Krāšņā, civilizētā, svelmainā Bangkoka
Ko jūs darītu, ja nekad iepriekš nebūtu bijuši Bangkokā un jums tur būtu jāpavada 5 dienas? Pēc Hošiminas sarežģījumiem lielā Āzijas pilsētā un dzirdēto bijību pret Bangkoku no citiem ceļotājiem jautājumam piegāju cītīgi. No plašā piedāvājuma izfiltrēju svarīgāko kultūrvēstures vienību un pārējam laikam pielasīju kaut ko no taizemiešu ikdienas saudzīgā daudzumā.
Bijām apmetušies rietumnieku ceļotājiem ļoti piemērotā rajonā Ari, kur garām traucās gaisa vilciena līnija ar staciju ar tādu pašu nosaukumu kā rajonam. Ari rajonā strādā biznesmeņi, kuri labprāt ēd hipsterīgos restorānos, līdz ar to šajā rajonā mazliet var sajusties kā Chiang Mai, kur bija viss eiropietim nepieciešamais un saprotamais. Šeit netrūka arī privātmāju un apzaļumotu dārzu.
Lai arī sākotnēji Jānis bija stingri nolēmis braukt ar takšiem, tomēr, pēc pirmā izbrauciena un bijības pret nepazīstamo sistēmu pārvarēšanas, mēs lielākoties izbaudījām gaisa vilciena un metro ērtības. Biļetes iegūstamas viegli saprotamos automātos stacijās. Pārvietoties ar sliežu transportu ir daudz ātrāk, ja jābrauc tālāk par dažiem kvartāliem, un arī lētāk. Dažas pieturas tālāk no Ari stacijas atrodams apmeklētākais un lielākais tirgus Bangkokā - Chatuchak. Bet mēs turp nedevāmies.
Tirgus apmeklējumu biju ieplānojusi mūsdienīgākā un kompaktākā Račada vilcienu tirgū (Ratchada train market). Sākotnēji šis tirgus bija ierīkots izbijušā vilcienu stacijā, bet tad tam nācās meklēt jaunu vietu, un veikalnieki apmetās “Thailand Cultural Center” stacijas tuvumā. Izkāpjot no metro, jādodas cauri lielveikalam. Tirgus atvērts no ceturtdienas līdz svētdienai, it kā no plkst 17.00. Jāteic, ka piecos nebija, ko pirkt, tāpēc Jānis izmantoja laiku un turpat safrizējās. Tā esot bijusi sāpīgākā matu skūšana un bārdas dzīšana, bet, nu, pie frizūras pēc taizemiešu modes bija ticis.
Piedāvājumā bija diez gan maz tradicionālo suvenīru, ko biju nolēmusi atvest tuviniekiem, toties šeit mantas bija modernas un ar aziātiskām niansēm. Likumsakarīgi, ka Jānis bija kļuvis par vairākiem rakstainu zeķu pāriem bagātāks. Kad pēc dažām stundām devāmies prom, uz naksnīgā tirgus fona tikko bija atvērušies apkārtējie bāri un romantiskas pasēdēšanas vietiņas. Biju lasījusi, ka šad tad mēdz spēlēt arī dzīvo mūziku. Mums nebija plāna ballēt, tāpēc devāmies mājup. Bet citā reizē mierīgi varētu palikt šajās gaismiņām izdekorētajās dzērienu tirgotavās un atpūsties no tirgus kņadas.
Vienu dienu biju veltījusi audumu tirgus apmeklējumam. Tas nav noslēpums, ka mēdzu uzšūt kādu kleitu un Bangkoka ir īstā vieta, kur meklēt audumus par zemām cenām. Pahurat tirgus atrodas indiešu rajonā, kas atrodas turpat pie ķīniešu rajona, kas nozīmē, ka iepirkšanās nekad nebeidzas. Un tas viss noris 40 grādu karstumā būdās un iepirkšanās centros. Par audumiem kaulēties nav jēgas, jo cenas domātas kā vietējiem, tā ārzemniekiem. Cenas variēja no 1,5 eiro par kokvilnas auduma metru, līdz 8 eiro par mežģīnēm. Tomēr lielākoties cenu zīmes rādīja 100 bātus (2,5 eiro) par metru. Piedāvājumā bija ļoti daudz krāsainu audumu. Īpaši daudz pārdeva sarongam paredzētās mežģīnes, kokvilnas audumus un mākslīgos zīdus. Uz augstu kvalitāti šeit cerēt nevajag, jo pircēju prasības nav augstas un dabīgo zīdu šejienieši nevarētu atļauties. Todien iegādājos tikai 3 audumus. Bet tam sekoja gājiens ar Jāni, un ar drauga atbalstu skaits būtiski pieauga.
