#austrumi

[linux-ubuntu-it]

Austrumi linux 2.2.9 live cd

Austrumi linux 2.2.9 live cd

Vi presento una distro particolare dal nome particolare “Austrumi” e proveniente dalla Lettonia. E’ una distro basata su Slackware e come desktop manager usa FVWM non molto famoso come KDE, GNOME, XFCE ed altri. L’uso principale della distro è indicato per sistemi di rescue, ma anche per usare vecchi pc datati con poche risorse e poco spazio su disco. La sua particolarità sta nell’esecuzione…

View On WordPress

[alwaysbeunicorn]

Piedzīvojumi austrumu pierobežā

Nobeidzot savu Latvijas tālāko punktu apceļošanu, šovasar devāmies uz Latvijas austrumu pierobežu, lai redzētu "Austras koku" un Draudzības kurgānu, kas atrodas Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas robežu krustpunktā. Lai tur droši un bez satraukumiem ceļotu, sagādājām sev terminētās caurlaides. Ņēmām talkā arī mūsu navigatoru Andri. Viņš mums tāds īpašs - mēdza ievest neceļos, pukojās, ka mēs braucam ne tur, kur viņš liek, tāpēc Andris bieži bija spiests nodarboties ar "maršruta pārrēķināšanu". Bet visā visumā mēs Andri iemīļojām un bijām ar viņa darbu apmierināti, jo galu galā visu, ko gribējām, mēs redzējām un mājās arī laimīgi nokļuvām. Kopumā trīs dienu laikā tika nobraukts 621 kilometrs.

Austras koks un norāde uz Draudzības kurgānu.

Pirmkārt, apceļojot Latgali, ir jāsagatavojas, ka baznīcas būs visur un būtībā galvenie apskates objekti katrā ciemā un pilsētā ir tieši baznīcas. Pirmajā dienā visas plānā iekļautās baznīcas apskatījām, nevienu neizlaižot, otrajā dienā jau "ar gariem zobiem" skatījām tās, kas ir ieplānotas, trešajā dienā jau vairs no mašīnas ārā neizkāpjot nobildējām ieplānoto un meklējām citas apskates vietas, kas nav saistītas ar sakrālo tūrismu. Un to nekādā gadījumā nevajag uzskatīt par kādu necieņas izrādīšanu reliģijām. Vienkārši mēs pagurām no vienveidības un lielā informācijas daudzuma, laikam gribējās kaut ko interaktīvāku.

Daļa no mūsu apskatītajām pierobežas baznīcām.

Otrkārt, arī esot Latgalē, nedrīkst aizmirst, ka esi laukos un to, kādas tur kafejnīcās tiek pasniegtas pusdienas. Sātīgas, garšīgas un par videi draudzīgu cenu! Tik daudz un tik lēti Rīgā un citās lielākās pilsētās paēst nevar. Tāpēc varam rekomendēt:

Preiļos "Vilku krogs" - garšīgi, lielas porcijas, par kurām brīdina jau pieņemot pasūtījumu. Mājīgi un izskatās, ka šī ir diezgan apmeklēta vieta, jo pastāv diezgan sen un mūsu pusdienošanas laikā nebijām vienīgie klienti.

Zilupē "Latgale" - pusdienas garšīgas, arī porcijas pietiekami lielas. Tikai kafejnīcas un arī oficiantes izskats man nedaudz atgādināja nostāstus par padomju laikiem.

Balvos "Lāča ķepas" - porcijas gan nebija ārkārtīgi lielas, taču ļooooti garšīgas un, pasūtot arī desertu, vēders bija pilns. Mājīga vieta pilsētas centrā, kura arī bija apmeklētāju iecienīta un, spriežot pēc ceļvežiem, pastāv vismaz piecus gadus. Turpat arī viesnīca.

