Gaumes lieta. Māra Lustes blogs

Lietas, par kurām ne tikai gribas, bet arī izdodas uzrakstīt:) Skat.arī http://marisluste.wordpress.com/

[gaumeslieta]

Ko Krievijas drošības dienestu aģentūra “Dinamo” dara Latvijā?

Vai zināt kas ir Rīgas “Dinamo”? Tad droši vien arī zināt, ka biedrība “Dinamo” dibināta Krievijā, boļševiku politiskā specdienesta (ГПУ) kaujas spēju stiprināšanai, uzsvaru liekot uz džiudžitsu, cīņassportu  un šaušanu.[1] Tās pirmais šefs bija “sarkanā terora” līderis, čekistu ikona “Dzelzs Fēlikss” Dzeržinskis.[2] Boļševiku partijai tolaik piederēja politiskās varas monopols, viņu valdība "sovnarkoms" nodarbojās ar neģēlību plānošanu, ieskaitot veselu tautu deportācijas un Baltijas valstu okupāciju. Lai vajātu un fiziski iznīcinātu cilvēkus, kuri nepatika "proletariāta diktatūrai", valdība izveidoja specdienestu - ВЧК (čeku), kas vēlāk tika pārveidots par ГПУ, ОГПУ, НКВД un КГБ, ko šodien pazīstam kā ФСБ. Vienkāršoti izsakoties – "Dinamo" bija iecerēts, lai vienas prātu izkūkojušas partijas drošībnieki varētu labāk maukt nagus jūsu senčiem, kuriem nebija pa ceļam ar melīgo, trulo un asinskāro svešzemju okupantu varu. No saviem pirmsākumiem "čekas" pakļautībā atradās arī milicija, līdz 1946.gadā tās jumta organizācija - НКВД tika pārveidota par Iekšlietu ministriju.

Latvijā šī biedrība ieradās pirms 76 gadiem. Lielā jubileja tika nosvinēta pagājušajā gadā, "Lido" telpās, kuras rotāja baltais rombs – Krievijā izveidotās "Dinamo" biedrības emblēma, kas nav mainījusies, kopš to vadīja Staļina rokaspuisis un GULAGa dibinātājs Heinrihs Jagoda.[3] Tieši zem šāda logotipa šodien spēlē Maskavas “Dinamo” meistarkomandas dažādos sporta veidos. Namatēvu Ķirsonu svinībās bija pagodinājis arī bijušais Latvijas prezidents un Nacionālās drošības padomes šefs Zatlers.[4] Tas pats kurš savulaik Starpkontinentālās hokeja līgas idejas autoram, bijušajam čekistam Putinam pasniedza Rīgas “Dinamo” kreklu.[5]

Tāpat kā Krievijā, arī Latvijā biedrības saikne ar tāda paša nosaukuma klubiem un meistarkomandām ir visai nozīmīga. Vietējās biedrības “Dinamo” mājaslapā norādīts, ka akciju sabiedrība “Dinamo Rīga”, kuras galvenais virziens ir hokeja kluba attīstība, ir viena no “Dinamo” organizācijām.[6] Taču, ja Latvijā “Dinamo” komandas šefs ir vienkāršs Padomju Latvijas КГБ  centrālā aparāta izlūks Savickis, Krievijā starp biedrības “Dinamo” un tāda paša nosaukuma meistarkomandu valdēm rotē ievērojami КГБ un ФСБ veterāni.[7] Piemēram, “Nord-Ost” krīzes ķīlnieku indētājs, ФСБ ģenerālis Proničevs tikai pagājušajā gadā pameta biedrības “Dinamo” šefa posteni, lai uzņemtos futbola kluba “Dinamo” direktoru padomes vadību.[8] Savukārt šobrīd galveno krēslu ФСБ piederošajā biedrības “Dinamo” namā, kas atrodas uz bēdīgi slavenās Lubjankas ielas, ieņem bijušais КГБ pulkvedis, “čekas suteners” Stržalkovskis.[9] [10] Starp biedrības priekšsēdētāja un futbola kluba “Dinamo” prezidenta posteņiem pirms dažiem gadiem pārceļoja arī КГБ virsnieks un ФСБ ģenerālis, Pirmā Čečenijas kara veterāns Solovjovs.[11] Kopumā, no pēdējiem piecpadsmit čekistu acurauga - biedrības “Dinamo” vadītājiem divpadsmit bija ģenerāļi un tikai trīs – pulkveži.[12] Pirms Putina izveiktās padzīšanas no dienesta, Krievijas Iekšlietu ministrijas un Maskavas “Dinamo” apvienoto hokeja klubu vadīja milicijas pulkvedis Tjurkins.[13]

Latvijas biedrību “Dinamo” vada pirmais neatkarīgās Latvijas ģenerālis, bijušais Valsts ugunsdzēsības dienesta šefs Ļabis, kurš savu posteni pameta pēc Talsu traģēdijas.[14] Tieši Juris Josifovičs pagājušā gada novembrī Minskā, “tautu draudzības vārdā” pārstāvēja Latviju Starptautiskās “Dinamo” organizāciju koordinācijas padomes sēdē, kurā līdzšinējo padomes vadītāju, Krievijas biedrības “Dinamo” šefa bijušo vietnieku ģenerāli Timošinu nomainīja Baltkrievijas milicijas pulkvedis Koļesņiks.[15] Novērotāja statusā kompāniju Latvijai sastādīja arī “Abhāzijas Republika”, šīs Krievijas vasaļzemes drošības dienesta bijušā vicešefa un iekšlietu ministra, kā arī prezidenta kandidāta, pulkveža Dzjabšbas personā.[16] Kopīgā nākotne solās būt rožaina, tiesa līdz plānotajām “dinamiādēm” starptautiskā sadarbība vēl nav nobriedusi.[17] Uz Dzeržinska tradīciju turētāju lepnuma fona, nelielu izbrīnu gan izraisa sportistu КГБ dienesta pakāpju nesenā izdzēšana Baltkrievijas “Dinamo” mājas lapā.[18]

Pēc neatkarības atjaunošanas, okupācijas mantojums “Dinamo”, Latvijā protams tika likvidēts… lai pēc nelielas nogaidīšanas atgrieztos 1998.gadā.[19] Tā šefs Ļabis joprojām ir cienīts vīrs Iekšlietu ministrijā, biedrības “Dinamo” komanda, kas apvieno bijušos nozares darbiniekus, Iekšlietu ministrijas spartakiādēs allaž cīnās par uzvaru.[20] [21] “Dinamo” durvis policistiem ir atvērtas, piemēram valsts SIA “Daugavpils policijas sporta klubs” dinamiešu paspārnē savu vietu nu jau kā minētās pierobežas pilsētas policistu biedrība atrada tūdaļ pēc reorganizācijas.[22] [23]

Tiesa, lieki domāt, ka biedrība “Dinamo” savu eksistenci noslēgs reizē ar pēdējā Latvijas miliča spēju sportot. Čekas zīmols gaida gan rītdienas iekšlietu veterānus, gan biedrības “Jaunais Dinamietis” atpūtas kompleksā pie Rāznas ezera - arī jūsu atvases (http://www.atputapieraznas.lv/lv/). Savulaik, 1937. - lielā terora gadā, «Jaunā Dinamieša» kolektīvi tika izveidoti visu tā laika “Dinamo” organizāciju sastāvā, lielā mērā uz paša Dzeržinska izveidoto bērnu darba komūnu bāzes.[24] Arī mūsdienās, Krievijā iekšlietu struktūras lepojas ar “Jaunā dinamieša” sportiski patriotiskajām nometnēm.[25] Savukārt Baltkrievijā biedrība “Dinamo” organizē “Jaunā Dinamieša” dinamiādes, kuros bērni sacenšas konkursā “universālais kareivis”, šauj ar pneimatiskajiem ieročiem un piedalās militārajā stafetē.[26] Par Latvijas bērnu nākotni “Dinamo” rindās rūpējas arī biedrības “Dinamo bērni” hokeja skola “Dinamo”, kuras komanda katru gadu piedalās “Gazpromneftj” kausā, kas nu jau izvērties par KHL mēroga turnīru zēniem.[27] [28] Tādējādi, tirgus labvēlību meklējošais Krievijas bizness kopā ar ideoloģiski motivēto un stratēģiski vadīto drošības nozari rūpējas, lai arī Latvijas bērni caur fizisko kultūru pievērstos Austrumu izvēlei. Turklāt īpaši ciniski – piešķirot tiem viņu tēvutēvu spīdzinātāju karogu.

[1] http://nvo.ng.ru/notes/2003-04-18/8_dinamo.html

[2] https://web.archive.org/web/20170319220249/http://dynamo.org.ru/history/97.html

[3] http://www.dynamo.su/about/history/

[4] http://www.tvnet.lv/zinas/regionos/591131-sporta_biedriba_dinamo_svin_75_gadu_jubileju

[5] http://www.delfi.lv/sports/news/rigas_dinamo/news/zatlers-ar-dinamo-kreklu-atgadina-putinam-khl-ir-vina-projekts.d?id=35887491

[6] http://dinamo.org.lv/lv/dinamo-organizacijas/

[7] https://www.pietiek.com/raksti/cekas_maisi_un_parejais_vdk_mantojums

[8] https://www.kommersant.ru/doc/2172629

[9] http://www.compromat.ru/page_23154.htm

[10] https://www.s-bc.ru/news/obshestvo-%C2%ABdinamo%C2%BB-vozglavil-byvshij-gendirektor-%C2%ABnornikelya%C2%BB-strzhalkovskij.html

[11] https://lenta.ru/news/2012/08/16/dinamo/

[12] http://web.archive.org/web/20170319220249/http://dynamo.org.ru:80/history/97.html

[13] https://sobesednik.ru/politika/20121030-vladimir-putin-uvolil-iz-mvd-prezidenta-khk-dinamo-general-leitenanta-mikhaila-tyurkin

[14] https://www.vestnesis.lv/ta/id/44164

[15]http://37.59.73.186/news/4420_Itogi_zasedanija_Mezhdunarodnogo_Koordinacionnogo_Soveta_dinamovskih_organizacij

[16] https://web.archive.org/web/20161024203350/http://dynamo.org.ru/mks1/index.html

[17] https://www.championat.com/other/news-503496-timoshin-mks-dinamo-budet-provodit-dinamiady.html

[18] https://sport.tut.by/news/biathlon/495076.html

[19] https://company.lursoft.lv/ru/dinamo/40003396321

[20] http://www.iem.gov.lv/lat/aktualitates/?doc=29410

[21] http://dinamo.org.lv/lv/spartakiade/

[22] https://likumi.lv/doc.php?id=94478

[23] http://dinamo.org.lv/lv/dinamo-organizacijas/

[24] http://ej.uz/95s5

[25] https://11.xn--b1aew.xn--p1ai/news/item/10399144/

[26] http://dynamo.by/centr/publications/news/events/all/2017-09-19-dinamiada/

[27] http://www.dinamoberni.lv/sections/view/par-hokeja-skolu

[28] http://www.gazprom-neft.ru/hockey/history/2017/teams/

[gaumeslieta]

Atpakaļ nākotnē: limitrofā Latvija

Līdz zināmai robežai Kremlim ir izdevīgs mazo tautu nacionālisms Krievijai pieguļošajās teritorijās. Kad ar nacionālistu palīdzību tās atgriezīsies limitrofa stāvoklī, atliks tikai izvēlēties vienu no daudzkārt izmēģinātajiem mazu, neatkarīgu valstu iznīcināšanas paņēmieniem.

Par limitrofu jeb limitrofajām valstīm Krievijā pirms nepilna gadsimta sāka dēvēt Latviju, Lietuvu, Igauniju, Somiju un daļēji arī Poliju jeb Krievijas impērijas Rietumu teritorijas, kas bija izcīnījušas neatkarību. Faktiski, limitrofs ir ģeopolitiski nestabilas “sliekšņa valstis”, kurām jānodrošina buferzona starp atšķirīgām “civilizācijas platformām”. Tās veido lielvalsts mākslīgo robežu, kuras teritorijā cīņa ar ģeopolitisko pretinieku prasa mazāk resursu, kā cīņa savā zemē. Tādēļ limitrofa izveide ir impēriju stratēģiskā tehnika kopš Romas laikiem. Lielvalsts pārņem limitrofa resursus sevis stiprināšanai, limitrofs uzņem lielvalstij paredzētos sitienus.

Kad klasiskais limitrofs daļēji nonāca PSRS sastāvā, uz “sociālistisko iekarojumu” bāzes tika izveidots jauns, Rietumu civilizāciju aizstumjot vēl tālāk no savām robežām. 21.gadsimtā limitrofs ir ieguvis jaunas pazīmes, piederība informatīvajai un ekonomiskajai telpai ir kļuvusi pat nozīmīgāka par piederību fiziskajai. Tādēļ Latvija, kā t.s.”Krievu pasaules” krēslas zona vēl saglabā Krievijas limitrofa raksturu, pilnam atpakaļceļam pietrūkst tikai pāris referendumi par izstāšanos no Rietumu aliansēm un savienībām. Taču diemžēl tieši limitrofam nākas izciest militārus konfliktus arī tad, ja globālais saspīlējums vēl nav pametis aukstā kara stadiju. Turklāt pieredze rāda, ka vēsturiski Krievija tiecas uz limitrofa iekļaušanu savā sastāvā, Baltkrievijas un Armēnijas tipa satelītvalstis drīzāk ir izņēmums, kā norma.

