[vxxvme]

..kas no manis paliks pāri kad dvēselei kārtu pa kārtai sākšu ņemt nost krāsu es pārkrāsoju savām sāpēm pāri jaunu dzeltenu slāni

[vxxvme]

Vienmēr steidzos mājās, lai gan mani tur neviens negaida.. izņemot klusumu un vientulību.

[vxxvme]

Man it kā viss ir kārtībā. Es domāju par izgāšanos. Par sāpīgu savas nepilnības atzīšanu. 

Ego esot ienaidnieks. 

Mans ego ir mans ienaidnieks. Un es vienmēr esmu gribējusi būt labākā. Rītdienas izgāšanās man iesitīs pliķi sejā un es varēšu būt laimīga, jo tas nozīmēs, ka esmu atpūtusies, esmu dzīvojusi un izdzīvošu arī vienu mazītiņu atzīmi, kas zemāka par pārējiem devītniekiem.

[vxxvme]

Par mājām sauc vietu, kurā ir visvairāk atmiņu. Skaistu, skarbu, skaudru, smieklīgu..

[vxxvme]

Viss, kas mums ir priekšā - teātris. Viss, kas paliek aiz mums - pasaka.

[vxxvme]

Mazliet nosala pirksti, bet tas pavasarim piestāv.

[vxxvme]

210. reize

Kāzas nav stāsts par gredzeniem, līgavas kleitu un viesiem, no malu malām sabraukušiem. Tas ir stāsts par mīlestību un vēlmi otram atdot visu savu dzīvi. Stāsts par dalīšanos it visā, bet visvairāk jau par dalīšanos ar sevi.

Nav nozīmes - jūsu gredzeni ir no zelta, sudraba vai to vispār nav. Nav nozīmes vai precies sarkanā kleitā vai baltā. Kur un kādā gadalaikā savienojiet savas dzīves. Svinat divatā vai 200 cilvēku klātbūtnē - svarīgi ir būt laimīgiem vienam otrā.

Un tik un tā mēs gribam skaistas kāzas un lai visi tās atcerētos. Mēs klājam galdus, dzeram šampaniešus un dejojam līdz rīta gaismai.

Kāzām būtu jābūt vienreizējam notikumam. Bet mēs varam tās atkal un atkal atkārtot. Vislabāk ar vienu un to pašu cilvēku kaut 100 reizes.

Kāzas ir stāsts par jums. Tam jābūt arī stāstam par mīlestību.

Es gaidu mājās vīru. Neesmu pagatavojusi vakariņas un nomazgājusi aizvakardienas traukus. Bet es zinu, ka viņš par to nedusmosies. Mēs palīdīsim zem segas un aizmigsim kopā. Jau atkal kā vīrs un sieva - 210. reizi

[vxxvme]

Vienīgais, kas mani spētu noturēt pilsētā - naktis, kurās vērot cilvēkus

[vxxvme]

tavas rokas mani sapņos glāstīja es šonakt negulēju man sāpēja acis pustumsā piemiegtas cenšoties saskatīt tevi

tevi, kas nebija te

man nosala pēdas vispirms tad nosala pirkstu gali, nosala vaigi  nosala ausis...

bet nebija, kas sasilda mani

plītī ogles izdzisa,  aukstums sūcās caur logu ailēm māja atdzisa aukstuma skauta

un es atdzisu tai līdzi

[vxxvme]

es mācījos dzeju, bet iemācījos dzīvi / es mācījos dzīvi, bet iemācījos dzeju

[vxxvme]

nedzeja par likteni

Tu esi savā vietā un laikā,

citur nemaz nepiedienas tev būt.

Liktenis var būt skarbs,

bet tas par Tevi labāk zina,

kas ir dzīve, un kas veiksme.

Priecājies vai nolādi to -

likteni, kas tevi izglīto

būt par cilvēku

[vxxvme]

Es visu laiku domāju un nezinu, kā apstāties

[vxxvme]

Rakstnieks ir tas, kurš raksta. Par rakstnieku var kļūt katrs, kurš ir gatavs veltīt daudz laika un enerģijas vārdiem. Spējas rodas tās attīstot.

[vxxvme]

Glancētas acis. Matētas lūpas

[vxxvme]

Cilvēku sejas ir mozaīkas, kuras veido pieredzes un notikumi. Asins izplūdumi, rētas, raudošas acis, dzimumzīmes, kautrīgs sārtums, smaids… tas viss var būt acumirklīgs, gluži kā kaleidoskopā izveidojies motīvs, bet var būt paliekošs kā vitrāža baznīcas logā. Cilvēku sejās var saskatīt visu, bet tai pat laikā to nesaprast. Var nesaskatīt neko, bet zināt vai just, kam tur vajadzētu būt.

Cilvēku sejas ir gleznas. Mēs varam tās reiz apskatīt un nekad neaizmirst, bet varam arī tajās neiedziļināties un pazaudēt starp daudzām citām sejām, apmaldīties starp vaibstiem, vaigu bedrītēm, acu krāsām… vai viņam bija zilas vai zaļas acis?

