Dokumentālā fotogrāfija un mans foto stāsts
Fotogrāfijas nav tikai bildes papīra vai digitālā formātā. Ar fotogrāfijas palīdzību mēs varam arī kaut ko pastāstīt, likt citiem cilvēkiem aizdomāties vai tamlīdzīgi. Iespējams, ka pašos pirmsākumos fotogrāfēja tādēļ, lai kaut kas paliktu atmiņām, lai būtu kāds pierādījums kaut kam. Iepriekš viena foto uzņemšana noteikti aizņēma arī ilgāku laiku, kā ir tagad. Ar laiku mainījās ne tikai tehnoloģijas, bet arī domāšana. Domu par fotogrāfiju kā dokumentāciju nomainīja fotogrāfija kā māksla. Parādījās arī dažādi žanri. Kā vienu no tiem varētu minēt diez gan populāro dokumentālo fotografiju.
Manuprāt, dokumentālo fotogrāfiju ir diez gan grūti definēt, jo katrs to var saprast citādāk. Pieļauju, ka vieniem dokumentālā fotogrāfija saistās ar realitātes atspoguļošanu, bet citi uzmanību vairāk pievērš paša fotogrāfijas autora pieejai, idejai, domai.
Dokumentālās fotogrāfijas autora uzdevums ir savā veidā parādīt to realitāti, kāda tā ir. Parādīt to posmiņu starp sev redzamo realitāti un citiem cilvēkiem ierasto, redzamo. “Neither art nor advertising, documentary drew on the idea of information as a creative education about actuality, life itself. Documentary aimed to show, in an informal way, the everyday lives of ordinary people to other ordinary people,” rakstīts David Bate grāmatā “Photography: The Key Concepts”.
Protams, uzņemot attēlus ir svarīgs kāds objekts, arī kompozīcija. Ir jāņem vērā stāsts, ko fotogrāfijas grib parādīt. Un šādam stāstam var nepietikt ar vienu fotogrāfiju, bet var būt nepieciešamība pēc foto sērijas, kas sastāv no vairākām bildēm. Tad jau seko jautājumi: ko tieši fotogrāfēt; kuru cilvēku izvēlēties; kurā vietā; ko pastāstīt; kas vajadzīgs, lai sagatavotos u.tml.
Arī es veidoju foto stāstu. Fotogrāfēju nu jau 18 gadus veco jaunieti, savu brāli Edgaru. Izvēlējos fotogrāfēt tieši viņu, jo vēlējos parādīt to, kas mani apbrīno. Un tas, kas man liek aizdomāties, ir mūsdienu jauniešu dzīve un neremdināmās vecāku cilvēku sarunas par to, ka jaunieši ir slinki, ka viņi tikai dzer un smēķē, “nepareizi” dzīvo, neizrāda it nekādu cieņu, viņiem nav vērtību u.tml. Es pati esmu jauniete un labi zinu, ka realitāte jau ne vienmēr ir tāda, kā tas tiek stāstīts. Mēs visi tiekam “vienā maisā sabāsti”, tādēļ vēlējos parādīt to, ko es redzu sev apkārt. Un tas, ko es redzu, ir citādāks. Es redzu to, ka arī jaunieši ne vienmēr ir veselāki par gados vecākiem. Redzu to, ka arī viņiem ir naudas grūtības, arī viņiem ir daudz jāstrādā, lai tiktu atzītiem. Redzu to, ka arī jauniešiem viss netiek ielikts rokās, arī viņus dzīve nelutina. Redzu to, ka arī viņiem ir grūti, arī viņiem nav daudz brīvā laika. Toties par spīti visam, viņi ir jauni, viņi ir pozītīvāk domājoši, enerģiskāki. Viņiem bieži vien nav svarīga sava veselība. Ne retums ir miega trūkums, bet vienmēr ir vēlme būt kopā ar sev mīļiem cilvēkiem un darīt to, kas viņiem pašiem patīk. David Bate raksta, ka “The motivation for documentary photography is to ‘creatively inform’ an audience about another part of the population, whose life and experience may be unfamiliar to them. The aim of the work may be to criticize, celebrate, support or attempt to reform the situation they describe.” Tādēļ, manuprāt, mana foto stāsta ideja bija parādīšanas vērta, kā nekā ir jau arī otra daļa mazāk aktīvu jauniešu un cilvēki, kuri domā, ka mūsdienu jaunieši ir sliktāki par citiem cilvēkiem.
