Epilogs
Jau septiņas dienas kā esmu Latvijā - dzeru kefīru, kaitinu kaķi un satieku sen neredzētos cilvēkus. Kontrasts starp abām zemēm bija ievērojami manāms pirmajās dienās, bet tagad jau atkal pierasts pie visa vecā. Pēdējās dienas Spānijā tika aizvadītas ar pasēdēšanām pie Vidusjūras kopā darba kolēģiem un latviešiem.
Skumji bija atvadīties no tiem, kurus ilgu laiku vai arī vispār nekad neredzēšu - tie bija mani darba kolēģi. Bez tādiem kolēģiem ietu krietni vien garlaicīgāk. Varētu daudz jo daudz rakstīt cik viņi bija forši, atsaucīgi, jautri utt., bet to es jau viņiem esmu teicis, tāpēc šeit neizplūdīšu ar pārāk daudz teikumiem. Priekšpēdējā dienā uztaisījām pēdējo sangrijas vakaru pludmalē, kas jau atkal bija viens varen` jautrs pasākums.
Nākamajā dienā pienāca pēdējā darba diena. Patīkams bija pārsteigums, ka vadītāja tomēr piešķīra man strādāt visu darba laiku bez apstājas, lai pēc tam visa atlikusī diena būtu brīva, kurās sapirkos pēdējās lietas un sakravāju nokaulēto koferi. Sapirkos gandrīz visu, ko vien vēlējos un tad jau vakarā devos atvadīties no kolēģiem, kā arī uztaisīt kopbildi, lai augstskola ticētu, ka es tiešām biju praksē.
Diemžēl ģērbtuves jau bija slēgtas un nesanāca nofotogrāfēties formā, bet pirms tam vismaz sanāca bikses un kurpes uzvilkt, taču šajā bildē tam tik un tā nebija lielas nozīmes. Saņemta buču vētra, pēdējie joki ar kolēģiem izsperti un vispār tā ilgāk papļāpāts. Kad viss jau bija pateikts un pēdējās atvadas arī notikušas, devos pēdējoreiz uz Vidusjūras krastu, kur satikās visi latvieši. Laiks bija vējains un pat kāda lietus pile uzlija, bet tas laikam ieskandināja tuvošanos Latvijai.
Pasākums galā, jādodas gulēt, bet bija jau gandrīz rīts un miegs galīgi vairs nenāca tādos brīžos. Atlūzu uz viesistabas dīvāna, bet dienu iepriekš jau biju pateicis savam vecajam gruzīņu biedram, lai kad mostas uz darbu (pus 7 no rīta) pamodina mani. Beigu beigās sanāca pagulēt nedaudz vairāk par pusstundu. Koferis gatavs, visi svarīgie papīri arī paķerti. Stumdams koferi lejā no kalna, dodos uz autobusa pieturu, kur pievienojas arī Liene. Autobuss nokavējas, taču ne tik būtiski, lai nokavētu savu lidojumu. Pēdējoreiz izbraukts cauri skaistajiem kalniem un Vidusjūras piekrastei, kad jau no attāluma redzama Barselona ar savu lidostu priekšgalā. Ar katru brīdi jau sirds paliek mierīgāka, kad tuvojāmies savam reisam. Atradām savu čekošanās vietu, taču pirms tam saņemta īsziņa, ka tieši mūsu reiss aizkavēsies par pusstundu. Nav jau nekas traks, vismaz ilgāk pa lidostas veikaliņiem varēja pastaigāties. Ar mūsu bagāžām viss bija kārtībā un kad jau izgājām visas pārbaudes, tad smaids pamazām sāk plaukt arvien lielāks un lielāks.
