#huiņa

[kastankina-blog]

Asinis

Sāpes remdē sāpes. Un izsalkumu.

Kompānijas izsalkumu,

Tikko nonācu mājās un apzinos, ka nekas neko nenozīmē un nekad arī nav nozīmējis.

Viss smird.. Psaule smird.

Man asiņo kājas. 

Tā es ārstējos

LAIKS IET LĒNĀM. bet progresam ir jābūt tūlitējam un tiešam.

Huiņa. Nekas nav taisnīgs un viss ir meli, bet dzīve ir izcila.

Mīlestība un riebums.

Visiem vēlu mieru.

[loopofinfinity]

Šovakar ir viens no tiem vakariem, kad for no apparent reason jūtos visnotaļ nomākts un īsti nezinu ko man ar to darīt.

Varbūt nomāktības iemesls ir vairāku lietu summa - tuvi cilvēki nesaprot kā tikt galā ar savām emocijām un paši sevi, tētis slimnīcā, es neesmu piepildījis savus akadēmiskos plānus, nezinu vai man pašrocīgi būs jāmaksā nodokļi, konta bilance, cilvēku uzvedības, cilvēku stulbums un to spēja nokaitināt... es varētu turpināt. Atklāti runājot šī virtene principā raksturo zīmīgākās šīsdienas lietas, jo bez tā neko citu kā ādas svelmēšanu monitora blāvajā atspulgā neesmu darījis.

Par pirmo - cilvēkiem un viņu emocijām. Ir diezgan grūti palīdzēt kādam kurš pats nevar pamatot savas bailes no daudziem šķietami loģiskām un pašsaprotamām lietām. Bet ir grūti arī nepalīdzēt, ja šī persona Tev rūp. Tas viss atstāj domīgu.

Domīgs arī esmu pēdējās divās dienās staigājot pa Rīgu. Diezgan dīvaini, ka teju dienas laikā manās ierastajās takās cilvēku daudzums ir krietni audzis. It īpaši skolnieki un studenti.

Pirmā šķira mani krietni nomāc. Vakar, izejot cauri Galerija Centrs, neko citu kā spiegšanu, neadekvātu uzvedību publiskās vietās un sīko tēviņu centienus izrādīt pretējam dzimumam cik daudz debilitātes un cik maz smadzeņu tiem ir. Ak, un, protams, inteliģentās sarunas, kā piem., "Hahaha, Anna drāzās ar Pēteri, bet viņš ir resns. Viņa zaudēja nevainību resnim"vai ieraugot kādu meiteni, kas uzvilkusi un uzkrāsojusi visu melno, kas pieejams mājās, izsaka tai valdzinošus komentārus kā"Kāda ir sajūta būt dieva nepieņemtai?". Man prieks, ka Latviešu jaunatne pēkšņi kļuvusi tik dievticīga.

Ehhh, un te arī nojūk mana doma. Aicinājums nakts pastaigā ir gana laba nodarbe šim brīdim. Viennozīmīgi.

[loopofinfinity]

Šodiena ir absolūta dzīvotprieka, pašapmierinātības un labsajūtas pumpis. Kā šis viss sākās jau dienas pirmajās minūtēs, tā tas ir turpinājies throughout the day, un nu jau ir pavisam netālu no 24h atzīmes.

Šodien jūtos, sasummējot vienā vārdā - hujova. Tik vienkārši un atklāti. Un jā, jā, es zinu "Kas tad tā Tev par valodu, puis'? Kādēļ nerunā mātes valodā!?" Redz, mātes valodā nav neviena vārda, kas tik spēcīgi un tieši vienā vārdā izteiktu izjūtu apkopojumu ko pašreiz jūtu.

Visam pa virsu vēl sāp galva.