No 1865.līdz 1884.gadam Krievija veica nepārtrauktu “nevienam nepiederošo valstisko veidojumu” iekarošanu Vidusāzijā – tika pakļauta Taškenta, Buhāra, Hiva un Kokanda, līdz Krievijai tika pievienota Mervas oāze Turkmenstānā. Pēdējais solis izsauca asu britu valdības reakciju, jo tālāk atradās tās ietekmes sfēra – Afganistāna. Vienīgi Pendždes incidents jeb kauja pie vēlākās PSRS tālākā dienvidu punkta Kuškas, kas varēja novest pie liela mēroga militāra konflikta, spēja apstādināt Krieviju. Afganistānas laiks nāca gadsimtu vēlāk, taču sapnis par krievu karavīriem, kas mazgā kājas Indijas okeānā, tā arī nepiepildījās. Arī mūsdienās mēs redzam, ka pagaidām vēl neitrālās valstis Krievijas tuvumā tiek sodītas ikreiz, kad tām parādās interese par citu “sizerēnu” – Gruzija, Ukraina, tagad arī provokācijām pakļautā Melnkalne. Krievija papildus Abhāzijai, Dienvidosetijai un Piedņestrai cenšas nošņāpt papildu gabalus savam limitrofam, kamēr tas vēl ir iespējams.

Protams, pat mazo tautu nacionālisti, kam nav pa prātam ne “krievu kārtība” ne demokrātisko Rietumu “nekārtība” apzinās, ka bez ceļabiedriem mazas valstis ir tikai ēsma izsalkušajiem. Tāpēc par vienu no izejām tiek uzskatīta atjaunotās Polijas pirmā līdera Juzefa Pilsudska ideja par Starpjūru konfederāciju (Intermarium jeb Międzymorze) – teritoriju starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru, ieskaitot Somiju. Mūsdienās šī vīzija sarukusi līdz Polijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas un Latvijas savienībai – visai gardam kumosam, ja tam ienāktu prātā pilnā sastāvā atšķelties no Eiropas Savienības. No vienas puses šī būtu jaunā Žečpospolita ar spēkus uzņemošo Poliju centrā, kam vajadzētu kļūt par Briseles alternatīvu. No otras – grūti iedomāties Kremlim izdevīgāku scenāriju sava limitrofa paplašināšanai ar ekonomiskām un informatīvām svirām. Ja vēl tam sekotu kāda militāra savienība Ziemeļatlantijas alianses vietā – Krievijai atliktu tikai izvēlēties kārti no savas gadsimtiem ilgajā spēlē nospeķotās kavas. Tas var būt gan politisko aģentu teātris ar aicinājumu uzņemt Lielā brāļa sastāvā, gan no pirksta izzīsts casus belli pievienošanai ar spēku un sekojošu “izdedzinātās zemes” kampaņu vēlākai piejaucēšanai ar milzīgiem finanšu līdzekļiem, gan jebkas cits no iepriekš izkopto gājienu arsenāla.

Par laimi, mēs vismaz politiski, ja ne mentāli, atrodamies pašā Rietumu civilizācijas kodolā. Krievijai atliek vienīgi dīkt cerībā uz dzirdīgām ausīm. Gan par iznīcināto Padomju industriju, kas tika radīta, lai Latvijas pārkrievošanas aģentūrai – viesstrādniekiem – būtu darbavietas. Gan par Eiropas iecietību pret citādo, kas Eiropu padara par to, kas viņa ir, pretstatā reģioniem, kuros cilvēks ir līdzeklis, nevis mērķis. Gan par necieņu pret mazākumtautībām, kas izpaužas tajā, ka latvieši atļaujas pilnībā neatmest savu identitāti. Ja Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas alianses nebūtu, Latvijai tās būtu jāizdomā.

(Ievietoju arī šeit: http://www.irlv.lv/…/poli…/atpakal-nakotne-limitrofa-latvija)

[gaumeslieta]

Kā sarkanais Jānis ar balto Janu cīnījās

Kas kopīgs latviešiem un čehiem? Tā ir pieredze krievu armijas strēlniekos. 1915.gadā tapa pirmie latviešu strēlnieku bataljoni un tika izveidots pirmais čehoslovāku strēlnieku pulks. Latviešu strēlnieku divīzija divu gadu laikā izauga līdz 40 tūkstošiem, čehoslovāku korpuss līdz 50 tūkstošiem cilvēku.

Kad Krievijā varu sagrāba boļševiki, daudzcietušā baura dēls, proletārietis Jānis jaunajai kārtībai bija īsts atradums – kaujasspējīgs un viegli pakļaujams sarkanajai aģitācijai. Latviešu streļķi bija tik varonīgi, ka tieši viņiem tika uzdots apsargāt trauslo padomju varu Smoļnijā un pēc tam Kremlī. Viņi nekautrējās sniegt arī citus pakalpojumus – apspiest poļu strēlnieku dumpi, kad tie atteicās pakļauties boļševiku vadoņiem, sadot komunistu opozīcijai – kreisajiem eseriem, apstādināt baltgvardu Deņikinu ceļā uz Maskavu un palīdzēt Krimas ieņemšanā cīnoties pie Perekopa. Strēlnieki palīdzēja iekarot Kazaņu, kas krita pateicoties arī kādam izcilam boļševiku pilotam, vēlāk pirmajam PSRS īpašo uzdevumu armijas komandierim, liepājniekam Fēliksam Ingaunim. Streļķi tika cienīti, no viņu vidus izauga jaunās padomju valsts militārie līderi, tostarp Solovku konclēģera priekšnieks un visa padomju gulaga sistēmas pirmais šefs - Teodors Eihmans. Un protams – arī pirmais Sarkanarmijas virspavēlnieks Jukums Vācietis. Tieši viņš 1918.gadā tika iecelts par Austrumu frontes komandieri, kad Urālos notika boļševiku kaujas pret čehoslovāku strēlnieku korpusu jeb “baltčehiem”.

Savukārt karaļa Kārļa pēctecis, krietnais kareivis Jans, pēc varas maiņas Krievijā, boļševiku aģitācijai nepadevās. Čehoslovāku korpuss, kurš zem Krievijas impērijas karogiem dzenāja Austroungārijas spēkus Ukrainā, izvēlējās kļūt par autonomu armiju svešā teritorijā. Diplomāti panāca, ka Francija visus čehoslovāku militāros formējumus atzīst par savas armijas daļu un aicina mājās. Tā sākās strēlnieku ceļojums apkārt pasaulei. Ar sovnarkoma Staļina atļauju, tos gaidīja vienīgais drošais ceļš – pa dzelzceļu pāri visai Krievijai uz Vladivostoku un tad pāri diviem okeāniem atpakaļ uz Eiropu.

Tomēr boļševiku nervi neizturēja un viņi nolēma strēlniekus atbruņot. Sadusmotie čehi un slovāki ieņēma padomju Čeļabinsku, izmēza komunistu varu no Kazaņas, Penzas, Omskas, Tomskas, Petropavlovskas, Kurgānas, Samāras, Tjumeņas, Jekaterinburgas, Irkutskas un Čitas, līdz visa Transsibīrijas maģistrāle bija viņu rokās. Ieņemot Miasas pilsētu Urālos, kaujā tika sagūstīti vietējie strādnieki Jaunzems un Brodis, kurus “baltčehi” aizveda uz mežu un nošāva. Cīņā par Simbirsku no viņiem knapi aizspruka leģendārā padomju “dzelzs divīzija” ar tās komandieri Eduardu Viļumsonu priekšgalā. Ieņemtajās pilsētās strēlnieku durkļu aizsegā veidojās “baltās” valdības un tapa jaunas armijas cīņai ar boļševikiem. Čehu un slovāku strēlnieki kļuva par visu komunistu varas pretinieku militāro avangardu.

Pa to laiku, 1918.gadā ar trīs nedēļu starpību, savu neatkarību, beidzot iegūst Čehoslovākija un Latvija. Pēdējie kuģi ar čehu un slovāku strēlniekiem no Vladivostokas caur Suecas un Panamas kanāliem dzimtenes pievārtē pārrodas tikai 1920.gada nogalē.

Iespējams, čehi un slovāki vairāk ticēja savas valsts izveidei, šī mērķa vārdā zem svešo krievu karoga viņi cīnījās paši pret savu “Lielo dzimteni” – Austroungārijas impēriju. Savukārt talantīgie latvieši bija gatavi veidot paši savu – boļševiku impēriju. Tie bija Ļeņina līdzgaitnieki - viens no jaunās padomju valsts finanšu sistēmas organizatoriem Aleksandrs Spunde un PSRS Valsts plāna priekšsēdētāja vietnieks Ivars Smilga, Dzeržinska vietnieks un viens no čekas tēviem Jēkabs Peters, Viskrievijas centrālās izpildkomitejas loceklis, čekists Kārlis Pētersons, galvenais čekas statistiķis Jānis Rocēns, čekas priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs, kontrrevolūcijas apkarošanas nodaļas vadītājs Jānis Sudrabs alias Mārtiņš Lācis, kura pārziņā bija Čehoslovākijas fronte un daudzi citi. Pateicoties Peteram, kura rokās bija gan čekas kadru politika, gan ideoloģiskās sviras, šis padomju valsts drošības garants pamazām ieguva latviskus vaibstus. Tautieši pārvācās uz represīvo orgānu veselām dzimtām. Īpatsvara ziņā latvieši padomju valsts drošības struktūrās atpalika tikai no krieviem turklāt, kontrolējot stratēģiskas nozares, ieguva priekšrocības, veidojot karjeru un ieņemot atbildīgus posteņus. Likumsakarīgi, ka aizkulisēs notika cīņa latviešu ietekmes mazināšanai. Un kā zināms, pārdesmit gadus vēlāk, lielā terora laikā, teju visi vecie revolucionāri arī saņēma savu lodi. Tāpat kā dzīves laikā, Butovas poligonā Piemaskavā, kur apglabāti terora upuri, latviešus upuru skaita ziņā apsteidz tikai krievi.

Bet ko tad brašie kareivji čehi? Kad viņu rokās nonāca dzelzceļa ešelons ar Krievijas zelta rezervēm, viņi paņēma tikai tik, cik varēja aiznest. Ne vairāk kā nepieciešams, lai atgriežoties dzimtenē, pietiktu Legiabankas nodibināšanai, kas kļuva par vienu no lielākajām Čehoslovākijas bankām.

[gaumeslieta]

Āfrikas Ziemeļkoreja - Eritreja

Daļu Latvijas sabiedrības satraukusi ziņa, ka solidarizējoties ar pārējo Eiropu, mums nākamo divu gadu laikā jāuzņem 250 patvēruma meklētāju, kas ir apmēram desmit reizes mazāk par šogad Vidusjūrā noslīkušo migrantu skaitu. No vienas puses tas ir kompliments Latvijai. Acīmredzot Eiropas līderi cer, ka Latvijā ieguldītie miljardi eiro, no kuriem ievērojama daļa novirzīta sociālajai nozarei, mūsu valsti padarījuši par dzīvei piemērotāku kā patvēruma meklētāju dzimtenes. Tomēr vietējie varas nesēji, dodot līderiem mājienu nesteigties ar secinājumiem, šajā cilvēku tirgū izmanījušies nokaulēt sākotnējo kvotu. Tiesa ne pilnībā, bet tikai par divām trešdaļām. Un nu mums atliek vienīgi gaidīt patvēruma meklētājus no bēgļu „lielā piecinieka” – Sīrijas un Eritrejas iedzīvotājus.

No otras puses – mums nav nekāda prieka uzņemt un integrēt savā vidū cilvēkus, par kuriem vairums no mums zina vienīgi to, ka tie slepkavo Zviedrijas veikalos.1 Rīgu no Eritrejas galvaspilsētas Asmeras taisnā līnijā šķir attālums, kas ir tikai par pāris tūkstošiem kilometru mazāks kā attālums līdz Sibīrijas pilsētai Habarovskai, ar kuras hokejistiem vienā līgā nūjas krusto mūsu labākie ledus bruņinieki. Eritrejiešu banknotes rotā nevis ierastais ozols, bet žakarindas koks, lauksaimniecības darbu ainā uz naudaszīmēm figurē eksotiskais kamielis, savukārt arājs, kurš atainots uz vērtīgākā nomināla banknotes, vagu dzen ar vērsi, nevis zirgu. Mēs jūtamies gluži kā Pētera Pirmā pavalstnieki astoņpadsmitajā gadsimtā, kas sastopoties ar bērnībā no Eritrejas atvesto valdnieka favorītu, kara inženieri un dzejnieka Puškina vecvectēvu Ābramu Hanibālu, tā arī nesaprata kā to dēvēt – par nēģeri, mori, arābu, etiopieti vai varbūt abesīnieti.2

Protams, nevaram noliegt, ka mūsu valstīm ir arī kopīgas iezīmes. Tāpat kā Latviju, arī Āfrikas mērogiem nelielo Ziemeļaustrumu valsti Eritreju ilgstoši pārvaldīja svešas varas - Itālijas, tad britu un vēlāk Etiopijas monarhijas, līdz pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā tā izcīnīja savu neatkarību. Tāpat kā Latvijā, apmēram puse Eritrejas iedzīvotāju pieder pie Kristīgās Baznīcas – tie ir galvenokārt pareizticīgie, luterāņi un katoļi. Tiesa atlikusī daļa nav Dieva noliedzēji kā Latvijā, bet gan musulmaņi – sunnīti. Lai arī Eritrejā varas iestādes piekopj kristiešu vajāšanu, ieslodzījumā par savu ticību nonāk oficiāli neatzīto Vasarsvētku draudžu un dažādu brīvbaznīcu adepti.3 Līdz ar to nav pārliecības, ka Latvijas lielāko konfesiju vadītāju ideja par ticības bēgļu uzņemšanu mūsu sekulārajā sabiedrībā – varētu attiekties arī uz Eritreju.4 Taču pilnīgi noteikti šis piedāvājums nav attiecināms uz seksuālajām minoritātēm, kas šajā valstī pakļautas ievērojamiem tiesību ierobežojumiem.

