Vjetnama: Hanojas šarms un izturības tests Sapā [VIDEO]
Jānis:
Dienas kopš Elīnas aizbraukšanas ir bijušas ļoti piepildītas ar darbiem un pārdomām par dzīvi. Tieši tāpēc arī ilgāks klusums te. Taču satraukumam nav pamata, "Misija - Malaizija" turpinās. Stāstam par to, kā man klājas vienam otrā pasaules malā, pieķeršos citu reizi, bet šodien raudzīšu atskatīties uz mūsu gada sākuma ceļojumu uz Vjetnamu, kurā pavadījām teju divas nedēļas. Lai arī fiziski un emocionāli galīgi ne viegls, saturiski šis, šķiet, bija vispiepildītākais brauciens, kādā vien mums ir nācies būt. Tieši tādēļ to aprakstīt nebūs viegli, bet mēģināts nav zaudēts. Brīdinu, ļoti gari un daudz instabildes no instagram.com/janispolis.
Pirms pieņemt lēmumu 2014. gadu sagaidīt Hanojā, apsvērām iespēju apciemot Latviju, tomēr, saprotot faktiskās izmaksas, šo domu ātri vien atmetām. Tā vietā tikām pie Air Asia biļetēm uz Hanoju komplektā ar 10 naktīm pavisam nelielā, bet Tripadvisor ļoti saslavētā viesnīcā pašā pilsētas centrā (Old Quarter). Izmaksas biļetēm un naktsmītnei (3*) ar visām brokastīm - 500 eiro uz abiem.
Uz Hanoju devāmies tikai ar nelielām rokas bagāžām. Rēķinājāmies, ka tur būs krietni aukstāks nekā Kualalumpurā (pa dienu +18-25, naktī +10), bet to aukstumu, ar kuru dažbrīd saskārāmies, tomēr gaidījuši nebijām. Nekādu lielo plānošanu neveicām - zinājām, ka Hanojā gribam satikt Miku un Zani, kuri tieši tobrīd tur finišēja savu braucienu ar vilcienu cauri visai Vjetnamai, vēl apsvērām kruīzu pa Halonga līci (Ha Long Bay), bet pārējo tika izlemts skatīties uz vieta. Šis lēmums izrādījās ļoti prātīgs, jo pavadīt vairākas dienas uz ūdens visticamāk nebūtu bijis pārāk patīkami.
Hanoja beidzot iedeva to īsto Āzijas kultūršoku, kuru nedz Malaizijā, nedz citās līdz šim apceļotajās vietās tā līdz galam izbaudīt nebija nācies. Miljoni motociklu, pilnīgs haoss ielās, tempļi it visur, Hanojai raksturīgās superšaurās mājas, ielu tirgoņi un improvizētas ēstuves tieši uz ietves ik pēc pāris metriem, cepti suņi, sievietes ar nēšiem tradicionālajās bambusa cepurēs - tas viss iemeta pilnīgi citā Āzijā.
Ielidojām, ātri nonācām viesnīcā ar kuru tiešām bijām trāpījuši, un jau tajā pašā vakarā Elīnas mudināti apmeklējām tradicionālās Vjetnamiešu "Ca trù" mūzikas koncertu kādā templī. Mūzika savdabīga, bet pieredze ļoti iespaidīga - neredzēti instrumenti, kurus izdevās arī apčamdīt, nepiedzīvota atmosfēra...
Vienā no nākamajām dienām devāmies dienas eskursijā uz vienu no senajām Vjetnamas galvaspilsētām. Par šo pasākumu ko labu grūti pateikt - braucām 3 stundas, lai 20 minūtes apskatītu kādu templi, tad vēl stundu brauktu, un tad 2 stundas vizinātos ar laivu pa pazemes upi caur ļoti, ļoti aukstām alām. Jaudīgi skati, bet kopumā nočakarēta diena, kuru gan mums īpaši netrūka.
Miku un Zani patiešām satikām un kopīgi devāmies sagaidīt jauno gadu pie ezera pilsētas pašā centrā, kur to pašu darīja vēl daži simti tūkstošu cilvēku. Iespējams, visdīvainākais piedzīvojums visa brauciena laikā. Sēžam pie skaisti izgaismotā ezera, gaidām pusnakti un pļāpājam par to, kāda gan būs uguņošana. Pienāk pusnakts un sākas... tieši nekas. Nedz uguņošanas, nedz kādas citas indikācijas par jauno gadu, pat nekādu tostu no apkārt stāvošajiem. Visi brīdi pastāv un izklīst pa mājām. 4 bālģīmjiem apmulsums pārākajā pakāpē.
