In a world of clouds, music, woods and many more live I.

[cloudsinthewood]

Pavasarīga tēja uz jumta.

Sēdi. Mugura atbalstīta pret skursteni. Vienu no retajiem, kas ir silts no malkas krāsns. Patīkamā, neuzbāzīgā dūmu smarža virmo apkārt. Priekšā stāv grezna, sudrabaina paplāte ar vecmāmiņas jauko tējas servīzi. Pat maza vāzīte ar pirmajiem sniegpulksteņiem ir paņēmusies līdz. Sajūti svaigi cepto, vēl silto maizīšu smaržu. Tās ,noliktas uz smalkās porcelāna apakštasītes, stāv blakus dižciltīgai tējkannai. Saules apzeltīti putni lido virs galvas. Pavasarīgā saule silda seju, vieglais vējiņš bužina matus. Skaties apkārt, jumtu logos spoguļojas debesis, skursteņi kā kuģu masti slejas augšup. Redzi kā kādā antenā ieķēries plīvo plastmasas maisiņš.Kosmosa stari tiek servēti uz kabeļtelevīzijas šķīvjiem. Te augšā netraucē Rīgas ielu murdoņa. Šeit tā izklausās pēc vienmērīgas mūzikas, kuru brīžiem iztraucē operatīvo mašīnu gaudošana. Būvniecības spēkavīri ceļamkrāni ceļ smagas kravas, reizi pa reizei arī lepni pagrozās. Citā vietā skumji vēro kā buldozers sagrauž nevajadzīgas mājas sienu. Telefons kabatā novibrē, izvelc to ārā, lai izlasītu pienākušo ziņu. Varbūt kas svarīgs. Bet diezgan automātiski, pat nemanot, kā pēc īsziņas izlasīšanas jau sēdi internetā un lasi nejēdzīgās ziņas. Aizmirsti par skaistumu apkārt, tēju un saldajām maizītēm. Ziņas tādas, ieraksts tāds. Iegrimsti tajās. Pēkšņi atskan skaļš "Krā!", tepat no augšas. Sabijies iztrūcies, telefons izlec no rokām un aizlido. Atsities pret jumtu, tas pārlido pāri malai un nozūd. "Krā!" Cerams telefons netrāpīja kādam uz galvas. Varbūt kāds padomāja, ka telefoni no skaidrām debesīm krīt. Jauna telefonu kompānijas akcija. "Krā!" Vārna nolaižas priekšā. Viņa paskatās uz vietu kur nolidoja telefons, tad uz Tevi. Kaut kas viņas skatienā vēsta, ka šī vieta nav domāta šīm muļķīgajām mūsdienu ierīcēm. Vēlreiz apsūdzoši paskatījusies, vārna paķer vienu smalkmaizīti un prom ir. Nez kāpēc, pat īsti nebēdājies par zaudēto telefonu. Varbūt tikai žēl par mūziku un bildēm, kas tajā saglabātas. Bet varbūt atmiņas kartei nekas nekaitēs. Iemalko tēju, uzēd maizīti. Izbaudi šo mirkli. Ievēro, ka pavasara saulei ir citādāks tonis nekā ziemas saulei. Jaukāks. Domas piebremzē savu mūžīgo skrējienu. Pasmaidi. Dziļi ieelpo pavasara gaisu. Esi šeit un tagad. Brīvs. Uz kāda Rīgas senās mājas jumta.

[cloudsinthewood]

ēnās slēpjas.....

[cloudsinthewood]

mākoņkārtas

[cloudsinthewood]