Eritrejas iedzīvotāji emigrē ne tikai Eiropas virzienā. Tie cenšas pārcelties pāri Sarkanajai jūrai uz Jemenu, dodas uz kaimiņvalstīm Etiopiju un Sudānu. Lielai daļai ceļamērķis ir Izraēla, kurā Eritreja ir vadošā bēgļu izcelsmes valsts. Lai arī vairāk kā 80 procenti patvēruma meklētāju ir vīrieši darbspējas vecumā, kas liek domāt par emigrācijas ekonomiskajiem motīviem, šie motīvi ir pietiekami spēcīgi, lai liktu tiem riskēt ar nāvi no Ēģiptes robežsargu rokas. Paradoksālā kārtā, arī genocīda bēgļu izveidotā Izraēla nav viesmīlīga – daļa patvēruma meklētāju spiesti mitināties geto pilsētas nomalēs, daļa mīt cietuma tipa institūcijās, gaidot risinājumu vienā no pasaules lēnākajiem procesiem bēgļa statusa piešķiršanai.5 Izraēla nesmādē arī bēgļu deportāciju uz dzimteni, kuru jau pametis katrs piektais iedzīvotājs un savā neiecietībā ir tik pārliecinoša, ka daļu „Apsolītajā zemē” nonākušo eritrejiešu uzņēmusi Zviedrija. 6

Lai arī Etiopijas un Eritrejas robežkonfliktu izraisītā humanitārā krīze formāli ir noslēgusies un ANO savu drošības misiju reģionā ir slēgusi jau 2008.gadā, esošo situāciju grūti nodēvēt citādi, kā par krīzi. Kopš salīdzinoši nesenā, priekšpēdējā kara ar Etiopiju, Eritreja izmanījusies nonākt karastāvoklī gan ar Jemenu, gan kaimiņvalsti Džibuti. Savukārt Somālija Eritreju apsūdz vietējo kaujinieku atbalstīšanā. Pat ja kara veterānu kliķi ar autoritāro prezidentu Afevorku priekšgalā vada pārspīlētas rūpes par valsts neatkarības saglabāšanu, to grūti pamatot ar vēlēšanu institūta atcelšanu, neatkarīgas preses aizliegšanu un opozīcijas vajāšanu, ko uzsver pazīstamā tiesību aizsardzības organizācija „Amnesty International”. 7 Valsts bruņotajos spēkos, kuru uzturēšanai gadā tiek tērēti vairāk kā 6 procenti no iekšzemes kopprodukta, jādien visiem vīriešiem un sievietēm, sabiedrība pakļauta totālai militarizācijai no skolas sola līdz 55 gadu vecumam. Tādējādi Eritreja līdzinās Ziemeļkorejai miniatūrā, līdzību pastiprinot ar žēlošanos par „imperiālistu sazvērestību” ASV vadībā.8 Līdz ar to tie patvēruma meklētāji, kas bēgļu gaitās devušies dezertējot no Eritrejas armijas, mazāk būtu apsūdzami patriotisma trūkumā, kā morālā nespējā atbalstīt diktatoru. Grūti noliegt, ka ļaudis savu zemi pamet ne tikai politisku, bet arī ekonomisku apsvērumu dēļ - līdzīgi kā čekista vadītajā Krievijā, arī Eritrejas līderi vada valsti kā prot un tādēļ solījumi Sarkanās jūras krastā izveidot otru Singapūru palikuši bez rezultātiem. Droši vien eritrejiešu emigrācijas motīvus visvieglāk saprast tiem no mums, kas piedzīvojuši padomju gadus ar tiem piemītošo publiskās varas dominanci un individuālo perspektīvu deficītu. Faktiski, šie cilvēki bēg no valsts, kura varētu izveidoties Latvijas teritorijā, pie visnelabvēlīgākā politiskā scenārija. Ar to izņēmumu, ka šajā Āfrikas reģionā valdošā spriedze nav saistāma ar starpetniskām pretrunām – gan Etiopiju, gan Eritreju apdzīvo radniecīgās semītu tautas – amhari, tigraji, tigre un citas.

Par laimi, mēs dzīvojam citā laikmetā un varam lepoties, ka eiropiešu robežpatruļas nešauj uz cilvēkiem, kas ieradušies lūgt palīdzību. Tiesa, Pasaules attīstītākā daļa, pie kuras pieder arī Eiropa, atver savus vārtus ne tikai imigrantu pozitīvajam potenciālam, bet arī noziedzības pieauguma riskam un citām negācijām, kuras daudzi no mums, nosacīti drošās un labklājīgās sabiedrības locekļiem, spēj ieraudzīt tikai uz citu valstu humanitārās krīzes fona.

Iespējams, ja Etiopijas imperators Haile Selasie  I, kurš līdz kronēšanai bija pazīstams kā Ras Tafari Makonens, likvidējot Etiopijas federatīvo iekārtu 1962.gadā nebūtu iekustinājis trīsdesmit nākamos gadus gruzdošo Eritrejas separātisma tendenci, mums šodien nebūtu jāuzņem Austrumāfrikas bēgļi. Jācer, vismaz Jamaikas rastafarieši, kuri Etiopijas imperatoru uzskata par Dieva inkarnāciju ir pārliecināti par šī soļa nekļūdīgumu. Savukārt mums atliek tikai dziedāt regeja karaļa, pārliecinātā rastamana Boba Mārlija vārdiem: „One Love! One Heart!  Let’s get together and feel all right”. Un cerēt, ka pienāks brīdis, kad eritrejieši bēgs tikai no saviem sekotājiem maratona distancē, kā to nesen veiksmīgi izdarīja pirmās zelta medaļas ieguvējs pēdējā pasaules čempionātā vieglatlētikā – eritrejietis Girmajs Gebreselasie.

 1 http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/571572-eritrejas_beglis_atzinies_dubultslepkaviba_ikea_veikala_zviedrija

2 http://www.vesti.ru/doc.html?id=327939

3 https://www.worldwatchmonitor.org/2013/05/2504446/

4 http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/stankevics-un-vanags-mudina-uznemt-kristiesu-beglus-calitis-aicina-but-atvertakiem.a142442/

5 http://lenta.ru/articles/2015/06/05/migrants/

6 http://sverigesradio.se/sida/artikel.aspx?programid=2103&artikel=5750792#

7 https://www.amnesty.org/en/countries/africa/eritrea/report-eritrea/

8 http://www.portalostranah.ru/view.php?id=250

http://www.swissinfo.ch/rus/ репортаж-с-места-событий_эритрея–исход-тех–кому-нечего-терять/40653950

[gaumeslieta]

Kur (melnajiem) sirmgalvjiem nav vietas

Migrācija cilvēku populācijā ir visnotaļ sastopama parādība. Turklāt ironiskā kārtā, laikmetu griežos kustības virzieni mēdz mainīties. Kareivīgie klejotāji huņņi reiz izraisīja Lielo tautu staigāšanu, savukārt viņu pēcteči ungāri pret šo parādību ir visneiecietīgākie un grasās norobežoties ar sienu. Spāņu veiksmes džentlmeņi, kas kārē pēc acteku zelta nevairījās šķērsot pat okeānu, pieguļot indiāņu sievietēm lika pamatus meksikāņu nācijai, kas nu kļuvusi par trešo lielāko Rietumu puslodē. Savukārt mūsdienās viņu pēcteči zeltu vairs nemeklē - uz ASV izceļojošo meksikāņu skaits svārstās ap miljonu gadā. Lielais bads iesāka īru tautas kustību pa pasauli, un nu savā dzimtenē dzīvo vairs tikai divdesmitā daļa cilvēku, kas sevi uzskata par īriem. Savukārt lielāko daļu no Īrijas cittautiešiem veido tieši ekonomiskā labuma meklētāji, mūsu pašu Jāņus un Baibas ieskaitot. Visbeidzot – viens no skaistākajiem mīlas stāstiem Holivudas vēsturē mūs iepazīstina ar laiku, kad bēgļi no Eiropas pārpludināja Kasablanku Ziemeļāfrikā. Bet tagad... Kārtējās kuģošanai Vidusjūrā pielāgotās zupas terīnes tilpnē nosmakušie cilvēki, kas šoreiz dodas pretējā virzienā, nespēj pat iekļūt televīzijas ziņās, jo ziņā ietvertajai informācijai jābūt kaut nedaudz unikālai. Šādi migrācijas viļņi ir kursējuši un turpina to darīt teju visā pasaulē un grūti iedomāties, ka šis tūkstošgadu process pēkšņi apstātos tieši tad, kad tam jādubulto apgriezieni - globalizācijas un robežu izzušanas laikmetā.

Bēgļi un ekonomiskie migranti ceļamērķa sasniegšanai izvēlas visdažādākos, pieejamos veidus. Tie, kas to dara legāli, izmanto lētus aviācijas pakalpojumus, kā latvieši. Nelegāļus – latīņamerikāņus pretī labākai dzīvei ved preču vilcieni. Berlīniešiem savulaik nācās rakt tuneļus un meklēt citus, radošus risinājumus. Salinieki kubieši un afrikāņi spiesti izvēlēties jūrasceļu.

Jādomā, tieši jūrasceļa mērotājiem ir cerība iemantot lielāko sapratni un līdzjūtību latviešos. Mūsu apziņā pārbāztās, pievemtās laivas, kas 1944.gadā Gotlandē nogādāja vismaz četrarpus tūkstošus latviešu ir gluži ikoniskas. Tiesa, Latvijas jūrasceļi desmitkārtīgā mērogā bēgļus bija redzējuši jau piecus gadus agrāk, kad Reiha kuģos Dzintarzemi gandrīz pilnā sastāvā pameta ceturtā lielākā etniskā grupa – baltvācieši, atstājot šeit savu mantu, bet paņemot līdzi intelektuālo potenciālu. Tomēr visdziļāk latviešus droši vien varētu uzrunāt asociācija starp Vidusjūras peripetijām un noveli „Nāves ēnā”, kuras sižetu ikviens esam iezīduši teju reizē ar mātes pienu. Droši vien neesmu vienīgais, kas bērnībā ļaunojās uz Blaumani, ka viņš nemaz nav centies risināt jautājumu ar igauņu glābējlaivas kapacitāti. Tiesa, ja viņš būtu tāda līmeņa dramaturgs kā atsevišķi mūsdienu baznīctēvi, pēc reliģiskās piederības „feiskontroles” uz ledus gabala Baltijas jūrā droši vien būtu palikuši vairāk nekā trīs zināmie nelaimes putni. Taču šoreiz noveli raksta politiskie administratori, nevis cietsirdīgais Blaumanis, un latviešiem beidzot ir pavērusies iespēja tikt galā ar 115 gadus senu geštaltu, atstājot dzīvus nāvei uz jūras nolemtos vīrus. Pat ja tie ir Kārlēns ibn Muhameds, Ahmeds ben Grīntāls un vecais Nadirs Dalda.

Iespējams, kāds no eiropiešiem, patiešām naktī nespēj iemigt, jo domā par tālo gadsimtu, kad no huņņiem bēgošie ģermāņi pie viena nopostīja Romas impēriju. Taču visdrīzāk tie nav latvieši, kuru vairākums sevi ar Eiropas impēriju asociē visai minimāli. Tā kā sienas un mūri pret migrāciju nepalīdz, rases tīrības saglabāšanas nolūkā mums atliek pašiem emigrēt uz vācu astronoma Karla Reinmuta 1933.gadā atklāto asteroīdu 1284 Latvia.

[gaumeslieta]

Adieu, okupācijas atliekas! (2.daļa)

Mēs Latvijā to nekad neuzzināsim, taču iespējams – šogad varējām kļūt par īsāko salmiņu Krievijas loterijā par ienaidnieka Nr.1 godu. Mēs esam pateicīga valsts ģeopolitiskām kombinācijām - ar ievērojamu krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvaru un ērti interpretējamu “16.marta” pozīciju. Iespējams – šī ir vienīgā reize, kad Latvijas nelielie apmēri un salīdzinoši vājā atpazīstamība, kas ikdienā kalpo par mūsu nacionālā mazvērtības kompleksa avotu, nospēlējusi pozitīvu lomu. Krievu brāļu tautas – ukraiņu – izvēle minētajam godam noteikti ir bijusi ļoti smaga. Taču acīmredzot Kremļa daudzpakāpju kombinācijā spēles likme ir tik augsta, ka par attaisnojamu soli tiek uzskatīta pat sava tuvākā upurēšana.

