Kā man šovasar iet?

Sveiks, mana bloga lasītāj! Mani sauc Kārlis Melngalvis . Patīk un garšo daudzas lietas, taču ne tāpēc es šeit rakstu. Šis blogs ir par maniem vasaras piedzīvojumiem ārzemēs 2012.gada vasarā Spānijā. Iespējams, kādu dienu turpināšu rakstīt...

[klicijs]

Epilogs

Jau septiņas dienas kā esmu Latvijā - dzeru kefīru, kaitinu kaķi un satieku sen neredzētos cilvēkus. Kontrasts starp abām zemēm bija ievērojami manāms pirmajās dienās, bet tagad jau atkal pierasts pie visa vecā. Pēdējās dienas Spānijā tika aizvadītas ar pasēdēšanām pie Vidusjūras kopā darba kolēģiem un latviešiem. 

Skumji bija atvadīties no tiem, kurus ilgu laiku vai arī vispār nekad neredzēšu - tie bija mani darba kolēģi. Bez tādiem kolēģiem ietu krietni vien garlaicīgāk. Varētu daudz jo daudz rakstīt cik viņi bija forši, atsaucīgi, jautri utt., bet to es jau viņiem esmu teicis, tāpēc šeit neizplūdīšu ar pārāk daudz teikumiem. Priekšpēdējā dienā uztaisījām pēdējo sangrijas vakaru pludmalē, kas jau atkal bija viens varen` jautrs pasākums.

Nākamajā dienā pienāca pēdējā darba diena. Patīkams bija pārsteigums, ka vadītāja tomēr piešķīra man strādāt visu darba laiku bez apstājas, lai pēc tam visa atlikusī diena būtu brīva, kurās sapirkos pēdējās lietas un sakravāju nokaulēto koferi. Sapirkos gandrīz visu, ko vien vēlējos un tad jau vakarā devos atvadīties no kolēģiem, kā arī uztaisīt kopbildi, lai augstskola ticētu, ka es tiešām biju praksē.

Diemžēl ģērbtuves jau bija slēgtas un nesanāca nofotogrāfēties formā, bet pirms tam vismaz sanāca bikses un kurpes uzvilkt, taču šajā bildē tam tik un tā nebija lielas nozīmes. Saņemta buču vētra, pēdējie joki ar kolēģiem izsperti un vispār tā ilgāk papļāpāts. Kad viss jau bija pateikts un pēdējās atvadas arī notikušas, devos pēdējoreiz uz Vidusjūras krastu, kur satikās visi latvieši. Laiks bija vējains un pat kāda lietus pile uzlija, bet tas laikam ieskandināja tuvošanos Latvijai.

Pasākums galā, jādodas gulēt, bet bija jau gandrīz rīts un miegs galīgi vairs nenāca tādos brīžos. Atlūzu uz viesistabas dīvāna, bet dienu iepriekš jau biju pateicis savam vecajam gruzīņu biedram, lai kad mostas uz darbu (pus 7 no rīta) pamodina mani. Beigu beigās sanāca pagulēt nedaudz vairāk par pusstundu. Koferis gatavs, visi svarīgie papīri arī paķerti. Stumdams koferi lejā no kalna, dodos uz autobusa pieturu, kur pievienojas arī Liene. Autobuss nokavējas, taču ne tik būtiski, lai nokavētu savu lidojumu. Pēdējoreiz izbraukts cauri skaistajiem kalniem un Vidusjūras piekrastei, kad jau no attāluma redzama Barselona ar savu lidostu priekšgalā. Ar katru brīdi jau sirds paliek mierīgāka, kad tuvojāmies savam reisam. Atradām savu čekošanās vietu, taču pirms tam saņemta īsziņa, ka tieši mūsu reiss aizkavēsies par pusstundu. Nav jau nekas traks, vismaz ilgāk pa lidostas veikaliņiem varēja pastaigāties. Ar mūsu bagāžām viss bija kārtībā un kad jau izgājām visas pārbaudes, tad smaids pamazām sāk plaukt arvien lielāks un lielāks.

Man personīgi lielāks smaids uzplauka brīdī, kad ieraudzīju, ka lidostas makdonaldā cenas ir tādas pašas kā visur citur Spānijā. Paēdu brokastis, Liene - pusdienas. Pēc tam jau gaidām, kad mūs laidīs iekšā lidmašīnā. Paralēli tam, nopērku vēl pēdējoreiz citrona fantu. Jāsaka, ka tur bija pudeļu automāts, kas laikam ražots 22.gadsimtā (pudeli pasniedz robota roka). Kamēr es vēl joprojām apbrīnoju pudeļu automātu, modrā Liene pamana, ka mūsu geits ir nomainījies uz citu. Gandrīz vai pēdējā brīdī tas notika. Operatīvi pārceļamies uz īsto vietu un tad vairs tikai paliek gaidīt, kad mūs laidīs iekšā lidmašīnā. Arvien biežāk dzirdās latviešu valoda un kļūstam jau smaidīgi kā maija saulītes. Apsēžamies un pēc ilgākas gaidīšanas (arī lidmašīnām gadās štoperi) paceļamies gaisā.

Vēl pēdējoreiz iemetu aci uz Barselonu, kā arī vēlāk uz pireneju kalniem un franču vidusjūras pilsētiņām, kad jau iebraucam nelabā miglā un tad gan beidzot ir laiks pagulēt. Pamostos un vēlāk arī migla izklīst. Redzu lauku ainavas, bet liekas, ka tā ir Polija vai Lietuva. Izrādās, ka lidojam jau virs Latvijas. Vēlāk jau redzu brūno Rīgas jūras līci, Bolderāju un pašās beigās jau Imantas mikrorajonu. tad gan saprotu - esmu mājās. Izkāpjam no lidmašīnas un uzreiz var just to, ko nevarēju sajust 3 mēnešus - svaigu gaisu. Paķeru bagāžu, atvados no Lienes un gaidu imantniekus pie lidostas. 

Tieku sagaidīts, aizvests līdz mājām. Tur jau sagaida ģimene. Kaķis uzpūties, bet par brīnumu mani atpazīst un nelec ''zvaigznītē'' virsū man. Latviešu ēdieni arī mani sagaida. Izdzeru kefīra glāzi, jūtos tik labi un ar to beidzās mans pēdējais stāsts no vasaras...

Atgriežoties Latvijā, daudzi, kas jau mani satikuši, jautā - kā tad gāja, ko sastrādāji? Beigu beigās gandrīz neko nepasaku, kā man sīkāk gāja, jo to ir grūti izstāstīt īsā laikā. Tā kā pēc dabas neesmu liels stāstītājs, tad līdz šim esmu par sevi Spānijā pastāstījis pāris teikumos. Brīnos kā daudzi saka, ka esmu brūns - laikam tiešām Latvijā nebija vasaras, jo es pēdējo nedēļu dažādu iemeslu dēļ tā arī nedabūju saules starus izbaudīt. 

Vasara noteikti ir izdevusies un nenožēloju, ka izvēlējos tieši Spāniju. Sapratu to, ka dienvidi (izņemot dažas valstis) mani piesaista vairāk. Spānija ir no tām retajām dienvidu valstīm, kas man vienmēr ir patikusi un tagad, kad es to esmu savām acīm izbaudījis, tad viņa ir man vēl vairāk aizķērusi. Eiropas ziemeļos laikam neizturētu tik ilgi - vienu mēnesi patiktos visa apkārtējā daba, bet pēc tam jau apniktos un gribētos darīt kaut ko citu. Gribās tomēr kārtīgu vasaru. Sapratu, ka Spānijā tas karstums nav tik anormāls, kā te ziņu portālos rakstīja. Labāk tā nekā aukstums.

Visa vasara bija kā viena liela nedēļas nogale - katra diena kā piektdiena. Katra! Mini-Ibiza.

Lai gan šī vasara Salou skaitījās diezgan lietaina (kādas 10-15 dienas pa visu vasaru bišku uzlija vai mākonis aizklāja sauli), tomēr pārējā laikā bija tikai un vienīgi saulains laiks.

Spāņu dzīvespriecīgums. Sveicināties un aprunāties ar cilvēkiem, kurus nepazīsti. Tas likās pilnīgi normāli. Izpalīdzīgi un smaidīgi cilvēki visapkārt. Tik smaidīgs kā Spānijā laikam nebūšu vēl ilgu laiku. 

3 mēnešus dzīvot bez jebkāda uztraukuma un problēmām - varbūt šādi ar mani notikās pēdējoreiz. Dažas dienas nedaudz panervozēts par aviobiļetēm, bet tas jau bija pilnīgs sīkums.

Arī darbs nelikās tik briesmīgs, kā sākumā tika solīts. Darba laiks dalījās uz pusēm, līdz ar to darba dienas pagāja ļoti ātri un gandrīz nekad nebija nogurums. Par kolēģiem jau stāstīts. Man paveicās, ka man trāpījās tik laba viesnīca. Varu teikt tikai labu daudz, daudz, daudz.

Nekādi kukaiņi un aukstumi naktīs. Te nav odu, lapseņu vai kādu citu pretīgu kukaiņu. Skudras vai kukaračas, kas dažkārt parādās dzīvokļos bija vienīgā mūsu saskarsme ar kukaiņiem. Naktis vienmēr siltas un augustā pat visi +30 naktīs sasniedza.

Dzīvošana pie Vidusjūras, ēdiens par brīvu, pašam savs baseins ar skatu uz jūru. Darbs 100 metru attālumā, veikali un pārējās iestādes 10-20 min attālumā. Viss pa rokai.

Citrona fanta, ķiršu kola, Oreo cepumi un vēl daudz kas cits. Pietrūks daudzas lietas, kuras var iegādāties tikai Spānijā. Liela daļa no precēm šeit ir ievērojami lētākas nekā Latvijā. Aukstam, atspirdzinošam dzērienam šeit ir pavisam cits statuss.

Pacha - lielākais klubs apkārtnē. Šajā klubā katru vasaru uzstājas visi pasaules lielākie klubu mūzikas ''vaļi''. Pats personīgi pabiju LMFAO koncertā.

Port Aventura - otrais lielākais atrakciju parks Eiropā, kurā atrodas amerikāņu kalniņi, kas ir vieni no augstākajiem un ātrākajiem pasaulē. Episki.

Taragona - lielpilsēta, kas atrodas blakus Salou. Šeit braucām šopingot un vienkārši baudīt skaisto pilsētu. Raksturīgās, šaurās ieliņas, vecpilsēta, strūklakas un parki - skaisti. Ļoti skaisti.

Barselona - komentāri lieki. Pabiju tur vairākas reizes, bet tik un tā tikai pusi no visas pilsētas apskatīju. Tur tik ātri garlaicīgi nevar palikt. No metro gan gribās iet ar līkumu - kas tik nav piedzīvots vienīgās reizes, kad ar to braukts. Vienmēr, kad paskatījos uz Barselonu no attāluma, tad automātiski galvā sāk skanēt tā slavenā Queen dziesma. 

Kalni - beidzot pabūts augstākā kalnā par Munameģi. 

Kaķu klints, Kaķu kalns, krievu acis u.c. Kādi tik jaunvārdi, frāzes un vietu nosaukumi netika izdomāti šīs vasaras laikā. Bet tos sapratīs tikai tie, kas bija klāt.

Un vēl daudz ko citu varētu pastāstīt īsumā, kas ir pieredzēts Spānijā. Bet to es varēšu pastāstīt tikai tad, ja tev sanāks mani noķert rokās. Taču kā liecina pirmo dienu pieredze, tad stāstīt ir visnotaļ grūti, jo stāstu un notikumu ir ļoti daudz.

