Always be unicorn

I'll think about it tomorrow...

[alwaysbeunicorn]

Students. Kulturālais.

Šīs 2013./2014. gada teātra sezonas sākums man bija vēl nebijis - vēl nepieredzēts teātra izrāžu maratons septembrī.

2. septembrī, līdz ar studiju sākšanos, sākās arī mana teātra sezona. Dailes teātrī (DT) pēdējo reizi tika rādīta bērnu izrāde pēc Jāņa Grīziņa romāna motīviem - Vārnu ielas republika. Galvenokārt, vēlējos to redzēt, jo 2011. gadā Ēnu dienā redzēju izrādes tapšanas procesu, tagad bija pēdējā iespēja redzēt, kas tad galu galā ir sanācis.

Rīgas Kinostudijas filmu neesmu redzējusi un arī grāmatu neesmu lasījusi, tāpēc man šī bija pirmā tikšanās ar republikāņiem. Savu darīja publika - zālē pārpildīta ar bērniem vecumā līdz desmit gadiem, lielākoties viņi smējās, kad tika pieminēts vārds "dibens" vai kaut kas tikpat "uzjautrinošs". Tāpēc droši vien izrāde man ne pārāk patika. Var teikt - pieklājīgi un profesionāli, lai mazajiem ir jautri.

Spilgtākais citāts, kas uzjautrināja visu zāli - Lielā Šprote (Lauris Dzelzītis) saka:"Es neesmu resns, es esmu pārāk īss priekš sava svara!"

Foto: Gunārs Janaitis, dailesteatris.lv

Nākamā redzētā izrāde bija Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) - Vigīlija. Sapnis par nomodu. Izrādē spēlē divi aktieri, abi par šo izrādi ieguvuši balvas "Spēlmaņu naktī" - Ģirts Krūmiņš un Lidija Pupure. Stāsts ir skumjš - par vientulību, vecumu, mīlestību un kļūdām, ko pieļaujam. Tā ir tā sauktā melnā komēdija. Kārtējo reizi pārliecinos par JRT aktieru meistarību.

Foto: Gints Mālderis, jrt.lv

Un tad klāt laiks diviem studentu ģenerālmēģinājumiem - 10. septembrī ...bagātā kundze... lielajā zālē un 11. novembrī Satisfakcija - abas Latvijas Nacionālajā teātrī (NT).

"...bagātā kundze..." ir Ināras Sluckas veidotā izrāde pēc viesiem zināmās Rīgas kinostudijas 1969. gada filmas "Pie bagātās kundzes". Uzteikt varu scenogrāfiju - tā ir ārkārtīgi inovatīva. Būtībā visa izrādes vide - 30.to gadu Rīga - tiek projicēta uz ekrāniem, kas atrodas uz skatuves. Tāpat kā izrādē "Zudušo laiku citējot" I. Slucka mēģina nojaukt robežas starp teātri un kino. Vēl varu uzteikt to, ka arī izrādē tiek izmantota Marģera Zariņa filmai rakstītā mūzika. Diemžēl, manuprāt, aktieri nespēj "pavilkt" filmas uzlikto nastu. Normunda Laizāna tēlojums nekādi nespēj būt spilgtāks par Eduarda Pāvula atveidoto Oļģertu Kurmi. Drīzāk izrādi iesaku apmeklēt tiem, kas filmu nav redzējuši vai arī tā nav palikusi spilgtā atmiņā.

Foto: K.Kalns, teatris.lv

Bet pilnīgs pretstats - izrāde "Satisfakcija". Sižets gaužām triviāls - divi vīrieši kādā kafejnīcā sader, kurš vairāk izdzers. Galvenie varoņi - Ivars Puga un Ivars Kļavinskis. Aktieru zāles atmosfēra rada tuvības sajūtu, viss ir tik kompakti un tuvu publikai. Un visu kopā caurvij gaumīgi joki un paralēli notikumi kafejnīcas virtuvē. Patiešām kaut kas labs un viegls pēc garas un grūtas darba dienas. Liek padomāt par naudas nozīmi mūsu dzīvēs.

