Mana viena diena.
23. jūlijā notika Ghetto Freestyle battls. Ar iznākumu nebiju apmierināta, biju pat mazliet dusmīga, ka atkal uzvarēja smieklīgi IpančiI ne prasmes un iemaņas, tiešām kvalitatīvs stuff’s.
Pēc Grīziņa ar Sandu devāmies uz centra pusi, pie reizes ieejot Mego pēc aliņiem. Pērkam alu, dokumentus neprasa. Sanda pajautā:”A jūs dokumentus neprasīsiet?” Pārdevēja sāk stāstīt par to, cik lieli jau šķietam. Pēcāk dokumentus parādu arī es.
Pa ceļam uz centru izdzeram pa Cēsu Premium’am, Valmieras ielā piesēžam un uzkožam, Statoilā aliņus mums vairs nepārdod, jo ir 22.03
Rimi nopērkam ūdeni ūdenspīpei.
Vēlāk satiekam Fakingsonu, ar kuru kopā dodamies uz Ūsām. Tur nav kur sēdēt, tādēļ sēžam ārā. Fakingsons sasveicinās ar Edu un Ansi, bet es pazūdu uz ielas. Man ir lielisks garastāvoklis. Sēžam uz trepēm un pīpējam ūdenspīpi, līdz izlemjam doties uz Just. Mani nevēlas laist iekšā, jo man, redz, ir mugursoma. Fuck it.
Atgriežamies Ūsās un nopērkam alu, ko malkojam ārā uz kādām kāpnītēm. Manāms daudz pazīstamu seju, tomēr sēžam trijatā - es, Sanda un Fakingsons.
Alu izdzēruši, vienu no diviem kausiem atgriezuši, mēs dodamies uz Pakistānas Kebabu pie Elizabetes ielas. Tur mēs pavadām aptuveni divas stundas - es peldu savā pasaulē un esmu tādos augstumos, ka Sanda ar Fakingsonu izlemj mani atgriezt realitātē. Šīs divas stundas bija jaukākās no visām, kurās bijām trijatā. Pietam, es paspēju daudz piedurties par tur strādājošo Artūru un Sandu. Jo mēs visi labi zinām, ka Sanda un Artūrs ir saskanīgi vārdi. Lai arī cik Artūri nebūtu viņai bijuši.
Ar Sandu atgriežamies Ūsās, Fakingsons jau minas uz Juglu. Tā nu nopērkam pa vēl kādam alum, mūs apkalpo Lessfucc. Ārā iepazīstamies ar Kristiānu, Haskiju, Tomu un čali, kas zina Baldoni, Baldoniešus, un vēl kādu, kas mūzikas skolā spēlējis kokli.
Haskijs sapņo par krūtīm un tekilu. Apspriežam sieviešu cenas šeit, Latvijā, un Vācijā.
Pēc kāda laika mums sāk piesieties kaut kāds sadzēries Jānis. Man viņš TIK ĻOTI BESĪJA!
Sanda runā ar Ievu Lethal, PienaToni un citiem, kamēr es iepazīstu kādu ļoti jauku sieviešu dzimtas pārstāvi, kura ar kādiem diviem džekiem rīmē dzejā. Sarunājām tikties Dzejas Hlamā (slamā).
Iepazinos ar vēl kādu Baldonieti, kurš kopā ar Kristapu Knohenfeldu mācījies vienā klasē. Šis pastāstīja par kādu striptīza klubu. Vispār, likās diezgan neapmierināts ar daudz ko, mazliet ass, tomēr diezgan sakarīgs.
Pusi savu cīgu izdalīju. Iedevu Ievai un vēl kādai meitenei. Panesās arī sarunas par piparu baloniņiem. Atkal atvilkās Jānis un iztraucēja brīnišķo noskaņu, stāstot par saviem administratīvajiem sodiem. Katru viņa teikumu komentēju un pārēji smējās.
Meitene, kas bija īsa auguma, toties likās ļoti nice, aicināja mūs bēgt iekštelpās.
Ar Ievu atklājām, ka mūsu (Manas, Sandas un Ievas) kedas veido rastu, kamēr citi šajās krāsās saskatīja luksoforu.
Atgriezās Kristiāna ar saviem puišiem un devāmies uz Roķeni. Viņi sasēda pie viena galdiņa, bet mēs ar Sandu runājām ar kādu ārzemnieku, kurš mēģināja mani aizvilkt dejot. Viņš bija tik piedzēries, ka raustīja valodu.
Tā, kā Roķenē nekas labs vairs nebija, devāmies atpakaļ uz Ūsām. Atkal alus, cīgas. Vēē..
Es neatceros, kas vēl labs notika, bet mūs nelaida FunnyFox’ā. Apsargs teica, ka pilngadība negarantē tikšanu šajā iestādē, bet mums bija vienalga. Bet Mazais Zaķis (Zaļais) tur dziedāja, cik noprotu. Viņš ļoti vēlējās piedurties.
Kādā mirklī pieklīda arī uzvarētājs Stobrs. Arī kādā momentā parunājām par Waterfest ar citiem. Kādā mirklī krapālītis aizgāja. Un notika vēl daudz kas, ko neatceros. Vai tad tas nav normāli? Ir gan!
Devāmies uz pieturu, kad pie Depo pamanīju ielu muzikantu, kurš spēlēja gan tikai sev un draugam, bet es iemetu viņam eiro. Vismaz pusaliņam iznāks. Viņš spēlēja kaut ko ļoti skaistu, un dziedāja, bet es vairs neatceros, kas tas bija. Arī Sanda sagrabināja pēdējo naudu. Nu viņam varēja sanākt vesels aliņš.
Noķērām Haskiju un PusBaldonieti, kopā caur tuneli devāmies uz Stockmann pusi, ejot runājām par tekilu un krūtīm.
Saule jau bija uzaususi, un pacēlusies pār Rīgas torņiem, kad nokļuvām pieturā. 5.55 iekāpām autiņā un devāmies uz Baldoni. Šķita, ka braucam vien piecas minūtes, jo biju tik sagurusi, ka momentā atlūzu.
Baldonē nonākušas, devāmies uz telti. Sandai bija palicis apmēram stunda, ko gulēt, līdz autiņam, kas viņu aizveda mājās. Drīz pēc tam modos arī es, nemaz īsti negulējusi, un vedu ārā sasodīto kaimiņu suni Baironu.
Tāds bija mans 23., 24. jūlijs
Esmu pārgurusi, arī darbā Mežvidos bija pamatīga morālā slodze, kas jo vairāk ietekmēja manu fizisko pārgurumu.
Tagad jums teikšu arlabunakti.
Es ceru ikvienu vēl redzēt simtiem reižu.
Starp citu, paldies tiem, kam darbs bija dienā, kad vismaz līdz 5.00 tusējāt pie Ūsām. JŪS ESAT ĪSTIE!