Patika man tā Spānija. Tur ir saule, siltums, smaidīgi cilvēki un sajūta, ka jautrība šeit nekad nenorimst. Āda vienmēr brūna, ēst var cik grib, bet resnāks nekādīgi nevar palikt. Bet tomēr - ilgāk par 3 mēnešiem vairs negribētos. Tad jau pietrūktu Latvija un viss ap to.

Paldies tiem, kas lasīja manu blogu. Vēl lielāks paldies tiem cilvēkiem, kas lasīja blogu visu vasaru, rakstīja pēc tam vēstules un vispār lika man bieži vien atcerēties par mājām. Ar šo daļu tiek pielikts punkts manām 3 mēneša rakstnieka gaitām. Tagad viss mans skribelējums paliks interneta arhīvos un ceru, ka pēc ilgāka laika pats varēšu šo visu vēl lasīt. Tad jau redzēs. Bet tagad gan - adios!

[klicijs]

14.daļa ''Laimīgākais cilvēks pasaulē''

Tāds teikums man būtu jāsaka par sevi, ja mēs pieņemam to, ka trauki tiešām plīst uz laimi. Līdz pat vasaras vidum manu saplēsto trauku statistika bija izcila - precīzi saplīsušas 3 glāzes, pie tam neviena no tām nesaplīsa manas neveiklības dēļ. Drīzāk jāsaka, ka citu kolēģu neveiklības dēļ biju tās spiests nejauši iznīcināt. Paralēli tam, ik pa laikam sanāca pēdējā brīdī izglābt krītošās vīna glāzes, tasītes, šķīvjus un citus piederumus. Vienreiz pat saņēmu uzslavas no blakus sēdošajiem klientiem par savu mangusta reakciju, kad visnotaļ neiespējamā veidā ar rādītājpirkstu gaisā notvēru glāzi. Tie tik bija laiki.

Ja vasaras vidū bija tikai 3 saplīsuši trauki, tad šajā brīdī manu saplēsto trauku skaits teorētiski ir kļuvis 50 reizes lielāks. Sasniegts trīsciparu skaitlis.  Nav jau tā, ka es katru dienu nepilnus desmit traukus plēšu, skaitlis ir ievērojami pieaudzis viena neveiksmīga vakara dēļ. Tas bija vakars, kad man bija jāstrādā virtuvē, kas ir trakākā lieta, kas var būt pēc trauku mazgāšanas amata. Šoreiz man bija jāuztaisa tasīšu kalns, ko parasti taisa kādi vecie darbinieki. Kad veiksmīgi biju uztaisījis lielu tasīšu čupu, devos strādāt virtuvē, kad pēkšņi izdzirdu trakum-lielu troksni... Tās bija tasītes. Kādas četras pilnas paplātes apgāzās. Sanāca kādas simt` ar pus. Izdzīvojušo bija maz, viss bija sašķīdis smalkos gabalos. Beigu beigās tā arī nesapratu vai es pie tā esmu pilnīgi vainīgs vai tikai daļēji vainīgs, jo mēļoja, ka pirms tam kāds ir grābstījies gar tasītēm, lai pārbaudītu, vai viss ir tīrs. Lai nu kā arī būtu, pēc šī atgadījuma pieauga manu sasisto glāžu skaits. Dažkārt saplīst 3 reizē, dažreiz tikai viena, bet tomēr - plīst. Lai gan uz kolēģu fona, es vēl joprojām esmu tas, kurš vismazāk saplēsis traukus, tomēr labāk patika tā sajūta, ka neesmu neko saplēsis.

Tā īsumā runājot par mana darba gaitām. Tagad pastāstīšu par vienu citu notikumu, kuru pieredzēju - bijām aizlaiduši uz Pachas klubu, kur tovakar notikās LMFAO pārstāvja Redfoo koncerts. Būtībā var teikt, ka tas pats LMFAO.

Neesmu nekāds fans viņiem, taču zināju, ka ies jautri un kāpēc gan neizmantot tādu iespēju, ja tāda notiekas tepat, 40 minūšu gājienā no mājām. Cilvēki bija ļoti daudz, bet vēl vairāk viņi parādījās, kad beidzot sākās koncerts, kurš iesākās ar ''Party Rock Anthem''.

Jutos kā siļķe mucā, bet man tas patika. Tikām arī diezgan tuvu pie skatuves, koncerta beigās jau tikām līdz pašai skatuves malai. Pietrūka pusotrs metrs, lai dabūtu trekterēt dzērienus, kurus dāsni lēja uz visām pusēm. 

Bet vismaz ar šampanieti tiku nedaudz apliets.

Kā jau tas ierasts, laiks pagāja ļoti ātri un ar pēdējo gabalu ''Sexy And I Know It'' koncerts beidzās, bet tas nebija pavisam viss, jo pēc tam vēl kādu stundu uzkavējāmies pie citas labas mūzikas.

Tā bija otrā un līdz ar to arī pēdējā reize, kad biju Pachas klubā. Ļoti tur patikās un žēl, ka Latvijā nav kaut kas tamlīdzīgs. Episka vieta.

[klicijs]

13.daļa ''Laika atskaite sākusies''

Skatos virtuālajā kalendārā un vēl joprojām nespēju noticēt tam, ka pēc 2 nedēļām jau būšu Latvijā. Pēc Monseratas un Barselonas apmeklējuma liku punktu ceļošanai. Līdz ar to arī mazāk ir ko stāstīt, jo dzīve Salou jau kādu laiku ir pārvērtusies rutīnā. Vienkārši - izbaudu - pēdējās dienas - Spānijā.

Atpūšos, daudz atpūšos. Tik daudz atpūšos, ka pat nejūtu to, ka pa vidam ir darbs. Jā, dīvaini, bet darbs galīgi netraucē. Ja iepriekšējos darbos skaitīju dienas, stundas, minūtes, kad būs darba diena galā un nedēļas nogale klāt, tad šeit dažkārt attopos, ka trešdiena ir klāt, kas nozīmē, ka brīvdienas arī klāt. Lai gan darbs prasa fizisku un dažkārt arī morālu piepūli, man tas nesagādā vairs nekādas problēmas. Jūnija sākumā sūdzējos par sāpēm kājās, bet visticamāk tās sāpēja no vairākdienu velobraucieniem pa Igaunijas pierobežu, kas notikās īsi pirms izlidošanas. Pat netraucē tas, ka šobrīd ir vislielākais skaits klientu restorānā. Vienīgā lieta, kas traucē, tas ir jau bieži pieminētais karstums. Ja Latvijā cilvēki jau velk vējjakas, tad Spānijā īstais karstums ir ieradies tikai tagad. Naktīs liekas pavēss, ja gaisa temperatūra ir noslīdējusi zem +25C grādiem. Cik pa dienu saulē ir grādi, to ir grūti spriest, bet ēnā patstāvīgi turās virs +30C~ grādiem.

Nesen atrakciju parkā Port Aventura notika ''Baltās naktis'' - tas nozīmē, ka atrakciju parks ir atvērts arī naktī līdz plkst. 4:00 un ieejas biļetes ir trīsreiz lētākas. Lai gan sākumā nebija padomā doties uz turieni, tad pēc viena zvana ļoti operatīvi no visiem Salou kaktiem salasījāmies un devāmies uz sen neredzēto vietu. Cilvēki bija ļoti daudz līdz pat slēgšanai. Kādas šoreiz bija sajūtas? Varbūt ilgā gaidīšana rindās darīja savu, jo nebija nekāda lielā sajūsma. Tāpēc šoreiz izmēģināju kaut ko, no kā man bija visvairāk bail atrakciju parkā - karuseļus (nekad tie nav patikuši un pat šūpojoties bērnu šūpolēs nedaudz augstāk gribas meklēt vemjamo maisiņu). Tad nu aizgājām līdz tiem karuseļiem un kā par brīnumu, tad nejutos slikti. Vienīgi ar bēdīgi slavenajām ''ķīniešu tējas tasītēm'' bija tā sliktāk ar pašsajūtu. Pašā atrakciju parka centrā notika visnotaļ liela putu ballīte (vēl joprojām esiet uzmanīgi ar vārdu ''puta'' lietošanu spāņu valodas zemēs) , bet laika ierobežojumu dēļ nevarējām tur palikt.

Raitā tempā, stāvot rindās, braucot pa kalniņiem un baudot brīvo kritienu, pienāca plkst. 4:00, kas nozīmē, ka parks slēdzās ciet. Pirms tam ar Norkusu izdomājām nopirkt bildi piemiņai no Port Aventuras amerikāņu kalniņiem.  

Tādi nu mēs esam. Gandrīz visu nobraucienu pavadīju šādā pozīcijā, jo domāju, ka fotoaparāts atradās tuvāk. Kad es būšu vectēvs, tad būs par vienu bildi vairāk, ko rādīt mazbērniem. Vakars bija beidzies un bija jādodas mājup. Pēc 3 stundām jau vajadzēja doties strādāt. Jau labu laiku kā esmu sapratis to, ka lai arī cik ilgi es gulētu, brokastīs vienmēr izskatos miegains un uzpampis. Astoņas vai trīs stundas miega - sajūtas gandrīz identiskas. Izgulēties sanāks tikai Latvijā.

Vēl aizmirsu piebilst, ka jau labu laiku kā rit musulmaņu svētais mēnesis - Ramadāns. To es uzzināju tikai tad, kad viens no mūsu dzīvokļa biedriem (marokānis) bija uz nedēļu kaut kur pazudis. Tāpat arī dīvaini likās, ka lielākā daļa no restorāna pavāriem vairs negāja ēst un izskatījās pēc zombijiem. Tad, kad uzzināju, daudz kas kļuva skaidrāks, izņemot vienu lietu - kur nu jau pēdējās 3 nedēļas dzīvo marokānis? 

[klicijs]

12.daļa ''Kalnos''

Bija pienācis tas ilgi gaidītais mirklis, par kuru domāju kopš pirmoreiz spēru kāju uz Spānijas zemes - uzkāpt kalnā. Diemžēl šoreiz nesanāca saplānot transportu un laikus pašiem, tāpēc izvēle krita uz vieglāko variantu - ekskursija ar autobusu uz kalnaino un slaveno Monseratu. Vakarā atkal tika pabūts Barselonā.

Ekskursija sākums sanāca smieklīgs. Izrādās, ka tūristu grupiņā mēs ar Kristapu bijām vienīgie, kas nebija no Krievijas. Sanāca iejusties krievu tūrista lomā (nav jau problēmu - krievu tūristu bildes esmu labi iemācījies pa jūniju taisīt). Ekskursijas vadītāja visu garo ceļu runāja par to, kādi vīni viņai garšo utml. Tāpat arī lasīja jocīgas teikas. Diemžēl pusceļā uz Monseratu izlādējās mobīlais un nācās vien klausīties daudzas lietas ne pa tēmu. Pirmoreiz autobusā biju piesprādzējies. Vārds ''piesprādzējies'' ir visnotaļ nosacīts, jo siksna bija tikpat efektīva, ja es būtu ar veļas striķi sevi vienreiz apsējis ap krēslu. Pirms tam vēl mums pastāsta ''autobusa šoferu šausmu stāstu'' - ka reiz ir bijis gadījums, kad policija ir apturējusi autobusu un par lielu naudu sodījuši pasažierus, kas nav bijuši piesprādzējušies... Ūū! Visi piesprādzējās.

Jāsaka, ka Monseratas kalni jau pa gabalu izskatījās iespaidīgi, jo uz apkārtējo pauguru fona tie ir krietni lielāki un pelēcīgāki. Pēc vairākiem līkumotiem ceļiem esam atbraukuši un ar kalnu tramvaju braucam vēl augstāk kalnos. 

