#trissupoles

[dailesteatris]

Milana Drugoveiko par izrādi “Trīs šūpolēs” (13.02.2020.)

Absurdā nav jāmeklē nekas cits kā tikai absurds

Interesantākais ir tas, ka tā ir vienīgā izrāde Dailes teātra mājaslapā, par kuru nav rakstīta neviena skatītāja atsauksme, kā tikai ''Skatītājs vērtē'' rakstītās recenzijas. Tas bija vienīgais iemesls, kāpēc izdomāju aiziet tieši uz Nikolaja Korabova izrādi ''Trīs šūpolēs''. Pilnīgi nesagatavojusies, neizlasot nevienu recenziju, neapskatot aktieru sastāvu, es ļāvos pilnīgai neziņai. Klāt visam nosauktajam jāpiemin, ka es ar komēdijām esmu uz jūs. 

Šī izrāde noteikti nebūs klasikas, konservatīvā teātra izrāžu cienītājiem. Darbība notiek vienā telpā, kurā satiekas trīs pavisam dažādi cilvēki, kuri noteikti parastā dzīves situācijā nekad nesatiktos. Tā nepārtraukti tur spriedzē savu skatītāju, kā tādā psiholoģiskā trillerī. Skatītājs katru minūti ir spiests būt aizsardzības pozīcijās, gaidot, ka tūlīt, tūlīt notiks kaut kas šausmīgs, bet... nekā šausmīga nenotiek. Tikai jebkurā gadījumā pēc katra telefona zvana vai durvju čīksta būs jānoraustās tāpat. Izrādē ir ārkārtīgi daudz simbolu. No tā, cik daudz simbolu skatītājs spēs atšifrēt, būs atkarīgs, vai viņu izrāde paraus sev līdzi vai nē. Par vienu no šādiem simboliem starp daudziem ir telpa, kurā arī notiek visa izrādes darbība.

/Foto: Gints Ivuškāns/

Tā ir tāda telpa, kurā nonāks katrs no mums. Un, kad mēs tajā nonāksim, tad mēs būsim spiesti atzīties visos savos darbos un nedarbos, paskatoties patiesībai acīs. 

Vai no šīs telpas ir izeja? Cik daudz ir izeju? Vai Dievs pastāv? Vai ir dzīve pēc nāves? Kas mūs sagaida Tur? 

Uz šīm jautājumiem jums ne-atbildēs. Un tas ir pats labākais režisora risinājums šādam absurdam. Pēc izrādes paliks tikai ļoti rūgta satīriska pēcgarša. Ja sākumā nodomāji, ka aiziesi uz sadzīvisku komēdiju, apstulbumu tā tomēr atstās. Atzīšos, ka es arī sākumā apstulbu, jo, pārfrāzējot Sokrātu, es sapratu tikai to, ka neko nesapratu. Savukārt, domājot par izrādi ''ne-komēdijas'' kategorijā, bilde uzreiz kļūst skaidrāka un joki par sadzīviskām lietām nemaz vairs neliekas tik smieklīgi.. 

Aktieri ar savām lomām tika izcili galā. Nekad nebūtu domājusi, ka smiešos par tik banāli sadzīvisku lietu kā ledusskapis vai bībele. Tā noteikti ir uz dzirdi bāzēta izrāde, īpaši jau izrādes otrajā daļā, kad caur anekdoti ir pastāstīta visa dzīves jēga. Viena no tik retām izrādēm, kurā caur humoru ir pavēstīta galvenā domā. Manuprāt, tas ir grūtākais risinājums un liels paldies, ka režisors kopā ar aktieriem spēra tik drosmīgu soli, ienesot Latvijas teātrī šādu mūsdienīgu klasiku.

Ja Tu esi atvērts un gatavs atbildēt pats uz izrādes laikā uzdotajiem (saviem) jautājumiem, ja nebaidies no mūsdienīgām izrādēm, ja esi gatavs gaidīt savu kārtu tai telpā - tad Tu esi šīs izrādes skatītājs. 