Man personīgi lielāks smaids uzplauka brīdī, kad ieraudzīju, ka lidostas makdonaldā cenas ir tādas pašas kā visur citur Spānijā. Paēdu brokastis, Liene - pusdienas. Pēc tam jau gaidām, kad mūs laidīs iekšā lidmašīnā. Paralēli tam, nopērku vēl pēdējoreiz citrona fantu. Jāsaka, ka tur bija pudeļu automāts, kas laikam ražots 22.gadsimtā (pudeli pasniedz robota roka). Kamēr es vēl joprojām apbrīnoju pudeļu automātu, modrā Liene pamana, ka mūsu geits ir nomainījies uz citu. Gandrīz vai pēdējā brīdī tas notika. Operatīvi pārceļamies uz īsto vietu un tad vairs tikai paliek gaidīt, kad mūs laidīs iekšā lidmašīnā. Arvien biežāk dzirdās latviešu valoda un kļūstam jau smaidīgi kā maija saulītes. Apsēžamies un pēc ilgākas gaidīšanas (arī lidmašīnām gadās štoperi) paceļamies gaisā.
Vēl pēdējoreiz iemetu aci uz Barselonu, kā arī vēlāk uz pireneju kalniem un franču vidusjūras pilsētiņām, kad jau iebraucam nelabā miglā un tad gan beidzot ir laiks pagulēt. Pamostos un vēlāk arī migla izklīst. Redzu lauku ainavas, bet liekas, ka tā ir Polija vai Lietuva. Izrādās, ka lidojam jau virs Latvijas. Vēlāk jau redzu brūno Rīgas jūras līci, Bolderāju un pašās beigās jau Imantas mikrorajonu. tad gan saprotu - esmu mājās. Izkāpjam no lidmašīnas un uzreiz var just to, ko nevarēju sajust 3 mēnešus - svaigu gaisu. Paķeru bagāžu, atvados no Lienes un gaidu imantniekus pie lidostas.
Tieku sagaidīts, aizvests līdz mājām. Tur jau sagaida ģimene. Kaķis uzpūties, bet par brīnumu mani atpazīst un nelec ''zvaigznītē'' virsū man. Latviešu ēdieni arī mani sagaida. Izdzeru kefīra glāzi, jūtos tik labi un ar to beidzās mans pēdējais stāsts no vasaras...
Atgriežoties Latvijā, daudzi, kas jau mani satikuši, jautā - kā tad gāja, ko sastrādāji? Beigu beigās gandrīz neko nepasaku, kā man sīkāk gāja, jo to ir grūti izstāstīt īsā laikā. Tā kā pēc dabas neesmu liels stāstītājs, tad līdz šim esmu par sevi Spānijā pastāstījis pāris teikumos. Brīnos kā daudzi saka, ka esmu brūns - laikam tiešām Latvijā nebija vasaras, jo es pēdējo nedēļu dažādu iemeslu dēļ tā arī nedabūju saules starus izbaudīt.
Vasara noteikti ir izdevusies un nenožēloju, ka izvēlējos tieši Spāniju. Sapratu to, ka dienvidi (izņemot dažas valstis) mani piesaista vairāk. Spānija ir no tām retajām dienvidu valstīm, kas man vienmēr ir patikusi un tagad, kad es to esmu savām acīm izbaudījis, tad viņa ir man vēl vairāk aizķērusi. Eiropas ziemeļos laikam neizturētu tik ilgi - vienu mēnesi patiktos visa apkārtējā daba, bet pēc tam jau apniktos un gribētos darīt kaut ko citu. Gribās tomēr kārtīgu vasaru. Sapratu, ka Spānijā tas karstums nav tik anormāls, kā te ziņu portālos rakstīja. Labāk tā nekā aukstums.
Visa vasara bija kā viena liela nedēļas nogale - katra diena kā piektdiena. Katra! Mini-Ibiza.
Lai gan šī vasara Salou skaitījās diezgan lietaina (kādas 10-15 dienas pa visu vasaru bišku uzlija vai mākonis aizklāja sauli), tomēr pārējā laikā bija tikai un vienīgi saulains laiks.
Spāņu dzīvespriecīgums. Sveicināties un aprunāties ar cilvēkiem, kurus nepazīsti. Tas likās pilnīgi normāli. Izpalīdzīgi un smaidīgi cilvēki visapkārt. Tik smaidīgs kā Spānijā laikam nebūšu vēl ilgu laiku.
3 mēnešus dzīvot bez jebkāda uztraukuma un problēmām - varbūt šādi ar mani notikās pēdējoreiz. Dažas dienas nedaudz panervozēts par aviobiļetēm, bet tas jau bija pilnīgs sīkums.
