Kaut kas ir galīgi greizi.
Man atkal ir niezoši, sausi un apsārtuši acu plakstiņi, kas notiek vismaz divas reizes gadā, kad mainās sezonas. Pakasot ar nagu, smuki birst vecā āda.
Vakaros gribas iet gulēt jau desmitos. No rītiem pamostos aizpampusi un dezorientēta, jo sapņu valstība kļūst arvien mīļāka un reālāka, lai gan konkrētus sapņus atceros reti. Viss, galvenokārt, sajūtās.
Šorīt, mazgājot matus, piedzīvoju deja-vu - atcerējos sajūtu, kad kāds šķietami tuvs vīrietis glaudīja manu pakausi ar siltuma pilnu plaukstu, maigi laižot savus pirkstus caur maniem matiem. No īstās dzīves neko tādu neatminos, no sapņiem arī ne. Varbūt no iepriekšējās dzīves?
Sejas āda kļūst sausāka, bet tajā pat laikā pinnēm ir kārtīga parāde. Totāli neiedvesmojoša stadija.
Savas patiesās vēlmes joprojām nobloķēju ar šķēršļiem. Brīdī, kad beidzot jūtos gatava kaut ko iesākt, momentā atkal nokrītu līdz nevarīgumam, pieēdos neveselīgu pārtiku vai arī aizeju gulēt.
Šķita, ka esmu tikusi vaļā no tās sajūtas, ka naktī mani kāds vēro... ir atpakaļ! Katrs sīkākais troksnītis liek atvērt acis un novērtēt situāciju tumšajā istabā. Manā iztēlē tikmēr skraida daudz sīku monstriņu, kuri jebkurā brīdi var saķert mani aiz kājas un sazin vēl ko izdarīt.
Gan fiziskais, gan emocionālais, gan mentālais ķermenis arvien uzkrītošāk pieprasa dziedināšanu.
Es tikmēr labprātāk aizpeldu virtuālās, seriālu, filmu, iedomu un citās pasaulēs. Tas ir daudz patīkamāk nekā brist cauri savām kaitēm.
Cik ilgi vēl tā varēs?
Galīgi greizs man dzīvesveids.