 P.S. Izrādes sākumā likās, ka es turpinu atrasties uzgaidāmā telpā. Izrādes beigās, man likās, ka man jāiet nākamajai telpā, kurā mēs visi reiz nokļūsim. 

[dailesteatris]

Dairis Mežvinskis par izrādi „Trīs šūpolēs” (15.01.2020.)

Izrāde vēl nebija sākusies, kad tā jau sākās. Jūs teiksiet – Dairi, bet tā taču nevar būt! Nu tad ļaujiet man Jums to paskaidrot.

Cilvēki vēl kuģoja viens otram garām uz savām nākamo pāris stundu piestātnēm, kad uz skatuves jau parādījās aktrise Lelde Dreimane, vismaz šķietami atveidojot apkopēju. Jāsaka gan, ka pēc izrādes viņas tēlu par apkopēju grūti nodēvēt. Pakacinājusi skatītājus un kļuvusi par manu mīļāko šī amata pārstāvi, Lelde pazuda no skatuves. Bēdas nebija ilgas, un viņa uz skatuves atgriezās, tomēr kopā ar trīs tipāžiem (Kasparu Zāli, Artūru Dīci, Daini Gaideli), uzsākot varen dīvainu stāstu.

Dīvainība, turklāt neizskaidrojama, ir šī stāsta kodols, virzītājs. Varat, ja jums tīk, dēvēt to arī par mistiku. Šāds izrādes virzītājs, kā tas pierādījies ne reizi vien, strādā tik pat labi kā motivēts, līderības kursus izgājis mūsdienu darba atlēts. Un cik gan daudz jautājumu šī dīvainība uzdeva! Turklāt tie bija savstarpēji atšķirīgi, arī resni, arī tievi – kā jau tas dabā iekārtots. Parasti lasītājs, šķirstīdams šāda tipa apcerējumus un izlasījis iepriekšējo teikumu, domīgi sev vaicātu: „Nu kas gan tur tāds bija? Kas par jautājumiem? Būtu kaut kādu piemēru devis.” Kā lasītājam labpatīk! Viena no centrālajām tēmām (ko gan no izrādes nevarēja nenolasīt un ko es, būdams filozofijas students, nevaru nepieminēt) bija reliģijas vieta modernajā pasaulē, tās attiecības ar zinātni, filozofiju. Paldies režisoram, ka viņš šos problemātiskos jautājumus ir tikai uzdevis, ka nav mēģinājis skatītājam kabatā iebāzt svešas atbildes, kuras tad tur glabātos, tiekot izceltas ārā kādā nākotnes diskusijā. Tādai, pēc mana prāta, labai izrādei ir jābūt: jautājumus uzdodošai, neuzbāzīgai, tomēr par sevi atgādinošai pat pēc ilga laika. Vai Trīs šūpolēs piemīt šīs īpašības? Tad jau redzēs.

/Foto: Gints Ivuškāns/

Vēlos izcelt fragmentus, kas mani vispilnīgāk mundrināja, veroties uz skatuves notiekošajā. Numur 1. – šajā izrādē izskanēja viena no lieliskākajām anekdotēm, kas skārusi manas ausis. Taču skaidrības labad jāsaka, ka to tik izcilu darīja Daiņa Gaideļa aktierspēle, izjusta un skatītāju kairinoša. Otrajam fragmentam došu nosaukumu „Ledusskapis”, to sīkāk nepaskaidrojot, tomēr nekad nebiju iedomājies, ka smieklu šaltis, kas nāca no skatītāju puses un kurās brīžiem pat zaudēju aktieru balsu izdotos skaņas viļņus, varētu izraisīt tāds sadzīvisks nieks kā ēdiena uzglabāšanas kaste.

Tā jau nav, ka viss ir izcili, bet trūkumu uzskaite pēc savas dabas ir pārāk subjektīva (tas gan nenozīmē, ka „+” uzskaite ir ļoti objektīva), tālab to atstāšu katra paša ziņā.  