Esam tikuši galamērķī - Monseratā. Blakus atrodas slavenais Monserata klosteris. Visa apkārtne izskatās patiešām iespaidīga - šitādas celtnes kalnos sabūvējuši tie trakie benediktieši pirms vairākiem simtiem gadu.

(Ielikšu arī vienu bildi no krievu tūristu skatpunkta -)

Vēl joprojām esam kopā ar krievu tūristiem - aizejam līdz klostera laukumam un ekskursijas vadītāja saka, ka mums 2 stundas brīvais laiks. Ātri domājam, ko darīt - skatamies, ka visi krievu tūristi dodas pa kādām mazām durvīm iekšā ēkā. Sekojam līdz, jo domājam, ka tur jābūt kaut kam labam. Ieejam iekšā - cilvēku piebāzts, kapu klusums, telpas tik tumšas, ka acis sāk sāpēt, cilvēki ar skābām sejām. Arī gaiss tur dīvains. Pēkšņi šaurajā gaitenī visi cilvēki apstājas. Cenšos izspraukties cauri un saprast, kas tur tālāk notiek, kad saprotu, ka tās ir lamatas - cilvēki stāv ļoti garā rindā, lai tiktu iekšā pašā klosterī. Operatīvi vien dodamies uz pretējo pusi, lai tiktu pēc iespējas ātrāk uz izeju.

Izdomājam, ka jātiek vēl augstāk, lai skats uz apkārtni paliktu vēl skaistāks. Sākam doties augšup. Laika nebija daudz, lai uzkāptu līdz pašai virsotnei (ap 1200m), bet līdz kādiem 900 metriem tikām. Pa ceļam redzējām arī klinšu kāpēju bariņu. Uzkāpjam uz viena no klints bluķiem un sākam tiesāt pusdienas. Pēc ilgiem laikiem jutu svaigu gaisu, kā arī brāzmainu vēju. Sajūta un skats fantastisks. Beidzot pabūts īstā kalnā, jo nekur augstāk par Munameģi kāja nebija sperta. 

Tā vien gribējās palikt tur uz vairākām dienām. Pa dienām izstaigāt visu krustu šķērsu, vakaros sēdēt pie ugunskura un vārīt zupiņas, bet naktīs atgaiņāties prom no izsalkušajiem kojotiem vai lāčiem. 

Brīvais laiks bija beidzies. Jādodas atpakaļ uz autobusu un pēc tam jālaiž uz Barselonu. Braucām uz slaveno Montjuic apkaimi. Kā jau Barselonā - visapkārt daudz kas skaists un ļaužu pārbāzts.

Šoreiz ļaudis bija īpaši daudz, jo vakarā šeit darbojas slavenās maģiskās strūklakas. Pirms tam ieejam vienā iespaidīgā tirdzniecības centrā - Arena Barcelona. 

Tāda sajūta, ka uz turieni jādodas apģērbtam uzvalkā, jo visapkārt bija tikai Guči utml. veikali. Tikām līdz jumtam - tur tāds smuks skats uz pilsētu.

Uzkodām vakariņas un devāmies pie ļaužu piebāztajām strūklakām. Nepilnas stundas laikā cilvēku skaits apkārt strūklakām ir desmitkāršojies. Gluži kā zvirbuļi, visi sēž uz augstākajām trepēm.

Cilvēku pārbāzts. Strūklakas laistās dažādās krāsās un dažādā mūzikā. Tā kā šovasar esmu jau pārskatījies šīs strūklakas (tādas ir gan Salou, gan Portaventurā), tad šīs vairs nelikās nekas sevišķs. Fonā skan visdažādā mūzika, sākot ar klasisko mūziku, beidzot ar tagadējiem deju hītiem. Jāsaka, ka ''fonā'' bija arī pamatīga hlora smaka.

Kamēr ļaudis vēro strūklaku, mēs aizgājām pasēdēt uz Kobes trepēm. Tā es nosaucu tās trepes pretī slavenajam Katalonijas Nacionālajam mākslas muzejam, kur Kobe Braients ar pārējo ASV basketbola izlasi pirms nedēļas taisīja fotosesiju, īsi pirms došanās uz olimpiskajām spēlēm.

  Pasēdējām, atpūtāmies, paralēli skatoties uz strūklaku. Tad jau pamazām bija jādodas uz autobusu un pēc tam jālaiž uz māju pusi. Montjuic apgabals bija vienīgais, kurā vēl nebija pabūts. Pa lielam varu teikt, ka esmu bijis visos Barselonas rajonos.

Iekāpām autobusā, ekskursijas vadītāja arī vairs nerunāja un bišku pirms pusnakts jau bijām Salou. Tā arī pagāja visa diena. Sakārdināja Spānija ar tiem kalniem. Drīz būs jādodas uz vēl augstākiem galamērķiem.

[klicijs]

11.daļa ''Karstums''

Karstums - šis vārds varētu visspilgtāk raksturot pēdējās dienas Spānijā. Karstums  - gan darbā, gan uz ielām, gan Vidusjūrā. Tas ir visur un no tā nevar gandrīz nekur izbēgt. Vienīgā vieta, kur var daļēji paslēpties no karstuma ir baseins. Tieši tur esmu pavadījis aizvadīto nedēļu. Tur nav daudz tūristu, ūdens dažkārt ir pat vēsāks nekā Vidusjūrā un arī par darbu aizmirstās domāt. Tāpēc arī ar lielu novēlošanos rakstu nākamo daļu.

Tikai nepārproti - tik un tā iet ļoti labi, vienkārši ir palicis ''karstāks''. Tas ietekmē daudzas lietas. Cilvēki pludmalēs ir ievērojami vairāk, Vidusjūras ūdens galīgi nav atvēsinošs, darbā jāstrādā vairāk un ilgāk, jo tūristu ir vairāk. Un protams, arī termometra stabiņš katru dienu rāda virs +30 grādiem un ja tu domā, ka naktīs kļūst vēsāks, tad tu rūgti maldies. Diena no nakts atšķiras tikai ar to, ka dienā ir gaišs un naktī ir tumšs. Vienīgi naktī apdegt nevar. Sutoņa šeit ir mežonīga. Cilvēki staigā puspliki, kaķi slēpjas tumšākajos klints nostūros, ledus aukstie dzērieni ātri vien pārvēršas vārītā ūdenī. Tūristi ir visapkārt. Pēdējā laikā pie krievu un britu tūristiem ir pievienojušies daudzi franču tūristi.

Pirms nedēļas devos uz turieni, kur man šoreiz bija tik pat bail, kā bērnībā pie zobārsta - uz vietējo frizētavu. Pirms tam vēl dzirdēti šausmu stāsti no vietējiem, ka spāņu frizieres vienmēr nogriež īsākus matus nekā prasa utt. Tā nu devos uz kādu frizētavu, taču drīz vien manu satraukumu uz sejas nomainīja ilgstošs smaids un smiekli. Izrādās, ka tā bija skotu frizētava. Atvieglota atpūta. Kāda gados jauna, runātīga un dzīvespriecīga skotu meitene ātri vien apstrādāja manus matus - ātri, smuki un lēti. Pēc tam priecīgs devos uz jūru, iesauļot savu balto pakausi.

Aizvadītā nedēļa bija laikam pirmā nedēļa, kurā es nekur nebiju aizceļojis vai kaut ko jaunu apskatījis. Ja neskaita netālu esošo Kambrilsu, bet tā ir pilnīgi tāda pati kā Salou, tikai nedaudz spāniskāka.

Darbā arī viss pa vecam, pa lielam sakot. Vienīgi par kādām 10 minūtēm ilgāk jāstrādā, bet tas jau nav kaitīgi. 1-2 reizes nedēļā sanāk strādāt virtuvē - tad gan jautri iet. Tur iekšā ir elle, ka' es jums saku. Tas ir pilnīgi tas pats, kas vidēji iekurinātā pirtī strādāt. Tie, kas tur strādā ir pilnīgi slapji. Pēc slapjuma pakāpes var pateikt, cik darbinieks ilgi ir bijis virtuvē. Lai cik tas jocīgi neskanētu, bet man tur savā veidā patīk strādāt, bet tas ir tikai vakariņās, kad manī ir spriganums pēc dienas pārtraukuma. No rītiem gan ir trakāk, bet rītos man jebkurā gadījumā nepatīk strādāt. Vēl joprojām var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt reizes, cik esmu šovasar paspējis laikā tikt uz brokastīm, kuras ir pirms darba (tas nozīmē ap 8 no rīta). Bet nav jau tā, ka neesmu paēdis. Ik pa laikam, kad klienti mazāk, es fiksi ieskrienu bufetē un paķeru kādu banānu vai bulciņu. Ūsainais arābu pavārs reiz aizrādīja, lai es beidzu čiept bulciņas. Bet tik un tā esmu atradis veidu, kā pie tām tikt, jo atklāju, ka mums virtuvē ir maza telpa, kas ir pilna ar bulciņām, cepumiem un citām garšīgām lietām.

Baseins - mans labākais draugs uz doto brīdi. Pavadu tur lielāko daļu dienas brīvo laiku. Vienkārši guļu spāņu asajā zālītē, malkoju ledus aukstus dzērienus. Vietējie saka, ka šī vasara ir krietni mākoņaināka un lietaināka nekā pagājušogad. Tas lietus ir diezgan liela parodija - pārsvarā līst tikai naktīs un nedaudz. Dažkārt var dzirdēt lielus pērkona dārdus un zibeņus, bet tas arī viss. Gribas, lai kārtīgi šeit nogāž, bet izskatās, ka vasarā tas ir neiespējami.

Vakaros atpūšamies pie jūras. Guļam smiltīs vai sēžam uz klintīm. Esam paši izdomājuši savu pasēdēšanas vietu nosaukumus - Kaķa kalns, Kaķa klints. Vēl joprojām grūti iedomāties to, ka naktīs var atrasties jebkur un tur nebūs pilnīgi neviena oda. Vienīgi dažās piekrastēs ir mazi knišļi, kas atstāj izsitumus, bet tie ir reti gadījumi.

Uz klubiem arī sanāk mazāk iet nekā tas bija sākumā. Tā vienādā mūzika ir jau nedaudz apnikusi, jo nekas nav mainījies kopš pirmās dienas, kad uz šejieni atbraucām. Trakākais tas, ka pilnīgi visos klubos ir viens un tas pats pleilists, ar ļoti mikroskopiskiem izņēmumiem. Tie paši vēži tikai citā kulītē.

Biļetes uz mājām arī esmu nopircis - 31.augustā būšu jau Latvijā. Izbaudīšu dažas stundas no Latvijas vasaras. Lasīju, ka tuvākajās dienās jau ienesīsies rudens vēsmas. Ceru, ka nebūs tā, kā Džibrils un Eds teica - sagaidīs mani lidostā ar pižikiem uz galvas.

[klicijs]

10.daļa ''Un jau atkal Barselona''

Apmēram pusotru nedēļu neesmu rakstījis, jo visu šo laiku biju saķēris ilgstošu saaukstēšanos, kuras dēļ jutos pilnībā izolēts no ikdienas dzīves - nevaru peldēties, nevaru sauļoties, nevaru dzert aukstos dzērienus u.c. Jutos bāls, novājējis un izslāpis. Kaut kas tāds ar mani gadās pirmoreiz kādā vasarā. Bet tas nav nekas neiespējams, ja visapkārt ir kondicionieri un regulāras temperatūras maiņas. Varbūt klimats vainīgs, varbūt aukstie dzērieni, bet kāda tam tagad nozīme, ja esmu atkal vesels. Šajās brīvdienās gadījās pabūt atkal Barselonā, kur piedzīvojumu netrūka, jo sevišķi vakarpusē...

