Tas, ka cilvēkam ir bērni, sieva, vīrs, suņi, kaķi, veiksmīga karjera un pūļa mīlestība, noteikti nebūs tas, kas atturēs no labprātīgas došanās nāvē. Ja galvā, vienīgajā vietā no nurienes nav iespējams izbēgt, notiek nepārtraukta turbulence, ja tur nemitīgi notiek cīņa pašam ar sevi, šī situācija ir kā bumba ar laika degli, tikai mēs nevaram zināt, cik garš vai īss šis deglis ir.
Cilvēks, kurš pats (kas gan nenozīmē, ka no brīvas gribas, tā drīzāk ir nepieciešamība) nolemj izbeigt dzīvošanu, ir drošs, ka visiem ausgākminētajiem apstākļiem, kuriem teorētiski vajadzētu būt kā drošīības salai, tomēr būs labāk bez viņa. Bērni izaugs labāki un nesamaitātāki, ja viņš vairs nebūs viņu dzīvēs. Sievas un vīri atradīs jaunu mīlestību. Paša dēmoni viņaprāt ir iznīcinoši ne tikai viņam pašam, bet arīi apkārtējiem, tāpēc tiek pieņemts lēmums to izbeigt. Cēla mērķa vārdā: atbrīvot sevi un citus no ļaunā.
Tie, kuri neapdomīgi pašnāvniekus sauc par gļēvuļiem, nezina, kā ir būt ellē 24/7. Es šoreiz par depresiju, ne neapdomīgi paņemtiem kredītiem un azarstpēlēs nospēlētām dzīvēm. Radošo cilvēku dvēseles nenormālais trauslums.
Šie cilvēki ir asprātīgi, draudzīgi, ģimeniski. Cilvēki, kuri ir kā planētas ar personīgo gravitāciju - viņi pievelk citus, bauda viņu mīlestību, cieņu un apbrīnu. Viņi ir brīnišķīgi draugi, sabiedrības dvēseles. Viņi alkst uzmanības, Jo būšana pūlī ir vienīgais veids, kā nebūt savā galvā. Jo tiklīdz viņš nonāk aci pret aci pats ar sevi, sākas ziepes, jo iekšā miera nav. Un to, visticamāk, apliecinās ikviens: nemiers ir visbriesmīgākā sajūta, kāda iespējama. Nepārejošs troksnis un kņada. Raudoši, kliedzoši bērni aizmigs, suņi apkļusīs, bet balsis galvā neapklust. Viņas apslāpē tikai kņada ārpusē, tāpēc šis cilvēks dabiski pievelk sarunas, ballītes, mūziku, jebko, kas apslāpēs iekšējo kņadu. Viņš var būt skaistākais, iekārojamākais, talantīgākais, bet viss, ko viņš jūt, ir nicinājums pret sevi, pret visu, kas viņš ir. Tāpēc šie cilvēki lielākoties ļoti mīl bērnus, dabu, dzīvniekus, citus cilvēkus, izjūt milzīgu vēlmi parūpēties par citiem. Mēs esam spēcīgi ārā. Jo iekšā ir traki.
Mānijas epizode uznāk klusi, pēkšņi, negaidīti. Trešdien viss ir bijis labi, tu esi priecājies, ēdis picu ar savu brūtgānu, smējies līdz krampjiem. Ceturtdienas rītā aizej uz darbu, viss ir labi un tad - bam!- Tu vienkārši nespēj un negribi vairs dzīvot. Un paskaidrot šo savu drausmīgo stāvokli nav iespējams. Viss, ko tu zini - tas pāries. Tas vienmēr pāriet. Taču ar katru epizodi tu kļūsti arvien vājāks un vājāks. Un pienāk brīdis, kurā tu zini, ka pāries, bet negribi vairs gaidīt. Un tad jau nekas, nekādi apstākļi nevar cilvēku izglābt pašu no sevis. Un nevajag viņu nicināt, lamāt un saukt ļaunos vārdos. Viņš nevar būt tas, ko jūs visi sagaidāt. Mums katram ir savas cīņas jāizcīna. Un citreiz vienīgā uzvara ir spējā izraut pašam to sāpi ārā. Dzīve apkārt turpinās, un viņam pašam beidzot ir miers.
discoholicmusic
jbbartram-illu
dailybridgerton
gummygunk
izzy806
dededos
stormborns
kaledo-art
origamiaround