Mazliet bijām uz ecēšām, kad bijām ieradušies apskatīt pils kompleksu ar vēsturiski zīmīgām ēkām, ko cēluši karaļi vairākās paaudzēs. Bijām ieradušies svētdienas rītā plkst 8.36. Nav lielas pārliecības, ka, pēc interneta ieteikumiem ierodoties 15 minūtes pirms durvju vēršanas plkst 8.30, apmeklētāju būtu bijis mazāk. Droši vien būtu prātīgāk doties darba dienā, bet Jāņa darba pienākumus nevarējām pārplānot, un darba dienu rīta nebija mūsu rīcībā. Ļaužu bija tūkstošiem, tāpēc nolēmām tālāk par vārtiem nespaidīties cilvēku pūlī. Noskumuši par neizdošanos apmeklēt ieplānoto vienīgo kultūrvēsturisko objektu uzgājām blakus karaļa pilij esošo karalisko budistu templi Wat Pho, par ko bijām ļoti priecīgi.
Tempļa teritorijā bija vairākas ēkas un daudz krāšņi dekorētu tornīšu. Apmeklētāju bija maz, tāpēc ļāvām tempļa iespaidiem izlīdzsvarot skumjas par neiekļūšanu karaļa pilī. Visam pa virsu pārēdāmies netālu esošajā Arom D Cafe, jo skaistās vietas ar jumta terasēm ar skatu uz upi vēl nebija atvērtas.
Izbaudījām arī braucienu ar kuģīti pa galveno pilsētas upi Chao Phraya. Braucienus pa upi organizē Chao Phraya Express. Laivas bija iezīmētas ar karodziņiem atšķirīgās krāsās, un tās pieturēja atšķirīgās vietās. Ja kaut kas nebija saprotams, tad piestātnes uzraugs palīdzēja orientēties.
Aktivitātes ieplānoju maz, jo dienas Bangkokā saulē nevar vairāk izturēt par pusi dienas. Tā biju ieplānojusi arī zaļākās Bangkokas daļas (Bang Krachao) apmeklējumu. Šeit jāpiemin Anda’s Stuff blogs, kurā ieguvu informāciju par šo slepeno vietiņu. “Slepeno”- jo daudzi Bangkokas apmeklētāji par to nezina. Tā atrodas ārpus visām tūristu centra kartēm, bet tās tuvumā var nonākt ar gaisa vilcienu. Tālāk jādodas uz ostu, jo Bang Krachao ir sala, kuru apskalo Chao Phraya upe, un uz salas var nokļūt vienīgi ar kuģīti. Bangkokā pirms tagadējo karaļu dinastijas valdīja mjanmieši, un šajā salā joprojām dzīvo mjanmiešu pēcnācēji. Daudzviet satiksme notiek pa šaurām betona bloku takām, zem kurām turpina augt džungļi.
Nedēļas nogalēs šajā salā notika peldošais tirdziņš, kurā redzējām tikai vienu tirgotāju uz laivas. Tāpēc jau tas nebija sliktāks. Tirdziņā varēja nopirkt dažādus amatnieku darinājumus, paštaisītus kosmētikas līdzekļus, kā arī dažādas mājsaimniecības preces. Tirdziņš, galvenokārt, paredzēts vietējiem, bet piedāvājums diez gan labi atbilda uzdevumam “suvenīri”.
Pa salu varēja pārvietoties ar īrētiem riteņiem vai ar mocīštakšiem. Izvēlējos otros, jo tā ir ātrāk un riteņus nebūtu kur tirdziņā atstāt. Pēc tirdziņa bijām izslāpuši pēc kā dzerama un kondicioniera, tāpēc devāmies uz plaši izdaudzināto, savdabīgo Koku māju (Tree house). Koku mājas sēta sastāvēja no vairākām mājiņām uz pāļiem. Galvenajā mājiņā ierīkots restorāns ar kondicionētu gaisu pirmajā stāvā, bet pārējās mājiņās ierīkotas viesnīcas istabiņas. Kondicionētā telpa bija pārpildīta, apkalpotāju samērā daudz, saldējums bija beidzies, un serviss diez gan lēns. Bet mūsu garstāvokli tas nebojāja.
Jaudīgāki ceļotāji pēc uzpildīšanās Koka mājā varētu izīrēt riteņus un aiztriekties pabraukāt pa parku, bet šeit mēs savas dienas aktivitātes beidzām un devāmies mājup.
Kopumā Bangkokā mums bija karsti, un kāds taksists pastāstīja, ka tobrīd bija lielākais karstums pēdējo 50 gadu laikā. Bet mums patika! Nebijām ieplānojuši saspringtas standarta tūristu aktivitātes, no sastrēgumiem izvairījāmies, braucot ar sliežu transportu un pusdienās baudījām gardu burgeri kādā Ari rajona šķērsielā, tikko atvērtā burgernīcā. Pilsētā palika daudz ko atklāt. Lai saprastu, vai tur gribētos dzīvot ilgāku laiku, būtu jāpamēģina vairāk, bet potenciāls atgriezties šajā Āzijas gaisa ceļu lielākajā krustpunktā noteikti ir.
Pārdomām: Monacle ceļvedī lasīju kāda rakstnieka atziņas par pilsētu, un uz jautājumu, kāpēc izvēlējies dzīvot Taizemes galvaspilsētā, viņš atbildēja, ka, jā, Bangkokā neesot viegli, bet labprātāk izvēlas būt viens no retajiem rakstniekiem Bangkokā nekā kārtējais rakstnieks Londonā.
Ar šo ierakstu arī beidzam aprakstīt misijā “Pārziemot siltumā 2016″ piedzīvoto.
Elīna