Krimas, Doņeckas un Luganskas kampaņas ir tikai manevri bruņošanās gara uzturēšanai Krievijā, kura seko mērķim - nostāties līdzvērtīgās pozīcijās ar iedomāto, globālo ienaidnieku. Savukārt lielās un starptautiskajā arēnā pamanāmās Ukrainas pazemošanai ir jārada pietāte vismaz šim “ienaidniekam” piedēvēto vasaļu acīs. Nevienam citam Ukrainas Ahileja papēži nav tik labi pazīstami un tādēļ viegli ievainojami, kā Ziemeļaustrumu kaimiņam.

Protams, milzīga nozīme Latvijas liktenī ir drošības vairogam – NATO. Un Ukraina var vainot tikai sevi, ka jau agrāk nav novērsusies no neuzticamā brāļa, kas nu ciniski izmanto tās uzticību. Atliek tikai minēt iemeslus, kas Krievijai likuši Latvijā atteikties arī no maigās varas projekta - “Jaunā Viļņa”. Visdrīzāk - dziedošā desanta dislokācijas maiņu izprovocējusi trīs festivāla dalībnieku iekļaušana Latvijai nevēlamo personu sarakstā par viņu skaļo atbalstu Ukrainas teritoriālās vienotības graušanai. Taču rīcība, ko Latvijā uzskata par nepieņemamu, Krievijas sabiedrībā tiek uzņemta ar sajūsmu. Tādēļ par šo impērijas mantojumu izvērsusies teju vai cīņa un “Jaunā Viļņa” nākamā mājvieta tiks paziņota līdz gada beigām. Iepriekšējā publikācijā tika aplūkotas iespējamās kandidātes – Baku un Krima, šajā uzmanība tiks pievērsta pārējām.

Krievijas priekšpostenim Eiropā – “PSRS pārvaldnieka” vārdā nosauktajai Kaļiņingradai ir milzīga stratēģiska nozīme. Atbilstoši Lietuvas Aizsardzības ministrijas paziņojumam, tikai vienas nedēļas laikā no 8.līdz 14.decembrim, virs Baltijas jūras neitrālajiem ūdeņiem identificētas 80 Krievijas kara lidmašīnas, kas pārvietojās starp Krievijas kontinentālo daļu un savu Rietumu anklāvu.[1] Nav noslēpums, ka šajā laikā apgabalā risinājās vērienīgas militārās mācības – Rietumu kara apgabala un Baltijas flotes daļas izveica desanta operācijas un gremdēja nosacītā pretinieka kuģus, tādējādi apliecinot pilnu kaujas gatavību.[2] Krievijai būtu daudz grūtāk pamatot savus trauksmainos manevrus Baltijas jūras valstu reģiona sētvidū, ja tā pēc Potsdamas konferencē piešķirto pilnvaru beigām būtu atdevusi šo teritoriju tās īstajiem saimniekiem.[3] Tādēļ, lai nepalaistu reģionu pārāk garā pavadā, kontinentālā Krievija Prūsijas mirstīgajām atliekām nav pat piešķīrusi kādu īpašu ekonomisku statusu. Rietumvalstis “Jaunā Viļņa” klātbūtni vēl dziļāk Eiropā pat nepamanītu, savukārt vietējiem iedzīvotājiem, kuri ieņēmuši deportēto vāciešu dzīves telpu, papildu injekcijas Krievu civilizācijas uzvaras gājiena nostiprināšanai nav nepieciešamas. Lai arī apgabala gubernators jau vasarā pauda vēlmi pārvilināt “Jauno Vilni” uz viņaprāt par Jūrmalu skaistāko Svetlogorsku, visdrīzāk baudīt Krievijas estrādes metru fonogrammas viņam nāksies citviet.[4]

Arī Krasnodaras apgabala gubernators jau vasarā nāca klajā ar priekšlikumu festivālu uzņemt Sočos.[5]Taču laiki, kad šī pilsēta varēja gozēties starmešu gaismā – ir pagājuši. Prinča un tātad arī viņa svītas uzmanība pārslēgusies uz nule iegūto pelnrušķīti Krimu.

Visnopietnāk “Jaunā Viļņa” pievilināšanai pievērsusies no jūras vistālāk esošā kandidāte – Kazaņa. Vispirms pilsētas mērs nosūtīja priekšlikumu Krievijas Federācijas kultūras ministram.[6] Pēc tam festivāla norises vietas pārcelšanai tika vākti paraksti.[7] Kā zināms, Tatarstāna ir palikusi visautonomākā no Krievijas autonomijām – bez Putina vēl tikai šī federācijas subjekta vadītājs Krievijā lepojas ar prezidenta titulu.[8] Tā kā tatāri no sava prezidenta nevēlas šķirties, uzskatot šo institūtu par pēdējo suverenitātes pazīmi, Putina biedri no partijas “Vienotā Krievija” – Republikas prezidents un Kazaņas mērs - visticamāk ir gatavi darīt jebko citu, lai apliecinātu savu lojalitāti lielajai Dzimtenei. Tādējādi – no ģeopolitiskā viedokļa festivāla klātbūtne Kazaņā būtu izdevīga visiem, izņemot māksliniekus, kuriem, jādomā – maršrutā uz Austrumiem no Maskavas nekas nav meklējams.

Lai arī formāli tiek uzskatīts, ka mākslu nedrīkst jaukt ar politiku, ar omertas jeb “klusēšanas likuma” pārkāpumu izcēlies Krimas kūrortpilsētas Jaltas padomes priekšsēdētājs, nosūtot priekšlikumu paša Putina administrācijai.[9] Tomēr, kā jau minēts raksta pirmajā daļā – šai okupētajai teritorijai nav lielu izredžu jauno izpildītāju konkursa uzņemšanā. Galvenokārt tādēļ, ka politizētās Krimas drošība ir ārzemniekiem domāta leģenda, kam Krievijas iedzīvotāji paši acīmredzot, īpaši netic.[10] Festivāla līderis Igors Krutojs ir izteicies, ka “Jauno Vilni” vislabprātāk organizētu Eiropas tuvumā – Sanktpēterburgā.[11] Un ražīgajam šlāgermeistaram, kurš vēlas sev atrast vietu Krievijas kultūras galvaspilsētā – te grūti ko pārmest. Viņa nekustamie īpašumi atrodas Maiami, Montekarlo un Jūrmalā, nevis “sakrālajā” Krimā vai separātisma aizdomās turētajā musulmaņu Kazaņā. Ar savu galā koncertu “Jaunā Viļņa” veterānu lokā, viņš sezonu uzsāks nevis, uzstājoties Kaļiņingradas patriotiem, bet gan krievu emigrantiem Ņujorkā, kur mācās viņa meitas.[12] Un ja vien Sanktpēterburgas bijušais rezidents Putins pats negrib vadīt festivālu, viņam nāksies ar šo izvēli samierināties.

Latvija ir vērsusies pret okupācijas atliekām savā zemē un tikai mūsu kūrortpilsēta Jūrmala nav gatava šim zaudējumam. Tai bija pietiekami daudz laika cīņai ar atkarību no Krievijas tūrisma, bet tā paļāvās, ka agresīvais lācis ziemas miegā gulēs mūžīgi un ar Austrumu kaimiņu iespējama mierīga līdzāspastāvēšana. Pat Baltkrievijas odiozais līderis Lukašenko ir pārstājis “lūgties tikai par Krieviju” un diversificē tirgu.[13]Un arī Jūrmalai nāksies meklēt jaunus risinājumus un beidzot atgriezties Latvijā.

Savukārt “Jaunajam Vilnim” vislabāk piestāvētu ceļojoša šapito statuss. Katru gadu Kremlis varētu izvēlēties visnepaklausīgāko reģionu un festivālu uzsākt ar audzinošu lekciju Kobzona, Valērijas un Gazmanova izpildījumā.

_________________________

[1]http://tvrain.ru/articles/litva_nazvala_kolichestvo_perehvatov_rossijskih_voennyh_samoletov_nad_baltikoj_za_nedelju-379591/

[2] http://www.1tv.ru/news/social/273981

[3] http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/527442-politologs_kas_atgadinas_krievijai_ka_kaliningrada_tai_vairs_nepieder

[4] http://www.rg.ru/2014/07/22/reg-szfo/theater-anons.html

[5] http://www.interfax.ru/culture/387098

[6] http://ria.ru/culture/20141201/1035965697.html

[7] http://new-wave-kazan.ru/

[8] http://zvezdapovolzhya.ru/obshestvo/prezidentu-rossiyskoy-federatsii-putinu-vv-23-11-2014.html

[9] http://15minut.org/article/jalta-hochet-provesti-novuju-volnu-u-sebja-2014-12-15-16-08-00-2014-12-15-16-10-45#

[10] http://www.echo.msk.ru/blog/alfafilatov/1325314-echo/#

[11] http://miamusic.ru/news-music/5365-igor-krutoj-reshil-perevezti-novuyu-volnu-v-sankt-peterburg.html#

[12] http://www.barclayscenter.com/events/detail/igor-krutoi-gala-concert

[13] http://news.tut.by/economics/428016.html

[gaumeslieta]

Adieu, okupācijas atliekas! (1.daļa)

Novembra nogalē pazīstamais boļševiks ar segvārdu “Ābels” jeb Vladimirs Iļjičs Lindermans Krievijas presē žēlojās, ka Latvijā tiekot darīts viss iespējamais, lai latviešu jaunatni izrautu no Krievu civilizācijas konteksta, taču Krievija klusē...[1] Nākamajā gadā Latvija spers vēl vienu soli šajā virzienā. Tā atbrīvosies no kultūrokupācijas “Jaunā Viļņa”. Šogad trim radikālākajiem kultūrokupantiem Ārlietu ministrija aizvēra valsts robežu un festivāla organizatori sajutās pazemoti, ka Latvijas varasiestādes savā zemē sākušas izturēties kā saimnieces. Jaunā Viļņa ēra ir beigusies, no Krievu civilizācijas atrautajiem latviešiem tika piedāvāta iespēja pārkrievoties maigi, tagad Krievijai nāksies rīkoties citādāk. 

Taču cīņa par impērijas mantojumu turpinās. Par jauno norises vietu lemšot pats Putins, taču – protams, protams, nejauksim mākslu ar politiku...[2] Plaši izskanējis, ka uz mantinieces statusu pretendē Krima, Soči, Baku, Kaļiņingrada un Kazaņa. Paši organizatori gan sliecas Sanktpēterburgas virzienā.

Turpinājumā sniegts neliels katras potenciālās norises vietas raksturojums.

Vispirms par variantiem, kas palikuši ārpus pretendentu loka. Starp pretendentiem nav nevienu “tālo ārzemju”. Pirmkārt – tādēļ ka vietējiem iedzīvotājiem Krievu civilizācijas botoksa flangs nešķiet interesants. Tā pārstāves Valērijas nesenā uzstāšanās krievu diasporai Londonas Alberthollā ir tikai epizode vietējā kultūras dzīvē, nevis “jauns vilnis”. Lai kā Krievijas popmūzikas krējumam patiktu oficiāli peltā Eiropa, kādas koncertzāles noīrēšana “tālajās ārzemēs” būtu dzimtenē nesaprasta emigrācija, nevis jauns kultūrokupācijas panākums. Pat Kipras un Ēģiptes kūrortos organizētie kamerpasākumi ir vērsti nevis uz vietējiem iedzīvotājiem bet gan uz piebraukušo krievu māju sajūtas stiprināšanu visā pasaulē.

Baku. Azerbaidžāna pretendentu lokā ir vienīgā ārvalsts. Tādēļ gluži loģiski būtu vienas ārvalsts kultūrokupāciju nomainīt pret līdzīgu kampaņu citā. Taču Azerbaidžāna ir visnotaļ pašpietiekama, pat neraugoties uz ekonomikas pieauguma palēnināšanos pēdējos gados. Tā prasmīgi lavierē starp Krieviju un Eiropu, un sevi drīzāk redz Tjurku, ne Krievu vai Rietumu civilizācijā. Azerbaidžāna nebūt nesteidzas pievienoties Kremļa ideologu inspirētajai Eirāzijas ekonomiskajai savienībai un paradoksālā atšķirībā no Latvijas – kā tūrisma ceļamērķis sevi plašāk piedāvā Eiropai, kā Krievijai. Tādējādi, šajā valstī nav pamata sabiedriskajai domai, kas izplatīta pie mums – “zaudēsim kūrortpilsētu Latvijai, bet uz tūristu rēķina vismaz saglabāsim to Krievijai”.

Protams, Krievijas maigā vara pakāpeniski cauraudusi arī Azerbaidžānu – te darbojas 10 krievvalodīgās informācijas aģentūras, durvis vērusi Maskavas valsts universitātes filiāle u.c.. Taču šajā valstī festivāls nevarētu realizēt to potenciālu, kas tam piemīt.

