4.daļa ''Kā jau kārtīgs latviešu jauneklis...''
Ir pagājušas kārtējās darba dienas un jau pavisam drīz pienāks brīvdienas, kad varēšu kārtīgi atpūsties un turpināt iepazīt Spānijas labumus. Vispirms pastāstīšu par darba gaitām un pēc tam par pārējām lietām.
Jāsaka, ka pie darba esmu pieradis un galda klāšanā jau esmu vienā līmenī ar pieredzējušajiem kolēģiem. Vēl tikai jāpiešaujas pie operatīvas galda novākšanas un būs pavisam labs līmenis sasniegts. Arī pirmo glāzi jau esmu saplēsis, bet tas ir labs rādītājs 2 nedēļām.
Arī spāņu valodā ar katru dienu kļūstu zinošāks - pirms pāris dienām pat pirmoreiz klačojām spāniski par darbu. Arvien mazāk piespiedu kārtā ir jārāda mēmais šovs spāņu kolēģiem. Viņi paši brīnās par to, ka ātri esmu piešāvies visa. Bet nav jau tā, ka sāku strādāt kā pilnīgi balta lapa - kā jau kārtīgs latviešu jauneklis pamatskolas laikos taču guvu pieredzi kā virtuves dežurants.
Laiks tiešām skrien vēja spārniem un tagad jau es esmu viens no tiem, kas apmāca citus jaunos darbiniekus, kā rīkoties ar rīkiem un kur atrodas vajadzīgās lietas darbam.
Kolēģi bieži vien brīnās par mani - arī par ēšanas paradumiem. Ēdu stabili visvairāk nekā pārējie. Vienīgi uz brokastīm gandrīz nekad neizdodas pamosties, taču dažas reizes ir paspēts. Vienu dienu, kad brīnumainā kārtā paspēju uz brokastīm, sanāca kultūras pārpratums. Kā jau kārtīgs latviešu jauneklis, aizeju uz bufeti, sakrāmēju uz šķīvja papilno ceptās olas, bekona šķēlītes, salātus. Apsēžos pie galda un sāku tiesāt brokastis, kad pēkšņi paskatos apkārt, kur redzu, kā visi kolēģi izbolītām acīm skatās uz mani it kā manī būtu iemiesojies pats lucifers. Izrādās, ka tās ceptās olas, gaļu un visu pārējo viņi liek uz maizes. Pateicu, ka Latvijā ēd arī šādi un turpināju ēst. Nākamreiz pamēģināju to nabaga olu uzlikt uz maizes, bet tur sanāca tāda ķēpa, ka labāk palikšu pie latviskajām tradīcijām.
Priecē arī tas, ka daži spāņi mani cenšas saukt īstajā vārdā - ''Karlīss'', ''Karļīs'', ''Karrliss'' dažādos akcentos un izloksnēs. Bet pārsvarā visi mani uzrunā kā Karlosu, Karlito. Bija dažas dienas, kad kolēģes mani sāka saukt par Zaku vai ''High School Musical čiko'' (no tās meiteņu filmas), bet pēc lieliem pūliņiem man izdevās šo trakumu operatīvi novērst.
Dienas pārtraukumos parasti dodos uz divām vietām - sākumā uz pludmali un pēc tam uz baseinu. Šonedēļ bijis visnotaļ vēss laiks ar vairākām mākoņainām dienām un pat lietus naktī lijis. Pēdējās dienas vispār nav sanācis uz Vidusjūru aiziet tālāk par ceļgaliem, jo ūdens ir ļoti auksts. Jā, it kā zinājām, ka ir krasta vējš un ūdenim vajadzētu būt vēsam, bet mums likās, ka ūdens tik un tā būs labs, lai atvēsinātos. Bet nē - ūdens bija stindzinoši auksts, ka pat kārtīgam latviešu jauneklim būtu auksti.
Jāsaka, ka normāli Spānijā vēl ne reizi nav gulēts. Un nedomā tāpēc, ka vienā laidā kaut kur planēju apkārt, bet gan tāpēc, ka naktsmiers Salou iestājas ap plkst. 1, kad beidz apkārtnē skanēt trokšņi - Pitbula mūzika, šķībās karaokes, u.c. Arī tad nav miers, jo ik pa laikam pabrauc garām kāds tūristu autobuss vai miskastes mašīna. Jā, izrādās, ka tieši miskastes mašīnas ir pats lielākais nemiera cēlājs. Kulminācija tika sasniegta kādā saulainā darba dienas rītā, ap plkst. 6:00, kad pamodos no tā, ka miskastes mašīna ļoti nežēlīgi virs sevis krata plastmasas pudeļu konteineri.
Tāpat dienas brīvajā laikā cenšos izpētīt pilsētas apkārtni. Jau iepriekš rakstīju, ka kūrortzonā ir liels uzcenojums un nekvalitatīvas preces, tāpēc kā jau kārtīgi latviešu jaunekļi ejam iepirkties pa lēto pēc iespējas tālāk no turienes. Esmu jau pabijis uz divām tuvākajām pilsētām - uz Reusu un Taragonu.
Ar normālu sauļošanos gan šeit iet švaki: uz jūru tieku pusdienlaikā, kad saule ir tieši virs galvas un riktīgi spēcīga. Tik spēcīga, ka ilgi turot acis ciet, var reāli aizmigt un pēc tam pamosties ar jaunu ādas slāni. Vienā no pirmajām sauļošanās reizēm, kā jau kārtīgs latviešu jauneklis, centos pagriezties ar sāniem pret sauli, lai būtu vienmērīgs iedegums, bet tas viss bija par velti, jo tā saule taču ir tieši virs galvas. Lai sānus iesauļotu pusdienlaikā, vajag griezties apkārt kā grillētai vistiņai. Prātīgāk tomēr būtu iet no rīta uz jūru ķert sauli, bet diemžēl tajos laikos man viņa nespīd - burtiskā nozīmē.
Ļoti pietrūkst sports - velosipēds, Imantas meži, pievilkšanās stieņi, līdztekas. Te to vienkārši nav. Arī skriet nav iespējams, jo skriešanās apavi vēl nav nopirkti. Pēc iespējas ātrāk jāizdomā, kur sportot, citādāk spāņu tortillas un paeļļas mani pievarēs.
