"Venēcijas tirgotājs" Latvijas Nacionālajā teātrī
Pirmkārt, jāizsaka pateicība Latvijas Nacionālajam teātrim (NT) par piedāvāto iespēju aizņemties no Šeiloka divas biļetes uz izrādi. Vairākas reizes mēģināju parakstīt vekseli un iegūt biļetes, bet tas izdevās tikai ar kādu piekto reizi un Šeiloks deva uzdevumu strādāt teātra kasē. Darbs kaulus nelauza - bija jāieraksta aktiera vārds programmiņās. Tā nu darbu paveicu, nezaudēju "mārciņu miesas" un redzēju izrādi.
"Venēcijas tirgotājs" ir Viljama Šekspīra 1596. gadā sarakstīta traģikomēdija par Antonio (Normunds Laizāns), kurš aizņemas naudu no Šeiloka (Uldis Dumpis), lai ļautu savam draugam Basanio (Jānis Vimba) iegūt daiļās princeses Porcijas (Madara Saldovere) roku. Pie viņas nāk dučiem precinieku, viens no tiem Marokas un Aragonas princis vienā personā - Gundars Grasbergs. Šis bija tiešām interesants paņēmiens, kā nelikt uz skatuves drūzmēties vairākiem aktieriem - pietiek nokrāsot pusi Gundara sejas melnu, lai viņš būtu Marokas princis, otru atstāt baltu, lai būtu Aragonas princis. Bez visa tā vēl bariņš dažādu personāžu, tajā skaitā Šeiloka daiļā meita Džesika (Madara Botmane), viņas mīļotais Lorenco (Jānis Āmanis). Ļaunas apstākļu sakritības dēļ Antonio nevar atdod naudu laikā un nu viņam drauga dēļ ir jāziedo mārciņa miesas Šeilokam. Sākas tiesa. Šekspīra viltība ļauj noticēt, tūliņ, tūliņ Antonio ies bojā, bet tad - bams! - mārciņu miesas drīkst nogriezt, nenolejot ne lāsi asins, kā arī nogriežot par daudz miesas Šeilokam pašam nāksies ciest. Beigas it kā laimīgas - visi pāri "dabonas", nu gluži kā Blaumaņa Skroderdienās, arī Antonio savu naudu atgūst, jo kā izrādās tie ir bijuši tikai maldi, ka viņa kuģi nogrimuši. Taču kāpēc it kā? Tāpēc, ka Šeiloks mirst, jo ir zaudējis visu - savu meitu, naudu un īpašumus.
Uzslavēt var interesanto skatuves uzbūvi 1. cēlienā, īpaši patika vienradžu gobelēnu atveidojums. Skaisti bija arī viduslaiku stilā ieturētie tērpi.
Viss jau skaisti, taču tā pa īstam "aizķēra" tikai divi personāži - Šeiloks un viņa meita Džesika. Tās izjūtas, kas bija Šeilokam tiesas zālē un Džesikai izrādes noslēgumā, uzzinot par tēva nāvi, šķita patiešām patiesas un aizkustināja. Paldies par to aktieriem!
Jauks, pieklājīgs lugas atainojums, kas, kā jau Šekspīra darbs, mūžīgi aktuāls, bet kā noprotu, palasot citas recenzijas, daudz kas būtisks ir ticis izlaists.
Venēcijas tirgotājs /Foto:K.Kalns. NT mājas lapa.