Foto: D. Legante - Celmiņa, teatris.lv

Pavisam negaidīta bija došanās uz NT izrādi Rudens Pēterburgā - studentiem izrāde tikai par nieka Ls 3. Taču šī laikam nebija izrāde man. Pirmkārt, tā arī nespēju "iebraukt" sižetā, otrkārt, izrāde šķita izstiepta un gara. Taču ļoti patika izrādes horeogrāfija, mūzika un zāles iekārtojums.

Tā beidzās mans teātru septembris, bet jau biju sagatavojusies arī oktobrim.

9. oktobris, 18:00, Dailes teātris - Vējiem līdzi. Un tas nekas, ka izrāde ir 4 stundas un 40 minūtes gara un visu šo laiku nākas pavadīt uz mazās un neērtās papildvietas, jāatzīst, ka trešajā rindā gan. Izrāde bija FANTASTISKA! Abas ar draudzeni un vēl vairākiem skatītājiem, finālā pat pa asariņai nobirdinājām. Gan diezgan kūtri, bet pēc kādas piektās aktieru izsaukšanas no kulisēm, aplausiem skanot, visa zāle bija piecēlusies kājās. Van den Boss ir režiosrs ar lielo burtu - arī pēc "Amadejs" zāli viņš pieslēja kājās. Un patiesībā tā nebūt nav bieža parādība. Neatceros, kur, bet lasīju, ka Artūrs Skrastiņš ir nepiemērots Reta Batlera lomai. Pilnīgi nepiekrītu! Manuprāt, labāks Rets par viņu nav iedomājams, tāpat arī Kristīnes Nevarauskas Skārleta bija lieliska. Ar katru žestu un mīmiku viņa sevi parādīja kā īstu, iecirtīgu un lepnu jaunu dienvidnieci. Vienīgais pie kā varbūt varu piesieties - kaujas skatos tiek izmantotas kustības palēninājumā, kas man vienmēr ir šķitis muļķīgi, taču pieļauju, ka tik monumentāla darba kā M.Mičelas "Vējiem līdzi" pārnešanā uz teātra skatuves dēļiem, bez šāda efekta neiztikt.

Foto: Gunārs Janaitis, dailesteatris.lv

Pagaidām šajā sezonā pēdējā izrāde, ko esmu redzējusi, ir mūzikls Parīzes Dievmātes katedrāle. Lielākoties gribēju to redzēt tāpēc, ka šovasar izlasīju Viktora Igo tāda paša nosaukuma romānu. Šī izrāde ir Zigmara Liepiņa operas pārnesums teātrī. Galvenais, ko gaidīju, bija plaši pazīstamais Kvazimodo dziedājums. Un pavisam noteikti nevīlos Jura Jopes dziedājumā un arī tēlojumā. Spilgts un sāpīgs tēls. Izrādes fināls noteikti bija saviļņojošs - aplausi nebeidza rimt!

Foto: teatris.lv

Tā nu šobrīd vēl neesmu iegādājusies nevienu biļeti uz kādu no turpmāko mēnešu izrādēm. Jāgaida studentu ģenerālmēģinājumi un tad kulturālais students atkal ziņos par savām gaitām!

[alwaysbeunicorn]

Piedzīvojumi austrumu pierobežā

Nobeidzot savu Latvijas tālāko punktu apceļošanu, šovasar devāmies uz Latvijas austrumu pierobežu, lai redzētu "Austras koku" un Draudzības kurgānu, kas atrodas Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas robežu krustpunktā. Lai tur droši un bez satraukumiem ceļotu, sagādājām sev terminētās caurlaides. Ņēmām talkā arī mūsu navigatoru Andri. Viņš mums tāds īpašs - mēdza ievest neceļos, pukojās, ka mēs braucam ne tur, kur viņš liek, tāpēc Andris bieži bija spiests nodarboties ar "maršruta pārrēķināšanu". Bet visā visumā mēs Andri iemīļojām un bijām ar viņa darbu apmierināti, jo galu galā visu, ko gribējām, mēs redzējām un mājās arī laimīgi nokļuvām. Kopumā trīs dienu laikā tika nobraukts 621 kilometrs.