Arī darbs nelikās tik briesmīgs, kā sākumā tika solīts. Darba laiks dalījās uz pusēm, līdz ar to darba dienas pagāja ļoti ātri un gandrīz nekad nebija nogurums. Par kolēģiem jau stāstīts. Man paveicās, ka man trāpījās tik laba viesnīca. Varu teikt tikai labu daudz, daudz, daudz.
Nekādi kukaiņi un aukstumi naktīs. Te nav odu, lapseņu vai kādu citu pretīgu kukaiņu. Skudras vai kukaračas, kas dažkārt parādās dzīvokļos bija vienīgā mūsu saskarsme ar kukaiņiem. Naktis vienmēr siltas un augustā pat visi +30 naktīs sasniedza.
Dzīvošana pie Vidusjūras, ēdiens par brīvu, pašam savs baseins ar skatu uz jūru. Darbs 100 metru attālumā, veikali un pārējās iestādes 10-20 min attālumā. Viss pa rokai.
Citrona fanta, ķiršu kola, Oreo cepumi un vēl daudz kas cits. Pietrūks daudzas lietas, kuras var iegādāties tikai Spānijā. Liela daļa no precēm šeit ir ievērojami lētākas nekā Latvijā. Aukstam, atspirdzinošam dzērienam šeit ir pavisam cits statuss.
Pacha - lielākais klubs apkārtnē. Šajā klubā katru vasaru uzstājas visi pasaules lielākie klubu mūzikas ''vaļi''. Pats personīgi pabiju LMFAO koncertā.
Port Aventura - otrais lielākais atrakciju parks Eiropā, kurā atrodas amerikāņu kalniņi, kas ir vieni no augstākajiem un ātrākajiem pasaulē. Episki.
Taragona - lielpilsēta, kas atrodas blakus Salou. Šeit braucām šopingot un vienkārši baudīt skaisto pilsētu. Raksturīgās, šaurās ieliņas, vecpilsēta, strūklakas un parki - skaisti. Ļoti skaisti.
Barselona - komentāri lieki. Pabiju tur vairākas reizes, bet tik un tā tikai pusi no visas pilsētas apskatīju. Tur tik ātri garlaicīgi nevar palikt. No metro gan gribās iet ar līkumu - kas tik nav piedzīvots vienīgās reizes, kad ar to braukts. Vienmēr, kad paskatījos uz Barselonu no attāluma, tad automātiski galvā sāk skanēt tā slavenā Queen dziesma.
Kalni - beidzot pabūts augstākā kalnā par Munameģi.
Kaķu klints, Kaķu kalns, krievu acis u.c. Kādi tik jaunvārdi, frāzes un vietu nosaukumi netika izdomāti šīs vasaras laikā. Bet tos sapratīs tikai tie, kas bija klāt.
Un vēl daudz ko citu varētu pastāstīt īsumā, kas ir pieredzēts Spānijā. Bet to es varēšu pastāstīt tikai tad, ja tev sanāks mani noķert rokās. Taču kā liecina pirmo dienu pieredze, tad stāstīt ir visnotaļ grūti, jo stāstu un notikumu ir ļoti daudz.
Patika man tā Spānija. Tur ir saule, siltums, smaidīgi cilvēki un sajūta, ka jautrība šeit nekad nenorimst. Āda vienmēr brūna, ēst var cik grib, bet resnāks nekādīgi nevar palikt. Bet tomēr - ilgāk par 3 mēnešiem vairs negribētos. Tad jau pietrūktu Latvija un viss ap to.
Paldies tiem, kas lasīja manu blogu. Vēl lielāks paldies tiem cilvēkiem, kas lasīja blogu visu vasaru, rakstīja pēc tam vēstules un vispār lika man bieži vien atcerēties par mājām. Ar šo daļu tiek pielikts punkts manām 3 mēneša rakstnieka gaitām. Tagad viss mans skribelējums paliks interneta arhīvos un ceru, ka pēc ilgāka laika pats varēšu šo visu vēl lasīt. Tad jau redzēs. Bet tagad gan - adios!