Pilsētā mēs katru dienu sastopam cilvēkus, kurus nekad neesam sastapuši, bet varbūt arī iepriekš vienkārši tos neesam pamanījuši vai pievērsuši uzmanību. Kā tad mēs vispār varam zināt, ka, jā, šis ir tas cilvēks, ar kuru vakar kopā braucu pāris pieturas. Kā mēs varam atkal un atkal atpazīt cilvēkus, kas brauc ar vienu un to pašu pustukšo autobusu 6:03 no rīta? Vai mēs pierodam redzēt viņu sejas vienā un tajā pašā autobusā katru darba dienu? Vai viņi ar to pašu autobusu pārvietojas arī brīvdienās, kad manis tur nav? Un kad es braucu ar velosipēdu – vai šie cilvēki turpina braukt ar autobusu?

Mēs reti sveicināmies ar nepazīstamiem cilvēkiem. Bet ja atceramies viņu sejas, vai tad tie joprojām skaitās svešinieki?

Savā ziņā visi ir svešinieki viens otram. Lai arī cik cilvēki tuvi nebūtu, tie pēc pāris gadiem var aizmirst pilnīgi visu par otru. Vai viņa smaidot rādīja zobus, vai viņai veidojās bedrītes vaigos? Vai viņai ir biezas lūpas, šauras uzacis un taisns deguns vai tomēr tas ir mazliet šķībs un lūpas ir šauras kā divas svītriņas, kas nemitīgi satiekas un nezina kas vispār ir smaids?

Ir tik daudz jautājumu, kurus uzdod atmiņas par cilvēku sejām.

Daudz domājot par cilvēkiem, tie visi saplūst vienā veselumā, gluži kā veidojas mīkla, kad tajā iemaisa olas, tad miltus un pienu, cukuru, šķipsniņu sāls, reizēm varbūt arī raugu vai ko citu…  pazīmēm, pēc kurām mēs atšķiram vienu personu no otras, saplūstot kopā, mēs varam veidot savas atmiņas par šiem cilvēkiem… tam acis ir līdzīgas mana brāļa acīm, bet šim ir tāds smaids kā nevienam.

Un līdzās sev mēs izraugāmies tos cilvēkus, kas viedo visintīmākās atmiņas. Gleznas, ko mēs varam nēsāt sev līdzi un priecāties ikreiz, kad tās aplūkojam.

[vxxvme]

Terpentīns

Iepildu ūdeni spainī līdz pusei. Mēreni siltu. No terpentīna pudeles ūdenī iepilinu pēdējos pilienus, pielieku tukšo pudeli pie nāsīm un ieelpoju patīkami silto un spēcīgo sveķu smaržu. Uz mirkli jūtos kā mājās.

Būdama maza, bieži mežā meklēju sveķus. Man patika to krāsa, smarža un nereti tajos bāzu pirkstus, kas vēlāk aplipa ar visu, kam pieskāros. Gluži kā mēs aplīpam ar lietām, ar kontaktiem, paziņām.

Iemērcot grīdas lupatu spainī, manas rokas skar remdenais ūdens. Labi, ka tas nav auksts. Tādā ātri viss mazgāšanas prieks pazūd un arī terpentīna aromāts tajā pazūd. Par aukstu ūdeni vispār nav vērts runāt. Tajā ir pārāk daudz sāpju.

Sibīrijas  aukstajos ūdeņos palikušas visas nomazgātās sāpes. Bet ko gan es par tām zinu. Esmu lasījusi par sāpēm un aukstumu siltā istabā. Nezinu kā ir ciest to visu…

Grīdas lupatas izžņaugšanai vajag pielikt vairāk spēka nekā jebkuram citam darbam. Protams, kādam grīdas patīk mazgāt ar mitrāku lupatu.. man ne. Es labprātāk vairākkārt iemērcu lupatu un to izgriežu, nekā mazgāju grīdu ar pārāk lielu daudzumu smaržīgā ūdens.

Terpentīna smarža man atgādina tīras mājas. Es ar terpentīnu nešķaidu krāsas un otas nemazgāju – neesmu māksliniece. Tikai sirdī. Un ēkās radīt mājas ir mana māksla.

Terpentīna smaržai nelīdzinās neviena cita. Bet ja tās ir par daudz – paliek nelabi un sāk sāpēt galva. Gluži kā tas ir ar gandrīz jebkuru citu patīkamu lietu, nodarbi un pat cilvēku. Vairāk ne vienmēr ir labāk, ja vien tu ar to nesaaudz.

Ar mīlestību mēs saaugam. Mēs tajā pieaugam. Apaugam viens ar otru. Mēs tik ļoti pierodam, ka bieži vien vairs nejūtam… nejūtam to, kā dēļ esam šeit un tagad, ar tieši šo cilvēku un tās sajūtas, kas ir bijušas sākumā, pagaist. Bet reizēm mēs visas dzīves laikā nespējam pierast. Un katra diena līdzās ir kā jauns sākums.

Es vēl neesmu sajutusi, ka mans pieradums būtu kļuvis spēcīgāks par mīlestību. Un ceru, ka par to turpināšu lasīt tikai grāmatās un nekad par to nebūs jāraksta pašai.

[vxxvme]

Esmu nogurusi nerakstīt. Bet vēl vairāk - domāt.