[dailesteatris]

Kristīne Neļubina par izrādi “Trīs šūpolēs” (03.12.2019.)

Ja komēdijas ir Tava lieta, Tavs džems, Tavas dzīves skaņu celiņš, tad uzmet aci izrādes Trīs šupolēs aprakstam. Jauns, 2019. gadā iestudēts gabals kamerzālē, kur intīmā gaisotnē (varētu pat teikt – ieslodzījumā) teju aci pret aci ar četriem aktieriem pasmiesies par mistērijas apvītiem notikumiem kādā kabinetā ar trīs adresēm.

Ne velti arī pats teātris aprakstā raksta, ka šī ir mistiska komēdija, jo to būtu grūti raksturot kā citādāk. Uz skatuves notiekošais – pilnīgs haoss un mistika, loģikas un atbilžu nav, taču galveno domu var tikai nojaust caur uzjautrinošiem mirkļiem. Sen nebija redzēti arī aktieri izpildām horeogrāfiju, kas jau pats par sevi ir amizants skats. Izrādes beigās tomēr tiek likta daudzpunkte nevis trekns punkts, tādēļ paliekam domājot – kas tad īsti noticis ar izrādes varoņiem?

(Man no daudzpunktes prasījās noņemt divus punktus, tādēļ nodevos interneta meklējumiem, lai saprastu kas un ko, un atradumus ieliku zemāk ­– post scriptumā. Ja kādam tas arī sniedz atbildes, tad – lūdzu!)

/Foto: Gints Ivuškāns/

Savā ziņā izrādes kamerzālē ir fascinējošas, jo aktieri ir uz delnas, pavisam tuvu saviem skatītājiem, kļūdas nedrīkst pieļaut. Reiz man kamerzālē ir gadījies sēdēt pirmajā rindā, un sakritības dēļ aktieris sēdēja man tieši pretim un klāstīja monologu. Tajā brīdī pamatīgi satraucos, jo, pirmkārt, satrakojās introverta dvēsele, bet otrkārt, manī radās sajūta – ja pakustināšu kaut vienu muskulīti, tad viss būs cauri, monologs nojuks, un būšu vainīga. Šoreiz gan nesēdēju pirmajā rindā, taču viss bija labi redzams arī nostāk – aktieru ķīmija, saspēle, žesti un mīmika.

Izrāde norit vienā cēlienā, un divas stundas uz vietas – tas ir izaicinājums. Vēl jo vairāk – iziešana izrādes laikā ir atcelta, bet iemesli lai paliek noslēpums. Interesants ir zāles noformējums – kičīgs, moderns, interesants, radošs, kas paspilgtina mistisko haosu.

 P.S. Internetos atrodu vēstuli no lugas autora Luidžī Lunarī (Luigi Lunari) kādam Igaunijas režisoram, kas satur nelielu daļu atbilžu, kuras man bija svarīgas. Ā – šī izrāde ir Commedia Dell'Arte, Bē – režisors var “Ā” ignorēt un darīt visu pēc saviem ieskatiem. Tā kā punkts Bē man ir skaidrs, atliek noskaidrot, ko nozīmē Ā.  Commedia Dell’Arte – tas ir īpašs apzīmējums ceļojošajām aktieru trupām 16. gs. Itālijā, kas uzstājās ar komēdijām un dažkārt improvizēja tajās. Šajās izrādēs bieži izmantoja fiksētus sociotipus, starp kuriem varam saskatīt šīs izrādes galvenos varoņus, kas simbolizē naudu (Biznesmenis), zināšanas (Rakstnieks), armiju (Kapteinis) un zemniekus/nabagus (Apkopēja).

[dailesteatris]

Dana Zālīte par izrādi “Trīs šūpolēs” (15.11.2019.)

Režisors Nikolajs Korobovs, kas latviešu teātra skatītājiem ir pazīstams kā kādreizējais Rīgas Krievu teātra aktieris, Kamerzālē iestudējis savu debijas izrādi Dailes teātrī “Trīs šūpolēs”. Šo Luidži Lunari mistisko komēdiju varētu uzskatīt par absurda komēdijas lielisku piemēru.