Krima. Šī teritorija simbolizē, ka Krievijas impērija var tikt atjaunota. Tā simbolizē Krievijas spēku un tiesības uzspļaut pārējai pasaulei. Tādēļ lozungu “Krima ir mūsu” nepieciešams atgādināt vienmēr un visur – sākot no premjera ieraksta kartē, kas pagadījusies uz sienas, beidzot ar piedzēruša kosmopolīta šņāpieniem sirmajā Kolizejā.[3] Savukārt Krimas iedzīvotājiem ir jākļūst par aģentiem, kas gatavi visiem pierādīt - ka vislabāk dzīvot ir tieši Krievijā. Tādēļ Krima, gluži kā Groznija, kļuvusi par īpašu rūpju objektu. Pussala kļūs par brīvo ekonomisko zonu, galveno augļu piegādātāju Krievijas galdam un vīna darīšanas centru, eksperimentālu placdarmu atviegloto sociālās apdrošināšanas mehānismu ieviešanai, azartspēļu citadeli un visu to, ko premjers Medvedevs dēvē par Krievijas ekonomiskās attīstības modeļa simbolu.[4] Savukārt Iegūstot vēl lielāku līdzību ar nacistiskās Vācijas ezotēriskajiem fanātiķiem, Krimas okupācijas motīvus beidzot atklājis arī prezidents - čekists Vladimirs Putins. Savā uzrunā parlamentam viņš Krimu nodēvēja par Krievijas sakrālo centru un atgādināja, ka kņazs Vladimirs savulaik Krievzemes kristīšanas misiju aizsācis tieši Krimā.[5] Nav lieki atgādināt, ka tieši šis Novgorodas kņazs 978.gadā sagrāba varu Kijevā. Realitātē gan šis garīgums dīvainā kārtā transformējas kā Krimas stratēģiskā potenciāla stiprināšana, padarot to par priekšposteni kosmosa militārajā izlūkošanā.[6]

Bet kā tad paliek ar Jauno Vilni? Krimai jau pietiek dažādu simbolu nastas, kuru ēnā festivāls izskatītos pēc pliekanas parodijas. Turklāt maz ticams, ka krievu popmūzikas zvaigznes riskētu iecirst savus balinātos zobus šajā strīdus ābolā.

Turpinājums sekos.....

[1] http://www.km.ru/world/2014/11/21/shkolnoe-obrazovanie-za-rubezhom/751219-budni-derusifikatsii#

[2] http://vesti.lv/news/sudybu-novoi-volny-reshit-putin

[3] http://www.ntv.ru/novosti/1195817/ un http://obozrevatel.com/abroad/08723-rossiyanin-vandal-hotel-natsarapat-v-kolizee-kryim-nash-bloger.htm

[4] http://www.ntv.ru/video/982265/

[5] http://iskra-news.ru/krym/item/6332-putin-nazval-krym-sakralnym-tsentrom-rossii.html# un http://ej.uz/bsf7

[6] http://www.nakanune.ru/news/2014/11/29/22378701/

[gaumeslieta]

Pasaule uz pulvera mucas

Aizvadītajā gadā pasaule no jauna uzsēdusies uz pulvera mucas. Pasaules vienīgās lielvaras ASV konkurente Krievija ir atguvusi samaņu un cenšas šo lielvaru kopēt cerībā atgūt zaudēto ietekmi. Kamēr tā atradās nokdaunā, ASV inspirētā NATO ir pietuvojusies Krievijas robežām. Saprotot, ka integrācija Eiropas Savienībā un NATO ietilpst vienotā piedāvājuma paketē, Krievija ar skubu sev cenšas nošņāpt vai pievērst savai ietekmei pēc iespējas vairāk Ukrainas apgabalu. Jo etniski radniecīgās Ukrainas neatkarība lielajā Austrumzemē joprojām ir grūti aptverams fakts un šīs bufervalsts virzība uz Eiropu kā Rietumu pasaules daļu tiek uztverta kā vislielākā nodevība un izaicinājums.

Spēlējot ASV pretmeta lomu, arvien provokatīvākos Eiropas un Tālo Austrumu debesu maršrutos nu sevi piesaka Krievijas kara aviācija. Kara flote ne tikai aizvada mācības Lamanša artērijā, bet jau aizmaldījusies līdz Austrālijas krastiem. Plānoti regulāri stratēģisko bumbvedēju uzlidojumi ASV pievārtei Meksikas līcī un Karību jūrā. Tajā pašā laikā, Kremlis mēģina iemidzināt pasauli gvelžot niekus par aukstā kara nepieļaujamību, it kā ar savām ambīcijām jau nebūtu parūpējies par viskarstākā kara riskiem.

Taču, ja ASV kopā ar sabiedrotajiem ik pa laikam reālā režīmā nodemonstrē muskuļus, iekaustot pašu izprovocētu islama terorismu, Krievijas šim pašam nolūkam izgudroto ienaidnieka - “fašista” tēlu Kremlis var pielaikot katram, kam vien vēlas. Tādējādi, viena “sliktā policista” vietā pasaule iemantos otru, vēl sliktāku un daudz neaprēķināmāku. Neviens nevar paredzēt Krievijas reakciju brīdī, kad citas valsts gaisa telpā tiks notriekta pirmā lidojošā provokācija. Skaidrs ir viens – Krievija Rietumu pasaulei šobrīd sniedz “urlisma” meistarklasi, mērot distanci, līdz kurai iespējams pietuvoties, nedabūjot pa purnu.

Cik tālu ies Krievija, visticamāk zina tikai viens cilvēks - Putins. Kremļa virtuves pazinējs Boriss Ņemcovs apgalvo, ka šim cilvēkam nepieciešams karš, lai uz tā rēķina norakstītu visas problēmas – rubļa vērtības un naftas cenas krišanos un ar to saistīto ekonomisko krīzi, kas jau 2015.gadā Krievijai sola ievērojamu bezdarba pieaugumu un algu samazinājumu.[1] Atliek jautājums – vai Ukrainas notikumi, ar kuru palīdzību Krievijas sabiedrība šobrīd mērķtiecīgi tiek pieradināta pie kara, ir tikai tests vai jau tas pats karš, par kuru runā Ņemcovs.

Krievijai bija nepieciešamas sankcijas, lai, žvadzinot ieročus, nostātos agresīvā pozā un tādēļ to sekām ir sekundāra loma. Krimas provokācija ir nesusi augļus. Lai arī Krievijas kara budžets kā trešais pasaulē ir piecas reizes mazāks par līderu - ASV izdevumiem, vismaz atdeves ziņā tā ar militāro budžetu 3,3% apmērā no IKP savu oponentu jau ir panākusi. Krievijas ekonomika un budžeta ienākumi turpinās bremzēt, taču militārie izdevumi kā absolūtā prioritāte, laika posmā no 2007.līdz 2016.gadam, jau būs trīskāršojušies.

Šo bruņošanās drudzi pamatot Krievijas proponētajās garīguma un taisnīguma vērtībās nav viegli. Jo tas, ko vieni sauc par Krievu civilizācijas panākumiem, citiem nav nekas vairāk, kā fiziska vai morāla okupācija. Taču kā zināms – Krieviju ar prātu nesaprast. Un, nav arī vērts to darīt. Kamēr Rietumeiropas valsts Francija “Mistral” tipa bāzeskuģu nenodošanu Krievijai joprojām pamato ar tās izdarībām Krimā nevis nu jau Sēnas līcī, okupāciju pārdzīvojusī Lietuva aicina atzīt, ka Krievija ir teroristiska organizācija.[2] Bet to var atļauties tikai no Krievijas neatkarīgas sabiedrības, nevis šantažējamas sabiedrības, kuras ziemā baidās nosalt savos dzīvokļos vai izkāpt no automašīnām un pārvietoties kājām...

[1] http://www.szona.org/voina-spishet/

[2] http://ru.delfi.lt/news/live/reshili-dokazat-chto-rossiya-terroristicheskoe-gosudarstvo.d?id=66581014

[gaumeslieta]

Latvija – deķis ko raustām?

Aizvadītā nedēļa Latviju atkal nostādījusi deķa lomā, ko dažādi spēki mēģina raustīt katrs uz savu debesspusi. Ārlietu ministrs Rinkēvičs iekļāva melnajā sarakstā naida kūrēju no Krievijas - Ivanu Ohlobistinu, kurš 7.novembrī dzīrās apmeklēt Latviju, lai “garīgās sarunās” stiprinātu vietējo iedzīvotāju pārliecību par nepieciešamību pievienoties jaunajai Krievu pasaulei. Rīgas mērs Ušakovs viņam par to atvainojās, jo, acīmredzot, sajutās neērti, ka Latvijā vēl ir spēki, kas Krievu pasaulei pievienoties nevēlas. Savukārt Saeimas deputāts Loskutovs mēram pauda izbrīnu, kādēļ viņš pats nedzīvo tuvāk Krievu pasaules centram. Visbeidzot, topošā Saeimas deputāte Ločmele, mēģināja noskaņot cilvēkus pret Loskutovu, apsūdzot viņu ievērojamas elektorāta daļas – Ušakova vēlētāju aizvainošanā.

  Vienīgais ko var pārmest Latvijas ārpolitikas un drošības varasvīriem un varassievām šajā situācijā ir acu pievēršana uz atsevišķu pilsētu mēru centieniem veidot alternatīvu, valsts vienotību apdraudošu ārpolitiku.

Nav nepieciešams bruņoties kādiem īpašiem okulāriem, lai pamanītu, ka:

-        valsts šūpošana no iekšpuses;

-        oficiālo amatpersonu nostādīšana muļķu lomā starptautiskajā arēnā;

-        valsts saraustīšana vasaļteritorijās kas tiecas pie dažādiem senjoriem;

-        opozīcijas apvienošana un mobilizēšana uz starpetniskā naida bāzes

ir veids kā rodas huntas un Krimas scenāriji, kas noliks zem sitiena mūs visus – ne tikai tos, kas cenšas saraut nabassaites ar agresorvalsti kaimiņos un integrēties Eiropā.

Vietējo provokatoru mērķis ir viens. Radīt iespaidu, ka mūsu valstsvīri ir pārpratums, Latvijas valstiskums ir pārpratums, tā ir valsts 404.

Savukārt Krievija, kura dzīvo pēc loģikas “ja kādreiz cīnījāmies pret fašismu, tad tie pret ko cīnāmies tagad (jo viņi ir pret slāvu zemju apvienošanos) ir fašisti” izdarīs pārējo. “Fašistu valsts 404” tēls argumentus neprasa, to drīkst spārdīt ar kājām un raustīt gabalos. Galvenais - visu labi saplānot sadarbībā ar vietējo aģentūru. Un ar zombējošo mediju iešļircēm “Krievu pasaules” kategorijās domājošajos, vienkāršajos ļaudīs panākt to apziņas stāvokli, kādu tie izdzīvo iedomājoties Ukrainu.

Nekādu jaunu zaļo cilvēciņu, protams, Latvijā nebūs. Tie jau ir šeit - inteliģenti vīri ar Pasternaka grāmatām padusē, populāri muzikanti un komedianti, kas izsmej Latviju par katru tās soli. Savukārt ar mediju palīdzību gan Krievijas, gan Latvijas sabiedrība tiek pārliecināta par to cik laba bija Padomju Latvija un cik daudz slikta kopš padomju gadiem Latvijā piedzīvots. Mainījušies laiki, kad varējām teikt – Krievijai mēs esam smilšu grauds, ko tā pat nepamana. Šodien Latvija un Igaunija ir zemes, uz kurām pamazām pārslēdzas raganu mednieku uzmanība.

Visu šo spēku kopīgais mērķis ir sašūpot krievu sabiedrību Baltijā, lai panāktu varas institūtu piekāpšanos pilsonības jautājumā un caur to - Krievijai lojālu satelītvalstu izveidošanos Eiropas Savienībā. Jo vairāk Eiropas brīvajā tirgū pārvietosies Krievijai lojālo Eiropas Savienības valstu pilsoņu, jo plašāka veidosies aģentūra un palielināsies iespējas nākotnē izspēlēt vēl kādu triku Rietumu virzienā.

Taču mēs vēl varam šo to izdarīt arī paši. Pirmkārt – nepievienoties Latvijas nievātāju korim. Otrkārt – likt skaidri saprast, ka Krievijas un tās vietējo aģentu ietekme šaipus robežai nav vēlama. Kamēr lielā Austrumzeme joprojām izbauda sapni par noputējušiem tankiem Eiropas ceļos, Rietumos cilvēki naktīs jau sen bauda mieru.

[gaumeslieta]

Padomju tautas renesanse – ar vai bez mums?

Pagājušajā nedēļā mūžībā devās igauņu dziedātājs, Igaunijas PSR nopelniem bagātais mākslinieks, Jāks Joala. No 1946.līdz 1987.gadam šis tituls Igaunijā tika piešķirts 46 māksliniekiem, tostarp arī dziedātājai Annei Veski. Gan Joalu, gan Veski Latvijā atceras teju ikviens kuram apritējuši vismaz četrdesmit gadu. Taču Latvijā šos māksliniekus pazinām ne tādēļ, ka interesējāmies par ziemeļu kaimiņu estrādi. Alēnam Delonam līdzīgais puisis un nordiskā blondīne mūsu ekrānos nokļuva ar rikošetu no centra Maskavā.

Šie bija “pribaltu” pārstāvji padomju estrādes krieviski dziedošajā “bomondā”, līdzās citu padomju republiku pārstāvjiem, kuriem ik pa laikam bija jāpavīd padomjzemes centrālajā televīzijā. Te bija gan kazahiete Roza Rimbajeva, kura nesa arī Uzbekijas un Kirgīzijas PSR nopelniem bagātās mākslinieces godu, gan Ukrainas moldāviete Sofija Rotaru, kurai bija abu republiku tituli, gan azerbaidžānis Muslims Magomajevs, gruzīniete Nani Bregvadze un pat autonomiju - Burjatijas un Jakutijas nopelniem bagātais mākslinieks, nanajietis Kola Beldi. Visi šie mākslinieki palīdzēja skatītājam ieraudzīt etniski daudzveidīgo padomju tautu safrizētā un nolakotā miniatūrā. Ieraudzīt to kā uzauklētu bērnu paternālajās attiecībās ar krievu tautu un tās valodu.

