[isspskola]

Māte Arta Bondare

Mana vecmamma Aina jau vairāk kā 60 gadus dzīvo Dzelzavas pagastā. Jaunībā strādājusi par mežsargu kolhozā “Dzelzava”, vienlaicīgi rūpējoties par savu saimniecību, mājām un ģimeni - diviem bērniem, trim mazmeitām un nu jau trim mazmazbērniem. Mazmeitas vecmammu mīļi iesauca par ‘Māti’ - šķietami ne tas siltākais mīļvārds, bet gadiem ejot tas kļuvis tik pašsaprotams un ietver sajūtu par viņas raksturu, rūpēm un mājām. Māte nav cilvēks, kurš ar vārdiem skaļi teiks cik ļoti mīl, taču tas ir pašsaprotami jūtams rūpēs par mums - no vecmammas mājām vienmēr aizbrauksi kārtīgi pabarots, ar somu pilnu gardumiem un vēl kabatas naudiņu - saldējumam, arī ja tev ir jau 30 gadi. 

Sērijā vēlējos iemūžināt un nodot tālāk sajūtu, kura man saistās ar manu Māti - vectēva celtās mājas, gardāko debesmannā, ik maiju ziedošo pagalmu, kur katrs stūris un detaļa saistās ar saulainām bērnības vasarām Dzelzavā.

[isspskola]

10 tūkstoši soļi

Sergejs Fedotovs

10 000 soļu dienā mērķis radās 20. gadsimta 60. gados kā mārketinga triks pedometru pārdošanai. Lai gan mūsdienu pētījumi rāda, ka šis skaitlis ir ievērojami pārspīlēts - un daži pētījumi pat liecina, ka vairāk nekā 7000 soļu netrenētam cilvēkam var būt neproduktīvi un kaitīgi - fitnesa lietotnes un viedpulksteņi spītīgi turpina noteikt šo skaitli kā zelta standartu.

Manā pirmā fitnesa aproce ne tikai skaitīja soļus; tā arī sekoja manām ikdienas sērijām, motivējot mani sasniegt mērķi vismaz 100 dienas pēc kārtas. Es pieņēmu šo izaicinājumu, veiksmīgi pabeidzu 100 dienu sēriju un turpināju iesākto - līdz nejauši atstāju aproci lidostas drošības kontroles punktā. Pārsteidzoši, bet tās pazaudēšana radīja emocionālu atvieglojumu. Es sapratu, cik absurdi bija dzīties pēc šī patvaļīgā skaitļa. Aktīvs dzīvesveids noteikti uzlabo gan fizisko, gan mentālo labsajūtu, taču kustība aproces radīta spiediena dēļ nesniedz prieku.

Mans projekts pēta abas staigāšanas puses: absurdumu un patieso ieguvumu.

Es nogāju slavenos 10 000 soļu, apstājoties pēc katra tūkstoša, lai uzņemtu divas fotogrāfijas un pierakstītu savus rādītājus.

Pirmās fotogrāfijas pāros ir pašportreti, apzināti veidoti ar muļķīgu vai pārspīlēti iestudētu kompozīciju.

Otrās fotogrāfijas pāros ataino interesantas ainas, kuras iespējams atrast visapkārt, ja atbrīvojas no uzmācīgās vēlmes sasniegt mērķi un dodas pastaigā apzināti.

[isspskola]

Identitātes zudums Ņikita Borošs Es staigāju pa šīm tukšajām ielām un visu laiku slēpjos aiz sava plīvura un biezajiem cimdiem. Es vienkārši tēloju to, ko visi no manis gaida, jo man ir tik ļoti bail parādīt, kāds es esmu iekšā. Es laikam esmu tik briesmīgi pieradis pie tās maskas, un visi pārējie arī ir tik ļoti pieraduši mani redzēt tādu, ka bez tās es sabiedrībā vispār vairs neeksistēju. Neviens mani pat nepamana, ja neesmu savā tēlā. Tas viss man sāp, un man ir tik grūti, ka vairs nav spēka pat skatīties uz sevi skatlogos un mēģināt saprast, kas es vispār esmu. Tāpēc pienāk brīdis, kad es vienkārši nometu tās drēbes un cimdus turpat zālē un skrienu prom. Tajos brīžos man ir vienalga, ka neviens mani neredz, es vienkārši gribu beidzot būt es pats, neskatoties uz to, ka tas ir šausmīgi bailīgi.