Atceroties iepriekšējās reizes pieredzi, sapratām, ka uz Barselonu jābrauc pēc iespējas ātrāk, tāpēc jau plkst. 7:30 bijām ceļā uz dzelzceļa staciju. Kopā ar mani brauca Džeina un Liene. Lai gan pēc saraksta sanāk, ka vilciens būs 7:43, beigās izrādās, ka tas nemaz nekursē un nākamais būs tikai pēc stundas. Neko darīt, bija jāgaida. Todien tās nebija vienīgās problēmas saistībā ar dzelzceļu. Mums pat nebija ienācis prātā, kādās likstās mēs iekļūsim atpakaļceļā. Bet par to pastāstīšu beigās.

Tikuši līdz zināmajam galamērķim, sākumā devāmies jau pa zināmajām vietām - nedaudz Barseloneta, Makdonalds, La Rambla, vecpilsēta. Galvenais mērķis šoreiz bija slavenā Sagrada Familia. 

Lai arī tā atrodas patālu no vecpilsētas, ceļojuma kolēģes bija ar mieru doties uz turieni. Pa ceļam sanāca arī apskatīt slaveno Barselonas katedrāli un citus kultūrvēsturiskos pieminekļus, kuri tur ir neskaitāmi daudz.

Ironisks brīdis trāpījās kādā smieklīgo štruntu veikalā. Neesmu pieminējis, bet Spānijā ir ļoti populārs tāds nejauks, ātrs, liels kukainis - cucaracha (gan jau dzirdēts šis nosaukums no tās populārās spāņu dziesmas). Tieši skatījos plastmasas kukaračas, kad pēkšņi pie kājām noskrēja viens šāds milzīgs eksemplārs. Mēs padomājām, ka tā ir uzgriežamā mantiņa, līdz brīdim, kad tas sāka pārāk dabiski uzvesties.

Tas brīdis beidzot bija pienācis un pēc tāla ceļa sasniedzām vienu no Barselonas simboliem - Gaudi radīto un nepabeigto, Sagrada Familia.

Lieki piebilst, ka apkārt bija piebāzts ar tūristiem. Skats patiešām iespaidīgs. Grūti nofotogrāfēt pilnā krāšņumā šādu brīnumdarbu. Vēl grūtāk ir nofotogrāfēties pašam priekšplānā. Nedaudz atvilkām elpu, paslēpāmies ēnā un bijām gatavi doties uz jau iepriekšējā daļā pieminēto parku, kurā atrodas Gaudi strūklaka. Tur atpūtāmies apmēram kādu stundu, guļot zālē un skatoties, kā gaisā lidinās papagaiļi.

Pēc atpūtas pauzes sākās šopinga tūre pa Barselonas ielām. Kad visi veikali bija izķemmēti, tad jau devāmies pamazām uz transporta pusi. Vēl joprojām bija škrobe, ka netiku uz todien paredzēto Blink182 grupas koncertu (Spānijā šādi koncerti ātri izpārdodas - pat dārgās biļetes vairs nevarēja nopirkt), bet maziņš mierinājums, ka vismaz vienā pilsētā atradāmies. Otra škrobe, par kuru uzzināju tikai šodien, bija par to, ka nākamajā dienā pa Barselonu pastaigājās zvaigžņotā ASV basketbola izlase, kurai šeit paredzēta pārbaudes spēle pirms olimpiskajām spēlēm.

Paēdām vakariņas Makdonaldā un posāmies uz dzelzceļa stacijas pusi. Pa ceļam ieraudzījām milzīgu cilvēku pūli - domājām, ka kāds baļļuks notiek, jo Salou ik pa laikam var ieraudzīt šādus skatus.

Beigu beigās izrādījās, ka tās bija demonstrācijas pret Spānijas valdību un viņu taupības pasākumiem. Paveicās, ka bija vēla vakara stunda un pūlis jau pamazām izklīda. Ziņās lasīts, ka policija šaudījusies ar gumijas lodēm. Nezinu kādā veidā tas viņiem izdevās, bet viss lielais krustojums bija ar putām (ar šī vārdu izrunāšanu Spānijā tā uzmanīgāk). 

Un pēc tam sākās trakais mājupceļš. Pulkstenis bija nepilni desmiti, tāpēc domājām, ka vilcienam uz Salou noteikti jābūt. Pat vilcienu sarakstā rāda, ka pusnaktī var aizbraukt līdz mūsu pilsētai. Laikam šis saraksts ir joka pēc uzlikts, jo vilcieni uz Salou tovakar vairs nebrauc. Kasieris piedāvā aizbraukt ar metro 2 pieturas - tur mēs vēl varam mēģināt paspēt noķert pēdējo Salou vilcienu. Parādās spriedzīte.

Braucām ar metro, kas pilns ar protestētājiem. Izkāpām vienā no galvenajām metro stacijām, cerībā, ka vēl paspēsim noķert to pēdējo vilcienu. Ejam atkal pirkt biļetes, bet automāta ekrānā rāda, ka tomēr vairs nav iespējams aizbraukt līdz Salou.

Spriedze pieaug, taču vēl saglabājas cerība, ka tiksim šovakar līdz mājām. Lai gan galvā jau pazib domas par to, kurā kaktā vai krēslā varētu palikt pa nakti, tomēr pēkšņi ieraugu, ka vēl ir vilciens uz Reusu, kas atrodas netālu no Salou. Neko darīt - jāriskē. Nebija jau ko zaudēt. Saku informācijas centra pārstāvim, ka gribu pirkt 3 biļetes uz Reusu, bet šamie saka, ka nepārdod biļetes. Sak, lai eju pie biļešu automātiem. Laika bija maz. Pie automātiem, kas normāli funkcionēja, bija rindas, tāpēc bija jādodas gaidīt vilciens. Kaut vai maksāt soda naudu par zaķa braukšanu, tomēr tikt līdz tām mājām, jo meitenēm no rīta darbs, par to bija vienīgais uztraukums (pašam nākamajā dienā brīvdiena, nebūtu lieli iebildumi panakšņot Barselonā uz soliņiem -nebūtu jau pirmā reize un miegs bija diezgan labs).

Gaidām vilcienu, kas ievērojami kavējas. Kāds kārtīgs spāņu jauneklis mums izstāsta, kurā platformā gaidīt vilcienu (tās platformas ir ļoti daudz). Pienāk vilciens un tad jau sākās riskantais brauciens.  

Braucam, braucam, braucam... Kontrolieris kā nenāk, tā nenāk (parasti uz Barselonu braucot viņš uzreiz ir klāt). Pēc pusotras stundas elektroniskā spāņu balss pavēsta, ka nākamā pietura ir Tarragona (praktiski blakus Salou). Man acis uzreiz iemirdzās, jo Tarragona ir vēl tuvāk Salou nekā no Reusas. Fiksi izdomājām, ka kāpsim šeit ārā. Ir jau pienākusi pusnakts un mēs neticamā veidā esam tikuši līdz Tarragonai. Jāpiebilst, ka tik tālu es pa zaķi vēl ne reizi nebiju braucis (sanāk apmēram 110 km un 7 ar pus eiro ietaupīti). Bija zināms, ka pa naktīm brauc nakts transports no Tarragonas uz Salou, tāpēc devāmies uz autoostas pusi, cerībā, ka tur varēs tikt līdz mājām. Esam atnākuši, bet autoosta ir pilnīgi tukša...

Nav ne miņas no cilvēkiem un autobusiem.  Autoostā iebrauc kāds autobuss, kas izlaiž cilvēkus un uzreiz brauc uz depo. Šoferis, izlasījis Džeinas acīs saucienu pēc palīdzības,  pēkšņi apstājas un prasa, uz kurieni mēs vēlamies nokļūt. Mēs sakam, ka gribam tikt uz Salou. Šoferīts izstāsta, ka vajag doties uz galveno apli - tur būs pietura un autobuss pienāks precīzi plkst. 1:00. Dodamies uz turieni, pa ceļam vēl pārjautājam garāmgājējiem, vai tā ir īstā pietura. Ir īstā. Sirds kļūst mierīgāka un prieks sāk ataust sejās. No sava kapeiku maciņa (tās eiro monētas ir tik kaitinoši daudz) paņēmu visas sīkās monētas un nopirku citronu fantu no automāta. Tas bija kā šampanietis pēc uzvaras. Autobuss piebrauc un aizved mūs līdz mājām. Neticami, bet plkst. 1:30 jau bijām mājās. 

Ja būtu par 10 minūtēm ilgāk pakavējušies Barselonā, tad nebūtu paspējuši uz metro - ja nebūtu izdomāts braukt ar Reusas vilcienu, mēs gulēt stacijā - ja nebūtu tovakar protestētāji kavējuši apkārtējo satiksmi, mēs nepaspētu uz Reusas vilcienu -  ja laipnais autobusa šoferis nebūtu apstājies, mēs varbūt neiedomātos, ka autobusa pietura ir kaut kur citur. Veiksme tovakar bija mūsu pusē un pēc tādiem (19 stundu) piedzīvojumiem, prieks un gandarījums tikai dubultojas. Tā bija traka diena, bet tādas jau parasti paliek atmiņā un šī būs viena no tām.

[klicijs]

9.daļa ''Atgriešanās Barselonā''

Lai gan sākumā bija ieplānots braukt uz Barselonu uz 2 dienām, beigu beigās sanāca nepilnu vienu dienu tik tur pabūt. Šoreiz nolēmām izstaigāt un izpētīt vecpilsētas teritoriju.

Vispār jau jāsaka, ka neticējām tam, ka vispār kaut kur aizbrauksim, jo visi piecēlāmies tikai ap 10:00 no rīta, kad jau mums it kā vajadzēja staigāt pa vecpilsētu. Ātri sataisījāmies, NEPAĒDĀM (!!!) un devāmies uz dzelzceļa staciju. Līdz Barselonai jābrauc apmēram pusotra stunda (~100~km). Bijām tie, kas gandrīz vienmēr (jo 5dienās sakrīt brīvdienas) - Džeina un Kristaps ar'. Braucām uz dullo, jo nezinājām, kurā stacijā kāpt ārā, tāpēc cerējām, ka galapunkts nebūs lidosta, kas atrodas ļoti tālu no centra. Paveicās un izkāpām netālu no Vidusjūras krasta, kur sākas visa rosība un burvība.

Sākumā izstaigājām La Barceloneta, kas atmiņā palika tikai ar ļoti daudzajām āra kafejnīciņām un tipiskajām spāņu šaurajām ieliņām, kur pie balkoniem ir izkarināts viss, ko vien var izkarināt. Pat viens spāņu plušķis no otrā stāva lepns rēja uz garāmejošajiem tūristiem.

Netālu no Barselonetas atradās jau pirmie vērā ņemamie apskates objekti - milzīgais akvārijs, gaisa tramvaji, Gaudi šedevri un daudz kas cits. Gribējās ļoti uz milzīgo akvāriju aiziet, bet tomēr cenas bija padārgas un izdomājām vismaz šajā reizē vēl neapmeklēt šo savdabīgo vietu. Izsalkums pieauga un beigu beigās piesēdām pie vienas no centra kafejnīciņām, kas īstenībā bija pats trakākais, kas ar mani todien notika. Kristaps un Džeina pasūtīja tunča salātus, bet es makaronus ar mērci. Vēlāk korejietis pasaka, ka makaroni nav pieejami un var izvēlēties tikai salātus vai neko.

