Vīrieši reti izdeg skaļi.
Viņi nekrīt.
Viņi neapstājas.
Viņi vienkārši paliek tukši.
Viņi turpina iet uz darbu.
Turpina pildīt pienākumus.
Turpina būt “funkcionējoši”.
Un iekšā kaut kas ir beidzies.
Kāds vīrietis terapijā teica:
“Es neesmu noguris. Es esmu tukšs. Un tas ir sliktāk.”
Šī izdegšana nav slinkums.
Nav rakstura vājums.
Tā ir gadiem ilga sevis ignorēšana, ko sauc par atbildību.
Vīrietis bieži ir mācīts:
nerunāt par grūtībām,
neapgrūtināt citus,
izturēt.
Un viņš iztur.
Līdz brīdim, kad vairs nav, ko izturēt.
Terapijā šis vīrietis atzina, ka gadiem nav sev jautājis:
“Kā man ir?”
Viņš jautāja tikai:
“Ko no manis gaida?”
Izdegšana vīrieša lomā bieži sākas tur,
kur paša vajadzības kļūst par luksusu.
Kur nogurums tiek ignorēts.
Kur emocijas tiek apklusinātas.
Kur tuvība kļūst par pienākumu vai pazūd vispār.
Un tad kādā brīdī pazūd arī jēga.