Karaļvalsti par asaku!
Rīdzinieku ievēlētais pilsētas galva 3.septembrī dodas uz Maskavu, lai embargo apstākļos aizstāvētu Maskavas lielveikalos iekārtotos "Rīgas pagalmiņus". Priekšvēlēšanu uzsaukumi liecina, ka lielākais no vietējiem Kremļa fanu klubiem tieši šai vizītei piešķir galvenās vēlētāju makšķeres lomu.
Visticamāk - mērs aizstāvēs Rīgas piena kombināta, Latvijas Balzama, Tukuma piena, Pūres un citu Krievijas, Nīderlandes, Beļģijas, Igaunijas un, iespējams, arī Latvijas īpašniekiem piederošu uzņēmumu produkcijas tiesības tikt nopirktai tieši Maskavā.
Protams, vietējo varu starptautiskā sadarbība ir plaši izplatīta parādība. Maskava kopš 2001.gada ir Rīgas sadraudzības pilsēta, kad tika noslēgta vienošanās par sadarbību tirdzniecības, ekonomikas, zinātnes un tehnikas, humanitārajā un kultūras jomā. Taču embargo noteiktām pārtikas preču grupām Rīgas pašvaldībai nav noteikusi Maskavas pašvaldība. To Eiropas Savienībai, ASV, Japānai, Kanādai un Norvēģijai uz gadu noteikusi Krievijas valdība.
Tā kā Eiropas Savienība nav noteikusi dalībvalstīm aizliegumu importēt pārtikas preces uz Krieviju, katrs var doties uz Maskavu un mēģināt sev izlūgties kādu atlaidi. Ar to tiktu nonievāta "tikai" Eiropas solidaritāte, nevis pārkāpta kāda saistoša regula. Tomēr nepamet sajūta, ka šīs nav tikai divu pašvaldību attiecības, bet gan Rīgas iesaistīšanās nacionālās ārpolitikas veidošanā. Savukārt ārlietu ministra un mēra ecēšanās sociālajos tīklos liek domāt, ka vienīgais alternatīvās ārpolitikas iegrožošanas ceļš Latvijā ir kaunināšana un citas piekļuves brīvdomātājiem nav.
Sarunu priekšmets, protams, netiek atklāts. Mēs nezinām, vai tās būs saistītas ar tirdzniecības punktu saglabāšanu tikai embargo neskartajām precēm, vai citiem aspektiem. Mēs nezinām, ko Rīga apsolīs sarunu pozitīva iznākuma gadījumā. Vienīgais ko varam secināt no fanu kluba reklāmām ir tas, ka mēs tiekam baroti ar absurdiem apgalvojumiem Kremļa skolotāju propagandas tradīcijās. Latvijas tautsaimniecību varot glābt vienīgi sadarbība ar neuzticamo un manipulēt mīlošo kaimiņvalsti.
Taču kādi varētu būt argumenti Rīgas "blatam" Maskavā? Ka Latvija ir tikai buferzona bez ideoloģiskām pretenzijām, kas ekonomiskā izdevīguma meklējumos nonākusi Rietumu pasaules ķīlniekos un nu to nožēlo? Ka nav godīgi ar sankcijām sodīt neskaitāmos "latvijiešus", kas kvēli mīl Krieviju un ienīst savu mītnes zemi?
Diemžēl mēram nerūp, ka no malas atlaižu lūgšana var izskatīties pēc Krievijai noteikto sankciju boikota. Ka Rīga, ja vien tai piemistu tādas pilnvaras - bailēs no pretsankcijām nekad nenoteiktu sankcijas par terorisma atbalstīšanu Ukrainā un tās valstiskās vienotības graušanu.
Taču mēs nedrīkstam noniecināt cilvēku tikai par to, ka viņš pasaulē raugās caur savu vērtību prizmu. Viņš taču neķeras pie drastiskām metodēm kā Novorosijas līderi, kaut daudzējādā ziņā abu intereses sakrīt. Gan viens, gan otri vēlas īpašu statusu savām teritorijām (rīdziniekiem tāds jau ir), īpašu statusu krievu valodai, kā arī tiesības uz autonomu, uz Krieviju orientētu ārpolitiku. (1) Toties mēs drīkstam pasmīkņāt par viņa pārstāvēto autsaideru klubu, kas mūs grib ievilkt atpakaļ aiz dzelzs priekškara - un iet savu ceļu.
Visdrīzāk vizīte tikai dos vielu Krievijas iedzīvotāju ņirgām un citu rezultātu tai nebūs. Propagandas apstrādātā Krievijas tauta nepirks preci, kas ražota tai pasludināto ienaidnieku nometnē.
_______
(1) http://24smi.org/news/18337-peregovory-v-minske-raund-vtoroj.html
