Ieva Pulvere par izrādi “Dēls” (25.02.2020) Kad no vecākiem tiek gaidīts atbalsts un sapratne, bet vienīgais, ko tu saņem ir pārmetumi par nespēju saņemties un beidzot izvēlēties, ko dzīvē gribi darīt un kādas virsotnes sasniegt (kam, protams, vajadzētu sakrist ar vecāku vīziju par “jēdzīgu” pieaugušo dzīvi). Ko darīt, ja bērni nevēlas pieaugt un uzņemties atbildību, un nav īsti skaidrs, kas pie tā ir vainīgs? Šiem jautājumiem 2 h laikā pieskaras varoņi izrādē, kas sevī iekļauj mazliet no visa, ar ko saskaras šķirtās ģimenes ar bērniem.
Šādās situācijās iesaistītie ir visi – gan ģimene, kas ir izšķīrusies un dala bērnu audzināšanu, gan jaunizveidotās ģimenes. Un viegli nav nevienam – ne šķirteņiem, kas cenšas “samenedžēt” laiku starp “veco” un jauno ģimeni un būt pilnvērtīgiem vecākiem arī, ja nav klātesoši saviem bērniem visu laiku. Ne arī jaunajai ģimenei – pieņemt un izprast iepriekšējās attiecības un bērnus, neatstājot novārtā savējos. Tas vienmēr ir grūts darbs. Bet kas ir pamatā tam, kā mēs tiekam galā šādās situācijās? Tā ir mūsu iepriekšējā pieredze ģimenē – attiecību risināšanā, komunikācijā, no konfliktu risināšanas mākas utt. Un, ja pieredze līdz šim ir bijusi negatīva – kā tad mēs varam pārvērst to pozitīvā piemērā nākošajām paaudzēm, ja mums nav tādu zināšanu? Un tā veidojas nebeidzamais aplis. To izrādē uzskatāmi atveido tēva lomu spēlējošais Ģirts Ķesteris - sagādājot savam tēvam nemitīgu vilšanos un nepiepildot viņa gaida, tas “mantojumā” saņēmis nepilnvērtības sajūtu, tādēļ vienīgais veids, kā viņš prot audzināt savu dēlu, ir turpināt tādā pašā garā, jo, redz, viņš galu galā ir izaudzis par veiksmīgu biznesmeni, kurš dzīves izaicinājumiem iet cauri ar augstu paceltu galvu. Rodas neizpratne, kā paša dēls var būt tik emocionāls, nepārliecināts un neuzņēmīgs. Iemesli? Protams, ka vieglākais ceļš ir norakstīt uz dumpīgo tīņu vecumu, kas pāries. Jā, arī vecāku šķiršanās ir emocionāli sāpīga, bet arī tas ir vīrišķīgi jāpārdzīvo, jo tāda ir dzīve – saņemies. Un rezultātā saskatīt to robežu, kad tā ir vienkārši slikta diena un nomākts garastāvoklis, līdz nopietnām depresijas pazīmēm, kļūst aizvien grūtāk, jo problēmu ignorēšana šķiet labs problēmu risināšanas veids.
/Foto: Mārcis Baltskars/
Gribētos jau ticēt, ka šobrīd topošie vecāki bērnu audzināšanas jomā kļūst zinošāki un izglītotāki, jo informācija mūsdienās ir krietni pieejamāka un tie nepieļaus tādas pašas kļūdas, ko viņu vecāki, tomēr šī brīža statistika (pēc centra Dardedze aptaujas) Latvijā, kad 50% vecāku uzskata, ka bērnu audzināšanā vardarbība (kaut “tikai” iepliķēšana vai emocionāla) ir attaisnojama, tomēr rāda, ka izglītošanā vēl ir daudz, kur augt. Varbūt arī tādēļ gribējās, lai izrādē varoņi tiktu saukti latviskos vārdos – Jānis, Pēteris, Kārlis vai Dace - jā, es saprotu, ka tas ir tulkojums no franču valodas, kurā piedien tādi vārdi kā Pjērs un Nikolā, tomēr šķiet, ka latviski personu vārdi palīdzētu labāk šīs tēmas aktualitāti sasaistīt ar mūsu pašu sabiedrību. Citādi rodas sajūta, ka tas notiek kaut kur Francijā un pie mums nav aktuāli. Bet ir, un kā vēl.
Aktieru ansamblim lieli nopelni šīs izrādes panākumos – katrs savā lomā atbilstošs un īsts līdz dziļumam. Ne mirkli neradīja šaubas, ka saprot tēmas aktualitāti un iznesa izrādes smagumu uz saviem pleciem. Bravo! Skatuves iekārtojums un tērpi, ja godīgi, nav atmiņā paliekoši, kas ir laba zīme – jo vēstījums šoreiz bija spēcīgāks par blakus apstākļiem. Izrāde nebūs viegla vakara izklaide, bet ļoti vērtīga pieredze – gluži kā psihoterapijas seanss vecākiem, kuru ģimenēs aug bērni un mani nemaz nepārsteidz, ka tā ir 2018./2019. gada sezonas labākā izrāde Dailes teātra darbinieku iekšējā balsojumā. Pelnīti.