Nākamajā dienā esam izvēlējušies doties pretī vēl dziļākai ziemai - ar nakts guļamvilcienu uz pašu Vjetnamas ziemeļu galu, pie Ķīnas robežas. Uz Sapu un tās apkārtnes kalniem (Hoang Lien Mountains), kur mākoņos slienas arī Vjetnamas augstākā smaile Fansipans (3143m). Tur mazā grupā paredzēts gida pavadībā doties 3 dienu pārgājienā pa kalniem un vietējiem ciematiem. Vjetnamā ir tūkstošiem absolūti neuzticamu viltus tūrisma aģentūru, tāpēc izvēlējāmies maksāt vairāk par labu pakalpojumu un aģentūra "Vega Travel" (citas adreses ir feiki) izrādījās uzdevumu augstumos.
Sapā bija auksts, ļoti auksts, it īpaši pēc Kuala Lumpuras +33. Naktī temperatūra noslīdēja tuvu nullei, tāpēc Hanojā pēdējā brīdī iepirktās ziemas jakas lieti noderēja. Grupā bez mums tikai vēl viens holandiešu pāris, kuri pašlaik ir bez darba, tāpēc apceļo Āziju. Jauki, vai ne? Pārgājiens ārkārtīgi zinoša gida pavadībā izrādījās daudz grūtāks, nekā bijām iedomājušies. Kā teica gids, viņš mūs vedot pa vidējās grūtības takām, lielākās grupas parasti ejot pa ceļu. Kādas īsti ir augstākās grūtības takas, man pat grūti iedomāties, jo mēs gan kāpelējām pa klintīm, gan bridām pa rīsu laukiem, gan lauzāmies cauri džungļiem, lai pirmās dienas beigās pēc pieveiktiem aptuveni 20 kilometriem augstkalnu apstākļos būtu pilnīgi beigti.
Mūsu ceļš veda cauri vairākiem Vjetnamas etnisko minoritāšu ciemiem. Kopumā viņiem tādas ir teju 60 un katrai ir pilnīgi citas tradīcijas, tērpi un dzīvesveids. Kalnos rīsam, kurš ir galvenais pārtikas avots, ir tikai viena raža, tāpēc 9 mēnešus gadā vietējiem īsti nav ko darīt. Tāpēc daudzas vietējās sievietes mēro grūto ceļu līdzi tūristu grupām, runājoties, iedraudzējoties, palīdzot un beigās mēģinot notirgot kādu suvenīru. Arī mūs apstrādāja ļoti ātri, bet zaudētāji tāpēc nejutāmies, jo suvenīri bija tiešām glīti. Ieteikums ir ātri kaut ko nopirkt, lai vēlāk visām nākamajām tirgotājām varētu rādīt, ka tev jau viss ir.
Nakšņojām vienā no vietējiem ciemiem, t.s. "homestay". Bijām dzirdējuši, ka daudz kur tas tāds cirks vien ir, ar pirti un biljardu tūristiem. Mūs sagaidīja kārtīga ferma nekurienes vidū, vakariņas ar vietējo ģimeni un nakšņošana uz matrača zem 10kg smagas jaka vilnas segas. Gulējām kā nosisti :) Nākamajā dienā holandiešu puisis ceļu turpināt vairs nebija spējīgs, jo laikam bija ko nelāgu ieēdis, tāpēc ceļu turpinājām tikai mēs ar Elīnu un gids. Kājas vilkās ļoti negribīgi, bet šķiet, ka to redzēdams, gids maršrutu pamatīgi noīsināja. Pirms tam gan neplānoti tikām apciemot kādu vietējo ģimeni vēl daudz autentiskākos apstākļos - vienstāvu būdā ar klona grīdu, kur kur ugunskurs, vārās ēdiens, viss dūmos. Pamājām meitenītei, kura stāvēja pie būdas, mums pamāja pretī, un beigās aicināja iekšā.
Vēl vienu dienu pavadījām pašā Sapā, izmēģinot šaušalīgāko masāžu mūsu mūžā (+10 grādu temperatūrā) un mērojot garu ceļo uz tikai tūristiem paredzētu parādes ciematu pie pa pusei mākslīga ūdenskrituma. Bezjēdzīgi izšķiests laiks. Runājot par laiku, tad kalnos piedzīvojām teju visu iespējamo laika apstākļu spektru. Pirmajā dienā spoži spīdēja saule, otrajā visu klāja knapi caurredzama migla, bet trešajā pamatīgi lija. Kalni.
Atgriežoties Hanojā, vēl paguvām apskatīt ārkārtīgi iespaidīgo Literatūras templi, nobaudīt slaveno Cha Ca zivi ar dillēm, izgāzt kaudzi naudas spicākajā pilsētas franču restorānā un pat ieraudzīt ceptu suni kādā no šķērsielām turpat vecpilsētā.
Mēs Vjetnamā pavadījām 12 dienas un apskatījām tikai mazu daļiņu no šīs fascinējošās valsts. Vismaz man palika iespaids, ka tā ir vieta, kurā es pat kādu laiku gribētu padzīvot. Jo tā ir tik ļoti atšķirīga no visa, ko esmu piedzīvojis līdz šim.
P.S. Elīna ir saķimerējuši arī mazu video, kurā ir daudz dīvainu manas sejas tuvplānu. Ņemiet par labu :)