Taču padomju tautas ideja nav izgaisusi nebūtībā. PSRS tiesību mantiniece Krievija gan šo pārnacionālo identitāti nav pārmantojusi. Taču tās līderis, kurš Savienības sabrukumu dēvē par katastrofu un padomju tautai piedēvē spēku, kas Eiropu izglābis no verdzības, labprāt redzētu padomju tautas analogu arī mūsdienās. (1) Lielā mērā šo analogu veidos Krievijas nācija, kuras vienotības stiprināšanai pagājušajā gadā iedarbināta īpaša federālā mērķprogramma. Tās realizācija plānota balstoties tautu draudzības un patriotisma idejās, un paredzēts, ka mērķprogramma ļaus izveidot vienotu etniski kulturālo telpu Krievijas pastāvīgai izaugsmei un teritoriālās integritātes nodrošināšanai.(2) Acīmredzot tieši nācijas vienotība ir arī ceļš uz prezidenta vīziju par Krievijas, kā unikālas pasaules civilizācijas stiprināšanu.(3)Taču savrupas civilizācijas celšana mūsdienu globalizētajā pasaulē šķiet, ir vēl abstraktāks mērķis kā komunisma celšana, kas savulaik tika pasludināta par padomju tautas kopīgo mērķi. Turklāt ir visnotaļ mulsinoši dzirdēt stāstu par unikālām civilizācijām no cilvēka, kurš nav kultūrantropologs, bet gan vīrs ar kodolčemodāniņu. Vēl vairāk – šī vīra ideologa Aleksandra Dugina neirolingvistiski programmējošie teksti par krievu misiju “dižajā projektā” visai biedējoši atgādina Hitlera iedvesmotāja Mellera van den Bruka aprakstīto “īpašo ceļu” (sonderveg) kuru vēlāk nogāja Trešais Reihs – no mistiskas semiotikas līdz gluži reālām gāzes kamerām.(4)

Atbilstoši Krievijas prezidenta izteikumiem un mērķprogrammai, panākumu atslēgas loma nācijas vienotības stiprināšanā tiks piešķirta krievu valodai, krievu tautai un dižajai kultūrai.(5) Vienotajā nācijā nebūs vietas nacionālistiskam noskaņojumam dažādās etniskajās kopienās, savukārt krievu tautai tiks uzlabota “sociāli kulturālā pašsajūta” un apmierinātas tās etniski kulturālās vajadzības. Diemžēl šobrīd vienīgais, kas liecina par pašsajūtas uzlabošanos un vienotību ir apvienošanās pret ārējā ienaidnieka tēlu un agresijas kulta izbaudīšana. Kopības sajūta veidojas ņirgājoties par kaimiņvalstīm, kas satrūkstas no Krievijas militārās aviācijas klātbūtnes to gaisa telpā. Tā veidojas protestējot pret ietekmes zonas marķējuma – Ļeņina un tam līdzīgo pieminekļu aizskaršanu citās valstīs. Tā veidojas pasludinot nepakļāvīgās tautas par izdzimteņiem un agresīvā līdera opozīciju – par dzimtenes nodevējiem un tautas ienaidniekiem. Tā veidojas nodēvējot sevi par pasaules glābējiem, kurus vēlas iekarot un iznīcināt tumšie Rietumu spēki.

Un tāpat kā agrāk – mūsu televizoru ekrānos gozējas internacionālais “neosovjetu bomonds”. Tie ir krievvalodīgie armēņu, gruzīnu, baltkrievu, ukraiņu u.c. tautu mākslinieki, kas sapulcināti, lai ierādītu, ka būt pārkrievotam ir stilīgi. Un joprojām šajā popkultūras desantā ik pa laikam parādās arī pa “pribaltam”, kura akcents krievu skatītājā uzvēdī nostalģiskas jūtas. Kamēr, piemēram, britu šova skatītājā tas varētu izraisīt tikai asociācijas ar viesstrādnieku no Austrumiem. Un tādēļ gluži saprotams, ka tieši Krievija un nevis ar mums asociētie Rietumi latviešu māksliniekam joprojām ir pieejamākais ilgu objekts. Savukārt Krievijai, kas joprojām nav nospraudusi robežas starp padomju un Krievijas tautu, Latvija ar katru jaunu mākslinieku kļūst par arvien tuvākām un tuvākām ārzemēm.

Publiskajā telpā daudz diskutēts par nepieciešamību sadarboties ar Krieviju. Ka ekonomika, sports un kultūra nav saistīta ar politiku un tādēļ, sadarbība šajās jomās ir droša. Taču Krievija šobrīd pārdzīvo pašpasludinātos laikmetu griežus un šie procesi tālu pārsniedz politikas robežas. Laikā, kad Krievijas nācija apvienojas uz naida sērgas bāzes, tuvība ar šādu partneri prasa pārdomātu izsargāšanos.

__________________________________

 [1] http://lifenews.ru/news/132905 un http://grani.ru/Politics/Russia/President/m.199772.html

2 http://government.ru/docs/4022/

3 http://state.kremlin.ru/council/28/news/16292

4 https://www.youtube.com/watch?v=f_zQUiGu2E0

5 Skat.iepriekšējās atsauces

[gaumeslieta]

Latvija - rindiņa kādā eposā?

Domāju, neviens nenoliegs, ka Krievijas prezidents ir talantīgs līderis. Beidzot “titulnācijai” – krievu tautai ir jauns mesija, kāda tai nav bijis kopš Staļina nāves. Staļina armijas veterāni cits aiz cita dodas viņsaulē un, lai arī tauta turpina dejot ap uzvaras totēmiem, mesija tiem dāvā varoņeposa otro sēriju. Citos apstākļos šis varoņeposs varētu būt, piemēram, pārticības valsts izveide. Taču Krievijas prezidents nav lauksaimnieks vai uzņēmējs. Viņš ir čekists, kura prasmes ir cīņa ar kontrrevolūciju un sabotāžu. Opozīcijas “Krievu pavasari”, kas vēl nesen apdraudēja Kremļa diktātu, viņš ir sekmīgi aizēnojis ar jaunu, mītiskās Krievu pasaules apvienošanās pavasari ārpus valsts robežām. Un pārticības vietā viņš krievu cilvēkam piedāvā citu komforta zonu. To, kuru krievu nācija, reiz baudīja par spīti preču deficītam un pārvietošanās ierobežojumiem – globālu ietekmi. Viņš piedāvā gandarījumu, kuru tu gūsti, paraugoties uz savu roku un ieraugot augumam proporcionāli uztrenētus bicepsus. Un pateicīgā tauta čekista opozīciju nu ir gatava pasludināt par dzimtenes nodevējiem.

Uzvara karā vēsturiski ir vienīgais Krievijas panākums, un tādēļ tas joprojām ir labā tautas atmiņā. Un nav nekā vienkāršāka, kā krievu cilvēku pārliecināt par ārēju faktoru izraisītu netaisnību: nav godīgi, ka uzvarētājam pasaulē ir tik neproporcionāli maza ietekme. Nav godīgi, ka uzvarētājs netiek pienācīgi cienīts. Nav godīgi, ja regulēt pasauli uzņemas tas, kuru virza dolārs, nevis plašā dvēsele.  Viņam nepieciešams ierādīt vietu un pārņemt viņa pārākuma apziņu.

Otrās sērijas uzņemšanai ir visi nepieciešamie prototipi. Tajā darbojas gan aizokeāna sliktais policists, gan viņa ķēdes suņi un klēpja šuneļi Vecajā pasaulē. Galvenajā lomā ir taisnības cīnītājs, kuru minētie personāži mēģina traucēt pasaules glābšanas darbā. Vecajai uzvaras mitoloģijai nu seko krievu Jaunā Derība ar Putina tēlu centrā.

Lieki nenopūloties, jaunais varoņeposs tiek balstīts septiņdesmit gadu senos partizāna un fašista arhetipos, kuri Krievijā ir aktuāli joprojām. Turklāt pastāv brīnišķīgi priekšnoteikumi jaunai “atbrīvošanas” misijai – atbrīvojamo lomā perfekti iederas iepriekšējās misijas laikā Austrumeiropā iedēstītie “Krievu pasaules segmenti”. Taču, lai uzprogrammētu “atbrīvošanu 2.0”, Krievijai vispirms jāuzprogrammē “fašisms 2.0”. Un propagandas aparātam ir izdevies tautas galvā uzburt absurdu ainu ar krievu darbarūķi, kas paņēmis nez kur atrastu ieroci, lai aizstāvētu dzimto sētu pret fašistu un nacistu iebrucēju soda bataljoniem. Turklāt šo jauno Tēvijas kara ainu izdevies izspēlēt saudzējošā režīmā, ārpus valsts teritorijas, fašista lomai ziedojot pat ukraiņu brāli. Lai arī Krievija noliedz savas armijas dalību šajā karā, ziņas par fašistu zvērībām dominē vadošo laikrakstu slejās. Naida sēkla kritusi auglīgā zemē un Krievijas tauta nav pievīlusi – šis ir viņas karš.

Pamiers Ukrainā ir ierosināts īstajā laikā. Krievijas oficiālā retorika sasniegusi teju rupjību slieksni, tauta ir iekarsusi un prasa vēl. Nu sabiedriskajai domai Krievijā nepieciešams vien neliels impulss, lai tā par fašisma perēkli atzītu ikvienu valsti, kur dzīvo krievi. Un oficiālajai Maskavai atliktu tikai piebalsot un rīkoties.

Šajā kontekstā nav iepriecinoši oficiālās Maskavas nesenie, provokatīvās naida retorikas tradīcijās ieturētie paziņojumi krievu tautiešu konferencē Rīgā. 1 Uzruna ņirb no Latvijai adresētām apsūdzībām - pārmērīgā, politizētā rusofobijā, kliedzošā nolaidībā pret rupjiem plaša mēroga krievvalodīgās iedzīvotāju daļas tiesību pārkāpumiem, cinismā, kuram var būt tālejošas, bēdīgas sekas.

Šādi tiek iekustināts minētais „krievu pasaules segments” Latvijā, iedrošinot to ar Krievijas protekciju. Pat ja Latvijai nav iecerēts precīzs Ukrainas scenārijs, tajā izspēlētajam krievvalodīgā mocekļa tēlam veltītā propagandas kampaņa - acīmredzot jau ir sākusies. Noraidīt apsūdzības, pierādīt pretējo un argumentēt šādā situācijā nav iespējams jo šīs nav dialoga attiecības. Eposu raksta tikai viena puse. Vienīgais ceļš – nenoticēt šai leģendai pašiem, neatkārtot vēstures kļūdas un konsekventi raudzīties Rietumu virzienā. Krievija izšķīrusies vēsturiskai izvēlei – iegūt nacionālo pašapziņu par starpvalstu konfrontācijas un pašas iedzīvotāju tiesību ierobežojumu cenu. Un arī tautiešu diasporām ārvalstīs šī izvēle var šķist atbaidoša.

1 http://www.mid.ru/BDOMP/Brp_4.nsf/arh/0AD973C5C78C12B944257D5400382B03?OpenDocument

[gaumeslieta]

Karaļvalsti par asaku!

Rīdzinieku ievēlētais pilsētas galva 3.septembrī dodas uz Maskavu, lai embargo apstākļos aizstāvētu Maskavas lielveikalos iekārtotos "Rīgas pagalmiņus". Priekšvēlēšanu uzsaukumi liecina, ka lielākais no vietējiem Kremļa fanu klubiem tieši šai vizītei piešķir galvenās vēlētāju makšķeres lomu.

Visticamāk - mērs aizstāvēs Rīgas piena kombināta, Latvijas Balzama, Tukuma piena, Pūres un citu Krievijas, Nīderlandes, Beļģijas, Igaunijas un, iespējams, arī Latvijas īpašniekiem piederošu uzņēmumu produkcijas tiesības tikt nopirktai tieši Maskavā.

Protams, vietējo varu starptautiskā sadarbība ir plaši izplatīta parādība. Maskava kopš 2001.gada ir Rīgas sadraudzības pilsēta, kad tika noslēgta vienošanās par sadarbību tirdzniecības, ekonomikas, zinātnes un tehnikas, humanitārajā un kultūras jomā. Taču embargo noteiktām pārtikas preču grupām Rīgas pašvaldībai nav noteikusi Maskavas pašvaldība. To Eiropas Savienībai, ASV, Japānai, Kanādai un Norvēģijai uz gadu noteikusi Krievijas valdība.

Tā kā Eiropas Savienība nav noteikusi dalībvalstīm aizliegumu importēt pārtikas preces uz Krieviju, katrs var doties uz Maskavu un mēģināt sev izlūgties kādu atlaidi. Ar to tiktu nonievāta "tikai" Eiropas solidaritāte, nevis pārkāpta kāda saistoša regula. Tomēr nepamet sajūta, ka šīs nav tikai divu pašvaldību attiecības, bet gan Rīgas iesaistīšanās nacionālās ārpolitikas veidošanā. Savukārt ārlietu ministra un mēra ecēšanās sociālajos tīklos liek domāt, ka vienīgais alternatīvās ārpolitikas iegrožošanas ceļš Latvijā ir kaunināšana un citas piekļuves brīvdomātājiem nav.

