Discover NuGirls Cosmetics for high-quality vegan and cruelty-free makeup and skincare. From hydrating serums to vibrant lipsticks, our prod
Sweet Seals For You, Always
we're not kids anymore.
macklin celebrini has autism
Not today Justin
EXPECTATIONS
Fai_Ryy

★
NASA
Show & Tell

PR's Tumblrdome

Discoholic 🪩

Product Placement
2025 on Tumblr: Trends That Defined the Year
$LAYYYTER
PUT YOUR BEARD IN MY MOUTH
Stranger Things
I'd rather be in outer space 🛸

ellievsbear

izzy's playlists!
official daine visual archive
seen from Brazil
seen from Brazil

seen from Egypt

seen from Malaysia

seen from Germany
seen from Egypt
seen from France

seen from Netherlands
seen from Croatia
seen from Brazil

seen from United Kingdom

seen from United States

seen from Ireland
seen from United Kingdom
seen from United States

seen from Malaysia
seen from United States

seen from United States
seen from Colombia
seen from Germany
@just-ruth-thinkin-about-stuff
Discover NuGirls Cosmetics for high-quality vegan and cruelty-free makeup and skincare. From hydrating serums to vibrant lipsticks, our prod
Discover NuGirls Cosmetics for high-quality vegan and cruelty-free makeup and skincare. From hydrating serums to vibrant lipsticks, our prod
Es gaidu šausmas. Tās nāk kā lavīna. Es vēl neredzu to, bet jau stāvu kalna pakājē un gaidu, kad tā mani notrieks no kājām, apraks, nosmacēs. Es negribu tā. Es gribu turpināt mīlēt, es gribu turpināt būt, bet es gaidu savas dvēseles nāves dienu. Man ir tik grūti elpot, tik grūti domāt loģiski. Un pāri visam stāv milzu cerība, ka es kļūdos, ka mani negribēs izmest mēslainē, ka es nemiršu. Es tik ļoti mīlu viņu, ka nespēju iedomāties savu dzīvi bez. Bez smaida, bez prieka, bez siltuma. Sāpes žņaudz manu kaklu, burtiski, kamols tik liels, ka nespēju ievilkt dziļu elpu, nespēju pacelt acis, jo asaras jau turas kaktiņos. Un šī gaidīšana ir mokas, vēl nepieredzētas mokas. Es jūtos tā itkā es mirtu, itkā man nebūtu vietas.
/13.11.2024/
Es gribu pārstāt mīlēt. Es vairs nespēju. Pēc Tevis es negribu nevienu citu. Doma, ka mēs beigtos liek man iekšām sagriezties, liek vēlēties labāk nomirt. Kāpēc viss ir tik grūti? Tik sarežģīti?
/24.08.24/
Kāpēc nekad vairs neticēt vīriešiem
Viņi ir spējīgi Tev skatīties acīs un teikt, cik ļoti viņi tevi atbalsta, kā viņi Tev pielāgosies, kā Tava karjera arī ir svarīga. Viņi ir spējīgi Tev likt justies tā itkā būtu vienīgā, atklāti pateikt, ka grib būt ar tevi neatkarīgi no formātā kādā Jūs pavadāt laiku. Viņi ir spējīgi no Tevis nekautrēties publiski, turēt tevi aiz rokas, noskūpstīt kolēģu priekšā. Viņi ir spējīgi tevi iepazīstināt ar daļu no ģimenes. Viņi ir spējīgi vīt plānus un ieceres kopīgas. Viņi ir spējīgi šo visu nocirst vienā sekundē kā ar pātagu. Viņi ir spējīgi aiziet un neatskatīties. Viņu vārdi ir tukši. Un atstāj tevi tādu pašu.
/18.10.23/
Vai lietus manā dzīvē kādreiz pārstās līt? Vai pērkons pārstās dārdēt? Es cenšos patverties, bet kājas tāpat ir izmirkušas, mati slapji un seja skumja. Es nezinu cik ilgi vēl spēšu dzīvot bez saules, bez siltuma, bez mīlestības. Esmu kā augs, kurš laužas cauri koku saknēm pretī gaismai, taču kāds vienmēr ejot garām nomīda neatskatoties.
/24.07.23/
Tas ir grūti, censties saņemt savu dzīvi grožos, ielikt kaut kādos rāmjos, savākt spēkus un pēdējās druskas no vēlmes dzīvot. Dzīvot normālu, piesātinātu dzīvi, dzīvi, kura nebeidz tevi nost. Tāda dzīve brīžam šķiet kā pasaka, neīsta, izdomāta, bet, kad paveries apkārt, šķiet visiem tāda ir izņemot tevi. Es šobrīd par spīti visam cenšos atgūt nokavēto, es tik strauji tuvojos trīsdesmit, ka man ir bail, brīžam liekas, ka sāksies panika. Es nemitīgi domāju un cenšos rast risinājumus, piepildīt kaut pašu mazāko sapnīti, lai tikai justos labāk. Man ir tik daudz sapņi un vēlmes, es gribu tiesības, es gribu to brīvību, ko sniedz iespēja iekāpt savā auto un vienkārši braukt naktī pa tukšajām ielām, klausīties mūziku un atslābināties, aizmirst. Es gribu apgūt dažādus kursus, manai nākotnei, karjerai. Es negribu visu mūžu būt pārdevēja vai taisīt kafijas apšaubāmas sabiedrības slāņa sabiedrībai par nieka kapeikām. Es gribu dzīvot, man ir apnicis eksistēt. Ļaujiet man dzīvot, elpot. Lūdzu.