Trīs iepriekš nepazīstami vīrieši satiekas vienā telpā – telpā ar trim dažādām adresēm un ieejām. Katrs tajā ierodas ar savu mērķi un uzdevumu. Viens ir uzņēmējs, otrs - armijas kapteinis, bet trešais - profesors. Viņi ir dažāda vecuma, katram ir sava pieredze, nodarbošanās un skatījums uz dzīvi.

Laikā, ko viņi pavada kopā, notiek neticami daudz absurdu lietu, tādu, kurām atrast racionālu izskaidrojumu nav iespējams. Šajā neiespējamību virpulī atklājas katra spilgtākās rakstura iezīmes, vēlmes un vajadzības. Neviens negrib otram piekāpties un atzīt, ka citam būtu taisnība.

/Foto: Gints Ivuškāns/

Uzņēmēja lomā iejūtas Artūrs Dīcis. Viņa tēls ir viegli sarkastisks, ironisks, nepakļāvīgs, tāds, kas izliekas labāks nekā patiesībā ir. Daiņa Gaideļa armijas kapteinis ir izrādes komiskākais tēls. Organiski un dabiski padodas katra viņa darbība, īpaši izceļot “anekdotes” epizodi. Kārļa Zāles profesors ir visracionālākais no iesaistītajiem tēliem. Viņš visu cenšas izskaidrot maksimāli loģiski, iespējami un pietuvināti realitātei. Visam pa vidu ir Leldes Dreimanes Sieviete. Te parādoties baltā, te melnā tērpā, viņa ir gan kā abstrakts tēls (Dievs, Nāve), gan reāla personība (apkopēja).

Īpaši jauzteic Egijas Abarovičas horeogrāfija, kura lieliski papildina izrādes kopējo noskaņu. Kristiana Brektes scenogrāfija veidota tumšos toņos ar vairākām spilgtām detaļām – pulksteni pie sienas, kurš neiet, tablo virs durvīm, kurā visu laiku mainās burti vai cipari, “WC”, kurš telpu apvienošanas kartībā, ir tajās pašās durvīs, kur skatītāju izeja.

Bet par ko tad īsti bija pati izrāde? Par cilvēkiem nestandarta situācijās, abstraktos notikumos, pilnīgi nereālos stāstos... “Trīs šūpolēs” savijas gan ikdienišķais, gan mistiskais un reliģiskais. Tā jau ir  - atliek vien nokļūt slēgtā telpā un katra “šūpoles” sāk kustēties dažādos virzienos.

[dailesteatris]

Tatjana Krolle par izrādi "Trīs šūpolēs" (29.10.2019.)

Trīs vīrieši, būdami gandrīz ieslēgti vienā istabā uz veselu nakti, pie mistiskām sakritībām un neierobežota alkohola, sāk jautri jukt prātā. Izrādes stils ir izturēts, ritms ir labs, darbība pieaug ar katru brīdi. Pirmajā pusstundā "šūpoles" iekustās, nākošo stundu šūpojas ātrāk un augstāk, un tu gaidi: nu, nu, nu, tūlīt būs, kā tad tas viss atrisināsies? Bet iznākums ir negaidīts. Ilgi nevarēju to priekš sevis salikt pareizi galvā, vēl pārdomāju pēc tam. Kaut arī uzreiz var nolasīt noteiktus mājienus dekorācijās - gan redzētus ikonās burtus INRI, gan kaut kādu, vai nu āža, vai nu velna kāju, gan 13. māņticīgu stāvu. Bet, tomēr, pēc vispārējās jautrības visa uzveduma laikā, pāreja uz nopietnību notika pārāk negaidīti. 

