par karuseļiem
Tāds tu esi - uz zemes nomests līķis. Pūsti lēni un riebīgi, pats to nejūtot, un tad vēl jautā, kamdēļ cilvēki tev tik vienaldzīgi kāpj pāri.
Mosties reiz, kamēr tev vēl ir rokas, kas var tevi piecelt, kamēr tev vēl ir kājas, kas var tevi aizvest prom, kamēr tev ir acis, kas redz, ausis, kas dzird, jo viņiem.. viņiem vienalga, viņi samīs, ja vajadzēs, ja būs slinkums, ja tā būs ātrāk.
Bet tu tur guli un saki - kāpēc man mosties, kāpēc celties, kāpēc, kāpēc, KĀPĒC? Te ir tik labi, te pasaule ir tik krāsaina, viens vienīgs kosmoss un tango uz pamestu ielu stūriem, ap luksaforiem un policijas busiņā, atskurbtuvē un slimnīcā, dārgas ballītes un vēl dārgākas vienas nakts mīlestības, un kā naktī lai izvēlas - tie īsie svārki, vai tie karuseļi, kuros nemaz nepaliek slikti, vien visa nakts vienā rāvienā, neaizverot ne aci, un raugi, ka tava sirds neaizrijas ar adrenalīnu, ko pumpē tai iekšā.
Bet tu guli un saki - "bet tu taču pati zini, tu taču pati tur biji, un tev tolaik bija tik labi, tik viegli, vai nebija vienalga, vai cilvēki apkārt tevi ciena, mīl, baidās vai čakarē? Vai nebija dziļi pofig, ja atmiņas pēkšņi apciemoja vientuļā novakarē, varēji tikai iedzert, iesmieties un dzēst tās un to nesto haosu. Un kur tu esi tagad - nervoza un uztraukusies, te laimīga, te depresīva, un tu saki, ka es esmu uz zemes? Tev šķiet, ka pacēlies man pāri, bet ver acis vaļā - tu nometi sevi vēl zemāk."
Un tad es domāju - tu tur guli, liecies tik nožēlojams, tik vientuļš, tik pamests, dzīves drāzts un cilvēku spārdīts, bet varbūt man vienkārši ir nepareizā perspektīva? Varbūt es esmu akla, kurla un mēma, un neredzu, ka vienīgais līķis uz zemes esmu es?
Tik vilinoši noticēt, ka tu esi atradis vienīgo īsto ctrl+alt+delete, kas strādā dzīvē, jo man šķiet, es māku to tikai izraut no konatakta un risks ir, ka vienu dienu sistēma vairs nestartēsies. Vilinoši ir noticēt, ka dzīvei ir task manager, no kura ar vienu pogu izdzēst visu slikto. Vilinoši ir ticēt, ka ir karuseļi, kuros griezties mūžīgi, un ne reizi nepaliks slikti.
Bet zini ko? Tev taisnība. Es esmu tur bijusi. Esmu bijusi tajos karuseļos, ballītēs, rītos vai vakaros, ir bijis vienalga, ir bijis restarts viens pēc otra, sajaukti vārdi, bijis piedrāzt par cilvēkiem un viņu attieksmi, es esmu tur bijusi, un es zinu, ka tas nebija nekāds ctrl+alt+delete, tas neko nedzēsa, tikai ierakstīja dziļāk ādā, ieskrāpēja vēnās un kaulos, un zini, pēc tiem karuseļiem - kad tev beidzas nauda - paliek sasodīti slikti. Un tad jau labāk es vienu dienu esmu laimīga un otru depresīva, nekā pēcāk rauju pati sevi gabalos, redzot to, kā nemaz nav.
Atmosties, tu esi vien uz zemes gulošs līķis, tu lēni pūsti, bet pats saki - eh, jūs jau esat sapuvušie, ko ta es, man ir jautri, es griežos, un pasaule... viens vienīgs karuselis, kurš nebeidz un nebeidz griezties.. griezties... griezties...