/04.02.23/
/18.12.22/
Ar tevi laiks paskrien tik viegli un nepiespiesti, šķietami piecas minūtes pārvērtās stundā. Ir tik patīkami būt Tavā klātbūtnē, es jūtu, ka es varu būt es pati, ka man nav jāizliekas, es varu pateikt kā ir. Tas ir tik atsvaidzinoši, gluži kā svaigs gaiss karstā dienā pēc lietus gāzes. Man vajag to.
/26.09.22/
#nenosūtītā_vēstule
Ir tik dīvaini justies tā, kā šobrīd. Ir sajūta, ka es podiņā iesēju sēkliņu, centos dot tai saules gaismu, ūdeni un rūpes, taču nekas tā arī neuzdīga. Tieši tā notika arī ar mani un tevi, mēs itkā centāmies paiet solīti pretī, bet beigās bija sajūta, ka lielāko ceļa gabalu ir jāmēro man, ka Tu gaidi mani kaut kur ceļa galā, bet es esmu apmaldījusies, bez kartes, bez kompasa, nedzirdu arī tevi saucam mani pareizajā virzienā. Es tiešām no sirds saku, ka nebiju šādi jutusies ilgi, biju aizmirsusi to mulstošo sajūtu, kad skaties man acīs, to satraukumu, kad gaidu Tavu ziņu, to nepacietību esot Tev tuvumā. Es nekad nezināšu kā garšo Tavas lūpas vai cik spēcīgs ir Tavs apskāviens, taču es vienmēr zināšu, ka šis varēja būt kaut kas tiešām skaists. Kaut kas vērts gaidīšanas un sapņu, kaut kas kā dēļ no rītiem celties un vakaros stāstīt kā pagāja diena. Tavas acis un smaids, lika man smaidīt bez mitas. Tās retās reizes, kad bijām divatā, tās bija manas mīļākās. Es centos, bet es nevēlos vairs iet šo ceļu viena, es nevēlos, vairs rakstīt ziņas uz kurām nesaņemu atbildi, es nevēlos vairs to vilšanos sajūtu. Es cerēju un gaidīju, taču ja Tu nesniedz roku pretī, man diemžēl ir jādodas tālāk. Es negribu būt tā, kura izskatās pēc muļķes, kura skrien pakaļ un nemitīgi izrāda uzmanību. Es gribeju tik daudz ko Tev pastāstīt un parādīt, gribēju būt Tava mīļākā dienas daļa, Tava iedvesma un atbalsts. Bet es esmu tikai es, lai gan sākotnēji domāju, ka esmu, kas īpašs, ka Tu mani saskatīji. Jūtos tiešām skumja un savā ziņā arī sāpināta, es tā gribētu, lai vēl reizi paskaties man acīs un pasmaidi..
/08.09.22/
Rudens sākās tik ātri, ka man aizsitās elpa - burtiski. Saslimu vienā rāvienā, uz līdzenas vietas. Un ir tik pretīgi būt slimam, kad esi viens. Tev neviens neatnesīs aukstu dvielīti nenoliks uz pieres, neuzvārīs Tev zupu vai tēju, nesačubinās tevi sedziņā un neaizskries uz aptieku, Tev ir jāceļas un jācieš, jāizdara tas pašam. Un nāk raudiens par to, gribas iziet uz balkona un kliegt, bet kakls ir tik ļoti ciet, ka nekas vairāk par vārgu čukstu nesanāktu. Gribu mīlestību, gribu vīrieti mājas, tādu kurš ne tikai uzvārīs man tēju, bet arī uztrauksies vai esmu paēdusi pirms dzeru kārtējās zāles. Ah. Stulbais rudens.
/04.09.22/
Aizbēgu uz citu valsti, spontāni, stundas laikā sakrāmēju koferi un biju autobusā ceļā prom no visa. Basām kājām klīdu naktī pa Polijas ielām, jo kājas tika nodejotas, sēdēju bārā un dzēru aperolus, lidoju gaisa balonā un visā visumā centos par tevi nedomāt, un tas bija tik grūti, taču man izdevās. Šobrīd sēžu autobusā un dodos mājās, 15 stundu garas pārdomas ir man priekšā un domas par tevi atkal ir ieradušās. Vai Tu par mani domā kaut uz pusi tik pat cik es par tevi?
/28.08.22/
Viss, ko es varu pateikt, ar mani nav labi. Es raudu katru dienu, es jūtos pazudusi, es jūtos tukša. Esmu viena staigājoša vilšanās. Pievīlusi esmu ne tikai sevi, bet arī apkārtējos. Gribu prom. Tālu.
/18.08.22/
Jau sen esmu iemācījusies dzīvot viena, un ar to es nedomāju būt mājās vienai bez otras pusītes. Ar to es domāju bez kautrēšanās apmeklēt vietas un pasākumus viena, pasūtīt ēdienu un mierīgi dzert manu aperolu un nedomāt “akd, cilvēki uz mani skatās”, man nav problēmu paēst vienai. Pasēdēt vienai un izbaudīt klusumu apkārt, kad neviens man nečakarē galvu.
/05.08.22/
Es nevaru beigt smaidīt domājot par tevi, par Tavu skatienu, kad uzliki plaukstu man uz vaiga un sakot cik ļoti es tev patīku, par to cik ļoti skaista es esmu un ah, Tavs smaids. Tā smaida dēļ esmu gatava nogalināt. Tas smaids liek kūst.
/28.07.22/