Nosaukumā efekts

Mūzika. Es atradu šo mūziku, hmm, kā es to atradu? Iespējams, man to ieteica Spotify, bet man šķiet, ka atradu to citur. Tas bija vakars, jo, kārtējo reizi mājasdarbu pildīšanas vietā, es izlēmu meklēt jaunu mūziku. Jo, loģiski, tas ir svarīgāk par ,nezinu, written communication. Skatos šur un skatos tur, līdz ieraugu The Echelon Effect. Vārds Echelon saistās ar citu, daudz populārāku grupu, bet tur ārī tā saistība beidzas. The Echelon Effect, viens cilvēks, kam piepalīdz arī citi, rada burvīgu mūziku. Londonieši, kas sāka ķimerēties ar portatīvo datoru un mūzikas programmu, un no viena skaņdarba nonāca pie nākamā, un tad nākamā, un radīja vēl un vēl. Redz, no mūzikas radīšanas programmām var tapt arī tiešām laba mūzika, ne tikai slikts dubsteps, tizla klubu mūzika un citi brīnumi. Šī ir tā mūzika, pie kuras Tu aizver acis un sapņo, lido, smejies. raudi. Skaņdarbi, kas liek iztēloties ,ka Tava dzīve ir filma vai seriāls, vai grāmata, un tieši šis vai cits skaņdarbs ir skaņu celiņš. Man vispār patīk mūzika, kuru es spēju iztēloties filmā. Mūzika ,kas ir viegla, priecīga, mierīga iedvesmojoša. ""Fall Seven Times, Stand Up Eight" ir skaņdarbs, kas ļaujot asarām ritēt pār vaigiem skumjā brīdī, liek beigās nopūsties, izlaist visas bēdas no sirsniņas un pasmaidīt, ar apziņu, ka viss ir kārtībā. Kad skanēja "Glidescope", es atcerējos bērnību, klasīšu lēkāšanu, burbuļu pūšanu un šļūkšanu pa slidkalniņu. Ui, pie katra skaņdarba var sajust visu emociju gammu. Laikā, kad gribas ko klausīties ,bet negribas dzirdēt vārdus, uzlieku šo mūziku, un vairāk neko nevajag. Braucot vilcienā uz un no lekcijām, kad gribas tikai gulēt, vai ejot pastaigā pa mežu, vai vienkārši ieritinoties gultā ar tēju un labu grāmatu, vienmēr līdzi var paņemt The Echelon Effect. 2009. gada februāri, liels paldies tev! Jo tad šie mūziķi zem nosaukuma The Echelon Effect, sāka skanēt. Turpmāk februāri varētu dēvēt par The Echelon Effect mēnesi. :) Tad nu pietiek lasīt, jāsāk klausīties!! http://www.youtube.com/watch?v=RZ_Pv1K62TM http://www.youtube.com/watch?v=tAgwNzBl9-0 http://www.youtube.com/watch?v=VNYaF6s99Is https://www.facebook.com/theecheloneffect

[cloudsinthewood]

Jo peļķes ar lietu kopā veido bildi.

[cloudsinthewood]

kādā pastaigā.

[cloudsinthewood]

lido mājās

[mydarkenedeyes]

Joel Robison.

[martinekenblog-deactivated20180]

Erik Johansson. Impressive photo-manipulation.

[humansofnewyork]

"I’m a caring person." “What’s the hardest part about being a caring person?” “People can take advantage of your kindness.” “How so?” “If people know you care, and that you won’t let something fail, they know that you’ll pick up their slack.”

[cloudsinthewood]