Šodien arī pārdomāju to kā īsti darbojas draudzība un kā katrs no cilvēkiem to uztver. Tā gan ir aktuāla tēma jau krietnu brīdi, man cenšoties izprast to kā darbojas mans sociālais loks. I guess, reizēm sagaidu pārāk daudz no saviem līdzcilvēkiem, vai arī uzskatu, ka, ja manām izjūtām par draugbūšanām ir jāsakrīt ar to kuru virzienā tās vērstas, bet laikam esmu pārāk naivs, bet pasaule - skarba.

[loopofinfinity]

Ir tieši 9:05, svētdienas rītā un oficiāli varu teikt, ka man zajebal Latvijas vasara, kad datums atbilst skaitlim termometra stabiņā. Minoties mājās ar pārsalušām rokām, ik pa laikam tās ieliekot jakas kabatās (jā, es esmu viens no tiem cilvēkiem kura velosipēds ir spējīgs pabraukt taisni, ja uz tā ragiem nav novietoti gaļas gabali ko sauc par rokām, un, jā, es to izmantoju. Pohuj, ja tagad nodomā "Ak nē, Tu, muļķa cilvēk, tas taču ir bīstami un vispār Tu esi idiots" .Es zinu, ka Tev vienkārši skauž, ka Tu tā nevari.) es nespēju nedomāt par to cik ļoti man trūkst kaut vienas vasaras, kas nebūtu classic Latvian summer kā šī.

Un jā, es esmu viduvējais Latvietis kurš čīkst, kad ir karsti. Bet nevis tādēļ, ka ir karsti - man patīk karstums - bet gan tādēļ, ka karstums šeit izpaužas kā diezgan liels analogs vislatvijas saunai. Svīsti kā sīks perdo kuru veikala apsargi noķēruši zogam d-lightus un sēmenes.

Kad šādā laikā mēģini atsvaidzināties kādā ūdenstilpnē/dušā/vannā, tas darbojas tikai uz to vienu brīdi, kad actually atrodies ūdenī. Pēc izrāpšanās ārā tikpat labi vari rāpties atpakaļ, vai vienkārši samierināties un būt konstanti mazliet mikls. So you could kind of say, t-bag or suffer, I guess.

Nav īsti tā, ka es zinātu, kā ir +35 grādos bez pārspīlēta gaisa mitruma, then again visi cilvēki, kas stāstījuši atsauksmes par šādu piedzīvotu kombināciju ir apgalvojuši tikai vienu - ir zajebis un viss forši.

Bottom line for all this pretty much ir fakts, ka 12. augusta rītā man jātuntuļojas (nopietni - ādene, lakats, hudijs) un jāsaldē rokas, lai pārvietotos no vienas vietas uz otru. Tas ir nejauki, man nepatīk. Man nepatīk rudens ar krāsainajiem kokiem ko cilvēki tik ļoti piesauc, jo, būsim atklāti, Rīgas koku lapas vienkārši sakrīt uz zemes un no tām veidojas vienveidīga, brūna, lipīga masa. Es ticu, ka tas ir glītāk Siguldā kuru bieži vien piemin kombinācijā ar vārdiem "zelta rudens", bet atklāti sakot, man vienalga, jo es tur nedzīvoju.

I guess, pastāv iespēja, ka esmu vienkārši salstīgs. I probably am, bet ko nu padarīsi, ja gribās vismaz pāris jaukas atmiņas no vasaras kurās šortiņos un t-kreklā esmu laimīgs nobumbulējies visu diennakti.

[loopofinfinity]

Also, not mentioned before - šis blogs kalpos man kā occasional ierakstu krātuve kurā rakstīšu to ko nevēlos darīt savā galvenajā tumblera kontā. Nesolos, ka būšu aktīvs rakstītājs, then again, ja šo lasi, tad kaut kādā brīnumainā veidā esi šeit nokļuvis. Dont know how, don't care really. Stilīgi, ja izdomā stick around, ja nē, tad ne mana izvēle laist garām manus spirdzinošos domu graudus, he he. Mazliet egoisma taču nekad nenāk par ļaunu.