedēsies dūmaka

kāpēc līdzko uzpūš vējš tu aizplūsti līdz ar to pacelies gaisā pārtopi caurspīdīgās gaisa masās kas pieskaras koku galotnēm  izejot caur tām iekrāsojoties pārņemot to tekstūru un formu tikai uz brīdi kamēr es stāvu un fiksēti skatos nepievēršot uzmanību nekam citam (es nemaz nevarētu)

es gribētu tevi satikt taustāmā veidolā pieskarties tavai rokai es gribētu sajust to ko tu jūti gribētu lai parādi kā var pazust bet tu atkāpies kad es tuvojos

[tuvojies]

dienas ir saplānotas laukumos ar bezgalīgiem darāmo darbu sarakstiem domas šaudās galvā kā mašīnu gaismas aiz loga braucot tumšā autobusā man šķiet nozīmīgi visu pierakstīt, saglabāt mapēs un piezīmēs, kladēs un kalendārā, nepabeigtos tekstos un fotogrāfiju atlasēs un pēc vairākiem gadiem kad es saprotu ka tam nav nekāda nozīme tās tik un tā turpinās kustību inercē deg bremzes

līdzko aizbraucu uz citu valsti vienīgais kas paliek ir kamera un klade skaidros prāta brīžos es skatos debesīs koku šalkoņa tik glāstoši līst ausīs es runāju ar sevi balsī saku sev tev ir jādara viss ko tu vari lai tiktu prom sakrāj naudu ēd visprastāko ēdienu pārdod visu ko vari jebko lai tu varētu staigāt pa kalniem un ar katru dienu baidīties mazāk es viņu apbrīnoju par viņa drosmi bet es negribu ciest lai mainītos (un es nedomāju, ka sāpes ir vienīgais veids kā mainīties un augt) kāpjot pāri aizai nekad nezini kur kritīsi maigās jūras smiltīs vai ar galvu pret akmeņiem ko mēs toreiz ar čehieti pie jūras runājām viņš prasīja kur ir mana sirds un ka es varu nebaidīties no tā ka sēdēšu uz vietas bet es neatceros kontekstu pārmaiņas piezogas nemanāmi tās iesēžas prātā klusi kamēr tu esi aizņemta ar kaut ko citu un tad lēnām lēnām ēd un ēd un ieēdas arvien dziļāk prātā līdz kļūst par tavu būtību tad dažreiz, parasti mežā vai naktī skatoties debesīs tu atceries kā sapņus, fragmentāri un miglaini, ka kādreiz tu biji pavisam citādāka

bet varbūt tajā visā arī ir mācība ko var saprast tikai atkāpjoties

[tuvojies]

fak

[tuvojies]

es cenšos mainīt savas domas to kā lieku kājas un lietoju balsi kā turu dakšiņu kā aizmiegu jo gulēt var karājoties gaisā ēst var ar pirkstiem un prātu var programmēt sadedzināt vadiņus apgāzt spaini uztaisīt īssavienojumu iztecināt atmiņas pa ausīm restartēt impulsus izslaucīt visu ar lupatu es te biju nu vairs nē nu vairs nē nu vairs nē 

[tuvojies]

tu stāvēji pats savas gaismas apžilbināts plēsi vaļā debesu butaforiju meti zemi izplatījumā un lidinājies apkārt aicinot mani līdzi

[tuvojies]

vakar guļot uz aukstas grīdas es runāju ar sevi balsī glāstošā kā pavasara saule un klausījos kā vējš plēš jumta kārtas metāla plāksnes dēļus reģipsi sienas un visbeidzot paceļ mani divdesmit metrus virs zemes aizsitot elpu aizķerot aiz vadiem salaužot kaulus iemetot jūrā noslīkst

bet es nenoslīku es atgriezos dzīvoklī iegāju karstā dušā uzslēju telti un skatījos mēness gaismā līdz acīs sabira smiltis un krāteri sāka izplūst

[tuvojies]

mūsu saruna kas iestrēgusi kaklā ir kā atklepota rūgta rīklē nosēdusies kafija kas nepazūd apēdot vissaldāko šokolādi 

man nesanāk nomazgāt tavu skatienu kas izdedzina apģērbam caurumus un nu tuvojas ādai

[tuvojies]

tavi prāta plašumi sniedzas tik tālu man bail tur iet bez lukturīša pie ieejas netiek izsniegti vai nu neej nemaz vai ej bez “es varu apsolīt, ka tur nebūs čūskas tikai tumsa un manas patiesākas domas vai tev tas der?  vai tu to gribi?”

[tuvojies]

dezintegrācijas apļi sabrukšanas cikls sabrukšanas savākšanās un atkal sabrukšanas akmeņiem nošķeltas malas stikli izšķīduši mirguļo sauleszaķīši un līmēs pleķi uz loga un izkaltuši sviedri uz neizmazgāta krekla ir vienīgie liecinājumi, ka bija vasara un mēs svīdām savus sāļus dzīvojām naktīs