/Foto: Gints Ivuškāns/

Aktieru spēle ir brīnišķīga, plūstoša un organiska. Kamerzālē, kur aktieris ir izstieptās rokas attālumā, samelot neizdosies. Lugas gabalu, kad mans izrādes favorīts - Kapteinis (Dainis Gaidelis) - stāsta anekdoti, var ielikt kā atsevišķu klipu youtube, tas savāks kaudzi ar laikiem. Pat tie daži skatītāji, kas sēdēja visu laiku ar nopietnām sejām, šajā brīdī atkusa un sāka smaidīt. Visa darbība atsauca atmiņā kadru no "Briljantu rokas", kad Mironova varonis tic puisim, kurš, kā viņam liekas, staigā pa ūdeni. Un arī atgādina krievu radošās grupas "Kvartets I" filmas, kurās to varoņi arī pavada dīvainas naktis slēgtās telpās. Pie šādiem apstākļiem domas pašas par sevi vēl ne tā var sagrozīties. 

Tāpēc iesaku atnākt uz teātri pirms šīs izrādes laicīgi, iedzert bufetē vīna vai konjaka glāzīti, labāk pat divas, jo pārtraukuma nebūs, un izbaudīt šo jautro trakumu un organisko aktieru spēli. Jums pašiem jāizlemj - vai meklēsiet tajā filozofisku jēgu vai nē. Es priekš sevis to neatradu, bet absolūti nenožēloju, ka veltīju šai izrādei savu vakaru.

[dailesteatris]

Armands Kalniņš par izrādi “Trīs šūpolēs” (28.09.2019.)

Kāds nīgrs lūkotājs varētu nopūsties: „Atkal komēdija!”. Šis daudzpusīgais žanrs, kas ietver tik atšķirīgus darbus, tiek gan pelnīti, gan visbiežāk tomēr nepelnīti kritizēts. Komēdijas sekmīgi iestudēt nav viegli, pat labi aktieri var netrāpīt lomā vai joki var šķist pārāk gudri/muļķīgi (tas ir atkarīgs no skatītāja pieredzes un gaidām), visticamāk – autori tiks norāti.

Luga ir ļoti interesanta, par dramaturgu Luidži Lunari nebiju līdz šim dzirdējis (izrādās – ievērojams dramaturgs), lieliski, ka teātris meklē iestudēšanai mazāk zināmus darbus, jo tik daudz kas tāds, kas būtu ievērības cienīgs, Latvijā nav zināms (šajā sezonā Dailes teātra mazajās zālēs tādi ir daudz).  

/Foto: Gints Ivuškāns/

Sižets var šķist nesaprotams, ja tajā meklē sadzīvisku notikumu loģiku (tie katrā epizodē ir, bet nākamā to it kā „nojauc”). Savukārt, ja uz norisēm skatās no absurda teātra skatu punkta (lugā var saskatīt maigu Kamī, Sartra, arī Jonesko ietekmi), daudz kas „nostājas savās vietās”. Vai tad mēs vienmēr saprotam situācijas, kurās nokļūstam? Tiecoties pēc kaut kā konkrēta, kā šķiet, tajā brīdī ļoti vajadzīga, varbūt palaižam garām ko svarīgāku? Un ja pieņemam, kā kāds uz to lūkojas no mūžības skatījuma? Ja nu kāds no notikumiem ir pēdējais mūsu dzīvē, kaut ir tik daudz nākotnes plānu?

Lomu sadalījums ir savdabīgs. Kaspars Zāle Profesora lomā pārliecinoši pierāda, ka viņam ir pa spēkam daudzveidīgas lomas. Daiņa Gaideļa humors saskan ar militāristā domāšanas veidu, to pārlieku neizsmejot.

Lugas režisoru Nikolaju Korobovu droši vien visvieglāk atcerēties no lomas filmā „Homo Novus”, kaut gan viņš ilgus gadus darbojies Rīgas Krievu teātrī.  Būtiska nozīme izrādē ir kustībām (horeogrāfe – Egija Abaroviča), kaut gan izrādes sākums (deja, bezvārdu epizodes) ir pārāk apjomīgs.

Uz šo iestudējumu jādodas ar „atvērtu prātu”.