Austras koks un norāde uz Draudzības kurgānu.

Pirmkārt, apceļojot Latgali, ir jāsagatavojas, ka baznīcas būs visur un būtībā galvenie apskates objekti katrā ciemā un pilsētā ir tieši baznīcas. Pirmajā dienā visas plānā iekļautās baznīcas apskatījām, nevienu neizlaižot, otrajā dienā jau "ar gariem zobiem" skatījām tās, kas ir ieplānotas, trešajā dienā jau vairs no mašīnas ārā neizkāpjot nobildējām ieplānoto un meklējām citas apskates vietas, kas nav saistītas ar sakrālo tūrismu. Un to nekādā gadījumā nevajag uzskatīt par kādu necieņas izrādīšanu reliģijām. Vienkārši mēs pagurām no vienveidības un lielā informācijas daudzuma, laikam gribējās kaut ko interaktīvāku.

Daļa no mūsu apskatītajām pierobežas baznīcām.

Otrkārt, arī esot Latgalē, nedrīkst aizmirst, ka esi laukos un to, kādas tur kafejnīcās tiek pasniegtas pusdienas. Sātīgas, garšīgas un par videi draudzīgu cenu! Tik daudz un tik lēti Rīgā un citās lielākās pilsētās paēst nevar. Tāpēc varam rekomendēt:

Preiļos "Vilku krogs" - garšīgi, lielas porcijas, par kurām brīdina jau pieņemot pasūtījumu. Mājīgi un izskatās, ka šī ir diezgan apmeklēta vieta, jo pastāv diezgan sen un mūsu pusdienošanas laikā nebijām vienīgie klienti.

Zilupē "Latgale" - pusdienas garšīgas, arī porcijas pietiekami lielas. Tikai kafejnīcas un arī oficiantes izskats man nedaudz atgādināja nostāstus par padomju laikiem.

Balvos "Lāča ķepas" - porcijas gan nebija ārkārtīgi lielas, taču ļooooti garšīgas un, pasūtot arī desertu, vēders bija pilns. Mājīga vieta pilsētas centrā, kura arī bija apmeklētāju iecienīta un, spriežot pēc ceļvežiem, pastāv vismaz piecus gadus. Turpat arī viesnīca.

Bet tagad laiks ķerties klāt piedzīvojumiem. Pirmais jau bija naktsmītne Dagdā. Maršruta plānošanas laikā izsecinājām, ka vislabāk būtu nakšņot kaut kur Dagdā vai tās apkaimē. Neko pieejamu un par atbilstošu cenu neatradām, tikai Dagdas arodvidusskolas dienesta viesnīcu. Principā jau vainas nekādas nebūtu - maksa par nakti Ls 4 no cilvēka, istaba tīra, par mums mazākus četrkājainus vai vairākkājainus viesus nemanījām, gultasveļa un dvieļi arī tīri, to, ka elektrības kontakti veļas ārā no sienām varētu arī pieciest. Taču, ierodoties kojās, mums "aizmirsa" pateikt, ka šodien visā Dagdā nav ūdens, ūdens padevi plānots atjaunot tikai nākamajā dienā. Lieki skaidrot mūsu izjūtas un to, cik priecīgi bijām, ka nākamajā naktsmītnē Ludzas viesnīcā ūdens bija!

Otrais piedzīvojums jau saistīts ar galvenajiem apskates objektiem - Austras koku un Draudzības kurgānu. Andris mūs līdz Austras kokam veiksmīgi nogādā, mēs priecīgi, sabildējamies. Laime pilnīga - visi Latvijas galējie punkti apskatīti, tagad beidzot varēsim braukt, kur gribēsim. Bet tur mūsu svētlaimē noraugās kāds kungs, kurš pienāk pie mums, jautā, kur dodamies, un sāk stāstīt, ka pie Draudzības kurgāna mēs nemaz netiksim, tur priekšā "šlagbaums", latviešus tur nelaižot, tur tikai krievi un baltkrievi varot iet, mums ļaunā Freiberga visu ir atņēmusi utml. Sabaidāmies, ka nekur netiksim, bet nolemjam, ka paši savām acīm gribam skatīt to aizliegumu un "šlagbaumu". Bet, tur nonākot, ir tikai viens aizliegums - nebraukt pa liepu aleju, kas ved uz kurgānu, ar mašīnu. Atvadāmies no savas mašīnas, kas zin', varbūt robežsargi mūs arestē un mēs tik drīz to atkal neredzēsim. Soļojam pa aleju, gaidot, ka drīz sadzirdēsim sirēnas no robežsardzes mašīnām, kas traucas mūs sagūstīt vai no krūmiem tūlīt izšausies robežsargs ar "komisāru Reksi" un aizliegs mums tuvoties kurgāna vidū iestādītajam ozolam. Drebošu sirdi staigājam pa kurgāna apkārtni, bildējamies un tramīgi lūkojamies sev apkārt.

