Ko izvēlamies - izlīgumu vai eskalāciju?
Vienu no maniem vectēviem, Latvijas armijas virsnieku, atbruņoja un likvidēja padomju armija. Otrs, pēc tautības vācietis, karā cīnījās padomju partizānu rindās un krita Krievijas teritorijā. Viņa brālis krita kā Vērmahta virsnieks. Mamma karu pārcieta bēgļu gaitās Krievijā, tētis – bēgļu gaitās Vācijā. Tā ir mana, 21.gadsimta eiropieša vienīgā saistība ar septiņdesmit gadu senajiem, asiņainajiem notikumiem.
Tomēr ārēji apstākļi traucē šos notikumus atstāt tikai dzimtas albumam. Kamēr Eiropas Savienības līdervalstī Vācijā par 2.Pasaules karu vairs liecina tikai nošķeltā baznīca galvaspilsētas rajonā Šarlotenburgā, mēs katru pavasari turpinām nest upuri vispirms Hitlera, pēc tam – Staļina rēgiem.
Bet tikmēr impērisko ambīciju pārņemtās Krievijas “maigā vara” turpina savu gaitu. Etapu pēc etapa. Gluži kā pēc sabiedrisko attiecību ābeces, kas paredz ietekmes aģentu atrašanu vietējā elitē, mediju pārņemšanu,
NVO un fondu tīkla radīšanu, kā arī finansējuma nodrošināšanu. Brīdī kad padomju mantinieces - kaimiņvalsts ietekme populārajā kultūrā un medijos jau sasniegusi savu apogeju, bet sarkanbaltsarkano lentīti uz atloka nēsāt tiecas pat tie, kas demonstratīvi izvairās atzīt Latvijas okupāciju – vienīgais kas atlicis latviešiem vieniem pašiem ir Dziesmusvētki un latviešu leģionāri, kuri svešas armijas sastāvā reiz cīnījušies par savas valsts brīvību. Un ar vienu no šīm vērtībām mēs nu vēršamies pret Krievijas “maigo varu”. It kā patiesā Latvijas brīvība no jauna būtu jāizcīna Waffen SS mundieros, nevis pārrunās ar tiem Latvijas valstspiederīgajiem, kas tik ļoti vīlušies, ka atzinušies naidā paši pret savu valsti. Vai pametuši to miera laika bēgļu gaitās. Un visticamāk, konflikta eskalācijai turpinoties, valstī vīlušos skaits tikai pieaugs. Jo nepievilcīgā konfrontācija iznesta uz valsts redzamākās skatuves. Tā nenotiek šim nolūkam piemērotākās vietās – Lestenē un Uzvaras parkā Rīgā, bet gan pie Latvijas valstiskuma simbola – Brīvības pieminekļa. Taču Nirnbergas procesā notiesātā režīma algotņu maršs ir izdevīgs tieši Krievijai, kura netiek galā pati ar savu neonacistu kustību un meklē kādu, kas varētu palīdzēt novērst uzmanību. Savukārt Eiropas acīs vienīgā atšķirība starp mums ir tā, ka Krievijas neonacisti izmanto nacistu simboliku, bet latviešu leģionāri – mūsu valsts oficiālo simboliku. Tās pašas Eiropas, no kuras fondiem Latvijā ieplūst milzīgi līdzekļi sabiedrības integrācijai.
Mēs dzīvojam 21.gadsimta Eiropā. Latvija nav tikai latviešu valsts, un mums jāsamierinās, ka pēcokupācijas perioda imigranti projām vairs nebrauks. Tomēr nav pārliecības, ka Latvijas politiķiem ir reāls izlīguma plāns. Vai ka tāds būtu vismaz pusei, kuru uzskatām par “mums”. Kaut dažu punktu veidā, ko “mēs” vēlētos piedāvāt kompromisa panākšanai ar “viņiem” – okupācijas fakta atzīšana apmaiņā pret sociālo garantiju saglabāšanu līdzšinējā apjomā, bezmaksas valodas kursi visiem apmaiņā pret darba garantijām, nacionālās simbolikas godāšana apmaiņā pret mazākumtautību kultūras respektēšanu utt..
Atšķirībā no kara uzvarētājiem un zaudētājiem, Latvija tajā nav nedz uzvarējusi nedz zaudējusi. Un mēs joprojām neesam saņēmuši atbildes par to, kas ir noticis. Acīmredzot mūsu nacionālajai apziņai nepieciešams to izrunāt un pārvarēt geštaltus. Iesaistīto pušu personā nepieciešams iziet visus dialoga etapus no atzīšanas līdz izlīgumam. Un tad pušu izlīgumu izspēlēt kā galveno kārti pret Krievijas “maigo varu”.
Un pirmais solis pretī izlīgumam varētu būt nevis konflikta eskalācija karstasinīgo palestīniešu stilā. Nevis mēģinājums 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa pārspēt “antifašistu” nodemonstrētos decibelus pie Brīvības pieminekļa. Bet gan šoka terapija pragmatisko vāciešu stilā, noliecot galvu kritušo padomju karavīru priekšā, tādējādi izrādot cieņu cienījamiem pretiniekiem.1 Noliecot galvu septiņdesmit gadus pēc pasaules kara, kurš ieies vēsturē kā pēdējais. Laikā, kad Eiropa jau sen izvēlējusies sadarbības un savstarpējas palīdzības ceļu.
1 http://foto.rg.ru/photos/9f66a5aa/index.html