Mirstošā gaisma
Saule laižas uz vakarpusi tur tālumā aiz dakstiņu jumtiem virs meža, kur sagumst zeltainie kalni, kurus šķērso mēļa gaisma. Kas gan šeit ir atstājis manu sirdi guļam starp bērnību un ķirškokiem? Kurš gan mani pavada šai vientulībā, lai apbedītu manas pamestības gaismu? Nav vairs to pelēko pīļu virs upes, kas piepilda manu sirdi ar nevainību, tāpat kā nav vairs grūtsirdības indigo krāsas lidojuma, kas man saulrietā liek nodrebēt. Tur augšā visuma drēgnumā komētas izraud šķirdru kvarcu. Trīs dūmi manās acīs, un ziemas rāmumā sapņo cekulaini cīruļi. Man vairs nav vārda šai baltajā un mistiskajā stundā, ko šausta vēja pātaga. Man vairs nav nedz vārda, nedz sapņa, nedz atmiņas... Es vienīgi esmu atnācis paskatīties uz mirstošo gaismu.