Bet diemžēl bijām vīlušies - pilnīgi nevienu neinteresēja ne mūsu atrašanās Krievijas un Baltkrievijas robežas tuvumā, ne mūsu caurlaides.

Vēl viens pārsteigums mums bija Opuļu svētavots. Sagatavojāmies, ka nu dabūsim nodzerties avota ūdeni. Piebraucam klāt - o, pat smuka mājiņa uzbūvēta avotam, cilvēki ar ūdens spaiņiem dodas uz savu mašīnu. Nu tad jau labi gan, ka te piestājām, nodomājam. Ieejam iekšā, tur viss sataisīts - smuka aka ar vindu un spaini, svētbildes pieliktas pie mājiņas sienām. Griežam akas vindu, velkam ārā spaini ar ūdeni, cerīgi uz to raugāmies. Bāc! Ūdens ir pelēks, netīrs, duļķains, tādu jau nu gan mēs nedzersim. Palikām nesaprotot, kur mūsu priekšgājēji varēja izmantot šo ūdeni.

Tā nu, ne bez pārsteigumiem, apceļojām Latgali. Laiks gan mūs īpaši nelutināja, bet skaisti vakari mums bija Ludzā un Balvos. Tiešām skaistas un sakoptas pilsētas. Tāpat kā pagājušajā gadā, kad, apceļojot Kurzemi, par pēdējo apskates objektu izvēlējāmies Ložmetējkalnu - Latvijas vēsturē ļoti nozīmīgu vietu - šogad braucienu noslēdzām ar Latvijas armijas nometnes vietu Litenē.

Latvija ir skaista un, lai arī esam apceļojuši visus Latvijas galējos punktus, ir palikušas vēl tik daudzas neredzētas vietas!

[riced0ll]

[alwaysbeunicorn]

my favourite drink. :)

[alwaysbeunicorn]

Baltkrievijas sajūtas

Izdevīgs laiks, "videi draudzīga cena" un netālu no Latvijas - tāpēc es pavadīju 5 saulainas un jaukas dienas Latvijas dienvidaustrumu kaimiņvalstī Baltkrievijā.

Tā kā Latvijas - Baltkrievijas robeža ir arī Eiropas Savienības ārējā robeža, tad tikām kārtīgi pārbaudīti. Pirms kādiem desmit gadiem tādas pārbaudes, dodoties uz Rietumeiropu, arī bija ierasta lieta, bet nu jau par to bija sanācis aizmirst. Robežsargs iesoļo mūsu autobusā, ieskatās katram acīs, paņem pases un cēli izsoļo ar šo guvumu no busa un pazūd uz stundu kā minimums. Pa to laiku izklaidējamies kā nu mākam - grupas vadītāja stāsta par citiem atgadījumiem uz robežām, citi snauž, bet vēl citi steidz sagādāt sev Baltkrievijas rubļus. Tikām cauri abiem robežkontroles punktiem stundā un četrdesmit minūtēs. Fū! Tas ir diezgan labs laiks, kā stāsta šoferīši un grupas vadītāja, ir bijusi arī ilgāka nīkšana. Nu tad tagad jāsarauj un "pilnās burās" steidzam skatīt Baltkrieviju, jo laika nav daudz - tikai piecas dienas.