Sarunu priekšmets, protams, netiek atklāts. Mēs nezinām, vai tās būs saistītas ar tirdzniecības punktu saglabāšanu tikai embargo neskartajām precēm, vai citiem aspektiem. Mēs nezinām, ko Rīga apsolīs sarunu pozitīva iznākuma gadījumā. Vienīgais ko varam secināt no fanu kluba reklāmām ir tas, ka mēs tiekam baroti ar absurdiem apgalvojumiem Kremļa skolotāju propagandas tradīcijās. Latvijas tautsaimniecību varot glābt vienīgi sadarbība ar neuzticamo un manipulēt mīlošo kaimiņvalsti.

Taču kādi varētu būt argumenti Rīgas "blatam" Maskavā? Ka Latvija ir tikai buferzona bez ideoloģiskām pretenzijām, kas ekonomiskā izdevīguma meklējumos nonākusi Rietumu pasaules ķīlniekos un nu to nožēlo? Ka nav godīgi ar sankcijām sodīt neskaitāmos "latvijiešus", kas kvēli mīl Krieviju un ienīst savu mītnes zemi?

Diemžēl mēram nerūp, ka no malas atlaižu lūgšana var izskatīties pēc Krievijai noteikto sankciju boikota. Ka Rīga, ja vien tai piemistu tādas pilnvaras - bailēs no pretsankcijām nekad nenoteiktu sankcijas par terorisma atbalstīšanu Ukrainā un tās valstiskās vienotības graušanu.

Taču mēs nedrīkstam noniecināt cilvēku tikai par to, ka viņš pasaulē raugās caur savu vērtību prizmu. Viņš taču neķeras pie drastiskām metodēm kā Novorosijas līderi, kaut daudzējādā ziņā abu intereses sakrīt. Gan viens, gan otri vēlas īpašu statusu savām teritorijām (rīdziniekiem tāds jau ir), īpašu statusu krievu valodai, kā arī tiesības uz autonomu, uz Krieviju orientētu ārpolitiku. (1) Toties mēs drīkstam pasmīkņāt par viņa pārstāvēto autsaideru klubu, kas mūs grib ievilkt atpakaļ aiz dzelzs priekškara - un iet savu ceļu.

Visdrīzāk vizīte tikai dos vielu Krievijas iedzīvotāju ņirgām un citu rezultātu tai nebūs. Propagandas apstrādātā Krievijas tauta nepirks preci, kas ražota tai pasludināto ienaidnieku nometnē.

_______

(1) http://24smi.org/news/18337-peregovory-v-minske-raund-vtoroj.html

[gaumeslieta]

Kurp ved Latvijas ceļš?

Latvietis jautā blakussēdētājam – vai šis vilciens dodas uz Briseli? - Nē, uz Maskavu – attrauc blakussēdētājs. - Tad es došos uz Briseli - saka latvietis un nosēžas pretī.

Bet tikmēr vilciens turpina ceļu. Tam ir noteikts maršruts. Tas nevar novirzīties un doties pa saules pielietām pļavām un romantiskām mežmalītēm. Ir jāizkāpj un jāsagaida vilciens, kas mēro ceļu pretējā virzienā.

Tomēr mēs bieži aizmirstam, ka esam tikai pasažieri milzīgā loģistikas plānā. Ka brīvais tirgus aizsācis lielāko migrāciju Eiropā kopš Lielās tautu staigāšanas 5.gadsimtā. Ka Jaunā pasaule nu ir nevis Amerika, bet Eiropa, kurā sākušies Rietumu puslodē jau sen pazīstami nāciju konsolidēšanās procesi. Ka Eiropā uz pilnu jaudu darbojas tādi kausējamie katli kā Londona vai franču nācija. Taču mēs joprojām uz gluži ikdienišķu parādību - jauktām starprasu ģimenēm raugāmies tikpat lielām acīm, kā pirms divsimt gadiem raudzījāmies uz sievieti, kas nevainību zaudējusi pirms kāzām.

Bez tā mūsu tuvumā atrodas spēlētājs, kas pirmās paaudzes datorspēlītes nespēlē. Viņš ar programmu „krievu pasaule” strādā pavisam citā vidē. Kamēr sivēntiņi pēc visiem būvniecības noteikumiem ceļ mājas no neatkarības deklarāciju, ES un NATO direktīvu ķieģeļiem, vilks nevis mēģina tās nopūst, bet pieslēdz pie skursteņa smieklu gāzi. Un saelpojušies rukšķīši savā Eiropas namiņā ķer austrumu halucinācijas un prasa vēl.

Atšķirība starp Eiropas un Krievijas kausējamiem katliem ir tāda, ka Eiropa ir meistarklase, kurā viens no otra savā dažādībā paņem labāko un pilnveidojas. Savukārt Austrumu kaimiņš pretī nevar iedot neko citu, kā vien savu dominanci un vēsturisko neveiksmīguma pieredzi. Un, ja šo procesu gala rezultāts ir angliski un krieviski runājoša pasaule, kas tieksies pēc amerikāņu sapņa un lietos ķīniešu preces, tad droši vien lielākās savdabības saglabāšanas perspektīvas ir to jau šobrīd respektējošajai Eiropai.

Bet kā tad paliek ar integrāciju tepat – Latvijā? Ja, piemēram, būt francūzim nozīmē cienīt Francijas vērtības – brīvība, vienlīdzība un brālība neatkarīgi no piederības rasei – kas ir tās vērtības, kuras vieno cilvēkus, kas apdzīvo Latvijas zemi?

[gaumeslieta]

Dziesmusvētku gaišais nacionālisms

Latvijas tvitertelpu nesen aplidoja Sabīnes Rapas Dziesmusvētkos uzņemtā fotogrāfija, kurā redzama kāda atjautīga saimnieka uzposta suņu meitene pilnā tautastērpā, ieskaitot saktu un bizi. Iespējams, saimnieks ne reizi pats nav pielaikojis pastalas un tādēļ savai patriotiskajai identitātei izveidojis avatāru tautiski uzposta terjera izskatā. Taču arī šādā gadījumā, mazais dzīvnieks ilustrē to tautiskuma māniju, kas Dziesmusvētku nedēļā bija pārņēmusi krietnu daļu latviešu. Tas ilustrē gaišo nacionālismu kā pretstatu tumšajam, kas 16.martā politiķiem liek palikt agresīviem un konfrontēties ar policiju.

Salīdzināsim. Dziesmusvētku gājienā latviešu amatierkolektīvi tautastērpos, mazākumtautību kolektīvi un vieskolektīvi dodas kopā. Latvijas tauta un tās viesi lepni dodas gar Brīvības pieminekli. Visus vieno cieņa pret otra kultūru un latviešu tradīcijām, kas pulcējušas klātesošos.

16.martā Brīvības piemineklis tiek izmantots kā vieta, kur katram iet savu ceļu un izteikt savu neiecietību pret otru. Taču tauta negrib konfrontāciju un agresiju. Tā grib saticīgu un latvisku Latviju, nevis tikai latvisku Latviju, ko var nopirkt par naida cenu. To varēja sajust Dziesmusvētkos. Nevis integrāciju vārdos un atstumšanu darbos, ko piedāvā politiķi, bet gan atvērtību un brīvību no aizspriedumiem, ko demonstrē radošā inteliģence.

Bet ar ko gan mēs, latvieši esam tik pievilcīgi, lai pārējie gribētu ar mums integrēties? Ar ko mēs varam izpelnīties cieņu? Diez vai ar visgudrāko valsts pārvaldību un visgodīgāko ierēdniecību. Drīzāk - ar savām nacionālajām tradīcijām un mērogu, kādā tās tiek kultivētas. Ar tām mēs esam visnotaļ pievilcīgi – kolektīvi no ASV, Japānas, Gruzijas, Krievijas un citām valstīm vēlas izpildīt repertuāru latviešu valodā, lai izjustu kopību ar latviešiem Dziesmusvētkos. Latviete Nīderlandē vada sešus korus un māca tiem latviešu dziesmas. Un holandieši, vēloties ieraudzīt zemi, no kuras nāk viņu diriģente – brauc uz Latviju un apbrīno tautu, kura dzied.

Koru kustība – tā ir gan mūsu „Nokia”, gan mūsu „maigā vara”, kas neizraisa pretreakciju. Turklāt Dziesmusvētki ir saudzīgāks un jaudīgāks integrācijas līdzeklis par sausajiem politiku formulējumiem – dziesma un deja iedarbojas daudz saprotamākajā kultūras simbolu, emociju un pozitīvās enerģijas apmaiņas formā. Taču pagaidām, Dziesmusvētki ir vēl līdz galam nerealizēts līdzeklis latviskas Latvijas veidošanā. Šie ir svētki, kuros joprojām kā nelūgti viesi jūtas ne tikai liela daļa Latvijas cittautiešu, bet arī latvieši, kuriem pietrūcis elkoņu spēka cīņā par biļetēm uz noslēguma koncertu. Tādēļ Dziesmusvētkiem jānoņem ekskluzivitātes aura un tie jāpadara pēc iespējas pieejamāki un interesantāki cittautiešiem, cilvēkiem bez muzikālajām dotībām, vienaldzīgajiem. Dziesmusvētku integrējošais potenciāls ir pārāk liels, lai mēs varētu atļauties tos izmantot intīmai latviskuma baudīšanai starp „savējiem”.

Un sākt iespējams ar pavisam praktiskām lietām. Jau drīz varas gaiteņos tiks skatīts jautājums par mērķdotāciju palielināšanu amatierkolektīvu vadītājiem. Un ja latviešu amatierkolektīva vadītāja atalgojuma lielums būtu atkarīgs no viņa spējas līdz nākamajiem Dziesmusvētkiem iesaistīt savā kolektīvā un aizraut ar māksliniecisko piedāvājumu, piemēram, trīs cittautiešus – integrācijā ieinteresēto latviešu skaits pieaugtu. No vienas puses šāda kampaņa varētu noplicināt mazākumtautību kolektīvus, no otras - konkurence veicinātu kvalitāti. Tā būtu reāla integrācija, kas integrētajiem cittautiešiem dotu iespēju vēstīt pārējiem – būt starp dziedošajiem latviešiem ir forši! Nāc un pievienojies!

[gaumeslieta]

Politiskais Déjà vu

Ušakovs un viņa komanda atkal uzvarējuši Rīgas vēlēšanās. Neapmierinātie rauc degunus – uz Austrumiem ģeopolitiski orientēts krievs vēl četrus gadus vadīs Eiropas Savienības dalībvalsts galvaspilsētu Rīgu. Un pats satraucošākais – roku viņa panākumos pielikuši arī latviešu vēlētāji.

Taču ko neapmierinātie var likt pretī lai pārtrumpotu prokremlisko ideoloģiju? Vienotu un konkurentus aizraujošu pārliecību par Rietumu vērtību priekšrocībām? Nē – drīzāk ideoloģijas trūkumu un minējumos balstītu plosīšanos ap eiro, kas nogurdina elektorātu un liek meklēt kādu stabilāku spēku. Varbūt uzticēšanos un mīlestību pret tuvāko? Arī nē – Saeimas balsojums par iespējām cittautiešiem ierakstīt pasē tautību „latvietis” parādīja ne tikai to, ka cittautieši nevēlas būt asimilēti bet arī to, ka nacionālie spēki nevēlas atšķaidīt ar nepiederošām personām fantastisko vīziju par vidējo latvieti.

Bet kas vēl atliek, ja negribam dzīvot divkopienu valstī un tajā pašā laikā negribam cittautiešiem uzticēt savas pastaliņas? Un ja vēl piedevām neticam arī mūsu kopīgās Eiropas nākotnei? Protams, Austrumos tendētā politika ko piekopj Ušakovs, nav nekāda Bismarka reālpolitika. Taču ja mēs gribam, lai cittautieši mūs ciena nevis par mūsu integrējošo gudrību bet vienkārši par ilgajiem pārestību gadiem – tā ir vēl nereālāka vēlme par Ušakova pretenzijām uz otru valsts valodu.

Un tātad – kāds ir nacionālais fons, uz kura latviešu vēlētājam nenotrīc roka metot Ušakova komandas biļetenu vēlēšanu urnā?

1.       Milzīgais trūcīgo skaits. Orientācija uz sociālajiem jautājumiem un „mazo cilvēku” ir vairāk nekā adekvāta Latvijas šī brīža reālijām. Taču vērā ņemama sociāldemokrātijas politiskā piedāvājuma Latvijā nav.

2.       Divkopienu valsts un etniskā konfrontācija. Batāliju nogurdinātais elektorāts pārceltos pie pirmā, kurš pasteigtos nopozicionēties kā izlīguma vēstnesis. Un, kamēr šāda vēstneša nav, tiek meklēts kāds, kurš vismaz iztālēm tādu atgādina – piemēram, kopīgs krievu/latviešu saraksts vēlēšanās.

3.       Rusificēta vide. Komercijā divvalodība jau sen ir legalizēta. Sēžot Krievijas „maigās varas” cauraustajās mediju, kultūras un sporta telpās un kāri patērējot tur noliktos našķus, lojālais latvietis pamazām sāk iedzīvoties savdabīgā Stokholmas sindromā. Nez vai Ušakovs vidi padarīs vēl krieviskāku latvietim, kurš pirmais pasteigsies viņu uzrunāt krievu valodā.