Izvēlējos paņemt to pašu, ko ceļabiedri,  jo domāju,ka vismaz no tunča kaut cik jutīšos ieēdis. Beigu beigās tā izrādījās kaut kāda ņirgāšanās par visu (sātīgo) tunču dzimtu, jo es redzēju tikai lielu salātbļodu ar tunča skaidiņām. Visu vēl trakāk padarīja tas, ka bija stiprs vējš un salātus vajadzēja ļoti rūpīgi uzspraust uz dakšiņas, lai tie neaizlido tālēs zilajās vai kādam garāmejošam tūristam sejā pēkšņi neielido. Sēdējām zem koka un ik pa laikam kāds maziņš zariņš iekrita bļodā. Vēl tikai vajadzēja kādu tikko labi paēdušu baložu pulku mums virs galvas, bet šamos laikam aizpūta prom jau pieminētais vējš.

Par kaut ko tādu samaksājām 7 eiro (pa tādu naudu veselu ciematu Krievijā var pabarot). Neko darīt, bija jāiet tālāk, taču enerģijas tik un tā bija gana no vakardienas vistiņām. Blakus atradās vēl viens populārs objekts - Kristofera Kolumba piemineklis, kas simbolizē viņa pirmo ceļojumu uz Ameriku. Līdzīgi kā ar mūsu Brīvības pieminekli - apakšā ir iegravēti dažādi tā laika notikumi.

Devāmies uz slavenās La Ramblas pusi - apmēram kilometru gara iela, kurā atrodas daudz mazo veikaliņu, kur var iegādāties dažnedažādus suvenīrus, paēst un vēl daudz ko pavisam citu var izbaudīt. Ielas sākumā bija cilvēki-statujas, pie kuriem var nofotogrāfēties un iemest kādu kapeiku. (nez vai kāds no viņiem uz savas ādas ir izcietis to pašu, ko ūsaini-sudrabotais franču robots no Skotija, filmā ''Eurotrip''?). 

Pēc tam devāmies uz Barselonetas parku, kur atrodas slavenā Gaudi strūklaka. Ļoti skaista strūklaka un pats parks arī diezgan atšķiras no Latvijas parkiem. Daba tomēr te citādāka - ja mūsu parkos aug ābeles, tad te šeit to vietā bija apelsīnkoki.

  Pēc strūklakas apmeklējuma sākām domāt par došanos uz mājām. Vēl bija tikai cauri gotiskajai Barselonai jāiziet. Pa ceļam piestājām arī pie Triumfa arkas.

Vecpilsētas centrs gan bija nežēlīgi piebāzts un beidzot sapratu, kur visi tie Barselonas miljoni iedzīvotāji slēpjas. Ielas pārbāztas ar cilvēkiem, gluži kā pensionāru pilns centrāltirgus no rītiem tikai te 1000x lielāka platība. Lai centrā varētu uztaisīt šopingu, vajadzētu vairākas dienas, jo veikali tur bija bezgalīgi daudz, turklāt daudzi ik pēc simtiem metru atkārtojas.

Vakars bija pienācis un devāmies atpakaļ uz dzelzceļa staciju. Pārsteigums bija (tas skatiens, kad vienreiz vienkārši paskatās un tad otreiz ar pārsteigtu sejas izteiksmi), ejot  cauri parkam, ieraudzīt baložu un papagaiļu baru. Ja vien šo nelasa kāds iezemietis, tad es, protams, biju pārsteigts par zaļajiem papagaiļiem, kas diezgan braši ēda maizi.

Tikām līdz stacijai un mūsu spontānā ekskursija bija beigusies. Nogurums un ēstgriba bija liela, bet tas, kā jau vienmēr, bija tā vērts. Drīzumā brauksim vēlreiz, lai apskatītu nākamo pilsētas daļu. No Barselonas es atvedu vēl kaut ko - saaukstēšanos. Spānijā tas nav nekas neiespējams, ja nedaudz ilgāk pastāv pie kondicioniera vai nedaudz vairāk izdzer ledus aukstus dzērienus. 

[klicijs]

8.daļa ''Ko Spānijai nozīmē futbols?''

Pavisam drīz jau būs pienākusi puse no prakses laika - nemaz neticās, ka lielākā daļa būs jau nostrādāta un nodzīvota šeit. Šoreiz vairāk aprakstīšu sadzīvisko dzīvi.

Runājot par pašu Salou - nekas būtiski nav mainījies. Piektdiena šeit ir katru dienu, līdz ar to nav jāgaida nedēļas nogales. Arī dienas gaišajā laikā, ja labi meklējas, var atrast klubu vai kādu bāru, kur ballīte iet pilnā sparā. Var teikt, ka šeit ir mini Ibiza. Tūristi ierodas arvien vairāk un vairāk, ielas/pludmales kļūst arvien ļaužu piebāztākas. Pēdējo 2 nedēļu laikā ik pa laikam ir uznācis lietus un apmākušās dienas ir bijušas nosacīti daudz. Vienu rītu pat piecēlos, ietīts segā kā kokons, jo bija pavēsi. Tad arī gāju meklēt plaukta tālākajā nostūrī savu vienīgo džemperi.

Nesen arī satikti latviešu tūristi. Brīdī, kad uzņēmu augstāk minēto bildi un runājāmies par smieklīgajiem spāņu suņiem, kāds pusmūža vecuma pārīts, runājot latviski, palūdza ar savu fočuku nofotogrāfēt viņus pie šī fona. Bija tāds neliels pārsteigums, jo pierasts, ka ielās dzird citas valodas. Tā bija tikai otrā reize, kad saskārāmies ar latviešu tūristiem Salou.

Ja runājam par Latviju un to, cik daudz par viņu zin vietējie iedzīvotāji - sākšu ar to, ka daudziem liekas, ka Latvija ir tā pati Lietuva (spāniski Lettonia izklausās pēc Lithuania). Tas ir arī tāpēc, ka lietuvieši šeit ir samērā daudz. Vairākiem kolēģiem vismaz esmu samācījis, kur atrodas Latvija. Daudzi jau zināja, kur tāda atrodas, jo pagājušā vasarā te ir strādājusi latviete. Viens spāņu kolēģis zināja pateikt ''Paldies'', cits savukārt, kad runājām par sportu, zināja Kasparu Kambalu, kad viņš spēlēja Real Madrid un pat zināja Rīgas ''Skonto'', kas 1997.gadā spēlējis pret viņa mīļāko klubu. Vēl citi zināja, ka Latvijā dzīvo skaistākās meitenes. Daļa vienkārši bolīja acis, izdzirdot tādas valsts nosaukumu.

Daudzi gan jau vairāk vai mazāk ir dzirdējuši par EURO 2012 finālturnīra futbolā iznākumu. Ja nezini, tad pateikšu priekšā - Spānija uzvarēja. Līdz pat pusfinālam nebija tās sajūtas, ka Spānijā futbols ir reliģija, jo biju domājis uz daudz trakākiem faniem un svinēšanām. Taču kad finālā tika uzvarēti itāļi, beidzot sapratu to, ko spāņiem nozīmē futbols. Svinēšanās notika līdz pat rītam - visu nakti pa ielām brauca mašīnas, kas vienā laidā pīpinājās ar izkārtiem Spānijas karogiem pie logiem. Ļoti daudz spāņu līdzjutēju izgāja ielās, skrēja pa ielas vidu, stādināja mašīnas, peldējās strūklakās, sveicināja garāmejošus spāņus. Tā īstenībā bija ļoti neaprakstāma sajūta pat man, kurš nav spānis. Visapkārt valdīja nenormāla eiforija un prieks par uzvaru, visi spāņu līdzjutēji bija kā viena gigantiska ģimene. Smaids ne no viena nepazuda līdz pat aizmigšanai. Pats personīgi atzīmēju spāņu uzvaru ar saviem darba kolēģiem. Dejojām, lēkājām, dziedājām uz ielām - ik pa laikam pievienojās kādi citi nepazīstami līdzjutēji un tā tas turpinājās līdz pat rītam. Gribētos redzēt, kas notika Madridē, Barselonā un citās lielajās Spānijas pilsētās, ja pat mazā kūrortpilsētā bija nenormāla svinēšana. 

Pirms pāris dienām beidzot tiku uz kolēģu sarīkoto pusnakts pasēdēšanu pie pludmales. Pēc tā vakara arī sapratu, ka spāņu valodas apgūšanā esmu par vienu pakāpienu augstāk ticis. Ja kādu vārdu nesapratu, tad man palīdzēja čehs vai poliete, kas ir vieni no dažiem kolēģiem, kas prot gan angļu valodu, gan spāņu valodu. Mācījām ekvadoriešu kolēģēm, kā dejot polku, savukārt, viņas mācīja latīņamerikāņu dejas. Ja salsa, samba neliekas nekas nereāls, tad puertorikāņu dejas, regatoni, utml. likās kaut kas neiespējams maniem gurniem. Kā ir iespējams tā kustināt gurnus atsevišķi no pārējā ķermeņa?! Pēc dejām, skraidījām pa pludmali, vārtījāmies pa smiltīm, plunčājāmies ūdenī. 

Nākamajā daļā pastāstīšu par Barselonas vecpilsētas apmeklējumu...

[klicijs]

7.daļa ''''Jāņi''''

Vismīļākie svētki bija pienākuši. Jau iepriekš zināju, ka šogad nesanāks svinēt Līgo svētkus kā kārtīgiem latviešiem pienākas, tāpēc nācās svinēt spāniskajā variantā. Jāsaka, ka tas bija kaut kas pilnīgi cits.

Vispār jau paveicies, ka Spānijā kaut ko svin šajās dienās, jo, piemēram, citās Eiropas valstīs īpaši nesvin 23.jūniju . Spānijā šos svētkus sauc par San Juan. Sīkumos neiedziļināšos viņu tradīcijās, jo līdz galam tā arī nesapratu dažas lietas. Tāpēc labāk stāstīšu to, ko redzēju.

Gājām gar palmu aleju, kad pēkšņi izdzirdējām bungu un pirotehnikas skaņas. Blakām notika San Juan pasākums. Jāsaka, ka tā bija viena no dīvainākajām lietām, ko biju šeit redzējis. Atgādināja ķīniešu Jaunā gada un Helovīnu hibrīdu. Pa ielu gāja garš, zaļa auguma mošķis, kurš ik pa laikam pagriezās pa 360 grādiem un izšāva kādu raķeti no padusēm un ribām. Tieši to pašu darīja apkārt esošās raganas un elfiņi, kas vēl rokās turēja lielas brīnumsvecītes. Pieņemu, ka zaļais vīriņš bija saistīts ar jūru, bet ko tur darīja raganas un elfiņi es nevarēju saprast.

Pēc zaļā mošķa un raganām parādījās līdakveidīga zivs, no kuras arī ik pa laikam šāvās ārā kādā raķete. Un tā tas turpinājās apmēram pusstundu.

Pēc tam gatavojāmies doties uz pludmali, kur notika pārējā svinēšanās. Spānijā ir pieņemts svinēt ''jāņus'' pludmalē - iekurt ugunskuru un sēdēt/gulēt tur visu nakti. Šeit jau var vilkt minimālas paralēles ar mūsu saulgriežu svētkiem. Bet pats trakākais visā šajā pasākumā bija nepārtrauktās pirotehnikas - raķetes, bombenes sprāga no visiem stūriem, gluži kā Jaunajā gadā. Pludmale atgādināja vienu riktīgu hipiju salidojumu.