Bet tagad laiks ķerties klāt piedzīvojumiem. Pirmais jau bija naktsmītne Dagdā. Maršruta plānošanas laikā izsecinājām, ka vislabāk būtu nakšņot kaut kur Dagdā vai tās apkaimē. Neko pieejamu un par atbilstošu cenu neatradām, tikai Dagdas arodvidusskolas dienesta viesnīcu. Principā jau vainas nekādas nebūtu - maksa par nakti Ls 4 no cilvēka, istaba tīra, par mums mazākus četrkājainus vai vairākkājainus viesus nemanījām, gultasveļa un dvieļi arī tīri, to, ka elektrības kontakti veļas ārā no sienām varētu arī pieciest. Taču, ierodoties kojās, mums "aizmirsa" pateikt, ka šodien visā Dagdā nav ūdens, ūdens padevi plānots atjaunot tikai nākamajā dienā. Lieki skaidrot mūsu izjūtas un to, cik priecīgi bijām, ka nākamajā naktsmītnē Ludzas viesnīcā ūdens bija!

Otrais piedzīvojums jau saistīts ar galvenajiem apskates objektiem - Austras koku un Draudzības kurgānu. Andris mūs līdz Austras kokam veiksmīgi nogādā, mēs priecīgi, sabildējamies. Laime pilnīga - visi Latvijas galējie punkti apskatīti, tagad beidzot varēsim braukt, kur gribēsim. Bet tur mūsu svētlaimē noraugās kāds kungs, kurš pienāk pie mums, jautā, kur dodamies, un sāk stāstīt, ka pie Draudzības kurgāna mēs nemaz netiksim, tur priekšā "šlagbaums", latviešus tur nelaižot, tur tikai krievi un baltkrievi varot iet, mums ļaunā Freiberga visu ir atņēmusi utml. Sabaidāmies, ka nekur netiksim, bet nolemjam, ka paši savām acīm gribam skatīt to aizliegumu un "šlagbaumu". Bet, tur nonākot, ir tikai viens aizliegums - nebraukt pa liepu aleju, kas ved uz kurgānu, ar mašīnu. Atvadāmies no savas mašīnas, kas zin', varbūt robežsargi mūs arestē un mēs tik drīz to atkal neredzēsim. Soļojam pa aleju, gaidot, ka drīz sadzirdēsim sirēnas no robežsardzes mašīnām, kas traucas mūs sagūstīt vai no krūmiem tūlīt izšausies robežsargs ar "komisāru Reksi" un aizliegs mums tuvoties kurgāna vidū iestādītajam ozolam. Drebošu sirdi staigājam pa kurgāna apkārtni, bildējamies un tramīgi lūkojamies sev apkārt.

Bet diemžēl bijām vīlušies - pilnīgi nevienu neinteresēja ne mūsu atrašanās Krievijas un Baltkrievijas robežas tuvumā, ne mūsu caurlaides.

Vēl viens pārsteigums mums bija Opuļu svētavots. Sagatavojāmies, ka nu dabūsim nodzerties avota ūdeni. Piebraucam klāt - o, pat smuka mājiņa uzbūvēta avotam, cilvēki ar ūdens spaiņiem dodas uz savu mašīnu. Nu tad jau labi gan, ka te piestājām, nodomājam. Ieejam iekšā, tur viss sataisīts - smuka aka ar vindu un spaini, svētbildes pieliktas pie mājiņas sienām. Griežam akas vindu, velkam ārā spaini ar ūdeni, cerīgi uz to raugāmies. Bāc! Ūdens ir pelēks, netīrs, duļķains, tādu jau nu gan mēs nedzersim. Palikām nesaprotot, kur mūsu priekšgājēji varēja izmantot šo ūdeni.

Tā nu, ne bez pārsteigumiem, apceļojām Latgali. Laiks gan mūs īpaši nelutināja, bet skaisti vakari mums bija Ludzā un Balvos. Tiešām skaistas un sakoptas pilsētas. Tāpat kā pagājušajā gadā, kad, apceļojot Kurzemi, par pēdējo apskates objektu izvēlējāmies Ložmetējkalnu - Latvijas vēsturē ļoti nozīmīgu vietu - šogad braucienu noslēdzām ar Latvijas armijas nometnes vietu Litenē.

Latvija ir skaista un, lai arī esam apceļojuši visus Latvijas galējos punktus, ir palikušas vēl tik daudzas neredzētas vietas!