Sajūta tāda, ka pavisam drīz brauciens beigsies. Krasti Laika upei palikuši nolaideni, straume lēnāka. Un pats esmu piekusis, kā jau pēc ilgas airēšanas. Atkārtot vēlreiz tādu pašu braucienu diez vai es maz gribētu. Pagātnē pabūt var vienīgi atmiņās. Bija jau reizēm neiedomājami skaisti, bet vienmēr kaut kas neparedzams to visu padarīja it kā nebijušu. Likās, ka pasauli radījis nevis pats meistars, bet tikai viņa māceklis, pēc tam to visu iznīcinot, pārvēršot postošā haosā. Pats cilvēks jau vēl arvien ir kā sīka skudriņa, kas, neko nenojauzdama, iet pāri ceļam, pa kuru nepārtraukti ripo rati un soļo divkājaini radījumi... (Hugo Reinsons)
http://egramata.lv/BookStore/pagedisplay.do?genre=book&pub=egramata&id=9789934837524&page=S-4&instID=98