Te sākas pirmais stāsts - par naudu. No valūtas maiņas punkta visi atgriežas ar paprāvu naudas žūksnīti rokās. Grupas vadītāja jau brīdina par gaidāmajām "mazajām sirdstriekām", paskatoties uz cenu zīmēm. Piemēram, tualete izmaksā 2000!!! Hā, bet latos tie ir tikai 12 santīmi. Baltkrieviem monētu nav, jo 500 rubļu banknote ir vērta vien 3 santīmus. Tā nu mēs iztikām bez sirdstriekām un kaut kā, ne bez pārdevēju palīdzības, tikām galā ar viņu naudu.

Tālāk - man kā atjaunotās brīvvalsts Latvijas bērnam visi tie Ļeņina monumenti, viņa vārdā nosauktās ielas utml. ir sveša padarīšana. Toties Baltkrievijā tas viss ir vēl arī šodien. Minskā Vladimirs Iļjičs stāv goda vietā pie valdības nama, citviet tas ir pabīdīts kaut kur tuvāk krūmiem, taču novākts nav. Paši baltkrievi saka, ka tā ir vēsture un kāpēc gan viņiem par katru cenu būtu no tās jāizvairās? Tāpēc arī Vova uz mums nolūkojas gan no pieminekļiem, gan ielu uzrakstu plāksnītēm.

(Vova Polockas galvenajā bulvārī)

Kāpēc Baltkrievija ir balta? Mani šis jautājums ir jau sen nomācis. Neviens gan to īsti nevar pateikt, taču pētnieki ir izvirzījuši pāris variantus:

baltkrievi ir ģērbušies baltā;

agrāk baltkrievi, tāpat kā krievi, ir bijuši baltiem matiem un zilām acīm;

Polockas apgabalā baltkrievi vieni no pirmajiem pieņēma kristīgo ticību;

Baltkrievijā tiek būvētas daudz baltas un gaišas ēkas, kas patiešām tā arī ir.

Par sajūtām Baltkrievijā - brīžiem šķiet, ka nekur neesi prom no Latvijas. Taču brīžiem galvā sāk skanēt The Beatles - Back in USSR. Jau minētais Ļeņins, kurš uzglūn no ielu stūriem, apkalpošana restorānos (bez tā, ka pasniegtā kafija ir gandrīz nedzerama un tiek pasniegta tikai tad, kad maltīte jau gandrīz beigusies, kopīgās pusdienas ēdot, netiek sagaidīts, lai visi paēd, traukus jau novāc, spēj tik saglābt savu pusizdzerto glāzi vai pusaizkosto pīrādziņu), Lukašenko dzimtajā ciemā Aleksandrovkā mums tika nolasīts referāts par šī reģiona govju piena izslaukumu un novākto graudu ražu. Sarunās ar grupas biedriem nonācām pie secinājuma, ka manieres baltkrieviem vēl ir palikušas "po sovetski", bet citādā ziņā viņi daudzkārt tālāk tikuši kā mēs. Un te jau atkal nonākam pie nākamā strīdus jautājuma - Lukašenko.

Būt vai nebūt autoritārismam? No vienas puses - Baltkrievija tiek celta, viss ir sakopts, valsts rūpējas gan par dievnamiem, gan citām sabiedriskām celtnēm, tiek domāts par vietējo preču noietu, jo ārzemju preces ir daudz dārgākas par vietējo ražojumu. Minska šobrīd tiek īpaši uzposta, jo gatavojas 2014. gadā notiekošajam Pasaules čempionātam hokejā. Vai atceraties kādi strīdi bija par "Arēna Rīga" celtniecību? Katrs centās "izplēst" sev lielāku naudas kaudzi, pat apdraudot čempionāta norisi Latvijā. Taču Minskā jau labu laiciņu ir gatavs daudzfunkcionāls sporta centrs, kurā ir gan velotreks, gan slidskriešanas trase un Minskas "Dinamo" hokeja arēna, kurā notiek arī vērienīgi koncerti. Patiesībā lielu Aleksandra Lukašenko slavināšanu nekur citur kā dzimtajā ciemā nemanīju.