Mans brālis, manuprāt, ir lielisks piemērs. Viņš ir no strādīgajiem. Edgars jau kopš dzimšanas dzīvo Dzelzavas pagastā. Tā nav pilsēta, bet gan drīzāk īsteni lauki, kur bez šaubām ir jādara arī visi ierastie lauku darbi. Tuvojoties vasarai darbu, protams, arī ir vairāk. Mācās viņš par autoelektriķi skolā Priekuļos, tātad darba dienās ir projām no mājām un mācās.
Savas brīvdienas viņš pavada citādāk nekā, iespējams, daļa cilvēku domā. Pierasts, ka darba dienas mēs pavadām mācoties, strādājot, bet brīvdienas – izklaidējoties vai vienkārši atpūšoties. Toties viņa atpūta gan ir citādāka. Brīvdienās viņš ceļas ap pulkstens astoņiem, deviņiem no rīta. Bieži vien, pat nepaēdis brokastis, jau dodas ārā, lai sāktu darīt savus darbus. Visvairāk gan, protams, viņa patīk remontēt mašīnas, bet ne jau katru nedēļu to var un to vajag darīt, tādēļ jādara ir arī citi darbi, kas dažreiz gan mazāk iet pie sirds. Pirmo dienas daļu viņš pavada cītīgi strādājos, taču otra dienas puse labrātāk tiek pavadīta kopā ar draugiem. Vakaros viņš dodas uz Dzelzavas pagasta centru, kur vēsākā laikā ar draugiem var spēlēt dažādas spēles un vienkārši labi pavadīt laiku vietējā jauniešu centrā. Taču siltākā laikā ir var iet dažādās pastaigās vai vienkārši kaut kur pasēdēt ārā. Sestdienā, kad fotogrāfēju Edgaru, viņš devas uz stadionu, kur sākumā pasēdēja ar draugiem, bet tad parādījās vējš un visi devāmies uz jauniešu centru, kur tika spēlētas gan kārtis, gan galda teniss. Ap plkst.21 jādodas ārā, jo jauniešu centrs tika slēgts ciet. Tad lēnām gājām mājās un pēc plkst.22 Edgars devas gulēt, jo bija patīkami noguris pēc diez gan nogurdinošās dienas.
Tā bija 1.foto stāsta daļa, kas tika uzņemta sestdienā.
Tieši pēc nedēļas tika uzņemta 2.foto stāsta daļa. Tas bija vakars, kad Edgars svinēja savu 18.dzimšanas dienu kopā ar saviem draugiem. Man šķita diez gan svarīgi parādīt nedaudz no jauniešu izklaides un no tā, cik daudz šiem jauniešiem vispār nozīmē draugi. Manuprāt, bildes ir diez gan veiksmīgas un dod ieskatu gan tajā, kā izklaidējas jaunieši, gan to, cik daudz foto stāsta varonim Edgaram nozīmē draugi.
Protams, fotogrāfējot dokumentālo foto stāstu noteikti ir jāiepazīst šis cilvēks, kurš tiek fotogrāfēts, lai pats foto stāsts būtu veiksmīgāks un izdotos bildēs parādīt iepazīto cilvēku, viņa stāstu un realitāti. Tādā ziņā gan man bija vieglāk, jo foto stāsta varonis man bija jau ļoti labi pazīstams, kā nekā mans brālis ar kuru dien dienā būts kopā.
Fotogrāfijas bija reālas, un netika iepriekš inscenētas, lai gan lai uzņemtu vienu fotogrāfiju, nācās palūgt darbības atkārtot. Proti, uzņēmu fotogrāfiju, kuras ideja tapa iepriekšējā vakarā. Tā kā man šķita svarīgi pieminēt to, ka Edgars brīvdienās pamostas un ceļas augšā diez gan agri, tad es vēlējos, lai fotogrāfijā būtu attēlots tas brīdis, kad viņš pamostas un pulkstenis, kas parādītu laiku, kad viņš to dara. Un inscenējums bija tajā, ka viņš patiesi cēlās pirms nedaudz pirms pulkstens deviņiem, bet lai uzņemtu pēc iespējas labāku fotogrāfiju no labāka leņķa, man nācās lūgt lai Edgars vēl pastaipītos, lai es varētu nofotogrāfēt brīdi, kas man visvairāk patika.