Pēkšņi manas acis iemirdzējās, kad ieraudzīju, ka netālu notiek zaļumballe ar spāņu šlāgermūziku. Bišķu aizkavējāmies pludmalē un kad nācām atpakaļ, tad spāņu šlāgerus jau bija nomainījusi spāņu rokmūzika. Neko darīt - patrakojām pie tādas mūzikas un beigās pat ārdījāmies pie ACDC - Highway to Hell, kurš tika dziedāts ar ļoti spānisku akcentu. Tā arī tie Jāņi beidzās - diezgan ātri un pilnīgi citādāki. Līdz rītam nevarēju neko darīt, jo pēc dažām stundām jau bija jāstrādā (klienti tā jau katru rītu uz mani dīvaini skatās). Pa ceļam, ejot uz kojām, varēja redzēt visādus amizantus skatus, kā, piemēram, tumsā ejot pa trepēm varēja kādam guļošam spānim uzkāpt virsū.

[klicijs]

6.daļa ''Kāpēc spāņi nemāk runāt angliski''

Būtībā neko jaunu neuzrakstīšu, jo viss šeit apkārt sāk likties arvien pašsaprotamāks. Tas varētu nozīmēt tikai to, ka esmu šeit iedzīvojies.

Katra darba diena paskrien ļoti ātri - no rīta 4 stundas pastrādāju, pa dienu brīvais laiks, vakarā 4 stundas pastrādāju, pa nakti brīvais laiks. Vienīgi brīvdienas vienmēr liekas garas, jo tās ir dažādas un nedaudz neparedzamas.

Esmu aizmirsis Tevi iepazīstināt ar savu baseinu. Te tas ir - mana dzīvokļa baseins.

  Gandrīz katru dienu šeit atnāku, lai atvēsinātos, nedaudz pasauļotos. Patīkama vieta - arī tāpēc, ka uz šejieni ļoti reti kāds cits nāk.

Nesen bijām aizgājuši uz vietējo tirdzniecības centru. Nepaveicās, jo atkal trāpījām uz dienas pārtraukumu, kad visi veikali, izņemot ''spāņu rimīti'' ir slēgti uz 3-4 stundām. Tāds interesants skats pavērās, ieejot iekšā, jo izskatījās kā pēc zombiju apokalipses - klusums, cilvēku nav, gaismas izslēgtas. Runājot par interesantiem skatiem - ja latviešu lielveikalu plauktos pie kasēm parasti stāv košļenes, saldumi un citi sīkumi, kurus var ātri paķert, tad šajā veikalā pie kasēm stāvēja tikai ļoti daudz ''Kobru'' aerosoli pret insektiem. Vēl joprojām neesmu Spānijā redzējis tik pat kā nevienu kukaini. Līdz šim brīdim redzēts tikai 1 ods, 2 mazas kukaračas (1 no tiem savā restorānā) un 1 oda-bites hibrīds. Vienīgi maza skudru saimīte dzīvo pie mana balkona. Toties esmu redzējis daudz mazas ķirzakas un trušus, kas naktīs cilpo pa ielām.

Esmu arī sapratis to, kāpēc spāņu nemāk angļu valodu. Viņu TV kanāli pilnībā visu iespējamo ir dublējuši savā valodā (nesen noskatījos Hariju Poteru spāniski, bet futbola skatīšanās ar spāņu kliedzošajiem komentētājiem jau vispār liekas normāla parādība ). 

Pirms pāris dienām pabūts Taragonā. Apstaigājām vecpilsētu un uztaisījām arī šopinga tūri. Ļoti patīkama pilsētiņa - neliela, ar spānisku auru, šaurām ieliņām, un samērā lēta. Agrāk bijusi nozīmīga pilsētiņa Senās Romas laikos.

Beidzot arī redzējām apelsīnkoku un kā jau kārtīgi latviešu jaunieši, kas pirmoreiz ieraudzījuši īstu apelsīnkoku, gribējām paņemt pa kādam apelsīnam. Sākumā kā jau atkal kārtīgi latviešu jaunekļi, purinājām apelsīnkoku tā kā ābeli, taču sapratām, ka no tā nebija jēgas - beigu beigās vienkārši nācās lecot noplēst pa auglim. Jāsaka, ka tie bija ļoti negaršīgi. Bet vismaz īsti.

Noteikti vēl aizbrauksim uz šo netālo pilsētiņu, jo paspējām tikai pusi izstaigāt. Vēl palika arī daudzi kultūrvēsturiskie pieminekļi, ko apskatīt un mazie veikaliņi, kuros sapirkties visādus labumus.

Nākamreiz pastāstīšu, kā Spānijā tika svinēti ''Jāņi'' jebšu ''Huani'', kas krietni atšķirās no mūsu svētkiem. Turpinājums sekos... Gaidi.

[klicijs]

5.daļa ''Latvieši spāņu amerikāņu kalniņos''

Kad pēdējais netīrais galdauts bija novākts, sākās divas brīvdienas. Tās ir dienas, kuras cenšamies rūpīgi izplānot un, piemēram, šonedēļ mums bija padomā doties uz vienu no lielākajiem atrakciju parkiem Eiropā - Port Aventura. Bet dienu pirms tam devāmies uz vienu lielu spāņu pasākumu - Pacha.

Vispirms nedaudz pastāstīšu par savu pirmo brīvdienu, precīzāk sakot, par brīvdienas vakaru un ja vēl precizēšu, tad par jau pieminēto Pacha pasākumu .

Jau iepriekš zinājām, ka šajā dienā būs Pacha, tāpēc jau laicīgi pajautāju brīvdienu. Un labi vien ir, ka paņēmu brīvdienu, jo pasākums tiešām bija grandiozs. Pirmoreiz sanāca būt tik lielā klubā, kurā būtībā ir viss, lai vakars būtu izdevies - ļoti daudz cilvēku, ieeja par brīvu (ar flajeriem) un ja varēja dabūt speciālu aproci, tad varēja iet uz bāru un ņemt tur dzērienus cik vien lien iekšā. Pateicoties satiktajai kolēģītei no darba, man sanāca dabūt šo maģisko aproci par brīvu. Pēc aproces iegūšanas apgādāju izslāpušos draugus ar to, kas atradās aiz bāra letes. Pasākumā bija ne tikai jaunieši, bet gan arī daudzi vecāka gada gājuma cilvēki, kuri bez jebkādiem stereotipiem pavadīja laiku ar jauniešiem. Par vienīgo mīnusu šajā klubā varētu uzskatīt tikai mūziku - vieni vienīgi remiksi. Man pat šoreiz nebūtu nekas pretī kādu Pitbula gabalu 134232353367.reizi Spānijā paklausīties.

Pienāca nākamās dienas pusdienlaiks. Gulēt daudz nebija laika, jo bija jābrauc uz Port Aventura.

Uz turieni devās tie, kam todien bija brīvdiena - es, Kristaps un Džeina. Pēc vairākiem sarežģījumiem, saistībā ar biļetēm mēs veiksmīgi tikām iekšā. Parks tiešām ir liels ar vairākām tematiskajām zemēm - ķīniešu himalaji, amerikāņu vesterni, polinēziešu džungļi, maiju piramīdas u.c. Sākumā bija ļoti daudz cilvēku un arī rindas uz labākajām atrakcijām bija garas, tāpēc mēs sākumā izmēģinājām kaut ko pavisam vienkāršu - aizgājām uz ķīniešu kvartālu un izdomājām mierīgi pabraukāties ''tasīšu karuselī''. 

Ja godīgi, tad šī visnotaļ mierīgā atrakcija bija vienīgā visas dienas laikā, pēc kuras man bija nelabi, jo galīgi neesmu šūpoļu/karuseļu fans.

Nedaudz apreibināti, izdomājām doties uz vienu no amerikāņu kalniņiem. Pirmais, kas mums acīs krita bija Shambala. Tikai nākamajā dienā uzzinājām, ka tas ir augstākais amerikāņu kalniņš Eiropā un viens no augstākajiem pasaulē. Un es nebrīnos kāpēc. Sagaidījuši savu kārtu, mēs devāmies ieņemt vietas. Nebija nekādas lielās drošības siksnas apkārt - virs ceļiem bija tikai lidmašīnu galdiņiem līdzīgs priekšmets. Tāpēc arī domājām, ka nebūs tik traki. Sēdēju vienā vagoniņā ar Kristapu. Sākas brauciens un mēs sākam lēnām braukt, taču arvien augstāk, augstāk un augstāk... Kad pēkšņi augstākais punkts ir sasniegts, mēs vairs neredzam trases turpinājumu - jo tas ir pašā apakšā. Tā nu ar daudziem bļāvieniem un dažādu valodu lamuvārdiem mēs izbraucām šo trasi. Sajūta bija gandrīz identiska, kā izpletņlēkšanā, tikai sēžot. Varēja pēc ilgiem laikiem just to foršo brīvā kritiena sajūtu. Kopumā izbraucām trasi vēl 2 reizes, bet vēl joprojām bija grūti dažās vietās atraut rokas nost no ''lidmašīnu galdiņiem''.  Šeit var noskatīties Shambalas trases nobraucienu - http://www.youtube.com/watch?v=x8LA19HfeO0

Vēlāk braucām arī ar citiem amerikāņu kalniņiem, bet lielākā daļa no tiem bija lēni, švaki, garlaicīgi (tāpēc, ka tie bija domāti bērniem nevis jauniešiem labākajos gados). Daži bija nedaudz ierūsējuši un atgādināja vecās Mežaparka atrakcijas. Pēc ļoti ilgiem laikiem braukājos ar bampermašīnītēm. Bija prieks beidzot ar tām pabraukāties, jo pēdējo un laikam arī vienīgo reizi ar tādu braukājos pirms kādiem 15 gadiem, ar mammu blakām jau pieminētajā Mežaparkā. Bija arī mini laivu brauciens pa kanjona krācēm u.c.

Bijām pa lielam visas normālās atrakcijas izbaudījuši un atlika tikai 2 lietas - brīvais kritiens no apmēram 100 metriem, kā arī slavenākā Port Aventuras atrakcija - Dragon Khan amerikāņu kalniņš. Vispirms aizgājām uz brīvo kritienu, kas bija visīsākā, taču arī visbailīgākā atrakcija. 

Un visbeidzot - palika pēdējais trakais amerikāņu kalniņš - Dragon Khan. Tas ir visekstrēmākais šejienes kalniņš, jo lielu daļu brauciena cilvēks pavada ar galvu uz leju, griežoties ik pa laikam pa 360 grādiem. Trases nobraucienu var apskatīt te - http://www.youtube.com/watch?v=4Vb8taT-8xQ .

Arī šeit pirmais brauciens tika pavadīts ar dažādu bļaušanu un lamuvārdiem, taču vairs nebija tik traki, kā ar Shambalu. Pēc brauciena galva kādu laiku reiba un kājas likās ļoti vieglas.

Jāsaka, ka tas bija visaizraujošākais kalniņš, taču pēc 4.reizes gan viņš mums apnika (laikam nevajadzēja 2x pēc kārtas braukt).

Tā arī beidzās mūsu aizraujošais piedzīvojums Port Aventurā. Pēc vairākām stundām, baudot brīvos kritienus, bija uznācis liels nogurums - ķermenis pēc visiem kalniņiem un karuseļiem bija ļengans, kā arī maziņš reibums bija kādu laiku. Dabūju ļoti skaistu traktorista iedegumu.

Kad iesēdāmies sabiedriskajā autobusā, jau automātiski bija sajūta, ka tūlīt kaut kur kritīsim, griezīsimies vai sasniegsim superātrumu pāris sekundēs. Tie kalniņi vēl ilgi bija galvā. Tas bija tā vērts un es domāju, ka vasaras laikā vēl tur kādu reizi atgriezīsimies.

[klicijs]

4.daļa ''Kā jau kārtīgs latviešu jauneklis...''

Ir pagājušas kārtējās darba dienas un jau pavisam drīz pienāks brīvdienas, kad varēšu kārtīgi atpūsties un turpināt iepazīt Spānijas labumus. Vispirms pastāstīšu par darba gaitām un pēc tam par pārējām lietām.