Bet katrā ziņā uz Baltkrieviju ir vērts braukt, tur ir ko redzēt! Un braukt vajag tagad, kamēr arī tur vēl nav paspējis iezagties rietumnieciskums. Iespēja jau pavisam drīz - no 2014. gada 25. aprīļa līdz 31. maijam tiek atcelts vīzu režīms tiem, kas dodas uz PČ. Suvenīri un reklāmas jau ir pilsētās, var redzēt, ka arī paši baltkrievi šo notikumu ļoti gaida.

Paldies, Baltkrievija, par piecām saulainajām dienām, gan jau vēl tiksimies!

[alwaysbeunicorn]

Atskatoties uz tautas svētkiem

Jau būs pagājusi nedēļa kopš beigušies XXV Vispārējie latviešu dziesmu XV deju svētki. Taču vienreizējās sajūtas nav pametušas.

Šogad noslinkoju un pati dalību šajā grandiozajā, tautu vienojošajā pasākumā neņēmu. Taču bija ne mazāk aktīvs skatītājs. Man svētki sākās piektdienas vakarā, kad pie Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas, kur mājoja Madonas novads, nakts balli spēlēja Madonas pūtēju orķestris, kas ir viens labākajiem orķestriem Latvijā. Tik jauki bija redzēt un atkal būt savējo vidū.

Nākamās dienas rītā devos uz LU Botānisko dārzu, kur spēlēja folkloras kopas, varēja pīt vainadziņus un priecāties par tur notiekošo Ziedu balli. Vakara notikums, savukārt, bija Pūtēju orķestra koncerts Doma laukumā. Vēlreiz pārliecinājos, ka latgaļu dziesmas gan ir varen lustīgas un enerģiskas.

Taču Dziesmu un deju svētku noslēgums manī radīja visspēcīgākās emocijas. Dalībnieku gājienā brīžiem "kaklā kāpa kamols", jo atcerējos emocijas, kādas pārņem, kad pats tautas tērpā ej gājienā un apkārtējie tev uzgavilē. Aizkustinošs mirklis, kurā patiešām nožēloju, ka neesmu starp svētku dalībniekiem.

Taču nenoliedzami - vakara un visu svētku kulminācija bija koncerts Mežaparka lielajā estrādē. Koncerta sākumu gan baudījām uz lielā ekrāna Doma laukumā, jo klātienē vērošana bija liegta. (Pēdējās biļetes tika izpirktas pāris minūšu laikā maija sākumā. Pirms koncerta gan pārskatīju interneta sludinājumus. Biju sarūgtināta - noslēguma koncerta biļetes tikai piedāvātas par vismaz četrkārtīgu cenu. Taču, kā vēlāk izrādījās, estrādē ir bijušas arī daudzas brīvas vietas. Un vēl viens darvas piliens svētku medus mucā bija sadziedāšanās. Nē, pati sadziedāšanās bija fantastisks pasākums. Taču skumji, ka rīkotāji pat pēc ģenerālmēģinājuma, kad bija zināms patiesais koncerta ilgums, neziņoja, ka koncerts iet nevis trīs, bet gan piecas stundas. Tā nu vairāki simti cilvēku divas stundas bēdīgi stāvēja aiz žoga un knapi dzirdēja svētku spēcīgākās dziesmas - "Saule. Pēkons. Daugava", "Gaismas pils", "Dvēseles dziesma".)

Bet, lai vai kā, sadziedāts tika godam - līdz oficiālajam noslēgumam sešos no rīta estrādē un pēc tam arī 11. tramvajā, un droši vien klusībā pie sevis "sadziedātāji" dungoja arī visu dienu un varbūt pat nedēļu. Kas zin, varbūt kāds turpina dungot arī tagad! Tās neaprakstāmas sajūtas, kad visa estrāde vienojas kopīgai dziesmai - visi kā mazi diedziņi saplūst vienā lielā un spēcīgā dzijas pavedienā, kas kopā atkal auž savu Latviju. No visām pasaules malām mēs savienojamies un dziedam. Un šis patiešām ir spēks. DZIESMA IR SPĒKS! Tāpat kā deja, jo kur tad bez tās - pat estrādē pilnīgi nepazīstami cilvēki sadodas rokās un virtenē "auļo" pa Mežaparka estrādi. Un nav noguruma, tāpat kā skumju un bēdu, un ikdienas pelēcības, un vientulības....un vēl... un vēl... Visi kopā uzzied un uzdzied! Un tas jau laikam arī ir mūsu fenomens - cauri laiku lokiem mūs satur kopā dziesma, mēs dziedam svešumā un tepat mājās. Un neviens nav varējis tos mums atņemt. Tikai mēs paši nedrīkstam to pazaudēt. Mēs būsim stipri un vareni, tikai tad, ja ar mums būs mūsu stiprās dziesmas.

