#busulis

[russianmusicstars]

(со страницы https://www.youtube.com/watch?v=JfHjndqkRHg)

[gaumeslieta]

Padomju tautas renesanse – ar vai bez mums?

Pagājušajā nedēļā mūžībā devās igauņu dziedātājs, Igaunijas PSR nopelniem bagātais mākslinieks, Jāks Joala. No 1946.līdz 1987.gadam šis tituls Igaunijā tika piešķirts 46 māksliniekiem, tostarp arī dziedātājai Annei Veski. Gan Joalu, gan Veski Latvijā atceras teju ikviens kuram apritējuši vismaz četrdesmit gadu. Taču Latvijā šos māksliniekus pazinām ne tādēļ, ka interesējāmies par ziemeļu kaimiņu estrādi. Alēnam Delonam līdzīgais puisis un nordiskā blondīne mūsu ekrānos nokļuva ar rikošetu no centra Maskavā.

Šie bija “pribaltu” pārstāvji padomju estrādes krieviski dziedošajā “bomondā”, līdzās citu padomju republiku pārstāvjiem, kuriem ik pa laikam bija jāpavīd padomjzemes centrālajā televīzijā. Te bija gan kazahiete Roza Rimbajeva, kura nesa arī Uzbekijas un Kirgīzijas PSR nopelniem bagātās mākslinieces godu, gan Ukrainas moldāviete Sofija Rotaru, kurai bija abu republiku tituli, gan azerbaidžānis Muslims Magomajevs, gruzīniete Nani Bregvadze un pat autonomiju - Burjatijas un Jakutijas nopelniem bagātais mākslinieks, nanajietis Kola Beldi. Visi šie mākslinieki palīdzēja skatītājam ieraudzīt etniski daudzveidīgo padomju tautu safrizētā un nolakotā miniatūrā. Ieraudzīt to kā uzauklētu bērnu paternālajās attiecībās ar krievu tautu un tās valodu.

Taču padomju tautas ideja nav izgaisusi nebūtībā. PSRS tiesību mantiniece Krievija gan šo pārnacionālo identitāti nav pārmantojusi. Taču tās līderis, kurš Savienības sabrukumu dēvē par katastrofu un padomju tautai piedēvē spēku, kas Eiropu izglābis no verdzības, labprāt redzētu padomju tautas analogu arī mūsdienās. (1) Lielā mērā šo analogu veidos Krievijas nācija, kuras vienotības stiprināšanai pagājušajā gadā iedarbināta īpaša federālā mērķprogramma. Tās realizācija plānota balstoties tautu draudzības un patriotisma idejās, un paredzēts, ka mērķprogramma ļaus izveidot vienotu etniski kulturālo telpu Krievijas pastāvīgai izaugsmei un teritoriālās integritātes nodrošināšanai.(2) Acīmredzot tieši nācijas vienotība ir arī ceļš uz prezidenta vīziju par Krievijas, kā unikālas pasaules civilizācijas stiprināšanu.(3)Taču savrupas civilizācijas celšana mūsdienu globalizētajā pasaulē šķiet, ir vēl abstraktāks mērķis kā komunisma celšana, kas savulaik tika pasludināta par padomju tautas kopīgo mērķi. Turklāt ir visnotaļ mulsinoši dzirdēt stāstu par unikālām civilizācijām no cilvēka, kurš nav kultūrantropologs, bet gan vīrs ar kodolčemodāniņu. Vēl vairāk – šī vīra ideologa Aleksandra Dugina neirolingvistiski programmējošie teksti par krievu misiju “dižajā projektā” visai biedējoši atgādina Hitlera iedvesmotāja Mellera van den Bruka aprakstīto “īpašo ceļu” (sonderveg) kuru vēlāk nogāja Trešais Reihs – no mistiskas semiotikas līdz gluži reālām gāzes kamerām.(4)

Atbilstoši Krievijas prezidenta izteikumiem un mērķprogrammai, panākumu atslēgas loma nācijas vienotības stiprināšanā tiks piešķirta krievu valodai, krievu tautai un dižajai kultūrai.(5) Vienotajā nācijā nebūs vietas nacionālistiskam noskaņojumam dažādās etniskajās kopienās, savukārt krievu tautai tiks uzlabota “sociāli kulturālā pašsajūta” un apmierinātas tās etniski kulturālās vajadzības. Diemžēl šobrīd vienīgais, kas liecina par pašsajūtas uzlabošanos un vienotību ir apvienošanās pret ārējā ienaidnieka tēlu un agresijas kulta izbaudīšana. Kopības sajūta veidojas ņirgājoties par kaimiņvalstīm, kas satrūkstas no Krievijas militārās aviācijas klātbūtnes to gaisa telpā. Tā veidojas protestējot pret ietekmes zonas marķējuma – Ļeņina un tam līdzīgo pieminekļu aizskaršanu citās valstīs. Tā veidojas pasludinot nepakļāvīgās tautas par izdzimteņiem un agresīvā līdera opozīciju – par dzimtenes nodevējiem un tautas ienaidniekiem. Tā veidojas nodēvējot sevi par pasaules glābējiem, kurus vēlas iekarot un iznīcināt tumšie Rietumu spēki.

Un tāpat kā agrāk – mūsu televizoru ekrānos gozējas internacionālais “neosovjetu bomonds”. Tie ir krievvalodīgie armēņu, gruzīnu, baltkrievu, ukraiņu u.c. tautu mākslinieki, kas sapulcināti, lai ierādītu, ka būt pārkrievotam ir stilīgi. Un joprojām šajā popkultūras desantā ik pa laikam parādās arī pa “pribaltam”, kura akcents krievu skatītājā uzvēdī nostalģiskas jūtas. Kamēr, piemēram, britu šova skatītājā tas varētu izraisīt tikai asociācijas ar viesstrādnieku no Austrumiem. Un tādēļ gluži saprotams, ka tieši Krievija un nevis ar mums asociētie Rietumi latviešu māksliniekam joprojām ir pieejamākais ilgu objekts. Savukārt Krievijai, kas joprojām nav nospraudusi robežas starp padomju un Krievijas tautu, Latvija ar katru jaunu mākslinieku kļūst par arvien tuvākām un tuvākām ārzemēm.

Publiskajā telpā daudz diskutēts par nepieciešamību sadarboties ar Krieviju. Ka ekonomika, sports un kultūra nav saistīta ar politiku un tādēļ, sadarbība šajās jomās ir droša. Taču Krievija šobrīd pārdzīvo pašpasludinātos laikmetu griežus un šie procesi tālu pārsniedz politikas robežas. Laikā, kad Krievijas nācija apvienojas uz naida sērgas bāzes, tuvība ar šādu partneri prasa pārdomātu izsargāšanos.

__________________________________

 [1] http://lifenews.ru/news/132905 un http://grani.ru/Politics/Russia/President/m.199772.html

2 http://government.ru/docs/4022/

3 http://state.kremlin.ru/council/28/news/16292

4 https://www.youtube.com/watch?v=f_zQUiGu2E0

5 Skat.iepriekšējās atsauces