[isspskola]

ķermeņi ķermeņojas Laura Giniborga saikne starp ķermeni un kustību. ikkatrs ķermenis - skaists tāds, kāds tas ir savā nesamākslotībā un vienkāršībā, bet cik bieži tu ieklausies savā ķermenī? vai tev ir bijis moments, kad gribēji dejot publiskā vietā, bet nedevi sev šo prieku, jo bailes pārņēma virsroku par to, ko citi padomās? cik daudz esi piedzīvojis kustību, kas tev ir likusi justies kā savam “autentiskajam es”? Un cik bieži esi noslāpējis savu kustību, neieklausoties sava ķermeņa signālos? cik ilgi domā dzīvot pretrunā ar savu ķermeni? Šī foto sērija runā par to, cik svarīgi ir klausīties sevī un sava ķermeņa impulsos, dejot, kad sirds kāro, lekt un skriet, kad vien iegribas, jo tikai tā mēs varam būt mēs paši un arī laimīgi.

[isspskola]

Temporary out of Order Kristīne Balcere

Kad dzīve norauj stopkrānu, es vienmēr attopos bardakā. Tas vizbiežāk pārsteidz mani nesagatavotu. 

Kā lai uzzinu, kas kārtējo reizi ir nogājis greizi? 

Bardaks ir jāizgaismo, jo nevar sakārtot to, kas nav pamanīts. 

[isspskola]

KAIJAS Kristaps Menniks

“Kaijas” man ir ļoti īpaša vieta. Reāli tā atrodas pie Alūksnes ezera, bet sajūtās – ārpus laika, kalendāriem un kartes. Pirms pieciem gadiem es tur satiku savu sievu. Tas bija neaptverams trīs dienu lidojums mūzikā, dabā un mīlestībā, kas turpinās vēl šodien. Tāpēc mūsu piecgadē mēs atgriezāmies “Kaijās”, lai piedzīvotu tur raksturīgos brīnumus vēlreiz.

Lielākais “Kaiju” brīnums ir to saimnieks Gvido. Viņš vienā cilvēkā apvieno neapvienojamo – mūziķi, mākslinieku, zemessargu, masieri, aktīvo sporta veidu piekritēju, skolotāju un dzīves baudītāju. Reiz Gvido savām rokām izzāģēja ceļu uz kalna galu un uzcēla trīs mājiņas – vienu visiem iespējamajiem mūzikas, otru – darba instrumentiem, bet trešā ir vienkārši “Staķiks”. Pāris šo mājiņu kvadrātmetros var sastapt gan dizaina logus un grīdā izgrebtu Gvido dzīves stāstu, gan reālu bijušā DUS “Statoil” zīmi. Tomēr ceturtā mājiņa jeb mazmājiņa Gvido likās lieka, tāpēc viņš kalna galā uzstādīja tikai klozetpodu, lai augstāks domu lidojums.

Tikai Gvido spēj apvienot īstu cilvēcību ar pārcilvēcību, iztikas minimumu ar (ie)spēju maksimumu un zemessardzes disciplīnu ar nevaldāmu rokenrolu. “Kaijās” viss ir pašu ģenerēts – gan elektrība, gan mūzika, gan laime. Naktīs te var uzkāpt uz jumta paskatīties pilnmēnesī un zvaigznēs, bet dienās jumtu pilnībā noraut. 

[isspskola]

Kustība! Inita Kivkucāne

Man vienmēr ir paticis ķert skaistus mirkļus, kad eju pastaigā. Šajā projektā tā ir kustība. Kustība dod enerģiju, tā ir par dzīvību, par prieku, par pārmaiņām. Kustīgs cilvēks - laimīgs cilvēks!

[isspskola]

Amstel Dam Elizabete Hroloviča Amstel- upe, kas plūst cauri pilsētai Dam- dambis Šajā darbā, es gribēju vērst uzmanību nelielajām detaļām ceļojumos, ko mēs redzam logu un skatlogu atspīdumos, kā arī visu to, kas mums jau priekšā. Amsterdama man asociējās ar velosipēdiem un sarkano krāsu, tā nu ir sanācis, ka caur šo darbu vijās sarkanā krāsa gan puķēs un logu atspīdumos, gan sarkanajos velosipēdos, kuru uz ielām netrūka. Darbs atklāj, cik ļoti svarīgi ir tas uz ko ikdienā fokusējamies. Darba procesā arvien vairāk sāku domāt par sarkano krāsu, piepeši tā bija ik uz stūra, cilvēku drēbēs, mašīnās un ielas fasādēs. Tas kļuva par atgādinājumu, ka mūsu uzmanība veido realitāti, ko piedzīvojam. Tas, kam pievēršam skatienu, ietekmē mūsu iekšējo pasauli un ikdienas redzējumu.

Tātad “Amsterdam” burtiski nozīmē “dambis uz Amstelas upes.” Šis kļuva par darba metaforu, jo cilvēka perspektīva un ikdienas fokuss veido skatījumu uz apkārtējo pasauli, gluži tāpat kā dambis ierobežo un virza upes plūdumu.