Darbā. 

Jāsaka, ka pie darba esmu pieradis un galda klāšanā jau esmu vienā līmenī ar pieredzējušajiem kolēģiem. Vēl tikai jāpiešaujas pie operatīvas galda novākšanas un būs pavisam labs līmenis sasniegts. Arī pirmo glāzi jau esmu saplēsis, bet tas ir labs rādītājs 2 nedēļām.

Arī spāņu valodā ar katru dienu kļūstu zinošāks - pirms pāris dienām pat pirmoreiz klačojām spāniski par darbu. Arvien mazāk piespiedu kārtā ir jārāda mēmais šovs spāņu kolēģiem. Viņi paši brīnās par to, ka ātri esmu piešāvies visa. Bet nav jau tā, ka sāku strādāt kā pilnīgi balta lapa - kā jau kārtīgs latviešu jauneklis pamatskolas laikos taču guvu pieredzi kā virtuves dežurants.

Laiks tiešām skrien vēja spārniem un tagad jau es esmu viens no tiem, kas apmāca citus jaunos darbiniekus, kā rīkoties ar rīkiem un kur atrodas vajadzīgās lietas darbam.

Kolēģi bieži vien brīnās par mani - arī par ēšanas paradumiem. Ēdu stabili visvairāk nekā pārējie. Vienīgi uz brokastīm gandrīz nekad neizdodas pamosties, taču dažas reizes ir paspēts. Vienu dienu, kad brīnumainā kārtā paspēju uz brokastīm, sanāca kultūras pārpratums. Kā jau kārtīgs latviešu jauneklis, aizeju uz bufeti, sakrāmēju uz šķīvja papilno ceptās olas, bekona šķēlītes, salātus. Apsēžos pie galda un sāku tiesāt brokastis, kad pēkšņi paskatos apkārt, kur redzu, kā visi kolēģi izbolītām acīm skatās uz mani it kā manī būtu iemiesojies pats lucifers. Izrādās, ka tās ceptās olas, gaļu un visu pārējo viņi liek uz maizes. Pateicu, ka Latvijā ēd arī šādi un turpināju ēst. Nākamreiz pamēģināju to nabaga olu uzlikt uz maizes, bet tur sanāca tāda ķēpa, ka labāk palikšu pie latviskajām tradīcijām.

Priecē arī tas, ka daži spāņi mani cenšas saukt īstajā vārdā - ''Karlīss'', ''Karļīs'', ''Karrliss'' dažādos akcentos un izloksnēs. Bet pārsvarā visi mani uzrunā kā Karlosu, Karlito. Bija dažas dienas, kad kolēģes mani sāka saukt par Zaku vai ''High School Musical čiko'' (no tās meiteņu filmas), bet pēc lieliem pūliņiem man izdevās šo trakumu operatīvi novērst.

Nedarbā.

Dienas pārtraukumos parasti dodos uz divām vietām - sākumā uz pludmali un pēc tam uz baseinu. Šonedēļ bijis visnotaļ vēss laiks ar vairākām mākoņainām dienām un pat lietus naktī lijis. Pēdējās dienas vispār nav sanācis uz Vidusjūru aiziet tālāk par ceļgaliem, jo ūdens ir ļoti auksts. Jā, it kā zinājām, ka ir krasta vējš un ūdenim vajadzētu būt vēsam, bet mums likās, ka ūdens tik un tā būs labs, lai atvēsinātos. Bet nē - ūdens bija stindzinoši auksts, ka pat kārtīgam latviešu jauneklim būtu auksti. 

Jāsaka, ka normāli Spānijā vēl ne reizi nav gulēts. Un nedomā tāpēc, ka vienā laidā kaut kur planēju apkārt, bet gan tāpēc, ka naktsmiers Salou iestājas ap plkst. 1, kad beidz apkārtnē skanēt trokšņi - Pitbula mūzika, šķībās karaokes, u.c. Arī tad nav miers, jo ik pa laikam pabrauc garām kāds tūristu autobuss vai miskastes mašīna. Jā, izrādās, ka tieši miskastes mašīnas ir pats lielākais nemiera cēlājs. Kulminācija tika sasniegta kādā saulainā darba dienas rītā, ap plkst. 6:00, kad pamodos no tā, ka miskastes mašīna ļoti nežēlīgi virs sevis krata plastmasas pudeļu konteineri.

Tāpat dienas brīvajā laikā cenšos izpētīt pilsētas apkārtni. Jau iepriekš rakstīju, ka kūrortzonā ir liels uzcenojums un nekvalitatīvas preces, tāpēc kā jau kārtīgi latviešu jaunekļi ejam iepirkties pa lēto pēc iespējas tālāk no turienes. Esmu jau pabijis uz divām tuvākajām pilsētām - uz Reusu un Taragonu. 

Ar normālu sauļošanos gan šeit iet švaki: uz jūru tieku pusdienlaikā, kad saule ir tieši virs galvas un riktīgi spēcīga. Tik spēcīga, ka ilgi turot acis ciet, var reāli aizmigt un pēc tam pamosties ar jaunu ādas slāni. Vienā no pirmajām sauļošanās reizēm, kā jau kārtīgs latviešu jauneklis, centos pagriezties ar sāniem pret sauli, lai būtu vienmērīgs iedegums, bet tas viss bija par velti, jo tā saule taču ir tieši virs galvas. Lai sānus iesauļotu pusdienlaikā, vajag griezties apkārt kā grillētai vistiņai. Prātīgāk tomēr būtu iet no rīta uz jūru ķert sauli, bet diemžēl tajos laikos man viņa nespīd - burtiskā nozīmē.

Ļoti pietrūkst sports - velosipēds, Imantas meži, pievilkšanās stieņi, līdztekas. Te to vienkārši nav. Arī skriet nav iespējams, jo skriešanās apavi vēl nav nopirkti. Pēc iespējas ātrāk jāizdomā, kur sportot, citādāk spāņu tortillas un paeļļas mani pievarēs.

[klicijs]

3.daļa ''Pirmās brīvdienas''

Pēc piecām nostrādātām darba dienām, pienāca klāt divas brīvdienas. Brīvdienu galvenais mērķis bija atpūtināt kājas pēc iespējas vairāk un aiziet pa kārtīgo uz jūru. Grandiozāki mērķi nevarēja izdoties, jo visiem spāņu latviešiem brīvdienas ir dažādās dienās iekritušas - viens pats jau nebraukšu uz Barselonu vai atrakciju parku. Tas ir jāizbauda visiem kopā.

 Viena no brīvdienām iekrita kopā ar Kristapu. Nelikām rokas klēpī salikuši un aizbraucām uz blakus pilsētu Reusu, jo Kristapam vajadzēja tur nokārtot formalitātes sakarā ar viesnīcas praksi. Neliels bija pārsteigums, ka plkst. 17 daudzi veikali, iestādes (ieskaitot to, kuru mums vajadzēja) bija slēgtas. Pārsteigums neliels tāpēc, ka spāņu valodas pasniedzēja jau brīdināja, ka Spānijā ir dīvaini ar darba laikiem. Bijām mērojuši 20 minūšu ilgu ceļojumu, tāpēc izdomājām izstaigāt cauri pilsētai. Jāsaka, ka Reusa atgādināja izspļautu Rīgas centru. Iegājām dažādos apģērbu veikalos, bet šoreiz gan sekoja liels pārsteigums, jo cenas ir vai nu identiskas mūsu cenām, vai arī vēl dārgākas.  Vakarā atkal pastaigājām pa centru. Jāsaka, ka tie animatori jau krīt uz nerviem. Tagad jau automātiski atbildam noliegumā. Lai būtu nedaudz interesantāk, tad uz ierasto jautājumu ''No kuras valsts jūs esat?'', es izvēlos uz dullo kādu citu Eiropas valsti.

Nākamajā dienā beidzot biju aizgājis sauļoties. Ja pa Rīgas pludmali staigā tikai saldējuma tantuks vai puisītis, pie kura cilvēki paši nāk, tad šeit pa pludmali staigā melnie, kas bāžas virsū ar saulesbrillēm. Stundas laikā 5x viņi nogāja garām. No citiem ir dzirdēti stāsti, ka pa pludmali staigā sieviete, kas piedāvā masāāž.

Pēc sauļošanās devos izpētīt Salou otru galu, kur nav tūristu. Jāsaka, ka tur man patīk labāk, jo var just īsto Spānijas auru - visi tikai spāņi, neviena tūrista, nekādu kūrortu, nekādas mūžīgās Pitbula mūzikas fonā. Iegāju spāņu ''vietējā rimītī'' - tur cenas bija krietni lētākas nekā kūrortu teritorijā, pie tam izvēle bija lielāka un kvalitāte labāka. Nopirku 1l īstas apelsīnu sulas pa 1 eiro. Tāpat arī manējie Gatorade dzērieni ir pa lēto. Pēc šī spāņu nostūra apmeklējuma sapratu, ka nekad vairs pa lielam neiepirkšos vietējos kūrortveikaliņos un labi vien ir, ka neko daudz neesmu nopircis.

Atpūtos tiešām labi. Kājas atkal ir veselas.

[klicijs]

2.daļa ''Pārvēršos par spāni''

Sākoties manai pirmajai prakses dienai, sākās arī mana transformācija par spāni. Tā bija pirmā diena, kad Spāniju sāku iepazīt nevis kā atpūtnieks, bet gan kā patstāvīgs tās iedzīvotājs uz 3 mēnešiem. 

Kultūras šoka tik pat kā nav, ja neskaita valodas barjeras (darbā tikai 1 spānis no kādiem 20 kolēģiem normāli saprot angliski). Varbūt šokā neesmu tādēļ, ka daudzo krievu dēļ jūtos gandrīz kā karstā vasaras dienā, staigājot pa Imantas ielām. Pamazām sāku pierast pie spāņu kultūras. Šeit ir normāli kādu nobučot, apskaut, skaļi runāt, sveicināties ar nepazīstamajiem vietējiem uz ielas u.c.

Baro šeit labi, tikai žēl, ka ēdienreizes ir noteiktos laikos. Ja sākumā ēdu visu iespējamo, tad šobrīd jau esmu izšķirojis, kas ir labs un kas nav. Tagad negaršīgo vistiņu vietā ēdu zivis - to te ir daudz. Par ēdināšanu galīgi nesūdzos (svaigus banānus ēst varu cik gribu!), vienīgi uz brokastīm grūti piecelties. Ja runājām par citām ēdināšanas iespējām, tad to arī ir daudz - Mcdonalds, Burger King, Subway, gumijas konču veikali un papilno citas (lētas) neveselīgās pārtikas, mazajos veikaliņos. Par šmigu dzērieniem runājot, tad preču sortiments arī ir liels - ja negaršīgais alus maksā nedaudz dārgāk, tad stiprie dzērieni šeit liekas tik pat kā par brīvu.

Bija pienākusi mana pirmā darba diena restorānā - sākumā, protams, daudz kas nesaprotams, bet pielietojot savu necilo spāņu valodas skilu, ar kolēģiem sāku saprasties jau no pusspāniska teikuma. Iepazinos ar kādiem 20 kolēģiem - visi draudzīgi un ļoti atvērti. Valstu piederība restorānā arī dažāda - rumāņi, gruzīņi, ekvadoriete, marokānis, polietes, slovāks, portugālieši, u.c.