Tiekamies visi atkal tad, kad Latvija svinēs simtgadi! Tiekamies XXVI Vispārējos latviešu dziesmu un XVI deju svētkos 2018. gadā! Lai dziesma neizsīkst!

[beraris]

[alwaysbeunicorn]

Par saknēm

Pēc gandrīz pusgada, beidzot iegriezos Madonā. Un tā sajūta patiesībā ir neaprakstāma! Laikam jau pa īstam var saprast, kas ir tavas saknes un mājas, tikai tad, kad tev ir liegts tur būt. Tīri tehniski, šobrīd atrodos savā dzimtajā vietā Rīgā, taču sirdī un arī pavadītā laika ziņā, par savu dzimto vietu tomēr saucu Madonu.

Piektdien, braucot lieliskā kompānijā, jūtot tuvošanos Madonai, skudriņas un patīkamas emocijas sāka pārņemt. Un ne jau tāpēc, ka tur braucu jautra pasākuma dēļ - brīvdabas.

Tur gaiss smaržo citādāk. Kā? Pēc mājām. Pēc vasaras. Un piedzīvojumiem. Pēc draugiem, priekiem un bēdām. Pēc bērnības. Tu mosties ar gaiļu dziesmām, pagalmā tev ir zaļš mauriņš, kurā atlaisties un palasīt grāmatu. Tur es patiešām apzinos savas saknes, to, ka nāku no vienas no skaistākajām vietām pasaulē. Un, manuprāt, to ir tik būtiski saprast.

Mana vasara tūlīt sāksies, pirmais lielais, vasarīgais notikums jau aiz muguras. Gan neizticis bez traumām, bet tas jau šobrīd ir mazsvarīgi.

[murrminka-deactivated20170814]

[alwaysbeunicorn]

[alwaysbeunicorn]

"Venēcijas tirgotājs" Latvijas Nacionālajā teātrī

Pirmkārt, jāizsaka pateicība Latvijas Nacionālajam teātrim (NT) par piedāvāto iespēju aizņemties no Šeiloka divas biļetes uz izrādi. Vairākas reizes mēģināju parakstīt vekseli un iegūt biļetes, bet tas izdevās tikai ar kādu piekto reizi un Šeiloks deva uzdevumu strādāt teātra kasē. Darbs kaulus nelauza - bija jāieraksta aktiera vārds programmiņās. Tā nu darbu paveicu, nezaudēju "mārciņu miesas" un redzēju izrādi.

"Venēcijas tirgotājs" ir Viljama Šekspīra 1596. gadā sarakstīta traģikomēdija par Antonio (Normunds Laizāns), kurš aizņemas naudu no Šeiloka (Uldis Dumpis), lai ļautu savam draugam Basanio (Jānis Vimba) iegūt daiļās princeses Porcijas (Madara Saldovere) roku. Pie viņas nāk dučiem precinieku, viens no tiem Marokas un Aragonas princis vienā personā - Gundars Grasbergs. Šis bija tiešām interesants paņēmiens, kā nelikt uz skatuves drūzmēties vairākiem aktieriem - pietiek nokrāsot pusi Gundara sejas melnu, lai viņš būtu Marokas princis, otru atstāt baltu, lai būtu Aragonas princis. Bez visa tā vēl bariņš dažādu personāžu, tajā skaitā Šeiloka daiļā meita Džesika (Madara Botmane), viņas mīļotais Lorenco (Jānis Āmanis). Ļaunas apstākļu sakritības dēļ Antonio nevar atdod naudu laikā un nu viņam drauga dēļ ir jāziedo mārciņa miesas Šeilokam. Sākas tiesa. Šekspīra viltība ļauj noticēt, tūliņ, tūliņ Antonio ies bojā, bet tad - bams! - mārciņu miesas drīkst nogriezt, nenolejot ne lāsi asins, kā arī nogriežot par daudz miesas Šeilokam pašam nāksies ciest. Beigas it kā laimīgas - visi pāri "dabonas", nu gluži kā Blaumaņa Skroderdienās, arī Antonio savu naudu atgūst, jo kā izrādās tie ir bijuši tikai maldi, ka viņa kuģi nogrimuši. Taču kāpēc it kā? Tāpēc, ka Šeiloks mirst, jo ir zaudējis visu - savu meitu, naudu un īpašumus.