[isspskola]

SAULĪTE AR ZOBIŅIEM Elizabete Vuškāne Pavasara sezonas vidējā temperatūra Latvijā ir ap +7 °C līdz +9 °C. Lai gan saule dažas no pavasara dienām atmodina mūsos līdzības ar fotosintezējošajiem augiem, pilsētas ielas spītīgi pildās ar viegli salstošiem ļaudīm. Fotosērija atspoguļo lietas, cilvēkus un citas pilsētvides anomālijas, kas atspoguļo karstuma klātesamību sezonā, kurā tā ir tikai šķietama. Fotogrāfijas tiecas apvienot atslābināto un bezrūpīgo ar trauksmaino un neomulīgo. Neesošā siltuma baudīšana kļūst par sava veida urbāno performanci un rituālu aktu, paužot ilgas pēc vienmēr īsās un nepietiekami siltās vasaras.

[isspskola]

Bacchus 2026 Alīse Vorobeja

I Bacchus 2026 II Bacchus To Go III Vanitas 2026 Komentārs Karavadžo gleznai “Bakhs” (Bacchus, Caravaggio, c. 1596), baudot 2026. gada ziedoni ar mūsdienu bakhanāliju biežākajiem viesiem – ātrās ēdināšanas kultūru, vissezonīgumu un patēriņa estētiku.

[isspskola]

Atmiņu trauslums Aiga Kronberga

Agrās bērnības atmiņas ir nepielūdzami gaistošas. Kā mamma esmu ne vien klātesoša un aktīva dalībniece kopīgā stāstā, bet esmu uzņēmusies arī šo bērnības atmiņu dokumentēšanu un apkopošanu.

Es vācu šos stāstus, lai nodotu tos bērnam tad, kad viņa paša agrās atmiņas pārklāsies ar jaunu pieredžu slāņiem. Es tos glabāju sev un vīram kā skaistu atgādinājumu par dzīvi šodien, apzinoties, ka viss piedzīvotais mēdz gaist un balēt.

​Šīs foto piezīmes fiksē mūsu vietas, meklējot mirkli atspulgā, tā gaisīgumā un nepastāvībā. Fotogrāfija ir kā realitātes trausla kopija. Tomēr ar šo nospiedumu ir pietiekami, lai prātā atsauktu atmiņu ainavu, kas ir daudz plašāka un dziļāka, nekā spēj ietilpt vienā kadrā. Reizēm pietiek ar neskaidru attēlu, lai atmiņā uzvirmotu pilns stāsts par kādu dienu, notikumu, cilvēku, sajūtu. Un reizēm tieši trūkst šī viena kadra, lai piedzīvotais atgrieztos.

[isspskola]

Martina Vaivoda

[isspskola]

trausluma spēks

Pēteris Čivlis

viņas skaistums nav tikai balsī, skatienā vai kustībā. viņas nespēkā parādās augstāks spēks. tas, kurš trauslumā savā lauž tumsu un ēnas. tas, kas lauž aizspriedumus un aizdzen bailes. tas, kurā ir brīvība būt, just, pieņemt un mīlēt. bez nosacīti. mūžīgi. spārni kā rota, kā aizsegs, kā ietērps. taču patiesi paceļ tas gars, kas nespējā ķermenim lidot paceļ debesīs. viņas skatiens vēršas uz augšu, uz kalniem, kurp ticības vārdā nāk gaisma. nāk jaunais turpinājums. nāk jauna cerība.

[isspskola]

Mamma

Annija Daugaviete

Fotosērija ir veltīta manai mammai. Tā radusies no vēlmes iemūžināt viņu vienkāršos, ikdienišķos brīžos, viņas mājās. Tas ir mēģinājums noķert viņu tādu, kādu es viņu redzu, gaišu, gādīgu un dzīvesgudru.

[isspskola]

Cikls

Gunita Metlane

“Cikls” ir personiskais stāsts par laiku, kad viss mainījās — zaudējums, ceļš, kuru sen gribēju noiet, un brīdis, kad stāvu nezināmā priekšā. Fotogrāfijas ir par to, kā viss mainās savā ritmā.

[isspskola]

Objekts

Ernests Ābiķis

Objekts ir klātesošs.   Apzinoties to, es nespēju būt bez tā ne mirkli.  Tā klātbūtnes smagums mani nomāc un biedē.  Es vēlos no tā atbrīvoties, bet nevaru.

[isspskola]

Ledenes

Santa Ozoliņa

par svētkiem par prieku par čaukstošiem papīriem par vasaru un ziemu par banāniem, citroniem, āboliem par teātri par Robi par Līvāniem par memmi par mājām, laukiem, dzīvokļiem par gaisu par putekļiem par mani