Pēc nostrādātām 5 dienām jau vispār jūtos ideāli - tagad ar kolēģiem spāniski sarunājos, izmantojot tikai nedaudz žestus. Esmu sasniedzis jau Homo Erectus līmeni spāņu valodā. Vakaros, kad darbs iet uz beigām, es uzjautrinu kolēģus ar savu spāņu valodu krājumu vai arī atbildu uz viņu jautājumiem par sevi un Latviju (parasti negribot sanāk smieklīgas atbildes). Pie darba esmu piešāvies ātri - viss iet no rokas, vienīgi kājas nežēlīgi sāp un beržas. Pirmajās dienās ir izdevies pašam sevi pārsteigt - izrādās, ka krievu valodu saprotu un runāju ļoti labi (dzīvojot Rīgā, krieviski sanācis pateikt tikai ''Ņet'', ''Ņekuru'', ''Ņet kapeiki'', bet Valmierā vispār krievu valodu neesmu dzirdējis pusotra gada laikā). Kritiskos brīžos piestrādāju par tulkotāju, kad spāņu viesmīļi nesaprotas ar krievu tūristiem. 

Reku vari apskatīties, kāds izskatās mans apartamento (baseina bildes būs vēlāk):

Strādāju rītos un vakaros. Pa dienu ir brīvs, kura laikā sākumā aizeju uz savu koju baseinu vai uz Vidusjūru nopeldēties/sauļoties. Patīkami, ka Vidusjūrā esošās medūzas ir labsirdīgas un viņas neko sliktu neizdara, līdz ar to var mierīgi atvēsināties. Pēc atvēsināšanās dodos uz vietējiem tirdziņiem vai supermārketiem, nopirkt visādus labumus. Vietējos tirgos var normāli nokaulēties - pateicoties kaulēšanai jau kādi 15-20 eiro ir ietaupīti.

Par citām lietām īsumā runājot -

šeit visi kaķi ir tievi nevis tā kā mūsu tantiņu piebarotie pagalmu kaķi.

šeit līdz plkst. 1 naktī ir neiespējami aizmigt, jo pa visu apkārtni vienā laidā skan Pitbula gabali.

te nav nekādi āra sporta pagalmi, kur varētu vakaros pie stieņiem pievilkties. Varbūt man drīz būs jādara kā to vietējo melnie dara - izrok pludmalē lielu bedri un taisa dažādus vingrinājumus.

šeit var nopirkt feikos RayBan - RayBeri brilles.

tagad saprotu, kāpēc veikalos pārdodas tikai lielas dušas želejas pudeles. Dušās sanāk bieži uzturēties.

Parīt būs veselas 2 brīvdienas. Uhhh!

[klicijs]

1.daļa ''Ierašanās''

Buenos días!

Ir pagājušas jau nepilnas 2 dienas kopš esmu prom no Latvijas. Pa šo laiku ir daudz kas piedzīvots. Vispirms pastāstīšu, kā vispār tikām līdz Salou...

Pusotra diena tika pavadīta lidostā vai lidmašīnā. Sākumā aizlidojām uz Oslo. Tur apēdu pusdienas, kuras sastāvēja no maizītes, viena cīsiņa, kečupa un nedaudz sinepēm. Pēc kaut kā tāda man tikai pieauga izsalkums. Pienāca vakars klāt un beidzot varējām lidot uz Barselonu. Varu beidzot teikt, ka redzēju Eifeļa torni - no pāris kilometru attāluma viņu diezgan labi varēja redzēt.

Pienāca pusnakts un beidzot nokļuvām Spānijā, Barselonā. Mums bija daudz bagāžas līdz un naktsmājas nesanāca sarunāt, tāpēc par mūsu naktsmājām kļuva lidostas krēsli. Pirms tam paēdām vakariņas - 1 trīsstūrmaizīti, kurā pat nebija gaļas. Gulēšana sanāca amizanta, jo sanāca pārbaudīt savas lokanības spējas. Pienāca rīts - lāgā nepagulējuši, nepaēduši meklējām transportu uz pilsētas centru. Tas prasīja vairākas stundas līdz beidzot aizbraucām, tur kur vajadzēja. Pēc ilgiem laikiem sanāca paēst normālas pusdienas - kādā mazā korejiešu kafejnīcā pasūtīju vistiņu ar frī kartupeļiem un kokakolām. Jau sapazinos ar 2 vietējiem kataloņu večukiem - ne vella nesapratu, ko viņi stāstīja, jo kataloniešu valoda ļoti atšķiras no spāņu. Bet lāga večuki - izsmējāmies (es smējos par to, ka neko nesapratu!). Grūti pierast pie viņu sasveicināšanās stila - viņi kārtīgi nepaspiež roku, bet gan viegli paņem roku ''puspaspiedienā''. Apmēram tā, kad čaļi dod roku meitenēm, kad iepazīstas tikai straujāk.

Bijām izstaigājuši vairākus kvartālus un pabraukājušies ar metro līdz beigu beigās atradām pareizo vilcienu ar kuru aizbraukt līdz Salou. Nokļuvām Salou un katrs devāmies uz savu viesnīcu. Pilsētiņa īstenībā nav tik liela - no viena gala līdz otram var nokļūt apmēram 40 minūtēs. Ienācu viesnīcā (Hotel Playa Park***) un recepcijā stādījos priekšā, kas es tāds esmu - darbinieki bija ļoti atsaucīgi un draudzīgi, un jau pirmajās minūtēs ierādīja manu jauno dzīvesvietu, kā arī paēdināja.

Par vietu, kur es esmu apmeties - dzīvoju blakus viesnīcai, kur darbinieki dzīvojas. Dzīvoju vienā no numuriņiem - 4 cilvēki, 3 istabas. Te ir gan pašiem sava virtuve ar ledusskapi, mikroviļņu krāsni, vannasistaba/duša, balkons un viesistaba ar teļļuku. Blakus atrodas arī baseins, kurā var peldēties dienas gaišajā laikā. Guļu divstāvīgajā gultā. Dzīvošos kopā ar slovāku, gruzīnu un portugāli. Rēcīgi čaļi. Sazināties ir diezgan vienkārši - runāju angliski, krieviski un nedaudz spāniski un franciski. Sākumā gan jau būs problēmas sazināties ar spāņu kolēģiem, jo viņi angļu vai krievu valodu minimāli zin. Dzīvoju kādus metrus divus simtus no Vidusjūras krasta.

Par ēdināšanu - ēdienreizes ir noteiktā laikā, bet var ēst cik grib no dotā sortimenta. Grūti būs pierast pie tā, ka gaļu nāksies maz ēst, jo pagaidām jebkura gaļa (pat vistiņas), kuru esmu notiesājis ir garšojusi diezgan švaki.

Par Salou apkārtni, kultūru - apkārtne, protams, ļoti skaista. Klintis, palmas, paugurains reljefs. Te savā ziņā var vilkt paralēles ar mūsu Jūrmalu un ne tikai tāpēc, ka šī ir maza kūrortpilsētiņa pie jūras, bet gan tāpēc, ka šeit ir mežonīgi daudz krievi. Apmēram tik pat daudz cik Imantas iekšpagalmos, tikai bez treniņtērpiem un divlitrenēm. Vēl tikai ''Jaunajam vilnim'' jāatbrauc šejieni.

Gaiss šeit ir samērā normāls ar lielu mitruma līmeni. Saulē atrasties gan ir hārdkōri, jo tā atrodas tieši virs galvas un nežēlīgi cepina. Vakar ar Kristapu gribējām aizlaist uz jūru nopeldēties, bet tad atklājām, ka pie krasta ir tur daudz izskalotas medūzas. Vēl neesam sapratuši vai tās ir kaitīgās medūzas, vai arī labsirdīgās. Pamazām adaptējos pie spāņu valodas - viņi runā ātri un kā uzvilktas lelles. Taču tas ir sīkums, jo pārsvarā te dzirdama krievu valoda.

Vakar paskatījāmies, kā šeit ar naktsdzīvi. Normālus klubus pagaidām neesam atraduši, bet gan jau ar laiku kaut kas iekritīs acīs. Spānijā praktiski nav odu, taču te ir animatori - tie, kas staigā pa ielām un aicina iet uz viņu klubiem. Daži bija riktīgi uzmācīgi (''Dēr vīl bī verī big rašan pārtī!''), bet nu aizgājām uz tiem klubiem, lai saprastu vai turpmāk iet/neiet tur. Aliņš Spānijā gan ir pretīgs, bet gan jau ar laiku pieradīšu pie tās bezgaršas, jo slāpst šeit.

Īsumā pastāstīju, ko te daros. Došos šopingā pa ieliņām, jo esmu ieradies Spānijā tikai ar melnām kurpēm un portatīvo.

Adios!

[klicijs]

Ceļā uz Oslo un pašā Oslo.

[klicijs]

Prologs

Hola!

    Turpmākos 3 mēnešus centīšos Tevi informēt par savām gaitām šovasar. Parasti tādas lietas kā blogus/dienasgrāmatas nerakstu un publiskajos sociālajos tīklos ļoti minimāli stāstu, ko esmu sadarījis, taču turpmākos mēnešus līdz septembra sākumam šeit drukāšu savus nedarbus un piedzīvojumus. Gadījumā, ja es šeit vairs neko nerakstīšu un līdz rudenim šis paliks par vienīgo ierakstu, tad tas nozīmē, ka...

mans portatīvais ir saplīsis/noslīcis/pārsauļojies

manu portatīvo ir nospēris kāds veikls spāņu garnadzis

apkārtējā vidē nav pieejams bezmaksas internets

Tas pats attiecas arī uz manu fočuku, izņemot 3.punktu.

    Vispirms pastāstīšu kāpēc es kaut ko tādu vispār rakstu:

Tas viss sākās kādā pelēcīgā rudens dienā, kad uz e-pastu pienāca ziņa, ka var pieteikties uz Erasmus vasaras prakses stipendiju. Jau pagājušajā vasarā zināju, ka pēc gada Imantas, Bolderājas vai Vecrīgas burvību karstajos mēnešos neizdosies izbaudīt... Tāpat arī Jāņi ies secen, kā arī garšīgu vistiņu vai kefīra glāzi nebūs lemts man nobaudīt dažus turpmākos mēnešus. Un nemaz nerunājot par apkārtējiem cilvēkiem. Varētu jau te daudz ko uzskaitīt, ko būšu palaidis garām no Latvijas vasaras. Taču ik pa laikam pārmaiņas ir vajadzīgas.

  Kad beidzot esmu uzskaitījis, kas man pietrūks varu beigu beigās ķerties klāt pie šī bloga ''fiškas'' - no 29.maija līdz septembra sākumam es praksēšos vasaras praksē uz Spāniju. Dzīvošu Salou pilsētā - tā ir mierīga spāņu kūrortpilsētiņa pie Vidusjūras krastiem, kas atrodas apmēram simts kilometrus no Barselonas. Praksēšos vienā Salou viesnīcā kā viesmīlis. Lai būtu kaut cik ģeogrāfisks priekštats par manu prakses vietu, tad reku būs links par manu atrašanās vietu ŠEIT 

  Bildes no manas prakses vietas sekos vēlāk, kad būšu pats savām acīm redzējis to ''zvēru''. Arī par pārējo sadzīvi centīšos Tevi kaut cik vizuāli iepazīstināt. Ja būs vairāk brīva laika, tad sekos pat video ieskats.

  Tas pagaidām ir arī viss.  Līdz rītam jāpaspēj sakravāt koferi un izpildīt atlikušos mājasdarbus. Pēc tam jau tas patiesības mirklis būs klāt - sākumā uz Oslo un pēc tam uz Barselonu. Pēc 24 stundām man vajadzētu būt jau Barselonas lidostā. Nezinu, ko es Spānijā darīšu līdz 31.maijam, bet gan jau pārējie ViA kolēģi būs kaut ko interesantu sadomājuši. Zinu tikai to, ka tur ies karsti.

  Hasta luego!