Kad jādara, ko negribas.
Katram ir gadījies sastapties ar darāmu darbu, ko kāds ir palūdzis vai norīkojis, un kuru nu patiešām negribas darīt. Nu lūk man arī tā ir. Jāsāk ar to, ka tas viss ir psiholoģiski, darbus negribas darīt bieži vien dēļ tā, ka netiek saskatīta jēga vai arī ieguvums no tā, kas tiks darīts. Šeit ļoti veiksmīgi ir cilvēki, kuriem ir labs ticības spēks, jo tomēr katrs padarīts darbs kaut kādā veidā veido vērtību, vai tā ir monetārā, vai morāla, bet tomēr ieguldītā darba rezultātā tiks radīta kaut kāda vērtība. Lai arī pirms darot to darbu to vērtību galīgi neredzam, un bieži vien mums pašiem no tā nekāda lielā ieguvuma nebūs, vienmēr der atcerēties, ka visam ir iemesls. Katrs padarītais darbs, kuru negribas darīt, tomēr ir pozitīvs rezultāts, un lai arī ne tik pozitīvs mūsu virzienā, tad noteikti kāda cita labā. Palīdzēt citiem un radīt viņiem vērtību ir ļoti noderīgi, un pats galvenais darīt to tā, lai to novērtētu. Šie negribīgie darbi jāaplūko kā investīcijas personībā, darīt ko citu labā, un no tā pretī neko neprasīt ir laba personības pazīme, kā arī noteikti, tas labi padarītais, kādreiz dzīvē nāks atpakaļ.
- ir ko ost un kost.