Šovakar ir viens no tiem vakariem, kad for no apparent reason jūtos visnotaļ nomākts un īsti nezinu ko man ar to darīt.
Varbūt nomāktības iemesls ir vairāku lietu summa - tuvi cilvēki nesaprot kā tikt galā ar savām emocijām un paši sevi, tētis slimnīcā, es neesmu piepildījis savus akadēmiskos plānus, nezinu vai man pašrocīgi būs jāmaksā nodokļi, konta bilance, cilvēku uzvedības, cilvēku stulbums un to spēja nokaitināt... es varētu turpināt. Atklāti runājot šī virtene principā raksturo zīmīgākās šīsdienas lietas, jo bez tā neko citu kā ādas svelmēšanu monitora blāvajā atspulgā neesmu darījis.
Par pirmo - cilvēkiem un viņu emocijām. Ir diezgan grūti palīdzēt kādam kurš pats nevar pamatot savas bailes no daudziem šķietami loģiskām un pašsaprotamām lietām. Bet ir grūti arī nepalīdzēt, ja šī persona Tev rūp. Tas viss atstāj domīgu.
Domīgs arī esmu pēdējās divās dienās staigājot pa Rīgu. Diezgan dīvaini, ka teju dienas laikā manās ierastajās takās cilvēku daudzums ir krietni audzis. It īpaši skolnieki un studenti.
Pirmā šķira mani krietni nomāc. Vakar, izejot cauri Galerija Centrs, neko citu kā spiegšanu, neadekvātu uzvedību publiskās vietās un sīko tēviņu centienus izrādīt pretējam dzimumam cik daudz debilitātes un cik maz smadzeņu tiem ir. Ak, un, protams, inteliģentās sarunas, kā piem., "Hahaha, Anna drāzās ar Pēteri, bet viņš ir resns. Viņa zaudēja nevainību resnim"vai ieraugot kādu meiteni, kas uzvilkusi un uzkrāsojusi visu melno, kas pieejams mājās, izsaka tai valdzinošus komentārus kā"Kāda ir sajūta būt dieva nepieņemtai?". Man prieks, ka Latviešu jaunatne pēkšņi kļuvusi tik dievticīga.
Ehhh, un te arī nojūk mana doma. Aicinājums nakts pastaigā ir gana laba nodarbe šim brīdim. Viennozīmīgi.