Dokumentālo foto stāstu veidotājam ir jābūt vismaz nedaudz pazīstamam ar foto stāsta varoni, vai pavisam noteikti – fotogrāfiju uzņemšanas laikā vai aizkadros cilvēks ir jāiepazīst. Ir jābūt diez gan drošam par sevi, bet tajā pat laikā, ir jāatceras, ka nedrīkst atļauties arī pārāk daudz, un tu esi viesis. Arī fotogrāfējot savu brāli, es centos šo noteikumu nepārkāpt, bet bija brīži, kad viņu sadusmoju, jo dažbrīd patraucēju viņa darbu vai vienkārši viņu nokaitināja tas, ka fotogrāfēju tik daudz. Sapratu, ka varbūt dažreiz ir labāk bildes uzņemt no lielāka attāluma, kas dotu ne tikai brīvību cilvēkam, ko fotogrāfēju, bet arī parādītu vidi, kurā šis cilvēks atrodas. Bet tad, kad vēlējos tuvplānu, tad pārsvarā šajos gadījumos arī vaicāju atļauju.
Runājot par apgaismojumu, tad parasti iesaka izmantot parasto apgaismojumu, jo tā vienkārši ir vienkāršāk, ātrāk, ērtāk un tajā pašā laikā, tas rada lielāku ticamības efektu, jo nav nekā tāda mākslīga. Savā foto stāstā neizmantoju papildus gaismu vai citus rīkus, bet centos izmantot dabisko apgaismojumu. Ļoti paveicās ar saulaino dienu, kā rezultātā iznāca gaišas bildes.
Fotogrāfijas centos uzņemt no vairākiem rakursiem, lai tās būtu interesantākas.
Dokumentālo fotogrāfiju uzņemšanā svarīgi ir citiem fotogrāfijas vērotājiem sniegt emocijas.
Fotogrāfijas, protams, drīkst arī apstrādāt, lai gan vislabāk ir fotogrāfēt tā, lai apstrādāt pēc tam tās nebūtu nepieciešams. Bet tā kā manas fotogrāfijas beigu beigās bija diez gan bālas, tad nedaudz tās pielaboju, “iedzīvināju” ar krāsām. Tiesa, dažas fotogrāfijas bija nedaudz vairāk pārstrādātas, bet galu galā rezultāts ļoti “neizleca” ārā no foto stāsta citām bildēm.
Mūsdienās cilvēki sagaida objektīvu informāciju, arī ilustratīvu informāciju no žurnālistiem. Bet ko par to stāsta fotogrāfi? Grāmatas “Photography: “The Key Concepts” raksta “A documentary photograph always has a point of view.”. Un tik tiešām – ne viss ir tik vienkārši un viegli. Fotogrāfējot fotogrāfijas arī dokumentālo fotogrāfiju autoram ir grūti sniegt objektīvu realitātes atspoguļojumu. Arī es par savu foto stāstu varu teikt, ka tas nav objektīvs. Jo es zināju, kas ir tas, ko es vēlējos parādīt, kas tā ir par problēmu. Tad es izvēlējos cilvēku, kuru pazinu, un kurš varētu pastāstīt šo manu stāstu caur sevi, caur savu realitāti. Protams, foto stāstā iekļāvu tos brīžus, kas visvairāk atbilda tam, ko es vēlos pastāstīt šajā foto sērijā. Un lai izvēlētos šādas fotogrāfijas, nācās veidot dažādas izlases un visbeidzot atlasīt to, kas pašai visvairāk patīk un šķiet parādīšanas vērts.
Manuprāt, uzņemot šādas dokumentālās fotogrāfijas, rodas arvien lielāka interese izprast cilvēkus, vidi, kurā viņi atrodas. Nav svarīgi, vai ir fotogrāfēts tuvplāns vai kopplāns kaut kādā vidē. Svarīgs vienmēr ir cilvēks, vismaz šajos dokumentālajos foto stāstos ar cilvēkiem.
Mājasdarbs (eseja) studiju priekšmetā "Fotogrāfija kā komunikācija"
titsay
tangentwithtanner
pixelskylines
gummygunk