4.       „Rigīda” vide. Neuzticīga, aizdomīga, attieksmē pret citiem izteikti kritiska, moralizējoša sabiedrība izvēlas pārbaudītas vērtības. Un, kamēr nacionālie spēki izlīguma vietā spēj piedāvāt tikai konfrontāciju, prognozējamais, diezgan mērenais un pietiekami modernais Ušakovs ir pieņemama alternatīva joprojām svešās Eiropas vērtībās dibinātajiem spēkiem.

Acīmredzot, ar šo pietiek lai putiniskā mačo retorika, voluntārie lēmumi un opozīcijas ignorēšana, runas par līdzekļu izšķērdēšanu un korupciju kas apmēros pārsniedzot priekšgājēju vērienu – paliktu otrā plānā.

Taču lietas jāpieņem tādas, kādas tās ir. Cittautieši Latviju nepametīs, lai kā klusībā par to nelūgtu radikālāk noskaņotie latviešu nacionālie spēki. Gluži otrādi – jo pārtikušāki kļūsim, jo vairāk Latvijā būs cittautiešu. Un viņi pieņems latviešu vērtības vienīgi tad, ja spēsim tās pareizi pasniegt. Un jo vairāk t.s.”krievu partijas” orientēsies uz latviešu elektorātu, jo nepatīkamāka no vēlēšanām uz vēlēšanām kļūs monoetnisko partiju naftalīna smaka.

Publiskajā telpā sajūtamas bailes. Esam zaudējuši Rīgu, nākamgad varam zaudēt Latviju. Tikai jautājums – kas tie esam „mēs” un kas tie ir – „viņi”? Un ko katrs mēs darīsim, lai ieguvēji būtu visi?

[gaumeslieta]

Populārākais sporta veids Indijā – ledus hokejs?

Viens no pasaulē populārākajiem komandu sporta veidiem ir hokejs, ko mēs pazīstam kā lauka jeb zāles hokeju un kas pirmo reizi olimpisko spēļu programmā tika iekļauts jau 1908.gadā. Taču pasaulē spēlē arī citus hokeja paveidus – florbolu, telpu hokeju, ielas hokeju, skrituļhokeju, hokeju ar bumbiņu jeb bendiju un protams – mums tik ierasto ledus hokeju jeb hokeju ar ripu.

Nav daudz valstu, kurā ledus hokejs būtu vispopulārākais sporta veids – Kanāda un Latvija. Šī spēle ar futbolu spēj konkurēt arī Somijā, Čehijā un Slovākijā.

Droši vien apgalvojums, ka ledus hokejs ir populārākais sporta veids arī Indijā izklausītos pārāk pārsteidzoši, ja vien – tā nebūtu taisnība.

Šis subkontinents vispirms mēdz asociēties ar saules pielietām pļavām un uzkarsušām pilsētu ielām Bolivudas filmās un Goa pludmalēm. Tādēļ apbrīnojams šķiet fakts, ka Indija vispār spēj nokomplektēt izlasi Āzijas Izaicinājuma kausam, kurā ik gadu piedalās to kontinenta valstu izlases, kuras ar atsevišķiem izņēmumiem nepiedalās Pasaules čempionāta dažādu divīziju turnīros. 23.martā Bangkokā noslēdzās kārtējais turnīrs, kurā Indijas izlase desmit izlašu konkurencē nepārvarēja pirmo kārtu un izstājās pēc četrām zaudētām spēlēm ar kopējo gūto un zaudēto vārtu attiecību 5:63. Par rezultatīvāko Indijas izlasē ar trim gūtajiem vārtiem kļuva pats mazākais vīrs visā turnīrā – tikai 156 centimetrus garais Mohammads Ikbals. Taču savā komandā šis vīrs ar saviem parametriem nebūt neizcēlās. Ja pārējo izlašu spēlētāju vidējais garums sastādīja no 173 līdz 176 centimetriem un svars – no 71 līdz 78 kilogramiem, tad Indijas hokejisti turnīrā izskatījās kā izteikti autsaideri. Vīru vidējais garums bija tikai 164 centimetri, bet svars – 67 kilogrami. Spēka spēlē ledus hokejā ar šādiem parametriem konkurēt nav iespējams.

Taču indusi Āzijā nebūt neizceļas ar mazu augumu. Turklāt Indiju turnīrā nebūt nepārstāvēja bērni – kopā ar Taizemes un Apvienoto Arābu Emirātu izlasēm tās hokejistu vidējais vecums bija visaugstākais – 30 gadi. Kas tad ir šie – Indijas ledus hokejisti?

Ladakhas reģionā Džammu-Kašmīras štatā, gluži kā Latvijā gaisa temperatūra ziemā var sasniegt –28 grādus pēc Celsija skalas, bet vasarā pacelties līdz 33 grādu atzīmei. Šis ir reģions, kurš ir kā radīts hokeja spēlēšanai un tas tiek darīts jau teju simts gadus. Ladakhu mēdz saukt par Mazo Tibetu jeb Indijas Tibetu. Ladakha robežojas ar Tibetu Ķīnā un tajā mīt apmēram ceturtdaļmiljona iedzīvotāju - tibetiešiem cieši radniecīgie ladakhi, kurus ar tibetiešiem vieno arī reliģija – Tibetas budisms, kā arī tibetiešiem radniecīgie balti un burigi, kuri piekopj islāmu.

Neskaitot mazas slidotavas lielveikalos, Indijā ir tikai viena hokeja halle ar trīstūkstoš skatītāju vietām. Taču tā atrodas citā štatā, divdesmit stundu brauciena attālumā no Ladakhas galvaspilsētas Lehas. Pagājušajā gadā šajā hallē tika uzņemts Āzijas Izaicinājuma kauss un 21.martā gūta pirmā un pagaidām vienīgā Indijas hokeja starptautiskā uzvara ar 5:1 pret Makao izlasi.

Bez tam, Indijā ir četri atklātie hokeja laukumi, no kuriem divi atrodas Ladakhā. Diemžēl mākslīgā ledus halles būvniecība Lehā finansējuma trūkuma dēļ tika pārtraukta sākumstadijā.

Taču labā ziņa ir tā, ka hokeja attīstībā Ladakhā iesaistījušies Kanādas entuziasti. Ja kādreiz vietējie hokeju spēlēja ar lauka hokeja nūjām un pašdarinātās slidās, tad kopš 1985.gada kad tika nodibināts vietējais ziemas sporta klubs – situācija pamazām mainās. Ar ekipējumu palīdz arī Kanādas atbalstītāji, kuri šī gada janvārī Lehā palīdzēja organizēt pirmo, starptautisko draudzības kausa izcīņu ar viesu amatieru komandu piedalīšanos. Amatieru komandas pastāv arī pašā Ladakhā – to vidū Indijas – Tibetas robežpolicijas komanda un vietējie hokeja pionieri - Indijas armijas Skautu bataljona komanda.

Pat Nacionālajā hokeja līgā spēles Ziemeļamerikas atklātajos laukumos skatītāji uzskata par lielu gardumu. Bet ja spēle notiek trīsarpus kilometrus virs jūras līmeņa pasaules augstākajā hokeja laukumā uz sniegotu virsotņu un svētnīcu fona, tās garša kļūst īpaši eksotiska.

Ziemā Ladakhā hokejs kļūst par īstu tautas izklaidi. Hokeju šeit spēlē gan puiši, gan meitenes.

Labāko komandu spēles kļūst teju vai par svētkiem, ko skatītāju ziņā nevar salīdzināt ar vāji apmeklētajiem Latvijas čempionāta mačiem. Tas kļuvis ne viens par populārāko sporta veidu, bet arī par pašu populārāko izklaidi ziemas mēnešos kopumā.

Pārsteidzošāks par hokeju Indijā šķiet fakts, ka maza tauta Himalaju pakājē uzņēmusies aizstāvēt visas milzīgās valsts godu mums tik tuvajā sporta veidā. Savu “like” Indijas hokeja federācijas Facebook profilā jau esmu uzspiedis. Un jūs? http://www.facebook.com/ihaindia?fref=ts

____

Attēls: Ice Hockey Association of Thailand - Indijas izlase pirms spēles 2013.gada izaicinājuma kausā Bangkokā

[gaumeslieta]

Ko izvēlamies - izlīgumu vai eskalāciju?

Vienu no maniem vectēviem, Latvijas armijas virsnieku, atbruņoja un likvidēja padomju armija. Otrs, pēc tautības vācietis, karā cīnījās padomju partizānu rindās un krita Krievijas teritorijā. Viņa brālis krita kā Vērmahta virsnieks. Mamma karu pārcieta bēgļu gaitās Krievijā, tētis – bēgļu gaitās Vācijā. Tā ir mana, 21.gadsimta eiropieša vienīgā saistība ar septiņdesmit gadu senajiem, asiņainajiem notikumiem.

Tomēr ārēji apstākļi traucē šos notikumus atstāt tikai dzimtas albumam. Kamēr Eiropas Savienības līdervalstī Vācijā par 2.Pasaules karu vairs liecina tikai nošķeltā baznīca galvaspilsētas rajonā Šarlotenburgā, mēs katru pavasari turpinām nest upuri vispirms Hitlera, pēc tam – Staļina rēgiem.

Bet tikmēr impērisko ambīciju pārņemtās Krievijas “maigā vara” turpina savu gaitu. Etapu pēc etapa. Gluži kā pēc sabiedrisko attiecību ābeces, kas paredz ietekmes aģentu atrašanu vietējā elitē, mediju pārņemšanu,

NVO un fondu tīkla radīšanu, kā arī finansējuma nodrošināšanu. Brīdī kad padomju mantinieces - kaimiņvalsts ietekme populārajā kultūrā un medijos jau sasniegusi savu apogeju, bet sarkanbaltsarkano lentīti uz atloka nēsāt tiecas pat tie, kas demonstratīvi izvairās atzīt Latvijas okupāciju – vienīgais kas atlicis latviešiem vieniem pašiem ir Dziesmusvētki un latviešu leģionāri, kuri svešas armijas sastāvā reiz cīnījušies par savas valsts brīvību. Un ar vienu no šīm vērtībām mēs nu vēršamies pret Krievijas “maigo varu”. It kā patiesā Latvijas brīvība no jauna būtu jāizcīna Waffen SS mundieros, nevis pārrunās ar tiem Latvijas valstspiederīgajiem, kas tik ļoti vīlušies, ka atzinušies naidā paši pret savu valsti. Vai pametuši to miera laika bēgļu gaitās. Un visticamāk, konflikta eskalācijai turpinoties, valstī vīlušos skaits tikai pieaugs. Jo nepievilcīgā konfrontācija iznesta uz valsts redzamākās skatuves. Tā nenotiek šim nolūkam piemērotākās vietās – Lestenē un Uzvaras parkā Rīgā, bet gan pie Latvijas valstiskuma simbola – Brīvības pieminekļa. Taču Nirnbergas procesā notiesātā režīma algotņu maršs ir izdevīgs tieši Krievijai, kura netiek galā pati ar savu neonacistu kustību un meklē kādu, kas varētu palīdzēt novērst uzmanību. Savukārt Eiropas acīs vienīgā atšķirība starp mums ir tā, ka Krievijas neonacisti izmanto nacistu simboliku, bet latviešu leģionāri – mūsu valsts oficiālo simboliku. Tās pašas Eiropas, no kuras fondiem Latvijā ieplūst milzīgi līdzekļi sabiedrības integrācijai.

Mēs dzīvojam 21.gadsimta Eiropā. Latvija nav tikai latviešu valsts, un mums jāsamierinās, ka pēcokupācijas perioda imigranti projām vairs nebrauks. Tomēr nav pārliecības, ka Latvijas politiķiem ir reāls izlīguma plāns. Vai ka tāds būtu vismaz pusei, kuru uzskatām par “mums”. Kaut dažu punktu veidā, ko “mēs” vēlētos piedāvāt kompromisa panākšanai ar “viņiem” – okupācijas fakta atzīšana apmaiņā pret sociālo garantiju saglabāšanu līdzšinējā apjomā, bezmaksas valodas kursi visiem apmaiņā pret darba garantijām, nacionālās simbolikas godāšana apmaiņā pret mazākumtautību kultūras respektēšanu utt..

Atšķirībā no kara uzvarētājiem un zaudētājiem, Latvija tajā nav nedz uzvarējusi nedz zaudējusi. Un mēs joprojām neesam saņēmuši atbildes par to, kas ir noticis. Acīmredzot mūsu nacionālajai apziņai nepieciešams to izrunāt un pārvarēt geštaltus. Iesaistīto pušu personā nepieciešams iziet visus dialoga etapus no atzīšanas līdz izlīgumam. Un tad pušu izlīgumu izspēlēt kā galveno kārti pret Krievijas “maigo varu”.

Un pirmais solis pretī izlīgumam varētu būt nevis konflikta eskalācija karstasinīgo palestīniešu stilā. Nevis mēģinājums 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa pārspēt “antifašistu” nodemonstrētos decibelus pie Brīvības pieminekļa. Bet gan šoka terapija pragmatisko vāciešu stilā, noliecot galvu kritušo padomju karavīru priekšā, tādējādi izrādot cieņu cienījamiem pretiniekiem.1 Noliecot galvu septiņdesmit gadus pēc pasaules kara, kurš ieies vēsturē kā pēdējais. Laikā, kad Eiropa jau sen izvēlējusies sadarbības un savstarpējas palīdzības ceļu.

1 http://foto.rg.ru/photos/9f66a5aa/index.html