Rīga

Es neesmu rīdziniece. Esmu ienācēja. Un arī pat ne pilnīgi. Rīga. Kad biju mazāka, man tā likās kā cita pasaule. Lielākoties tā bija kā pieturpunkts pirms Jūrmalas. Kas tas bija par notikumu, braukt uz Rīgu! Uz teātri vai operu, vai kādu citu pasākumu. Pasūtīt jaunas brilles. Mazpilsētas meitenei brilles no Rīgas! Kas tā bija par pošanos! Rīgai 800, tas bija tā laika lielākais pasākums manā mūžā. Tik daudz cilvēku vienuviet, tik daudz kas notiek. Rīga. Cilvēki klasē ir vēl nežēlīgāki. Daļa ir dumjāki. Skolotājas diezgan nepamatoti izgāž dusmas uz Tevi un sasēdina ar klases lielākajiem ķēmiem. Lielākoties, Tu vispār nesaproti, ko darīt, ko teikt, kā uzvesties. Tu esi dīvaine. Tevi neinteresē drēbes, nu vismaz tajā līmenī. Tu neklausies European Hit Radio. Tu nepīpē un nedzer. Ballīšu vietā ir teātris. Grāmatas, kuras pēkšņi kļuvušas populāras, Tu esi izlasījusi jau sen. Vēlāk jau situācija mainās. Cilvēki pieaug, Daļēji un arī daži. Tu saproti, ka ne visi ir idioti. Skolotāji Tevi atzīst. Beidzot atrodi kaut kādu vietu šajā sabiedrībā. Rīga. Universitāte, kurā vienaldzības līmenis draud pārsniegt jebkuru normālu līmeni. Vari beidzot daļēji atmest priekštatu, ka visas labi ģērbtās, smalki koptās un tādā garā, ir iedomīgas muļķes. Prieks par to. Pasniedzēji ir daudz, mainās gandrīz katru semestri. Katrs ir dažāds, vienam Tu patīc, jo atver muti, cits atkal Tevi labprātāk redzētu klusējam. Bet vispār, beidzot Tu sajūties kā šīs sabiedrības daļa. Jo daļa, tāpat kā Tu, nāk no citurienes, ne no Rīgas. Rīga. Cilvēki ,steidzoties iepirkties uz smalko "Stockmann" veikalu, paskrien garām ubagiem. Ielu muzikanti tuneļos un uz ielām. Viena no foršākajām sajūtām - silts vasaras vakars, cilvēki nesēž četrās sienās, bet āra kafejnīcās, gaisā sajaucas vasaras smarža, un Tu ej pa Vecrīgu, Vaļņu ielu, un ielu muzikanti spēlē skaistu melodiju. Zināmu vai nezināmu, vienalga. Un tad ir tā ideālā daudzo elementu sakrišana, kura raisa vēlmi smaidīt, dejot un vienkārši būt laimīgai. Bet kādā citā dienā, kad ielu pelēkais smagums dzen skumjās, kāds vīrs, gribot pārdot kādu no tām dīvainajām grāmatām, Tev uzsauc - "Pasmaidi!" un aizsteidzas tālāk. "Narvesen" pērkot žurnālu pārdevēja izsaka komplimentu par saskaņoto kaklarotu un auskariem. Grāmatu veikala draudzīgie pārdevēji. Un atkal ubagi. Kāds nāk stacijā tieši klāt un prasa santīmus. Kāds bez vienas kājas pusbalsī murmina: "Palīdziet!" un tad izvelk ne pārāk sliktu mobilo. Bezpajumtnieki, ar kuriem kopā sēž gan suņuki un klēpī guļ kaķis. Mūžīgie kafijotāji "Cofee Inn", "Caif Cafe" un kādā vēl tur "cafe". Nezinu, kāpēc viņi to dara divatā, ja katrs sēž telefonā un otram uzmanību pievērš tikai tad, kad jāparāda kaut kas. Vecrīgas šaurās un ne tik šaurās ielas. Dažādās māju fasādes. Visā centrā. Cik daudzi ir pacēluši acis no asfalta un paskatījušies augšā. Vecrīgas dziju veikals, antikvariātu logi, kas ir izstāde par brīvu. Vecrīga ar iereibušajiem cilvēkiem vakaros un policistu dzeltenajām vestēm. Barona iela ir pamestajām mājām, kurām logos ir uzlīmes ar "Occupy me". Jā, jūs vajag atjaunot un apdzīvot, nevis celt kārtējo kastīti, kas no padomjlaika kastītēm atšķiras ar smukāku fasādi. Tērbatas iela ar kafejnīcu kafejnīcām un šokolādes smaržu no netālās "Laimas" fabrikas. Parki, koki, puķudobes. Šaha čempionāts brīvā dabā Vērmanes dārzā. Bastejkalna pīles. Bruģis Doma laukumā, aiz kura aizķerties veroties uz Doma baznīcas torni. Tīrās ielas, kur cigarešu izgaļi nekrājas, kur papīri nelido. Ātrās palīdzības, policijas, ugunsdzēsēju sirēnas, ka mēdz atskanēt ne reizi vien stundā. Varētu turpināt vēl un vēl. Rīgai ir cita elpa, cits pulss, cita sajūta. Es neesmu īsta rīdziniece. Nezinu vai kādreiz būšu. Es nedzīvoju tur, bet gan pāris kilometru attālumā. Es ienācēja, pastāvīgs viesis.. Mikrorajoni, Zolitūde, Ķengarags ar savām vienādajām, aukstajām mājām mani šķebina. Mūžīgā kustība, cilvēku masas centrā mani nogurdina. Bet lai vai kas, neikdienišķš brauciens uz Rīgu vēl aizvien ir notikums uz kuru saposties. Lielie svētki, koncerti, pasākumi. Rīgā katru dienu var uzzināt, ieraudzīt, sajust, izjust, sasmaržot ko jaunu. Jo es ,katru reizi tur esot, vēroju, sajūtu, saožu, uzzinu ko jaunu, jo es nebeidzu meklēt. Ir interesanti uzzināt, ko šodien piedāvās Rīga. Jo es, tāpat kā Rīga, nekad nebūšu gatava.

[cloudsinthewood]

Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un Tev vairs neatliks laika justies slikti

Ričards Bahs