Uzslavēt var interesanto skatuves uzbūvi 1. cēlienā, īpaši patika vienradžu gobelēnu atveidojums. Skaisti bija arī viduslaiku stilā ieturētie tērpi.

Viss jau skaisti, taču tā pa īstam "aizķēra" tikai divi personāži - Šeiloks un viņa meita Džesika. Tās izjūtas, kas bija Šeilokam tiesas zālē un Džesikai izrādes noslēgumā, uzzinot par tēva nāvi, šķita patiešām patiesas un aizkustināja. Paldies par to aktieriem!

Jauks, pieklājīgs lugas atainojums, kas, kā jau Šekspīra darbs, mūžīgi aktuāls, bet kā noprotu, palasot citas recenzijas, daudz kas būtisks ir ticis izlaists.

Venēcijas tirgotājs /Foto:K.Kalns. NT mājas lapa.

[alwaysbeunicorn]

epifānija

Šis ir jau mans sens darbs, bet patīk, tāpēc iemetīšu arī šeit.

Sasildi!

Paliec tuvu, lai arī aizej projām. Paliec un nepamet visu aukstumā! Dāvā siltumu visai pasaulei, lai vairāk nav sāpju! Palīdzi pasaulei kļūt labākai! Nedomā, ka esi koks un nevari palīdzēt! Tu neesi koks un neesi ieaudzis zemē. Tu vari palīdzēt! Bet, ja arī tu būtu koks, ja tev būtu sirds, tu ar domām vien palīdzētu man, viņam un citiem arī. Sasildi sirdi, lai tā spētu sasildīt citu sirdi! Nepārmet viņam, ka viņa sirds ir auksta! Sasildi to!

            Iedomājies, kā jūtas akmens, kad tu kādam saki, ka viņam sirds vietā ir akmens. Bet kas tad ir akmenim sirds vietā? Vēl viens akmens? Akmens akmenī? Droši vien, ka tā nav. Akmenī arī ir sirds. Tam cilvēkam, kam tu veltī teikumu, ka viņam sirds vietā ir akmens, nav vis akmens (jo akmenim ir sirds), bet gan tukšums. Bet vai tukšumam ir sirds?

[alwaysbeunicorn]

P!nk - Just Give Me A Reason ft. Nate Ruess (by PinkVEVO)

Jau labu laiku šī dziesma mani nepamet. :)

[alwaysbeunicorn]

Marta Ritova - „I Am Who I Am" (Eirodziesma 2013) (by micrecmusic)

[alwaysbeunicorn]

pirmais

Jau pirms kāda laika mēģināju kaut ko blogot, taču pārsvarā mans sakāmais ir ietilpināms 140 zīmēs un to mierīgi var izteikt arī twitter.com.

Taču kaut kā sagribējās tomēr, lai ir arī vieta, kur var kaut ko pateikt garāk. Negaidiet no manis sīkus un detalizētus aprakstus par manu dienu, nedēļu, mēnesi utml. ;D Vairāk centīšos kaut ko māksliniecisku uzrakstīt, varbūt savu viedokli par kādu filmu, izrādi utml.

Paldies, ja lasīsi arī turpmāk un paldies arī, ja nelasīsi vairs nekad. ;D Vismaz pirmo ierakstu Tu esi izlasījis.